|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Pēc zaļumballes. | | Ievietojis: Skeichs |
Komentāri (1)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Stāvu es taisni,bet vējš mani šūpo.
Ausīs man skan,tā kā dzeguzes kūko.
Laikam jau taisnība,nevajag žūpot.Jā gan.
Gribu es vienu,gultā un mieru.
Gaidīt jau atkal nebalto dienu.
Tik nav man kur iet,mājās negaida mani neviens.
Laikam jau vīns par daudz būs sakāpis galvā.
Vaicāju sev,kāpēc tik grūti ir iet.
Atgulšos tepat zālē,taciņas malā,
Ja reiz šie koki un telefonstabi neļauj man skriet.
Puķītes rādās,kā meitenes acis.
Sienāzis,vijolnieks ballītes placī.
Skudras lien degunā,ausīs un acīs.Ak nē!
Un atkal es stāvu,un vējš mani šūpo,
Un atkal skan ausīs,it kā dzeguzes kūko.
Laikam jau taisnība,nevajag žūpot.Jā gan.
(19.02.2009) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
|
Mums katram ir senloloti sapņi, bet kad esmu ar tevi kopā, es jūtos it kā tos visus būtu piepildījis ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
|
Autori
