|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Draudzenes vēstule | Autors - Margo
| | Komentāri (7)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Dzīves līkločos draugus iegūstam un zaudējam
Nekad nav tik auksti, kā bērēs. Ne jau tādēļ, ka decembris, kapsētas koki un krūmiņi apsarmojuši, gaisā kā apmaldījušās lidinās retas, sīkas sniegpārslas Bērēs salst dvēsele, sastingst kopā ar košajiem ziediem, kas sagūluši uz tikko aizbērtās bedres. Nu tur guļ tas, kas atlicis no mīļotā cilvēka, laba drauga, ieredzēta un cienīta darbabiedra...
Alda caur asarām skatījās svecīšu liesmiņās, ko mīļas un gādīgas rokas iededza ap ziedu kalnu, kas tagad klāja viņas māsas atdusas vietu. Neaizvietojams, bezjēdzīgs zaudējums – kaut arī abas jau pusmūžā, tomēr daudz par agru likās šķirties. Un ne jau Ilmai vajadzēja pirmajai iet... Alda tomēr bija vecākā, vienmēr pieradusi tāda būt, rūpēties un raizēties par māšeles gaitām, dzīves likstām, palīdzēt, ja nepieciešams. Nu jau daudzus gadus abas dzīvoja dažādās pilsētās, tomēr sakarus nezaudēja, vienmēr bija prieks padalīties jaunumos, problēmās, vienkārši parunāties. Katrai bija sava ģimene, Ilma, kaut jaunākā, nu jau bija dubulta vecmāmiņa – abas mazmeitas neremdināmi raudāja visu bēru ceremonijas laiku. Ilma bija nesavtīgi mīlējusi – gan savu vieglprātīgo vīru, kas pat nesagaidīja viņu ar mazuli mājās no dzemdību nama, gan savu skaisto meitu, kas jau septiņpadsmit gados viņu padarīja par vecmāmiņu, bet visvairāk mīlestības tika abām mazmeitām, kuras omītei atmaksāja ar sirsnīgu draudzību un pieķeršanos. Arī Aldai tika māsas mīļums, tāpat sirmajiem vecākiem, kurus Ilma bija kopusi līdz nāves stundiņai. Ne velti uz paša skaistākā vainaga lentes bija rakstīti mūžsenie vārdi par mīlestību, kas nekad nebeidzas...
Pēdējā laikā bēres ģimenē notika pārāk bieži. Varēja saprast un pieņemt tēva un mātes aiziešanu – abi bija roku rokā nostaigājuši garu dzīves ceļu. Tāpat tēva māsas viena pēc otras sagula smiltainē jau sirmā vecumā. Toties mātes radu pusē jau ilgstoši nāves izkapts mēdza ķert gados jaunākus ļaudis. Mātesmāsa mira dzemdībās. Garus gadus nesadzīvoja Aldas krusttēvs - aizgāja bojā galīgi neloģiskā motocikla avārijā, kurā smagi cieta arī viņa dēliņš. Tas gan toreiz izdzīvoja, bet pēc dažiem gadiem noslīka, peldoties ezerā. Krustmāte smagi strādāja, lai atgūtu vecāku zemi, kad tā bija rokā, insults pielika punktu šīszemes darbiem. Un kur vēl mazulīte māsīciņa Simona, kuras kājiņas tā arī nedabūja pastaigāt pa zaļu zālīti – meningīts viņu pirmajā dzīves gadiņā noguldīja baltā zārciņā... Arī Alda bija zaudējusi meitu, kuras aiziešanai vēl tagad nespēja noticēt. Un nu māsas pēkšņā nāve. Pārāk daudz traģisku zaudējumu, pārāk daudz...
Domās Alda uz mirkli bija aizklīdusi prom no skumjās ceremonijas. Bērinieki taisījās izklīst, viens pēc otra nāca teikt pēdējos līdzjūtības vārdus. Nelaiķes māsai roku sniedza gan radi, gan paziņas, gan pavisam sveši ļaudis, kas mīļajai aizgājējai šā vai tā bija jutušies tuvi. Pavadītāju bija daudz. Savā dzimtajā pilsētā māsa acīm redzot bijusi mīlēts un cienīts cilvēks – viņu pazīstot, tas nebija nekāds brīnums.
Alda pacēla saraudātās acis – viņai tuvojās kāda sieviete gaišā kažociņā, kaut kas ļoti pazīstams bija viņas sejas ovālā un brūno acu ieslīpajā griezumā. Tad viņa pazina – tā taču bija Māra, ar kuru abas bija nešķiramas veselus septiņus gadus, kamēr mācījās mūzikas skolā. Mārai mājās bija klavieres, Aldai ne – klavierspēle prasīja vingrināšanos, tādēļ Alda tur bija biežs viesis. Māra ģimenē bija vienīgais bērns, viņai piederēja sava istaba, par ko Alda viņu no sirds apskauda – pašai bija mazāks brālis un māsa, sīkie vienmēr pinās pa kājām, traucēja, aiztika vecākās māsas lietas. Cik labi bija draudzenei! Meitenes satika ļoti labi. Māra bija klusāka, cītīgāka – viņai nācās vairāk strādāt, Aldai vieglāk padevās mācības gan skolā, gan klavierklasē. Vidusskolas gados abas kopā gāja uz dejām, kino, pastaigājās, uzticēja viena otrai savus meiteņu noslēpumus, likās – tā tas būs mūžīgi... Pēc skolas beigšanas notika kaut kas pārsteidzošs – Māra nogrieza bizes,
ielika ķīmiskos ilgviļņus, neaprunājusies ar draudzeni, iestājās Liepājas pedagoģiskajā institūtā un pat pirmā pamanījās zaudēt nevainību! Vēstules no Liepājas sākumā pienāca visai bieži, tad tās kļuva arvien retākas, beidzot sarakste pārtrūka pavisam. Nu, Alda arī nebija bez vainas – viņa iestājās universitātē, studentu dzīve bija jautra un satraucoša, agrās jaunības atmiņām vairs daudz laika nepalika – tas bija noiets etaps.
Un te nu viņa bija – Māra, Mārīte. Stalta, it kā garāka izaugusi, pat skaista – skolas laikā viņa likās pavisam neievērojama. Pienāca klāt, pateica pāris līdzjūtības vārdu un iespieda Aldas saujā zīmīti. „Tur ir manas koordinātes, piezvani vai atraksti,” viņa teica, īsi atvadoties. Aiz muguras drūzmējās citi līdzi jūtošie. Aldai likās, ka caur pelēkajiem mākoņiem uzspīdējis saules stars – negaidot šai drūmajā dienā bija noticis arī kas jauks!
Turpmākie mēneši pēc māsas nāves Aldai bija smagi. Viņa bija zaudējusi ne tikai savu tuvāko radinieci, bet arī labāko draudzeni – abas arvien bija dalījušās gan priekos, gan bēdās. Kā pietrūka ierasto vakara telefonsarunu, ciemos braukšanas, izlasīto grāmatu un redzēto filmu apspriešanas! Alda jutās kā aplaupīta – nu kā var vesels cilvēks tā vienkārši aiziet gulēt un no rīta vairs nepamosties? Māsa bija jokojusi – jāejot taču reiz pie ārsta pavaicāt, kādēļ viņai nekas nekaiš, visi to vien darot, kā čīkstot par savām vainām. Sirds nepietiekamība... nu, tā jau parasti saka, ja diagnoze nav skaidra!
Kā Dieva sūtīta bija nākusi Māra. Nu Aldai vienmēr bija iemesls ieskatīties e-pastā, meklējot vēstules, pati vakaros ilgi sēdēja, rakstīdama garu garos vēstījumus par savām ikdienas gaitām, kavēdamās tālajās, jaukajās jaunības atmiņās, kopīgajos piedzīvojumos. No aizmirstības dzelmes atkal iznira sen zudušas sejas, vārdi, notikumi. Alda atplauka. Cik labi, ka atkal bija kāds, ar ko dalīties domās!
Māra interesējās par Aldas dzīvi tajos gados, kad abas viena par otru nekā nezināja. Jautātā aizgūtnēm stāstīja – par studiju gadiem, kad netrūka piedzīvojumu un jautrības, par savu ne pārāk aizraujošo grāmatvedes darbu, par to, kā iepazinusies ar vīru, kā
dzimuši un auguši bērni. Neslēpa dzīves tumšo pusi – kā nelaimes gadījumā zaudējusi meitu, kā vīrs pēc smadzeņu operācijas kļuvis par mūža invalīdu, kā pašas veselība un redze sākušas klibot. Pēdējo gadu laikā zaudēti abi vecāki, nu arī māsa mirusi...
Īsos vārdos arī Māra stāstīja par sevi – jau daudzi gadi nostrādāti lauku skolotājas darbā, kas kļuvis mīļš. Aktīvi iesaistījusies pagasta sabiedriskajā dzīvē un pašdarbībā, garlaikoties neesot laika – dziedot sieviešu kvartetā, savulaik pat bijusi estrādes soliste.
Aldai pavisam neticama likās agrāk tik klusās draudzenes pārvērtība – viņa, kautrīgā, kas allaž sarka un bālēja, ja kāds tai pievērsa uzmanību – publikas priekšā dzied, spēlē teātri, māca citus! Nē, brīnumu lietas! Un viņa – Alda – kam viss padevās daudz labāk, savus dotumus tā arī atstāja neizmantotus! Grāmatvede – tas arī viss sasniegtais. Gandrīz gribējās apskaust seno draudzeni par interesanto un bagāto dzīves gājumu!
Martā Mārai bija dzimšanas diena. Jau trešo mēnesi ilga abu sarakste, Alda bija pieradusi vakaros klikšķināt klaviatūru, stāstot draudzenei par savu ikdienu. Bija iestājies tāds kā līdzsvars – šīs vēstules aizpildīja radušos tukšumu. Cik lieliski, ka Māra bija atnākusi uz Ilmas bērēm ar nodomu satikt tur Aldu!
Draudzenes dzimšanas dienas vakarā Alda steigšus pabeidza mājas soli, lai atkal pāris stundas veltītu Mārai – apaļā jubileja bija pietiekams iemesls garai vēstulei, kurā neizbēgami atkal atdzīvosies jaunības atmiņas – kāda tām brīnumaina smarža! Iededza sveci, nopriecājās par gaismas rotaļu draudzenei pirktās rozes ziedlapiņās.
Izrādījās, Māra bija pasteigusies pirmā. Aldai sirds priecīgi ietrīsējās – vēl viens pierādījums, ka viņa kādam ir vajadzīga! Pirksti steidzās atvērt vēstuli.
Sveika, Alda!
Tu varbūt brīnīsies, ka rakstu savā dzimšanas dienā, kad darba pilnas rokas. Šodien pie manis būs mani mīļie – bērni, mazbērni, draugi. Tas būs jauks vakars, esmu pārliecināta. Būs ziedi, apskāvieni, dāvanas. Tomēr vienu dāvanu gribu pasniegt sev pati. Tā ir šī vēstule, ko savās domās esmu rakstījusi tik sen... Nu nosūtu.
Šajos mēnešos esmu uzzinājusi par Tavu dzīvi kopš dienas, kad kāda atbildes vēstule vairs netika uzrakstīta. Daudz tiku stāstījusi arī Tev – bet ne visu. Nu ir laiks to pateikt. Diemžēl – ne tā, kā Tev gribētos, nebūs ne mīļu vārdu, ne jauku atmiņu.
Es Tevi apskaudu visus tos gadus, kad mūsu takas gāja kopā. Tu biji skaistāka, talantīgāka, viegli atradi draugus, Tev bija kupla un draudzīga ģimene. Es vienmēr biju otrā plānā, man gan bija klavieres un sava istaba, bet mans tēvs atklāti krāpa mammu, droši vien tādēļ viņa tik agri nomira... Es redzēju viņas ciešanas, neko nevarēju palīdzēt, nespēju arī nevienam savu bēdu pastāstīt. Tu viņas bērēs pie kapa tik izjusti lasīji dzejoli, ka visi par Tevi sajūsminājās, pavisam aizmirsdami mani – malā stāvošo bāreni...
Tu nāci pie manis, spēlēji manas klavieres, priecīgi stāstīji par panākumiem skolā, par uzvarām svešvalodu un deklamēšanas konkursos – es klausījos un klusībā tevi apskaudu. Tomēr īsts pamats skaudībai radās tad, kad Tev uzmanību sāka pievērst Gunārs, kurš man jau sen patika... Protams, Tu pieņēmi arī šo likteņa dāvanu, tikai pretī devi maz. Stāstīji, kā viņš Tevi aplido, kā gaida no rītiem ieliņas galā, lai kopā ietu uz skolu, kā deju vakarā krietni sadevis kādam, kurš pārāk bieži Tevi lūdzis dejot... Es klausījos, zobus sakodusi. Zināju, ka Tu viņu izmanto, un tas mani sāpināja. Kā Tu varēji aiziet uz dejām tajā pašā vakarā, kad viņam bija smaga apendicīta operācija? Tu mēdzi aizlavīties uz skolu pa citu ceļu, atstājot Gunāru neizpratnē, kur esi. Tu viņu vienkārši vazāji aiz deguna! Bet viņš redzēja tikai Tevi. Es bija turpat blakus – it kā neredzama.
Mēs beidzām skolu. Gunārs būtu Tevi apprecējis kaut nākošajā dienā, ja vien Tu būtu piekritusi. Bet Tu neteici ne jā, ne nē, izlocījies, turpināji koķetēt. Un Gunārs sāka dzert...
Es redzēju, kā viņš Tevis dēļ noiet no ceļa, bet nespēju palīdzēt. Negribēju vairs būt blakus. Tādēļ aizbraucu uz Liepāju, tomēr Tavās retajās vēstulēs kāri tvēru vēstis par Gunāru. Tu tik bezrūpīgi pavēstīji, ka Jūsu ceļi šķīrušies... Es sapratu – mans laiks ir klāt.
Tava aizbraukšana uz Rīgu man visu atviegloja, brīvdienās biju mājās – un atrast Tevis pamesto nemaz nebija grūti. Kad šņabis galvā, visas meitas mīļas... Es viņu ieguvu, kļuvu viņam tuva, tikai nezinu – vai vajadzīga. Laikam tas Kristīnes sindroms mīt arī manī – biju iedomājusies, ka spēšu labot dzērāju un aizvietot Tevi viņa sirdī. Nekas nesanāca. Es viņam biju vajadzīga, lai parunātos par Tevi...
Uzzināju, ka gaidu viņa bērnu. Gunārs tajā dienā pārdzēries pakārās savas mājas bēniņos. Es viņam nepaguvu pateikt par mazuli. Varbūt tā vēsts viņu būtu izglābusi... Visu mūžu nožēloju tās dažas minūtes, kuru man pietrūka, lai viņu todien satiktu. Diemžēl bērniņu drīz vien zaudēju, tas aizsteidzās pakaļ savam tēvam. Es paliku viena.
Pie Gunāra kapa es Tevi nolādēju, vēlēju Tev dzīvē laimes neredzēt. Par Gunāru, par viņa salauzto dzīvi, par mūsu nebijušo mīlestību...
Uz Ilmas bērēm nācu tikai tādēļ, lai redzētu Tevi. Tur nu Tu stāvēji – novecojusi, neglīta, sirma, noraudājusies... Tici, tad man nebija Tevis žēl. Tu to biji pelnījusi.
Šajos mēnešos Tu man vēstulēs izstāstīji savu dzīves stāstu – diez cik daudz laimes Tev tiešām nav bijis. Un es tagad minu, cik liela vaina tur bijusi man.
Par savu dzīvi kopš Gunāra aiziešanas nesūdzos. Man blakus ir gādīgs un rūpīgs dzīves draugs, man ir laba ģimene, mīļš darbs, līdzcilvēku cieņa un atzinība. Varu justies gandarīta. Laikam taču savu ciešanu mēru tiku izsmēlusi jaunības gados.
Tomēr tikai šodien, rakstot Tev šo vēstuli, es varu nomest no savas sirds smagumu, kas visus šos gadus to spiedis. Esmu visu pateikusi un atzinusies – kā grēksūdzē. Tagad varēšu dzīvot mierā.
Nezinu, vai Tu vari man piedot. Tu mani uzskatīji par savu draudzeni. Es tā nebiju.
Māra.
Aldas rokas ilgi nekustīgas gulēja klēpī, datora monitora ekrāns jau sen bija satumsis.
Pēkšņi iesprakšķējās sveces liesma, izraudama sievieti no domu bezdibeņa. Viņa atliecās, iztaisnoja salīkušo muguru un pacēla rokas, lai rakstītu apsveikumu Mārai dzimšanas dienā.
(05.12.2007) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Jaunā gadā medus tauri,
Rukša ģīmi, lielu ausi,
Možu garu, duci draugu,
Un vēl simtlatnieku lieku. ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 2147
Kopā:6108479
|
| |
| |
|
Autori
