|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Kad uz Lietuvas robežas vēl pasīti vajadzēja..... | Autors - ulla
| | Komentāri (2)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Tas ir par manu draudzeni!Laimīgā meitene!!!
Skaļš telefona zvans burtiski izrauj mani no septītā sapnīša, liek basām kājām auļot līdz priekšnamam. Paceļot klausuli, ielūkojos spogulī, pretī veras pinkains matu ērkulis un divas brūnas, aizpampušas acu svītriņas.
Zvana mana draudzene no Valmieras. Pirmajā brīdī īsti nesaprotu, par ko ir runa. Divpadsmitos, ar teltīm, no Rīgas uz Lietuvu, trīs dienas, trīs naktis… Pīīī! Pīīī! Pīīī!
Ķeru, grābju, pakoju koferi, telts, guļammaiss, rokas soma. Stāvu apkrāvusies kā darba zirgs un secinu, ka svētdienās no maniem laukiem uz ārpasauli kursē tikai trīs autobusi, bet kur vēl Rīga!
Gliemeža gaitā virzos uz šosejas pusi, varbūt izdosies nobalsot kādu auto. Stāvu četrdesmit minūtes, beidzot kāds lielais tālbraucējs simts metrus aiz manis nobremzē. Velku savu mantību gandrīz pa zemi, bet nu laimīgi ieraušos kabīnē.
Vareni runātīgs šoferis. Pirms Rīgas viņam esot jānogriežas, tad nu tālāk kā sanāks.
Sanāk tikai čiks, jo, gaidot nākamo transporta līdzekli, atceros, ka mājās atvilktnē guļ mana pilsoņa pasīte.
Pārceļos ceļam otrā pusē un balsoju atkal. Piestāj pagrabējis žigulītis. Pēc pārdesmit km sajūtu degunā gruzdošas gumijas smārdu, vēl daži pukšķi, un braucamais nekust no vietas.
Krāmēju ārā savas paunas, kaklā sprūst nejauks kamols, turklāt saule cepina kā uz cepešpannas.
Ieraugu netālu autobusa pieturu, klumpačoju turp. Atmetos uz soliņa, notraucu no pieres sviedrus. Tā, pulkstenis rāda desmit – man atlikušas divas stundas.
Pielīgo stāvgrūdām pilns mikrobusiņš. Kāda izpalīdzīga roka mani ierauj piesmakušajā riteņvāģī. Turēties nav nepieciešams. Sāku saprast kā jūtas siļķes metāla kārbiņā.
Busiņš aizved mani piecus kilometrus no mājām, tālāk laimīgi no pilsētas atgriežas mans kaimiņš un labprātīgi piesakās aizvest mani atpakaļ līdz Jelgavai.
Pakampju pasi, steidzos vēl sazvanīt draudzeni, bet viņa jau ceļa jūtīs, ceru, veiksmīgākās kā es.
Rīgas autoostā sabučojamies, sagaidām pārējos draugus un komfortablajā autobusā momentāni atslēdzos. Atveru acis tikai Lietuvā. Pirmā ir maza ekskursija pa Viļņu. Jūtu, ka sāk spiest manas nesen pirktās, šikās botītes, bet nu tā, ka apsēžos zem pieminekļa un vairs nedzirdu no gida sacītā ne vārda.
Draudzenes mani aizstiepj atpakaļ uz autobusu. Noauju apavus, skaidrs, tulzna. Tālāk ceļoju basām kājām.
Kuršu kāpās debess jums noklājas mākoņu gubām, sāk rasināt lietus. Plakšķinu pa slapjo zemi un vēroju kā izgaist nesenā pedikīra pēdas.
Lietus pierimst, sākam ierīkot nometni. Man uztic zupas katlu, ķeros pie darba. Uzpūš vējiņš, pilnas acis ar ugunskura dūmiem, palaižu vaļā kārbiņu ar sāls saturu, tā ar klusu plīkšķi iegāžas virumā. Ķeru kausu, zvejoju ārā, pagaršoju… un nu jau raudu gandrīz skaļā balsī. Pašķaidu ēdienu ar ūdeni, bet tas neko daudz nelīdz. Ēdam šķobīdamies. Pa nakti pazūd visas ūdens rezerves. Kāds ieminas, ka tādas paģiras sen neesot bijušas, pat no alkohola ne. Jūtos vainīga un piekususi, ģīmi naktī pamatīgi apstrādājuši odi.
Draudzene ierunājas, ka man derētu iegadāties ērtākus apavus. Apstājamies pie veikala. Uzlaikoju kreisās kājas tupelīti - vieglas, jaukas. Eju pie kases maksāt. Autobusā auju kājās, kas tad nu! Kreisā pašā laikā, labā divi numuri mazāka.
Šoferis rūc, dusmojas, tomēr griež apkārt, braucam mainīt. Ekskursijas biedri sāk kurnēt, paķer mani „uz zoba” . Domās čukstu sev, ka vēl tikai divas dienas, nekas nav zaudēts, atvaļinājums tikai sācies.
No vakariņu gatavošanas atsakos, dodos tuvējā ezeriņā nopeldēties. Ūdens patīkami silts, līdz ar to arī oma uzlabojas.
Naktī pamostos no savāda trokšņa – kāds krāc, ieklausos, patiešām krāc! Ātri apsveru, kura no manām telts biedrenēm varētu radīt šo briesmīgo troksni, tas skan pa labi no manis, sāku dunkāt. Pēkšņi mani kāds saķer un bučo nost. Sāku spirināties un nelabi brēkt. Saprotu, ka teltī ir vīrišķis, turklāt vairāk neviena nav, tikai mēs divi. Grābju tumsā ar visiem desmit. Ārpusē atskan smiekli, asprātības, bet kabatas lukturīša gaismā mana blakus gulētāja fizionomija izskatās kā kaķa saplosīta. Labi pastrādāju ar saviem koptajiem nadziņiem.
Nākamajā dienā draudzeņu izvēlētais džeks man netuvojas, turas pa gabalu un ik pa laikam patausta saskrāpētos vaigus. Tā viņam vajag!
Ap sirdi pa galam draņķīgi. Rīgā vēsi atvados no draugiem, steidzos ātrāk nokļūt mājās, savā gultiņā, uz sava spilventiņa.
Rīts gausi ienāk istabā. Patīkami izstaipos, palutinu sevi ar kafiju gultā, debešķīgo idilli iztraucē suņa rejas un klauvējieni pie durvīm. Uz sliekšņa stāv mans cēlais ekskursijas bruņinieks ar rožu pušķi rokās. Brūces apvilkušās ar krevelīti, sejā mulss sārtums.
Kopš tā rīta abi kopā ceļojam ne tikai pa pasauli, bet arī pa dzīvi roku rokā ar mīlestību.
(30.09.2008) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
|
Bars miroņu, starp viņiem kāds krievu Tēvijas kara zaldāts, stāsta anekdotes. Zaldāts: - Bija mums rotā viens foršs seržants. Mācēja vāciski pat runāt un šim par to iedeva iesauku Hande ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1491
Kopā:6413256
|
| |
| |
|
Autori
