X

Feini!
Reklāma

 
LITERATŪRA
Neizdotās grāmatas
Humors un satīra
Dzeja
Īsrindes
Pasakas
Proza
Stāsti
Raksti
Neklasificēta jaunrade Valters Bergs
MĀKSLA
IZKLAIDE
INTERESANTI
Autori
Arhīvs
Feini! čats (online - )
Aktualitāšu arhīvs
Feini! iesaka apmeklēt
 
 
 
     

LITERATŪRA

skatīt visu
Stāsti
Aklā tikšanās
Autors - Kristofs Girgensons
  
Komentāri (12)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija

Togad augusta mēneša vidus bija īpaši silts.
Kasparam aizejošā vasara bija pagājusi satrauktās gaidās.
Pavasara sākumā, kad saltie, no ziemas aizmukušie vēji, Rīgas ielās gājējiem lika justies neomulīgi un ieraut galvas kažokos un jakās dziļāk, viņš, globālā tīmekļa iepazīšanās portālā, laba drauga mudināts, kuram bija jau veiksmīga iepazīšanās portālu lietošanas pieredze un draudzenes atrašanā bija veicies tieši tur, arī sāka meklējumus. Un, dažu dienu laikā, atrada jauku sarakstes partneri-meiteni, ko pie sevis nosauca par "mīļumu". Pret nezināmo,bet sirdi tik ātri iekarojošo meiteni, viņam parādijās jūtas, kuras Kaspars nespēja formulēt. Viņam likās, ka nezināmā ir īpašā, vienīgā, liktenīgā. Tieši tāda, ko viņš bija iztēlojies kā savu ideālo sievieti. Viņas atsūtītās fotogrāfijas bija apburošas! Sarakste liecināja par domu vienotību gandrīz visos jautājumos. Korespondences apmaiņa ar abpusējiem pielikumiem bija ilga. Līdz jaukā būtne piekrita tikties ar Kasparu. Pēc divām atliktajām iespējamajām tikšanās reizēm, dažādu viņas apstākļu dēļ, trešā stingri tika norunāta!

Tā diena bija pienākusi. Dienas agrumā, pēc rīta rituāla veikšanas, kurā iekļauta bija divkāršā kafija, neskaitāmu cigarešu "izkūpināšana" un mēģināšana sakontaktēties spogulī ar savu rīta tēlu, Kasparu, pie vecas daudzdzīvokļu mājas durvīm, jau gaidīja automašīna ar šoferi.
Kas gan nebija no viņa diviem privātajiem un uzticamajiem šoferiem, jo viens todien bija paņēmis atpūtas dienu , bet otrs, risināja savas privātās problēmas. Kas gan, kā noskaidrojās ilgu laiku vēlāk, bija saistītas ar narkotiku lietošanu. Uz šo īpašo tikšanos tika sarunāts arī Kasparam zināms šoferis, no bijušo darba kolēģu vidus.
Pēc labrīta vēlējumiem viens otram un dienas iespējamo plānu noskaidrošanas un saskaņošanas, šaurajās Rīgas mikrorajona ielās, šoferis veikli aizstūrēja mašīnu, apbraucot tādā veidā maģistrālo ielu, nu jau par ikdienu palikušos, sastrēgumus uz citu pilsētas daļu, kur, Kasparprāt, atradās vienīgā galvaspilsētā esošā pieņemamā ziedu tirgotava, kur sēja ekskluzīvus un skaistus ilgstāvošus ziedu pušķus. Pārliecinājies, ka ziedu kārtojums ir tieši tāds, kādu viņš bija vēlējies, Kaspars, norēķinājies par pirkumu, steigā devās uz autombīli. Viņa slaidajā auguma stāvā un sejas vaibstos bija manāms pieaugošs nemiers. Par plānoto tikšanos "uz aklo". Jo pietiekami labi zināja, ka fotogrāfijas mēdz "melot", atkarībā kā mirkli iemūžina fotogrāfs. Un cilvēki arī melo, par savu tēlu!
Kā būs? Kas būs? Vai patiesi tā notiks kā viņš bija iecerējis? Kaspars, pirmo reizi, savā jau samērā pieredzējušajā mūžā, tiekas ar nepazīstamu meiteni. Vēstuļapmaiņas, fotogrāfiju, nākotnes ideju un, pagaidām, domu ideālu!
Samērā garā brauciena laikā, jo tikšanās vieta tika nozīmēta vienā no Zemgales pilsētām, nemiers, Kaspara prātā un ķermenī pieauga. Par to liecināja arī automašīnas pelnutrauka pildīšanās ar izsmēķiem. Domās zibēja jautājumi par to, ja nu meitene nebūs tāda kā viņš cererējis, iedomājies? Un arvien vairāk, plašajos smadzeņu apcirkņos, radās dažādi dīvaini jautājumi kā rīkoties, ja nebūs tā kā cerēts? Pieredze viņam taču nebija nekāda, šādās tikšanās un arī draugu runās tādi notikumi minēti netika. Domas... Bailes...
Vienubrīd, tuvojoties tikšanās vietai mazpilsētā, Kaspars jau gandrīz vēlējās šoferim teikt, ka tālāk brauciens nenotiks, bet gan jāatgriežas Rīgā. Bet riska vēlme, jo viņa profesionālā darbība bija arī saistīta ar zināmu nemieru, un zinātkāre, ņēma virsroku.
Nelielās pilsētas degvielas uzpildes stacijā, globālā tīmekļa draugi, bija sarunājuši pirmo tikšanos. Kaspars, trīcošām rokām, paņēma kafijas tasi no kases un izgājis ārpus pārdotuves,apsēdās pie galdiņa. Kā par brīnumu, kafijas garšā nebija jūtams degvielas tuvums. Gaidīšanas nemiers pieauga! Sekundes jau sen bija pārvērtušās stundās. Minūtes, kas tās tādas? Un tūkstošiem nemierīgu domu šaudijās viņa galvā. Pēkšņi, degvielas uzpildes stacijas laukumā, iebrauca mašīna, kuru vadīja ilgi gaidīta VIŅA. Kaspars, lai slēptu savu nemieru un satraukumu, izlēca, kā nebēdnīgs pusaudzis, viņas bremzējošās automašīnas priekšā. Un tad viņš pamanīja, ka arī viņas acīs ir nemiera dzirkstis. Viņa izkāpa no mašīnas. Nekavējoties Kaspars sniedza meitenei sagatavotu ziedu pušķi un kautrīgi viņu noskūpstīja uz vaiga. Zibenīgi jauneklis novērtēja meiteni un viņas aprises. Un, kā teiktu viņam zināmie vīriešu kārtas draugi, tad viņa bija pilnībā ideāla! Tāda, kādu viņš bija meklējis gadiem!
Viņai bija skaisti zīdaini tumši taisnoti mati, uzacu kontūras liecināja, ka sejaas kopšanai meitene uzmanību pievērš bieži. Brūno acu caururbjošais un valdzinošais skatiens, kuru ietver graciozas un garas skropstas, varētu apburt jebkuru. Par viņas auguma aprisēm, daža laba modele, būtu gatava izšķērdēt naudu silikonam un cita tipa implantiem. Ja tā nebūtu īstenība, tad Kasparam gandrīz kā sapnis būtu šķitis notiekošais. Viņš bija laimīgāks kā nekad agrāk!

Nedaudz vēlāk, Eva, tāds vārds bija meitenei, sēžot Kaspara mašīnā, no uztraukuma, uzdeva viņam nesakarīgus jautājumus un tikpat dīvaini atbildēja uz puiša uzdotajiem jautājumiem. Tā kā līdz izvēlētajai pirmajai pieturai bija jābrauc vairākas stundas, tad palēnām, Kaspara iniciatīvas vadīts savstarpējās sarunās par nebūtiskiem dzīves sīkumiem, Evai uztraukums un neveikluma sajūta dzisa.

Automašīna iebrauca Pāvilostā. Kas bija pirmais Kaspara izvēlētais pieturas punkts viņu kopīgajā braucienā. Šajā mazpilsētā viņš atgriezās jau trešo reizi. Pirmājā tikšanās reizē, kad sanāca te viesoties pie paziņām divas dienas, pilsēta viņu bija aizrāvusi ar savu klusumu un tās ieliņās esošajām, nelielajām, zvejnieku tipa, mājām, kuras viņam atgādināja par bērnudienu gaitām pierīgas kādreizējā zvejnieku pilsētā, kurā rakstnieks Vilis Lācis bija guvis savus prototipus un daļu reālu notikumu informācijas slavenajam romānam "Zvejnieka dēls". Jūras vēja maigie un vienlīdz skarbie glāsti, Kasparam šeit likās īpaši. Jo viņš mīlēja jūru un tās spēku! Puiša sirdī tuva bija lēzenā krasta pārvēršanās stāvkrastā un kāpu mīkstā sūna, kādu citviet Latvijā manījis viņš nebija.
Viņi piebrauca pie automašīnu stāvvietas blakus skaistam, no baļķiem celtam, piramīdas tipa, skatu tornim kāpās. Un devās mazā pastaigā gar jūras krastu, jo diena bija vējaina un saule tik retu reizi pastūma to aizēnojošos mākoņus sāņus, lai arī silte stari skartu zemes virsmu. Pāvilostas krasta smiltīs atstājuši savu apavu pēdu nospiedumus, abi jaunie draugi uzkāpa skatu tornī.
Pastaigas laikā, Kaspars kā apburts vēroja Evas kustību un ķermeņa grāciju. Nekad nebijušas trauksmainas jūtas, viņa ķermeni un domas pārņēma. Ja nebūtu tik daudz cilvēku piekrastē, jo notika kāda uzņēmuma rīkots atpūtas pasākums saviem darbiniekiem, tad viņš kliegtu, aiz nezināmās laimes sajūtas pārpilnības. Skrietu kopā ar vēju, lai apvaldītu savas alkas pēc vēlmes noskūpstīt meiteni. Labi, ka Kasparam bija vēl saglabājusies pašsavaldīšanās spēja turēties pretī visām šīm vēlmēm.
Skatutornī Eva apstājās pie baļķa margas, uzlika rokas uz tā un vēroja redzamo panorāmu, kurā iekļāvās daļa pilsētas un jūras. Kaspars meitenei pietuvojās un ar savu augumu piekļāvās viņas mugurai, kā, ar savu stāvu, aizsargājot Evu no vēja plūsmām. Viņš, palēnām, ar savām plaukstām, nosedza viņas rokas, kā sildot. Tad, ļoti uzmanīgi, ar saviem pirkstiem iespraucās starp viņas pirkstiem. Eva ļāvās pirkstu sakļaušanās spēlēm. Viņa saprata, ka puisim ir ļoti lielas simpātijas pret viņu. Kaspars, čukstot viņai ausī par jūras skaistumu un to, ka ļoti gaidījis šo tikšanās mirkli, vienlaicīgi centās izjust meitenes matu un ķermeņa smaržu kopumu. Pirkstu spēle, smaržu valdzinājums un viņas tuvums, Kasparam iededza vēl lielāku jūtu mutuli ķermenī un smadzenēs! Viņš pēkšņi atskārta, ka tā ir mīlestība vai kas tāds. Arī Evas kustības un pirkstu sakļāvieni liecināja, ka viņai puisis ir iepaticies un, ka palēnām, arī viņā ir jūtu ausma.
Izbaudījuši mirkļa un riskanto iekāres jūtu burvību, jo abi nespēja vēl atklāties savās izjūtās viens otram, kaut viņi alka izjust un dāvāt skūpstu nektāru, devās uz automašīnu, lai turpinātu braucienu uz nākamo pieturas punktu.
Pirms Jūrkalnes, kādreiz lielas upes palikušajā gravā esošajā nelielajā ēstuvē, kuras iekšējais interjers liecināja par saistību ar zvejniecības nozari, Eva, Kaspars un šoferītis, ieturēja sātīgu maltīti. Kuras laikā puisis lēni ēda un tanī pašā laikā paslepšus vēroja katru viņas kustību. Viņam tik ļoti ieinteresēja un patika katra viņas virtuozā kustība ar ēdamrīkiem, ēdiena garšas izjušana un šampanieša lēna baudīšana. Arī Eva vēroja paslepšus viņu un šad tad abu skati sadūrās. Tad abi kautrīgi ieurbās ēdienā ar skatieniem. Un meklēja mirkļus tālākiem vērojumiem. Līdzīgi kā paslēpju spēlē.
Pēc maltītes, viņi devās nelielā pastaigā gar gravas vidū tekošās nelielās upītes, kas jau vairāk līdzinājās plašam strautam, krastiem. Gravas krasti liecināja, ka upe kādreiz bijusi tik varenplaša kā Gauja tagadnē. Upītes krastos, iespējams no izdzertā vīna un šampanieša, maltītes laikā, iespējams no jūtām, kuras abi valdīja un slēpa, kā nu mācēja, kaut abu biežā smēķēšana to nodeva, viņu sarunā parādijās jau atklātāka dzirksts. Izrādijās, ka abi bija rādījuši saviem draugiem un draudzenēm viens otra fotogrāfijas, no sūtītajām elektroniskajām vēstulēm. Un klausījušies draugu viedokļos par tām. Sarunas laikā, Kaspars bija nostājies upes krastā tā, ka viņam ideāli pavērās viņas skaistā auguma nabas daļa. Puisim ļoti gribējās apķert meiteni, pacelt viņu un skūpstīt viņas vēderu.Kā noburts viņš skatijās uz Evas acīm un vēderu.Acis visu laiku šaudijās starp abiem skatu pievilksmes punktiem. Jūtas puisī bija tik lielas kā viļņi vētras laikā.To saprata arī Eva. Viņa gaidīja, kad jauneklis sevi nodos. Kaut pašai tā gribējās ļaut vaļu jūtām...
Un vienlaicīgi viņa baidijās, ka ja tā izdarīs, tad puisis varbūt vairs nevēlēsies tikties ar meiteni.
Jūtot, ka līdz lūzuma punktam ir tikai sekundes daļa un saprotot, ka, lai kā arī savulaik Kaspars ir veiksmīgi stāvējis pretī dažādiem kārdinājumiem un mācējis izvairīties no sievietēm, pat ļoti kuteglīgās situācijās, kurās bija iekļuvis sava labdabīgā rakstura dēļ, ir vajadzīga tikai viena Evas vai viņa kustība, lai būtu pirmais "aklā randiņa" skūpsts, viņš steidzami vedināja turpināt braucienu tālāk.
Jau aiz Jūrkalnes, piebraukuši pie vieglākā piekļuves punkta stāvkrastam, gandrīz līdzās monumentam, kas uzcelts daudzajiem Otrā pasaules kara bēgļiem, kuri tā arī nesasniedza sapņu, miera un laimju zemju krastus, paliekot mūžīgā miera miegā, jūras dzelmē, abi draugi, dienasvidus saules sildīti, rokās sadevušies, pāri stāvkrasta smilšainajām kāpām, devās pastaigā pie jūras.

Nedaudz pabradājuši klusēdami ūdenī, viņi, tā arī turot viens otra rokas, jau gandrīz bija uzkāpuši kāpā, kad pēkšņi Kaspars, kā mazs puika, tā kā atrāvās no viņas, nedaudz paskrējis atpakaļ, nokrita ceļos smiltīs. Puisim šīs jūtu un vēlmu spriedzes bija par daudz! Viņam domās bija tikai dažas vēlmes. Kā noskūpstīt Evu? Kā likt viņai saprast, ka meitene pilnībā ir pārņēmusi viņu visu?
Kaspars, nokritis ceļos, glāstīja smilšu virsmu un vērās uz viņu ar kārdinoši caururbjošu skatienu, kā vēlēdamies viņu noburt pirmajam skūpstam.
Eva, ieraudzījusi puiša acīs liesu un dīvaini paralizējošo skatu, lēnām pietuvojās Kasparam. Viņa saprata ļoti labi, ko puisis vēlas. Pat pārlieku labi. Jo Evā arī bija tikpat liels nemiers, jūtas un alkas. Viņa viegli pieliecās puiša virzienā. Tādejādi dodot viņam iespēju meiteni skūpstīt. Puisis, šo mirkli, izmantoja viņas sejas nianšu detalizētākai pētīšanai un fantastiskā acu skata iemūžināšanai savos atmiņu apcirkņos. Kā arī kārtējam pašsavaldības vilnim, jo Kaspars nevēlējās izgāzties meitenes priekšā. Un... Puisis uzmanīgi piecēlās, burvīgo būtni nenoskūpstījis. Saudzīgi panēma viņas plaukstu savējā, un, sasarcis no uztraukuma un jūtu radītajām iekšejām liesmām, aicināja meiteni doties uz automašīnu, lai turpinātu ceļu uz pilsētu, kurai ir nākotne-Ventspili. Eva iekšēji bija nedaudz šokēta, ka puisis nebija izmantojis mirkļa doto izdevību. Un arīdzan apmulsusi, kā pirmklasniece pirmajā mācību stundā pie tāfeles klases priekšā. Viņa palausīgi gāja puisim blakus līdzi uz automašīnu, klusībā cerot, ka varbūt saņems skūpstu tuvākajos mirkļos. Bet ...
Līdz Ventspilij viņi savā starpā sarunājās maz. Abi bija iperiekšējo mirkļu ietekmē. Lai soferītis nedzirdētu viņu sarunas nianses, Kaspars izdomāja tādu kā spēli- rakstīt jautājumus un atbildes viņa mobilajā tālrunī.
Skaistajā pilsētā mašīna iebrauca tajā laikā, kad saule gatavojās jau priecēt cilvēkus ar savu dienas noslēguma skatu virs jūras. Neīsu laiku izbaudījuši pilsētas pludmales sakoptības skaistumu, kuru laikā katrs izpauda īsu savu skatījumu dzīve, viņi, ar automašīnu, uzbrauca uz mola. Skarbais, no jūras puses nākošais, vējš atturēja viņus no ieplānotās tālākās pastaigas līdz mola galam. Un sakarā ar to, ātri tika izlemts apskatīt seno pilsētas daļu.
Netālu no pils, kuru Kaspars atcerējās vēl nesenā pagātnē kā pussabrukušu graustu, jo kādu laika posmu, tieši lielo pārmaiņu laikā, kad sabruka PSRS un izveidojās neatkarīga Latvijas Republika, viņš bija šajā pilsētā dzīvojis un strādājis, automašīna tik anovietota stāvvietā.
Kaspars, īsi stāstot pilsētas un ēku vēstures skices, kārām acīm lūkojās Evā un pādomāja. Skūpstīt vai nē šo valdzinošo meiteni. Pateikt atklāti, ka viņam ir pamodušās vēl nekad dzīvē neizjustas jūtas pret Evu? Ko un kā darīt? Kad?
Sasodītais bruģis, Kaspars iekšēji nolamājās. Traucē normāli blakus meitenei iet, jāgāzelējas kā pīlei. Kad nelielā improvizētā ekskursija tuvojas noslēgumam un palēnām, bet nepielūdzami ceļš viņus tuvināja mašīnas stāvlaukumam, Eva pēkšņi, mazlied sarkdama, satvēra puiša jakas kapuces sņores un, cieši pievilkusi savai sejai klāt Kaspara seju, viegli puisi noskūpstija uz lūpām. Viņš sarka. Puiša acu skatiens pēkšņi meklēja ko nezināmu pazaudētu bruģī un savu kurpju purngalos. Bet nekā tā arī neatrada. Tik saklausīja savus paātrinātos sirds un domu ritmus, no pārdzīvojuma.
Viņa mani noskūpstija- zibēja domas un prieks puiša samdzenēs. Viņa mani noskūpstija...
Klusēdami, mazliet sarkdami un rokās saķērušies viņi atgriezās no pastaigas pie automašīnas lai turpinātu ceļu. Visupirms mājās aizvestu meiteni un pēcāk arī Kaspars dotos uz savām mājām. Tā, iekšēji izvērtējot gūtos pirmās dienas iespaidus, viņi atvadījās.Laimīgi pārdzīvotajā.
"Aklais randiņš" bija izdevies abiem! Gan Eva, gan Kaspars bija vēl ilgi sajūsmā par tikšanos. Šad tad, kad viņi bija kļuvuši tuvāki viens otram, atmiņās tika pārcilāta šī pirmā jūtu diena.

Bet...
Dzīve, nauda, vara un apkārtējie ( kurus abi jauši un nejauši uzklausīja) diktē savus noteikumus. Viņu attiecībās ik pēc laika centās iejaukties dažādi padomdevēji, aprunātāji, nomelnotāji un tamlīdzīgi tipāži, kam pašiem dīvē un attiecībās nebija veicies. Abu mīlestība un mazā pieredze tomēr neizrādijās tik stipra lai, neskatoties uz visu, turpinātu vien otram ticēt un uzticēties.
Katrs tagad ir aizgājis savu dzīves ceļu ar rūgtumu sirdī un uz nesatikšanos, neizprotot, ka savu dzīvi, ģimeni un laimi viņi veido tikai paši un nevis apkārtējie!
(16.06.2008)
  
Prozas, stāstu, rakstu u.c. novērtējums. Kopvērtējums - 8.89
Balso arī Tu!
Gramatika, sintakse - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 8.78)
Izteiksmes līdzekļi - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 8.94)
Doma, saturs - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 8.94)
- balsot ar vērtējumu zem 4 vai ar 10 var tikai, ierakstot "viedoklī" pamatojumu.
Tavs viedoklis:
Niks:*
Tēma:
Komentārs *
Lūdzu ievadiet kodu *
Noteikumi komentējot
 
 

DISKUSIJAS

skatīt visu
Jaunrades čats
bez smecera (16.09.2019, 13:42)Iemeslu daudz un dažādu, un ne vienmēr vajag publicēt visus dzejoļus. Patlaban strādāju pie citu žanru darbiem ;)CM_Mike (16.09.2019, 11:52)ā, tātad bija nopietns iemesls.bez smecera (15.09.2019, 21:47)Autori>Jānis Šišlo>Neizdotās grāmatas
 
 

IZKLAIDE

skatīt visu
SmS pantiņi
Jaunā gadā medus tauri,
Rukša ģīmi, lielu ausi,
Možu garu, duci draugu,
Un vēl simtlatnieku lieku. ...
Interesantas bildes


Ilūzija
 
 
Zīmējumi

Uz dienvidiem
 
 

INTERESANTI

skatīt visu
Dienasgrāmatas
3D dimensija.
Aspekts aspekta galā,
Kā eža adatas saslejas kamolā.
Nu tikai prāts ķersies klāt risināt.
Dažādas kombinācijas veidot.
Šausmu stāstus un problēmas radot.
Sastrēgums dvēselē,bailes...
 
 
Vieta reklāmai:
 
 
Šodien: 260 Kopā:5028483

 
 
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Par Feini! | Atsauksmes | Redakcija | Iesūtīšanas un lietošanas noteikumi | Pateicības | Reklāma | Palīdzi portālam! | FAQ | Ziņot par kļūdu
Portāls daudzpusīgam, ideālam cilvēkam. No nopietnības līdz humoram.
Feini! neatbild par iesūtīto darbu un informācijas autentiskumu un avotiem. Aizliegts izmantot informāciju komerciālos nolūkos © 2001-2007 Feini!. All rights reserved.
webdesign by odot | code by valcha
load time 0.1 sec