|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Zilās prērijas gars 4. nodaļa | | Ievietojis: Titanija |
Komentāri (3)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Rīts pienāca daudz ātrāk nekā gaidīts. Rovenai likās, ka viņa gulējusi tikai piecas minūtes. Viņa nosprieda, ka ir izkritusi no gultas, jo zem muguras spiedās aukstie grīdas dēļi. Tas nebija nekas neparasts, jo Rovena bieži naktī svaidījās pa gultu murgojot. Arī logs bija vaļā, jo istabā bija ļoti auksti. Viņa pastiepa roku, lai ieraustos atpakaļ gultā, jo modinātājs vēl nebija nozvanījis. Viņu bija pamodinājusi spožā saule, kas spīdēja tieši acīs. Rovena sāpēs saviebās. Viņai likās, ka roka sver veselu tonnu. Nespēcīgi tā nokrita atpakaļ uz grīdas, gultu nemaz nesataustījusi. Rovena novaidējās un centās atvērt acis. Viņa nespēja aptvert, kas bija noticis. Viņa bija uz grīdas ar visām drēbēm, kas pie tam bija arī slapjas. Lēnām atvērusi plakstus, viņa paraudzījās griestos, ko no vienas vietas klāja zirnekļu tīkli. Tā taču nebija viņas istaba!
Neveikli pietraususies sēdus, Rovena paraudzījās visapkārt. Viņa bija koka būdā, kas likās atradās kokā, jo pa lodziņu lauzās iekšā gan saule, gan koku zari.
Tad viņa visu atcerējās! Kā zibens Rovenu ķēra atskārta. Viņa bija mežā. Viņas māja bija izpostīta, bet Brenna slimnīcā. Vakar viņa bija gandrīz nokritusi no koka un nositusies. Tikai pateicoties māsai viņa atradās šeit. Bet, kur tad bija Liāna?
Rovena strauji pielēca kājās un ar galvu ietriecās būdiņas griestos. Dēļi nobrīkšķēja un sacēlās liels putekļu mākonis.
-Auuu... –pietupusies, viņa nostenējās. Būdiņa bija sarāvusies! Rovena būtu iesmējusies, ja vien galva negrasītos pāršķelties uz pusēm. Ne jau būdiņa bija sarāvusies, vienkārši Rovena bija izaugusi. Viņa atcerējās šo vietu. Trīsas pārskrēja pār muguru, atceroties tos jaukos brīžus, ko viņa pavadīja šeit. Šurp viņa bija nākusi, kad bija skumji, kad gribējās pabūt vienatnē, vai vienkārši padomāt. Viņa bija radījusi pati savu brīnumu pasauli... Nē, šīs domas bija jāizmet no prāta. Nekādu brīnumu nebija! Nebija un viss! Tāda bija pasaule! Tā tas bija iekārtots un visi, kas apšaubīja šo kārtību vai centās to pārkārtot, nonāca trako namā. Un Rovena to pilnībā atbalstīja.
Smagi nopūtusies, Rovena pierāpoja pie lūkas un palūkojās lejā. Liānas nekur nebija. Viņa nokāpa zemē un paraudzījās visapkārt. Kur bija pazudusi viņas māsa?
Zeme pēc vakardienas lietusgāzes bija mitra. Paraudzījusies visapkārt, Rovena nosprieda doties meklēt māsu. Bet kur lai iet?
-Liāna! –viņa iesaucās, taču neviens neatsaucās. Liekas, ka mežs meitenei palīdzēja. Tas aiznesa viņas balsi tālāk. Pēkšņi Rovena izdzirda dīvainu skaņu, likās, ka kāds laužas caur krūmiem.
-Ak, tu! –Rovena iesaucās un metās mežā.
Viņa dzirdēja māsas soļus priekšā un, sekojot dzirdei, lauzās viņai pakaļ. Krūmi sitās viņai sejā, bet Rovena centās tos neievērot. Pārsteigumu viņas sejā bija nomainījušas dusmas. Tagad viņa visu saprata. Saprata, kādēļ māsa nebija protestējusi, kad Rovena paziņoja, ka dodas pie draudzenes. Viņa jau sen bija izplānojusi šo bēgšanu. „Muļķe, viņa taču nesaprot, ko dara”, Rovena pie sevis lādējās. Māsa jau sen bija izdomājusi pamest viņu, kamēr Rovena gulēja.
Rovena lauza sev ceļu uz priekšu. Lai gan viņas rokas jau bija saskrāpētas, viņa neapstājās, bet steidzās tikai uz priekšu. Izskrējusi klajumā, viņa paklupa un nokrita uz zemes. Pielēkusi kājās viņa grasījās mesties tālāk uz priekšu, bet bija spiesta strauji apstāties, jo tieši pretī, skaļi un skanīgi burbuļodama, trauca upīte. Pametusi acis visapkārt, viņa ieraudzīja māsu, kas stāvēja pie tiltiņa. Tas bija diezgan šaurs, darināts no šauriem koka dēlīšiem un ar virvēm nostiprināts abos upes krastos. Liegi tas šūpojās vējā. Tā vidusdaļa gandrīz skāra ūdens virsu. Upes līmenis naktī acīmredzot bija manāmi cēlies.
-Liāna, ko tu dari? –Rovena smagi elsdama jautāja.
-Dodos mājup! Pat necenties mani aizturēt! –viņa atkliedza un uzlika kāju uz tilta dēļiem.
-Nē, tas ir bīstami. Tilts neizskatās drošs! –Rovena sauca un ar bažām raudzījās uz veco noplukušo virvi, kas saturēja tiltu kopā. Taču Liāna viņa neklausījās un sāka iet pa tiltu, kas uzreiz sāka brakšķēt un šūpoties. Tilta vidusdaļa iegrima ūdenī appludinot to ar upes ūdeni, bet Liānu tas nesatrauca, mērķtiecīgi viņa virzījās uz priekšu. Rovena ar bailēm raudzījās uz māsu, kuras ķermenis pēkšņi dīvaini sašūpojās. Kāds dēlītis bija pārlūzis zem viņas kājām un meitene paklupa. Virve pārtrūka... Rovena dzirdēja šļakstu, kad Liānas ķermenis saskārās ar ūdens virsu. Vienā mirklī viņa pazuda skatienam un vairs neparādījās. Rovena nesaprata, ko darīt. Viņa gaidīja. Liānai jau vajadzēja iznirt...kur viņa kavējās... Rovenas sirds sāka neganti dauzīties. Kāpēc viņa nenira ārā?
Nolamājusies, meitene metās iekšā ūdenī. Ienirusi, viņa tūdaļ arī iznira. Klepodama un rīstīdamās, viņa tvēra pēc gaisa. Ūdens bija stindzinoši auksts. Beidzot atguvusi elpu un atkal to dziļi ievilkusi, viņa ienira.
Ūdens apkļāva viņu ar savām nepacietīgajām rokām. Arī apģērbs vilka uz zemi. Ausis pušu plēsa klusums, kas bija... tik skaļš. Rovena centās to neievērot, bet nira dziļāk un dziļāk. Kur gan bija Liāna? Rovenas sirds mežonīgi dauzījās. Viņa bija atvērusi acis, jo nirt svešā vietā bija bīstami, taču redzēja tikai dzeltenīgu miglu. Acis sūrstēja un meitene tikai ar lielām grūtībām spēja tās noturēt vaļā. Nekad viņa nebija peldējusies šajā upes vietā. Viņai pat prātā tas nebūtu nācis, jo šo vietu uzskatīja par bīstamu peldētājiem. Šeit bija daudz atvaru, kas jebkurā mirklī neuzmanīgu peldētāju varēja ieraut savā tumšajā mutē.
Ak, Dievs, kas gan bija noticis ar Liānu, kur viņa bija palikusi? Rovena centās nedomāt... viņa tikai nira, bet... domas pašas jaucās pa galvu...sāka trūkt gaisa un meitene peldēja uz priekšu vēl straujāk...Visa dzīve sāka šauties viņai gar acīm un Rovena saprata, ko tas nozīmē... viņa mirs šajā klusuma valstībā.
Rovena nekad neizrādīja savas patiesās jūtas un tieši tādēļ bieži radās konflikti ar ģimeni. Neviens viņu nesaprata... Viņu nesaprata nedz ģimene, nedz draugi, bet ne jau tas bija tas biedējošākais... viņa neizsakāmi baidījās no tā, ka arī viņa pati sevi nesaprot. Bieži vien viņa izdarīja kaut ko tādu, ko pati nesaprata. Viņai, vienkārši, likās, ka tā ir jādara. Rovena neticēja, ka visu vada kaut kas augstāks, viņa ticēja, ka pati kontrolē savu dzīvi un pati lemj savu likteni. Tieši tas –ticība sev –viņai palīdzēja šajā brīdī... kāds neredzams spēks satvēra viņu aiz kājām un vilka lejup
Rovena juta, ka plaušas tūlīt sprāgs. Viņa grasījās iznirt atpakaļ virspusē, bet neredzamais spēks nepielūdzami rāva viņu dziļumā. Meitene satvēra kaklu ar rokām...viņa izpūta pēdējās gaisa paliekas. Mirkli kārpījusies, viņa ierāva plaušās ūdeni...plaušas sasala, bet lūpās palika mēms kliedziens...
(24.04.2008) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Jaunais gads ar baltu zirgu,
Atvelk cisternu ar spirtu!
Nu ir ziepes, nu ir posts,
Atkal visu gadu plosts! ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Lapsēns
Reiz dzīvoja kāds labi audzināts, piemīlīgs un romantisks lapsēns. Viņa ala bija netālu no kādām mājām, kurās dzīvoja patīkami un jauki cilvēki, kuru saimniecībā bija dažādi mājlopi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
|
Autori
