|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Zilās prērijas gars.5.nodaļa. | | Ievietojis: Titanija |
Komentāri (5)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
No kritiena Liānai aizcirtās elpa. Viņa centās iznirt, bet nespēja. Kaut kas vilka viņu lejup. Viņa nespēja domāt ne par ko citu, kā tikai gaisu. „Gaisu. Gaisu. Gaisu!” viņa domās kliedza. Mirklī, kad likās, ka viņa mirs, plaušas saņēma to, pēc kā sauca prāts –gaisu. Viņa bija iznirusi brīnumskaistā ezerā, kas atradās meža vidū. Pat filmās viņa šādu vietu nebija redzējusi. Ūdens maigi apņēma viņu un turēja savās rokās, neļaudams nogrimt. Liāna bija apmulsusi. Viņa nespēja saprast, kur atrodas.
Uzmanīgi paraudzījusies apkārt, Liāna noelsās. Viņai apkārt slējās augsti koki, kas iestiepās... zaļās debesīs. Liāna norija siekalas. Debesis patiešām bija zaļas. Pār meiteni nāca apjausma un viņa sāka saprast, kur atrodas. Vai tā patiešām bija Dūmakainā zeme? Vai Vārtupe bija upe, kurā Liāna bija iekritusi? Taču Liāna centās par to pārāk nedomāt. Viņa izbaudīja skaisto apkārtni.
Ausīm tīkamo troksni radīja aiz muguras esošais ūdenskritums. Ūdens lāsēm satiekoties ar saules stariem pār ezeru atmirdzēja... vai to maz varēja nosaukt par varavīksni? Nē, tas bija kaut kas brīnumaināks. Šīs zemes varavīksni veidoja daudz jo daudz nekad neredzētu krāsu. Laiski tā stiepās pār visu ezera virsmu, kas tikko manāmi viļņojās, savās dzīlēs slēpdama brīnumainas būtnes. Likās, ka ezers smejas par Liānas neizpratni un izbrīnu. Taču Liāna necentās izprast šo vietu, viņa pārsteigumā skatījās uz varavīksni. Viņa būtu raudzījusies uz to mūžīgi, ja vien kaut kas nebūtu pieskāries viņas kājai. Apslāpējusi kliedzienu, Liāna metās peldēt uz krastu. Ar grāmatu padusē peldēt bija ļoti grūti, bet ja bija izvēle –tikt apēstai vai pazaudēt grāmatu, viņa izvēlējās apēšanu. Viņa pati nesaprata, kā nebija pamanījusies to pazaudēt kritiena laikā.
Meitene sajuta, ka ūdens radījums viņai seko... nē, tas nesekoja, tas stūma viņu uz priekšu pa ūdeni. Liāna gandrīz nomira aiz bailēm. Par laimi krasts jau bija klāt un, ātri izlēkusi no ūdens, viņa metās prom. Mirkli skrējusi, viņa apstājās. Neviens taču nedzinās pakaļ. Atskatījusies, Liāna vēl mirkli vēroja skaisto ezeru starp kokiem. Smagi nopūtusies, viņa nožēloja to, ka Rovena neredz šo cilvēka nesakropļoto skaistumu. Rovena agrāk bija iestājusies par dabas aizsardzību. Viņa nevarēja ciest, ka pasaule bija tāda kāda tā bija un vēlējās to mainīt. Liāna nešaubījās, ka ja māsai būtu iespēja, viņa apmestos dzīvot uz vientuļas salas, lai dzīvotu saskaņā ar dabas un pati saviem likumiem. Tā bija agrāk, bet tagad viss bija mainījies. Pirms pieciem gadiem bija noticis kaut kas tāds, kas salauza viņas garu.
Viņa nebija tāda kā citi, viņa bija... Liānai reti izdevās atrast vārdus, lai māsu raksturotu. Nebija vārdu, lai raksturotu izplatījumu un nebija vārdu, lai raksturotu Rovenu...
Apmulsusi viņa palūkojās apkārt, krūmos kāds vai... vai kaut kas bija. Liāna norija kamolu, kas bija savilcies kaklā. Sāpīgi sarāvās viņas vēders un Liāna aizturēja elpu. Viņa nekustējās. Ja viss, ko viņa šajā mirklī domāja, būtu piepildījies, viņa jau sen sēdētu pūķim vēderā. Tieši ar to viņa atšķīrās no savas māsas, ar savu dzīvo iztēli. Liāna, pati to neapzinoties, prātā radīja ainas un dzīvniekus, ko Rovena pat filmās nebija redzējusi. Vismaz Liāna tā domāja. Rovena bija lietišķa pat savā vismazākajā šūniņā. Pat viņas sirds vismelnākajā nostūrītī nebija vietas mītiem, burvestībām vai pūķiem. Ja Liāna tik bieži nebūtu redzējusi māsu par kaut ko domājam, viņa nospriestu, ka Rovena ir robots. Taču ne jau Rovena viņu tagad uztrauca, tas bija briesmonis krūmos.
Sajutusi pēkšņu miega vilni, Liāna lēnām apgriezās riņķī. Pēdējais, ko viņa redzēja, nokrizdama uz zemes, bija kāds maza auguma vīriņš ar gludu seju, pagaru zodu, smailām ausīm, zeltainiem matiem un šaurām, zaļi dzirkstošām acīm.
Milzīgie koki aizsedza gaišzaļās debesis. Tikai dažviet kāds nomaldījies saulesstars sasniedza mīkstās sūnas un atlaidās tajās. Kaut kur augstu koku galotnēs atskanēja skanīgas dziesmas. Koku liānas sniedzās līdz pat ūdens virsmai un maigi skāra to. Mazie vilnīši traucās cits citam pakaļ, līdz beidzot pazuda pavisam. Varavīksne kā jau katru dienu lepni rotāja skaistā ezera nebeidzami dziļos ūdeņus.
Smagi nopūties pie ezermalas apstājās kāds jauneklis. Drūmi viņš raudzījās tumšajā dzelmē. Viņš nedzirdēja ne skaistās putnu balsis, ne arī redzēja visaptverošo skaistumu. Neiko sirdi nospieda smags slogs. Viņš negribēja, lai tā būtu, bet šeit viņš nebija bez iemesla. Nolamājies Neiko iespēra ūdenī kādu zāles kumšķi. Pēc kāda mirkļa puisis spēji sarāvās, kad tas izlidoja atpakaļ un trāpīja viņam tieši pa seju. Likās, ka Neiko gandrīz neievēroja, ka ūdens uz mirkli pārstāja viļņoties. Tad viļņi arvien straujāk un straujāk sāka sisties pret krastu. Neiko zināja, ko tas nozīmē, bet neteica neko. Viņš negrasījās atvainoties.
- Vai tā ragana tev nemācīja labas manieres? –kāda zema un piesmakusi balss teica, taču Neiko pat nepacēla skatienu, lai uzlūkotu runātāju.
- Tā ragana sūta savus pakalpiņus, lai tie tiktu no tevis vaļā, –Neiko strupi atbildēja.
- Atkal? –zemās balss īpašnieks jautāja, bet likās, ka tas vairāk ir garlaikots nekā pārsteigts. Likās, ka Neiko atbilde nebija nepieciešama, jo tas turpināja:
- Un uz kurieni tad šoreiz viņa vēlas mani nosūtīt?
Neiko sulīgi nolamājās. Kā lai ieskaidro šim cietpaurim to, ko viņš nevēlējās saprast?
- Ei, ei, puis`, manas ausis ir tik jūtīgas... –tas smalkā balstiņā iečiepstējās un, kad Neiko pirmo reizi paraudzījās uz to, sāka smieties kā negudrs zemus un aizsmakušus smieklus.
- Tas nav nekāds joks! Ar tevi ir cauri! Viss! Beigas! Nekādas izsūtīšanas! Atā, atā, zvīņainais milzi! –Neiko iekliedzās.
- Tu, cietpauri, ja tie ložņas tevi atradīs, aizvedīs uz Patiesības spoguli! –Neiko nobļāvās. Viņš redzēja kā drauga ausis nošļuka un nāsis sāka raustīties. Sarkanās liesmiņas viņa acīs nodzisa un tās kļuva drūmi pelēkas. Arī viņa milzīgais augums sarāvās uz pusi mazāks. Vāri piešķiebis galvu, viņš raudzījās uz Neiko it kā gaidītu, ka tas sāks smieties par izdevušos joku. Tas Neiko sadusmoja vēl vairāk. Kāpēc gan šis muļķa zvērs nevarēja būt tāds kā visi citi viņa sugas biedri? Kāpēc viņš nevarēja būt ļauns plēsējs, nežēlīgs slepkava, ganāmpulku postītājs un sērga? Kāpēc viņš tik ļoti bija pieķēries Neiko? Bezspēkā viņš nokrita uz ceļiem. Neiko ienīda sevi. Ja vien viņš nebūtu tas, kas bija... ja vien viņš spētu apmānīt Likteni... nē, viņš nespēja... neviens nespēja, to viņš bija iemācījies... rūgtums atkal savilkās kaklā.
- Bet, Neiko, es esmu pūķis. Tu nezini, kas notiks, ja es ielūkošos Patiesības spogulī... – zvīņainis neticīgi novilka.
- Jā, bet... -Neiko zīmīgi noteica, bet tad piebilda: -tu zini, ka ja nebūtu manis... viņa nemūžam tev pirkstu nepiedurtu...
Pūķis lielām acīm raudzījās uz draugu. Viņa acis pēkšņā atklāsmē iedegās ar sarkanu liesmu, kvēlāku par to Neiko nekad drauga acīs nebija redzējis. Viņa milzīgā mute pavērās un Neiko ar bailēm ieraudzīja milzīgus ilkņus, kas bija aptuveni pus rokas garumā... nāve būs ātra un nesāpīga. Pūķis neganti ierēcās un koku gali nošūpojās, no deguna sāka velties dūmu mutuļi. Neiko nekad nebija redzējis viņu spļaujam uguni un spēji iedomājās, kā būtu sadegt dzīvam. Viņš norija kamolu, kas bija iesprūdis kaklā, bet palika uz vietas. Dūmu mutuļi nepārstāja velties un Neiko gandrīz iesmējās, atcerēdamies, ka Mo reiz bija teicis, ka neizsakāmi baidoties no uguns. Taču smiekliem šeit nebija vietas. Mo milzīgā, dzeloņainā aste bīstami šūpojās pūķim aiz muguras.
- Es tagad spētu tevi nogalināt, tu muļķi! –pūķis ieaurojās un pieliecās Neiko cieši klāt, -es aprītu tevi un pāri nepaliktu nekas... nekas, sasodīts! Es tevi varētu pieveikt ar vienu astes vēzienu, es varētu saplacināt tevi ar vienu kāju, es varētu uzcept tevi dzīvu... –pūķis spēji apklusa, jo Neiko iesmējās.
- Labi, tas nav svarīgi, galvenais, ka tu saprati jēgu, -samulsušais zvīņainis piemetināja un paraustīja plecus. Neiko bija laimīgs, ka pēdējais, ko savā dzīvē būs redzējis, bija šī milzeņa, viņa drauga, muļķīgā sejas izteiksme.
- Tad dari to...man vairs nav jēgas dzīvot, –Neiko izstomīja.
- Tu muļķi! Vai tāda ir tava uzticība? Kā tev maz prātā varēja ienākt, ka es spētu tev ko nodarīt? Tu teici, ka mēs esam draugi! Tad tāda tev tā sajēga par draudzību? Kā pirmā nelaime klāt, tā uzreiz: ”Es izstājos!”? Tu mani vēl nepazīsti! Vai viss, ko mēs kopā piedzīvojām bija pūķim zem astes? Sasodīts, es tā nedomāju... –viņš būtu bļāvis vēl ilgi, ja vien Neiko nebūtu iejaucies:
- Es gribēju tevi pasargāt...
- Pasargāt? Mani? Es ar vienu astes vēzienu varu noslaucīt veselu ciemu, bet tu domā, ka nespēju sevi aizstāvēt. Ha!
- Tad kāpēc tu to nedari? Kāpēc neaizslauki visu? Kāpēc nenogalini visus? –Neiko pārsteigts jautāja.
- Kāpēc? –pūķis pārsteigts pārjautāja. Viņš nespēja noticēt, ka tieši Neiko, viņa uzticamais draugs, bija ko tādu pavaicājis. Viņš nezināja kā, lai paskaidro. Kā lai neredzīgajam izskaidro debesu rakstu, kā lai nedzirdīgajam liek sadzirdēt strauta čalas.
- Kāpēc, Mo? –Neiko jautāja vēlreiz.
- Tāpēc... tāpēc... Ei, manā ezerā atkal kāds ir! –pūķis iesaucās un apsviedās riņķī. Viņa varenā aste Neiko būtu nogalinājusi, ja Mo laikā nebūtu to apturējis.
Pūķis strauji ieleca ezerā un ienira. Neiko paraudzījās virzienā, kurā bija aizslīdējis drauga ķermenis. Aptuveni ezera vidū peldēja kāds ķermenis. Sasprindzinājis redzi, Neiko pārsteigts apjauta, ka tā bija meitene un... viņa bija mirusi...
(16.05.2008) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Lūk sagaidīts ir jaunais gads
Vēl vakar likās tas kā sapnis tāls,
Bet šodien atkal sapnis tāls
Ir tas, kā vakar sagaidīju to. ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Priekšdienām*
Savai draudzenei pirms pāris gadiem dāvināju tādu lūk dāvanu- Jau iepriekš kādu laiciņu krāju 1-santīmu un 2-santīmu monētas. Tad nu ņēmu puslitra burku, sabēru smalko naudu, pa virsu uzliku...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 2068
Kopā:6429166
|
| |
| |
|
Autori
