X

Feini!
Reklāma

 
LITERATŪRA
Neizdotās grāmatas
Humors un satīra
Dzeja
Īsrindes
Pasakas
Proza
Stāsti
Raksti
Neklasificēta jaunrade Valters Bergs
MĀKSLA
IZKLAIDE
INTERESANTI
Autori
Arhīvs
Feini! čats (online - )
Aktualitāšu arhīvs
Feini! iesaka apmeklēt
 
 
 
     

LITERATŪRA

skatīt visu
Autori | Dzērājs | Stāsti |
Skumjais stāsts Feini! iesaka
  
Ievietojis: Dzērājs |
Komentāri (12)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija


Drebošām kājām Marta iegāja istabiņā. Lai arī pavisam nesen viņa pati bija to izremontējusi, un ne viss pēc pārkārtošanās bija savās iepriekšējās vietās, Marta gaismu neieslēdza, bet devās pāri telpai pie sava rakstāmgalda. Ar ierastu rokas kustību meitene iededza galda lampiņu un atslīga krēslā. Viņa pavērās uz galda pusi, uz kura kārtīgās kaudzītēs bija sakrautas pašas sacerēto dzejoļu klades. Vēl skolā esot Marta bija apņēmusies uzrakstīt kārtējo Osvaldam veltīto dzejoli, bet kopš viena liktenīgā brīža daudz kas bija mainījies. Bezgalīgas skumjas nomāca vēlēšanos rakstīt. Un ārā auroja vējš.
Martai rudens nepatika. Kā drēgna nolemtība vēsais gadalaiks stindzināja meitenes dvēseli, bet negantais vējš viņai neļāva mierīgi apcerēt bēdu cēloni. Vējam viss ir vienaldzīgs – tam tik svilpt, šņākt un stenēt. Ik pēc brīža trakulīgos aurus pārmāca noslēpumainas un reizē satraucošas skaņas. „Karies, Marta, pakaries..!” – tā viņai izklausījās. Un ik pēc brīža negantais vējš mudināja to darīt atkal un atkal. Dīvainās, cilvēka balsij līdzīgās, skaņas mazliet atgādināja koka tarkšķi, ar kādu kaimiņu Genka bērnībā no rīta līdz vakara skraidīja ap māju un neļāva kaimiņiem ne mirkli zaudēt modrību.
Genka, tagad jau sešpadsmit gadīgs puisis, kaut arī izskatījās gandrīz pieaudzis, savus bērnības niķus nebija aizmirsis un arī tagad līdzinājās nemierīgam strauta ūdenim. Viņš nezin kur bija dabūjis vecu, bet vēl braucamu žiguli, noņēmis tam izpūtēju un caurām dienām tēloja Šūmaheru. Genka tā lielījās. Marta nezināja, kas ir Šūmahers, bet pretīgie, ap māju riņķojošā, motora pļerkšķi viņai bija pagalam apnikuši. Taisnības labad jāatzīst, ka tomēr ne tādā mērā kā pieminētie vēja izraisītie trokšņi. Arī Martas mātei Genkas braukalēšana likās neciešama un viņa ik pa laikam dusmīgi izmeta – kamēr vēl nelaime nav notikusi, es vienreiz to mērgli nositīšu! Lai arī Martai ar māti šajā jomā bija līdzīgi uzskati, par ko citu viņas reti apspriedās. Pie tam mamma neko nesaprata no dzejas. Māte visu, kas bija, un arī to, kas vēl nebija sakrājies sirdī, apsprieda ar savām kaimiņienēm. Ar tēvu runāšana notika vēl retāk. Tēvs strādāja par ekskavatoristu. Tā kā zemes racējas mašīnas motora troksnis bija nesalīdzināmi skaļāks par Genkas žiguli, tad jaunā Šumahera radītie trokšņi viņam šķita līdzīgi zvirbuļu čivināšanai. Tēvs no dabas bija nerunīgs un tikai algas dienās, kārtīgi sadzēries, viņš parasti lielījās, cik kubikmetrus izracis, un lamāja brigadieri, ka tas esot muļķis un pēdējais duraks, un ka viņa vietā tēvs katrreiz pārmērot nospraustos grāvjus un klāstīja vēl citas specifiskas problēmas, no kurām meita saprata vēl mazāk nekā no motorizētām ātruma sacīkstēm. Tā kā Marta vienmēr pacietīgi ieklausījās tēva stāstos un tam neiebilda, tad arī vēlāk sekojošais sekmju pārskats dienasgrāmatā, kas dažreiz bija pelnījis pamatotu kritiku, parasti bija pavisam paviršs.
„Karies, Marta, pakaries..!” – vējš nemitējās. Meitene atkal atcerējās Osvaldu. Nepareizi būtu teikt, ka atcerējās. Marta visu laiku domāja par Osvaldu un tikai ik pēc nenoteikta laika neviļus apzinājās, ka atkal domā par viņu. No trešās klases laikiem Osvalds bija Martas klasesbiedrs. Septembra pirmajās dienās fizkultūras skolotājs paslavēja Osvaldu, teikdams, ka no puiša, ja tas cītīgi trenētos, dienās izaugtu olimpiskais čempions vingrošanā. Un skolotāja uzslava bija pamatota, jo Osvalds spēja pievilkties pie stieņa sešas reizes! Tik daudz spēka, kā Osvaldam, nebija nevienam no pārējiem Martas klasesbiedriem.
Līdz šim Marta bija sacerējusi simtiem dzejoļu. Tie visi bija veltīti kādam staltam un romantiskam puisim, kuru meitene vēl nepazina, tomēr skaidri iztēlojās. Bet tajā liktenīgajā fizkultūras stundā Martas acis it kā atvērās. It kā saules stari būtu uzvarējuši bezcerīgo cīņu ar biezo un pelēko miglu! It kā kāds dievišķs spēks Martas acīm būtu norāvis tumsas plīvuru! Viņa beidzot ieraudzīja savu stalto un romantisko sapņu puisi. Tas bija Osvalds! Pasaule nu atvērās meitenes skatam savā brīnišķīgajā neatkārtojamībā.
Kopš tās dienas Marta visus jaunrades spēkus veltīja tikai Osvaldam. Meitene nemaz nešaubījās, ka arī visi iepriekš sacerētie dzejoļi neapzināti rakstīti tieši Osvaldam - viņas Osvaldam!
„Karies, Marta, pakaries..!” – atkārtoja vējš. Marta negribēja sev atzīties, ka viss ir zaudēts un viņai dzīvei nav vairs jēgas, bet neizdzēšamās atmiņas grieza dvēseli kā liesmojošs asmens un sauca nezaudēt cerības. Bet vēja aukas aicināja un aicināja...
Pirms nedēļas Marta aplīmēja savu istabiņu ar jaunām tapetēm. Uz tām varēja ieraudzīt lācīti Pūku, mazulīti Rū, kaut kādu trusi un vēl citus savādus dzīvniekus. Meitene iztēlē jau redzēja Osvaldu sēžam pie viņas rakstāmgalda saskārtušām acīm aizrautīgi lasām viņas dzejoļus, jo Marta bija cieši apņēmusies tuvākajā laikā uzaicināt mīļo klasesbiedru pie sevis ciemos. Marta vēl iztēlojās, kā dzejas satrauktais Osvalds piecelsies no krēsla, paņems viņas roku savējā un glāstīs to, glāstīs. Meitene īpaši necerēja, bet sapņoja, Viņa iedomājās arī to, ka puisis varētu apskaut viņas plecus un pat pieskarties ar lūpām meitenes lokanajiem matiem, bet pārāk lielas ilūzijas neloloja. Tas jau būtu pārāk izšķērdīgs atalgojums viņas jaunrades pūlēm.
Dzīvē diemžēl ne vienmēr viss notiek tā, kā cilvēki izplāno. Pēdējā starpbrīdī Marta apņēmīgi, bet reizē arī kautrīgi uzrunāja Osvaldu – atnāc pie manis! „Tu ko..? Galīgi stulba esi, vai? Vai tad nezini, ka pēc stundām man treniņš vingrošanā? Tā tikai vēl trūka, lai es dzejoļus klausītos!” – meitenes sejā gandrīz ņirdza pārsteigtais Osvalds. Martas sirds gandrīz apstājās. Tā arī apstātos, ja negaidītais atteikums nebūtu aizmiglojis meitenes skatu un Marta redzētu, kā puisis, prom iedams, iekniebj dibenā Zelmai, meitenei, ko Marta jau no piektās klases nevarēja ciest ne acu galā. Arī Zelma rakstīja dzejoļus, bet, Martas vērtējumā, galīgi idiotiskus un kuru saturu šajā stāstā nav vērts pat pieminēt.
Marta neatcerējās, kā no skolas nokļuva mājās. Ienākusi priekšnamā, tā pat neatbildēja tēva jautājumam par sekmēm mācībās.
„Karies, Marta, pakaries..!” – vējš atgādināja. „Jā!” – domās meitene vējam piekrita. „Bet es to izdarīšu ātrāk un nekavējoties!” Marta apņēmīgi piegāja pie loga. Atvēra to un no bezgalīgās tumsas, sagriezdams aizkarus vērpešu vērpetēs, istabā iebrāzās vējš. „Karies, Marta, pakaries..!” –nu tas gandrīz jau rēca. „Nē, būs tomēr citādi, ne tā kā tu vēlies!” – Marta atkliedza skaļā balsī, uzrāpās uz palodzes un lēca!
Tajā brīdī gar Martas logu lielā ātrumā drāzās Genkas žigulis...

Eh...! Pašam uznāca raudiens... Un vispār – kāpēc es tā rakstīju, ja īstenībā daudz kas notika savādāk?
Īstenībā Osvalds pie stieņa varēja pievilkties tikai četras reizes un nekādas uzslavas no fizkultūras skolotāja nesaņēma, bet Martai viņš tāpat patika, jo pārējie puikas nebija labāki. Martas aicinājumam paciemoties Osvalds piekrita uzreiz. Tomēr bija tā, ka viņš ieknieba Zelmas dibenā. Tik stipri, ka šī pat iebrēcās, un Martai bija par ko smiet. Martas istabiņā tiešām kaut kas tarkšķēja, bet jaunieši ieslēdza skaļu mūziku, un nekādi trokšņi netraucēja viņiem tukšot Osvalda līdz atnesto vīna pudeli. Bija jauki un dzejoļu kladēm neviens pat nepieskārās. Bet, kad Genka ar žiguli atkal sāka braukt ap māju, tad gan Martai uznāca dusmas. Viņa paķēra tukšo pudeli un, kad Genka veica kārtējo apli gar meitenes istabiņu, Marta atvēra logu un tukšo trauku spēcīgā atvēzienā palaida auto virzienā. Tikai tad Marta saprata, ka neparasto troksni pie loga rada līdz galam nepielīmētā tapešu maliņa, kuru trakojošais vējš raustīja caur nenodrīvētu spraugu. Osvalds trūkumu novērsa ar košļājamās gumijas palīdzību.
Bet Genkam ne silts, ne auksts. Viņš savus paradumus nemainīja, lai gan tagad, braucot gar Martas logu, gāzi piedod straujāk.
(05.10.2008)
  
Prozas, stāstu, rakstu u.c. novērtējums. Kopvērtējums - 8.21
Balso arī Tu!
Gramatika, sintakse - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 8.13)
Izteiksmes līdzekļi - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 8.13)
Doma, saturs - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 8.38)
- balsot ar vērtējumu zem 4 vai ar 10 var tikai, ierakstot "viedoklī" pamatojumu.
Tavs viedoklis:
Niks:*
Tēma:
Komentārs *
Lūdzu ievadiet kodu *
Noteikumi komentējot
 
 

DISKUSIJAS

skatīt visu
Jaunrades čats
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
 
 

IZKLAIDE

skatīt visu
SmS pantiņi
Klausies, kā iezvana Jaungada zvani
Ceri, ka nākotne nepievils mūs
Klausies, kā vēji šalc sirmajās eglēs,
Sapņodams klusi aust Jaungada rīts! ...
Interesanti video
Dažādi atgadījumi
 
 
Zīmējumi

Pēc lietus
 
 

INTERESANTI

skatīt visu
Dāvanu idejas
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
 
 
Vieta reklāmai:
 
 
Šodien: 1188 Kopā:6037932

 
 
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Par Feini! | Atsauksmes | Redakcija | Iesūtīšanas un lietošanas noteikumi | Pateicības | Reklāma | Palīdzi portālam! | FAQ | Ziņot par kļūdu
Portāls daudzpusīgam, ideālam cilvēkam. No nopietnības līdz humoram.
Feini! neatbild par iesūtīto darbu un informācijas autentiskumu un avotiem. Aizliegts izmantot informāciju komerciālos nolūkos © 2001-2007 Feini!. All rights reserved.
webdesign by odot | code by valcha
load time 0.0 sec