|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | Vasara taču  | Autors - Dzērājs
| | Komentāri (30)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Vasarā pat nelabojamas vecmeitas zina, ka juridiski brīvi vīrieši savā brīvajā laikā dodas ogot. Ogās viņi iet laikā, kad nav sēņu, neķeras zivis un nav ar ko dzert alu. Es neesmu izņēmums. Vasara taču! Tā kā man ļoti garšo lāceņu kompots, kas pēc alus dzeršanas otrajā dienā ir ļoti veselīgs, modos agri no rīta un jau ap pus desmitiem sēdos savā mašīnā, lai, neņemot vērā tikko nolijušo lietu, trauktos tuvākā purva virzienā. Astoņus kilometrus bez apstājas un liekas pīpēšanas nobraucu divdesmit minūtēs. To zinu precīzi, jo manā mašīnā ir pulkstenis. Lielāko laiku paņēma apmēram pusotra kilometra garš brauciens pa lauku ceļu, kurā bija jānogriežas no asfaltētā lielceļa. Izraudzītajā purvā nebiju vismaz gadus astoņus, bet atcerējos, ka pēdējā reizē atstāju savu auto pie kādas lauku viensētas. Tā kā citās ogošanas reizēs, atgriežoties no purva, atradu savu braucamo neapskādētu, ar visiem riteņiem, un pat rezerves rats nekur nebija pazudis, dzēsu savas egoistiskās bažas ar domu, ka arī šoreiz viss būs kā parasti.
Lai nevajadzētu pieglaimoties mājas saimniekiem, uzkraujot viņiem sava transporta uzraudzību, pagalmā nebraucu, bet atstāju mašīnu piebraucamā ceļa maliņā. Ar savu mīļāko spaini rokās rausos ārā un steidzīgi, lai nepievērstu mājinieku uzmanību, steidzos plaša lauka virzienā, kura otrā malā mani gaidīja purvs ar gardajām ogām. Lauka malā biju spiests apstāties, jo ceļu aizšķērsoja sarkana stieple. Aplūkoju to tuvāk un nospriedu, ka tas varētu būt elektriskais gans. Uzmācās neveselīga ziņkāre. Domāju – interesanti, kas attur govis tuvoties šai drātij? Vai tiešām strāvas trieciens ir tik stiprs, ka lops pēc tam to atceras visu mūžu? Manī mājojošais dēmons mudināja piegrūst stieplei roku, bet iejaucās sargeņģelis un ņēma virsroku, pārliecinoši runādams, ka mans viedoklis pēc saskarsmes ar šo parikti nevarētu daudz atšķirties no liellopu uzskatiem. Negribot piekritu eņģelim un, daudz nebēdādams par slapjo zāli – vasara taču, uz vēdera ielīdu ganībās. Piecēlies kājās, atskatījos uz pārvarēto šķērsli un aplēsu, ka es tam varētu arī pārkāpt, bet tā kā precīzi nezināju, kādā tieši attālumā no zemes ir zemākā mana ķermeņa vieta starp kājām, nospriedu, ka labi vien izdarīju. Manu savādo darbošanos tomēr redzēja mazs puisītis, kurš, pakāpies uz kāda paaugstinājuma, no kūts pakaļas vēl ilgi ar skatienu pavadīja mani ceļā pār ganībām. Iespējams, ka gans nemaz nebija ieslēgts un iespējams, ka tas nemaz nebija elektrisks, un varbūt arī ne gans. Lauka otrā pusē ganījās kādas divdesmit govis, kuras, pamanot nākam neredzētu vīru ar spaini rokās, pārtrauca ēšanu un ar neviltotu interesi vēroja mani. Varu iedomāties viņu izbrīnu, kad es, neizrādot nekādas bailes, tuvojos elektriskajam ganam. Ap drāti atkal veikli veicu iepriekš aprakstītos vingrinājumus un tūlīt atrados jau gandrīz pie mērķa. Negribu uzsvērt, ka neviena no govīm manā rīcībā nesaskatīja loģiskas likumsakarības, bet, pametot skatu atpakaļ. nemanīju, ka kāda no brūnaļām sekotu manam piemēram.
Nebiju paredzējis, ka būs jāpārvar vēl viens šķērslis, kas manam skatam pavērās plata meliorācijas grāvja izskatā. Tajā bija ūdens. Ar kādu sprunguli pamērīju kanāla dziļumu un sapratu, ka pārbrist nevarēs, būs jālec. Vienu brīdi gan šaubījos par sava lēmuma pareizību, bet tā kā spainis bija jau otrā pusē, cita ceļa nebija. Lēcu un gandrīz pārlēcu. Laikam palieku vecs, spriedu, jo vēl pirms kāda gada noteikti būtu pārlecis. Bet tas nekas, ka zābakos slapjš – vasara taču!
Drīz vien zem nīkulīgām, bet sīkstām purva priedītēm ieraudzīju pirmās ogas. Tiem, kuri jūlija sākumā purvā nekad nav bijuši, droši vien būs interesanti uzzināt, ka lācene ir paliela oga - kā vidēja lieluma dārza zemene. Izskatā līdzīga avenei, bet aug tās tikai pa vienai uz stiebra un, lai lācenes salasītu tik daudz, ka nebūtu kauns mājās rādīties, pa purvu cītīgi jāstampājas vairākas stundas. Starp viršiem un vaivariņiem tusnīdams, rāvu ogu pēc ogas. Lai arī lāceņu nebija daudz, turēju tempu – litrs stundā. Bija karsts un svīzdams cietu, tomēr domas par visu ko raisījās pašas no sevis un cita starpā iztēlojos, kā nākošos Ziemassvētkos cienāšu savu draudzeni ar paša vārīto kompotu. Cieši apņēmos līdz ziemas saulgriežiem visu neapēst, bet vienu litrīti pataupīt. Bet varbūt kompotu pildīt puslitra stikla traukos un piedāvāt draudzenei vispirms tikai vienu burciņu..? Vai nu viņa veselu litru uzreiz izēdīs?
Tīkamās domas ik pa brīdim pārtrauca dunduru uzbrukums. Mājās vajadzētu papētīt kādu gudru grāmatu un uzzināt, ko dunduri ēda, kamēr purvā manis nebija. Tuvākā apkārtnē citu dzīvu radību klātbūtnes pazīmes neievēroju, kā vien pārnadžu spiras, un vai tiešām tie pārtiek tikai no briežiem un mežacūkām? Arī mušas nepārtraukti atgādināja par Latvijas faunas daudzveidību, bet tās man sevišķi netraucēja. Tās vairāk kaitēja dunduriem, jo tiklīdz kāds no tiem uzmetās man uz rokas, tā gandrīz vienmēr tam virsū uzlaidās muša un ar savu bezkaunīgo uzmanību uz mirkli samulsināja asinskārīgo dūcēju. Tādā veidā dundurs savlaicīgi nespēja koncentrēties duršanai, savukārt es veicīgi izmantoju viņa apjukuma brīdi un paspēju aiztriekt spīvo kārumnieku. Bez lielīšanās katram varu stāstīt, ka neviens dundurs nedabūja kārtīgi paēst, toties viņu dzimta cieta ievērojamus zaudējumus. Nevaru apgalvot, ka visi viņi krita bez dzīvības, bet to, ka liela daļa no man uzbrūkošajiem kukaiņiem vēlāk vairs nebija spējīgi pildīt dabas uzliktos pienākumus, varu teikt droši. Bet ar kukaiņu radītajām neērtībām katram ogotājam jāsamierinās – vasara taču!
Acu stūrītī manīju kaut ko tievu un brūnu aizlokamies starp zāļu stiebriem. Palūkojos vērīgāk – čūska! Tā nebija liela. Nu, tāda vidēja skolnieka lineāla garumā. Pāri visa rāpuļa mugurai stiepās melna svītriņa un nospriedu, ka tā varētu būt odze. Neatceros, kurš, bet viens no maniem draugiem kādreiz stāstīja, ka mazās odzes nemaz nekožot un pavisam neesot indīgas, un man prātā iešāvās ašā ideja. Domāju, noķeršu čūsku, iebāzīšu to bikšu kabatā un, kad satikšu savu draudzeni, prasīšu, vai viņa negrib konfekti. Viņa noteikti teiks, ka grib. Tad es tēlošu, ka rokas aizņemtas, un teikšu, lai pati to našķi manā kabatā sameklē. Iztēlojos, kā tas būs un jau skaļi smējos, iedomājoties viņas izbrīnu, kad lāga meitene karameles vietā sataustīs manā kabatā pavisam ko citu. Gadiem ilgi būs draugiem ko stāstīt, kad kopā ar tiem dzeršu alu! Kamēr iztēlē zīmēju jautras ainas, čūska kaut kur bija pazudusi. Izgrābstīju sūnas, izkašāju zāles, bet šī kā akacī iekritusi! Domāju – kur tu spruksi! Gan jau šai apniks aukstā pazemē tupēt un drīz vien sagribēsies atkal saulītē sildīties! Sēdos uz spaiņa un nolēmu gaidīt. Kaudamies ar dunduriem, izpīpēju divas cigaretes, bet purva tārps tā arī neparādījās. Eh, vai nu tik vien dzīvē kreņķu!
Turpināju ogot. Tad pēkšņi nezin no kurienes koku rāmo šalkoņu un gauso purva mieru pārtrauca draudošas skaņas. Sen nebiju redzējis tik zemu lidojam reaktīvās lidmašīnas. Lai arī sekoju politiskajiem notikumiem un biju pārliecināts, ka mūsu valstij nekādas briesmas nedraud, sirdi pārņēma nemiers. Satraucies nejauši iebridu sūnainā mīkstumā un atkal piesmēlu vienu zābaku. Novērtēju spaiņa saturu - pieci litri jau bija. Nospriedu, ka šodien pietiks un dažu, vēl dzīvajos palikušo, dunduru pavadībā devos atceļā. Govis aplokā nemanīju.
Mājās pārliecinājos, ka ar Latviju viss ir kārtībā, piespriedu nāves sodu vienai no meža līdz atbraukušai ērcei un gatavojos kompota vārīšanai. Bet vai tas kādu interesē! Un kam gan tagad laiks stāstus lasīt? Vasara taču!
(08.07.2008) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
|
Mums katram ir senloloti sapņi, bet kad esmu ar tevi kopā, es jūtos it kā tos visus būtu piepildījis ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1141
Kopā:6412906
|
| |
| |
|
Autori
