|
|
|
|
|
|
|
| | Vientuļnieka skumjas | | Ievietojis: Lana | Komentāri (7) Nosūtīt šo tekstu draugam Izdrukas versija
Sēž sašļucis uz beņķa vecais, sirmais vīrs,
Tam pietrūkst savu balto bērzu tāss.
Kaut arī apkārt sniegots lauks tik tīrs,
Viņš sapņo klejot zaļās birztalās.
Nav meža vairs, kur klejot vakarkrēslā,
Un pusnobrucis viņa lepnais nams,
Kur sēdēja reiz savā šūpūļkrēslā,
Tik sunim kaulus klusi pamezdams.
Tam pietrūkst arī egļu zaļais kuplums,
No kā reiz dzima krāsnī karsta guns.
Sēž vīrs un sejā slēpjas dzīves rūgtums,
Jo dzeloņdrātīs pakāries tā suns.
Nu atstāts viens, sēž vīrs zem sīkā bērza,
Kur tagad izrakts vecā suņa kaps,
Un sejā spoguļojas tikai bēda:
„Ak, vecais zvērs, tu biji draugs man labs!”
Sēž sakumpis uz beņķa blakus bērzam,
Kur aprakts viņa mūža labais draugs,
Un acīs riešas asaras kā bērnam,
Jo miris vienīgais tā acuraugs.
Un liekas vīram, ka uz īsu brīdi
Vēl jūras vējš ar viņu dalās sāpē,
Kā arī sīkais bērzs raud klusu līdzi,
Kad liktens sirdī jaunu rētu skrāpē. (02.01.2008) | | |
|
|
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
|
|
|
|
Bars miroņu, starp viņiem kāds krievu Tēvijas kara zaldāts, stāsta anekdotes. Zaldāts: - Bija mums rotā viens foršs seržants. Mācēja vāciski pat runāt un šim par to iedeva iesauku Hande ...
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
|
|
Vieta reklāmai:
|
|
|
Šodien: 1896
Kopā:6424792
|
|
|
|