|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Sapņu māja | | Ievietojis: margo |
Komentāri (8)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Tas bija zibsnīgi īss un neticami garš mirklis. Arnolds skaidri atcerējās zīmi ceļa malā, kas vēstīja vēl 32 kilometrus līdz brauciena mērķim un brīdināja par asu pagriezienu. Tad pēkšņi priekšā izauga milzīga autofurgona masīvais stāvs. Ausīs bremžu kauciens, lūstoša metāla šņirksti, trieciens, kas no plaušām izsita pēdējo gaisa palieku, nepanesams smagums un tumsa.
No smagās un dziļās tumsas uzpeldot, viņš juta mitrus pieskārienus sejai – it kā kāds to slaucītu un tīrītu, vienlaikus silti un mikli elsodams. Ausīs skanēja dīvainas skaņas, it kā smilksti vai raudas. Tad viss atkal iegrima tumsā.
Nākošā pamošanās bija citāda – elpa jau brīvāk iekļuva plaušās, plakstiņos ielija gaisma. Nebija spēka atvērt acis, bet viņš skaidri sajuta, ka kādas maigas rokas glāstīja viņa seju un paklusa balss čukstēja mīļus vārdus. Viņš nesaprata to jēgu, bet zem aizvērtajiem plakstiņiem sariesās asaras, kas lēni un silti ritēja pār vaigiem.
„Neraudi, neraudi, mīļais! Viss būs labi, viss atkal būs labi...” klusā balss runāja. Viņš atkal ļāvās nemaņai, tikai tagad tā bija gaiša, mierīga, dziedinoša.
Arnolds gulēja kādā svešā telpā. Galvu pagriezt nebija spēka, viņš redzēja tikai griestus, kurus greznoja garas, šauras gaismas joslas. Griesti mirdzēja silti brūnos toņos, kā mēdz starot sīpolu mizās krāsotas Lieldienu olas. Rokas nespēja kustēties, kājas arī ne, tomēr bija labi. Vēl labāk kļuva, kad kādas rokas pie lūpām pielika karotīti ar siltu, smaržīgu tēju. Viņš gan nevarēja to norīt, bet mutes gļotāda likās uzsūcam katru pilienu valgmes, kas nokļuva uz tās. Acis aizvērās, un mīļā balss atkal čukstēja mierinošos vārdus. Nemaz nelikās dīvaini atrasties šajā vietā, nebija neviena jautājuma – kur viņš ir un kāpēc. Kaut kur tālumā vēl glūnēja tumšā un smagā sajūta, bet viņš negribēja par to domāt – lai neatgriežas.
Tālāk nomods mijās ar snaudu vai nesamaņu. Brīžam ausīs ieskanējās balsis, sarunu fragmenti. Viņš tiem pārāk nepievērsa uzmanību, tikai kā izslāpis gaidīja mīļās rokas, kas atviegloja un palīdzēja. Likās, telpā bija divas sievietes un viens vīrietis, vismaz trīs dažādas balsis viņš dzirdēja sarunājamies, kaut vārdu jēga līdz apziņai neaizgāja.
Tā bija brīnišķīga māja. Plaša zāle ar zeltainbrūniem griestiem un plašiem, gaismas pielietiem logiem. Viņa guļvieta bija silta, mīksta un ērta. Grīdu sedza biezs, milzīgs paklājs kritušu lapu krāsā. Mēbeļu nebija daudz, bet daudz jau arī nevajadzēja – ērti zviļņi, parocīgi novietots galdiņš, atpūtas krēsls, silti sprakšķošs kamīns. Smaržoja pēc medus, kaltētām zālītēm un sveķiem, gaiss likās tik gards, ka no tā vien varētu pārtikt. Tāpat kā no zāļu tējas, kuru gādīgās rokas saudzīgi pilienu pa pilienam lēja viņa izkaltušajās lūpās.
.
Kad viņš piecēlās kājās, melnbalti raibs suns, asti luncinādams, pieglaudās viņa kājām un skatījās augšup dzintarbrūnām, valgām acīm. Tad ienāca mājas iemītnieki – divas sievietes, kas noteikti bija māsas, un kāds vīrietis. Vecākā ienācēja stādījās priekšā kā Aina un iepazīstināja ar savu vīru Vili, kura rokās bija jūtams zemnieka spēks un sejā redzēja visu gadalaiku atstātās pēdas. Otra māsa, paklusa, rāma kā atvasaras debess, esot Vija. Tai piederēja pazīstamā, mīļā balss, kas bija mierinājusi Arnoldu grūtajās stundās. Ļaudis bija tikpat skaisti, kā viņu māja. Tāds miers un labestība valdīja apkārt, ka nemaz negribējās taujāt par iemesliem, kas Arnoldu te atveduši. Visi viņa klātbūtni uztvēra kā pašu par sevi saprotamu. Tad kādēļ jautāt?
Vakars ritēja mierīgās un laipnās sarunās, galdā bija vienkāršs, sātīgs ēdiens, kaķis gulēja uz mūrīša un suns zem galda... Arnolds jutās mājās, pirmo reizi mūžā bija kāda vieta, ko tā gribējās saukt. Pagātnes nebija, nākotnes arī ne, tikai šis vakars, laimīgs un piepildīts. Vija sēdēja blakus, viņas maigā roka dusēja Arnolda plaukstā un viņš vēlējās nekad to nepazaudēt.
Atkal atverot acis, tās žilbināja balta griestu spuldze. Apkārt rosījās mediķi, savā starpā aprauti profesionāli sarunādamies. Sāpēja, neciešami sāpēja visās malās. Samaņa te zuda, te atgriezās. Vieglāki bija brīži, kad melnā bedre viņu turēja savā varā, sāpes atgriezās, kad izdevās no tās izkļūt. Laiks likās apstājies visneciešamākajā vietā, mokas nebeidzās un nebeidzās. Arnolds aizvēra acis un piespieda sevi domāt par Viju, viņas skaisto māju, suņa uzticīgo skatienu... Tad bija vieglāk paciest nesaudzīgo darbošanos ap viņu. Tā gribējās dzert! Kur Vijas rokas ar valgmi, kas spēja slāpes remdēt?
Apziņai atgriežoties, kāds cilvēks formas tērpā prašņāja par ceļa negadījumu, kurā Arnolds esot cietis. Ceļa negadījums? Viņš neko neatcerējās. Vienīgais, kas nedeva mieru – kādēļ viņš atrauts no Vijas un atvests te, slimnīcā. Ierēdnis stāstīja neticamas lietas – Arnolds esot atrasts ceļa malā dziļā gravā, brīnumainā kārtā izdzīvojis pēc smagas avārijas. No automašīnas palikusi pāri tikai lūžņu kaudze, par laimi, gravā kūleņojot, viņš izmests no tās. Nekādus dokumentus un personīgās mantas policija neesot atradusi. Dīvaini gan - visus nepieciešamos papīrus un mobilo telefonu Arnolds vienmēr nēsāja līdz. Sasprindzinot atmiņu, no tās dzīlēm iznira autofurgona milzīgais stāvs un ceļastabs. Vairāk nekas.
Ieradās kaulaina melnmate asiem vaibstiem, kas teicās esam viņa sieva. Kāda sieva, ja no tās lūpām mīļus vārdus viņš tikpat kā nebija dzirdējis! Viņas rokas ar tievajiem pirkstiem, kurus vēl garākus padarīja sarkani krāsotie, mākslīgi pieaudzētie nagi, nespētu glāstot pieskarties, nekad to nebija darījušas. Līdzcietības vietā skanēja pārmetumi par neuzmanīgu braukšanu, dārgās mašīnas sasišanu. Viņam taču vajadzējis aizvest klientam vairākus tūkstošus latu, tāds esot bijis brauciena mērķis – kur palikusi nauda? Nu viņas biznesam iecirsts neglābjams robs, vai to viņš apzinoties? Neko Arnolds nesaprata un neapzinājās. Tikai to, ka šī sieviete ir viņam sveša, svešāka par jebkuru no medmāsām, kas klusi un profesionāli darīja savu darbu. Ja kādu varētu saukt par sievu, tad tikai Viju, mīļo Viju... Tik neciešami trūka viņas klātbūtnes!
Viss reiz beidzas un paiet. Pēc slimnīcas Arnolds bija izgājis rehabilitācijas kursu, ieguvis invaliditāti, šķīries no sievas, kurai tāds kroplis vairs nebija vajadzīgs. Viņš bija mierā ar visu, jo pie apvāršņa spīdēja gaišums – brīvība. Tagad viņam būs diezgan vaļas atrast brīnišķīgo māju, kur sienas vien likās dziedinām, satikt Viju. Dzīvē vēl būs daudz gaišuma un laimes. Protams, ka mīļotā sieviete līdz šim nebija varējusi viņu atrast – nebija taču ne dokumentu, ne adreses, nekā. Nē, nu viņš ņems lietas savās rokās!
Autobuss aizbrauca, pamezdams viņu ceļa malā. 32.kilometrs - tas bija iegriezts viņa atmiņā uz mūžu. Kaut kur tepat jābūt skaistajai mājai, kur zeltaini mirdzošie griesti solīja pavēni pret likstām un nelaimēm, kur valodas bija mierīgas un medaini smaržoja tēja. Kur viņu gaidīja Vijas mīļā balss un maigās rokas...
Vīrietis atspiedās uz spieķa, kas tagad bija viņa pastāvīgais pavadonis un pārlaida skatu apkārtnei. Tepat jau bija tā baismā grava, kur viņš esot atrasts, brīnuma dēļ izdzīvojis. Nē, to viņš negribēja redzēt. Varbūt tur vēl mētājās kādas liecības par notikušo...
Otrpus ceļam bija redzama kāda pamesta jaunbūve. Rēgojās nepabeigtā jumta ribas, daļa logu izsisti, apkārt drazu kaudzes. Nē, kāds tur tomēr mita – no skursteņa cēlās bālgana dūmu strūkliņa. Nebija pārāk tālu, gan viņš ar spieķīti tur aizkājos. Varēs pajautāt, kur meklēt Viju, Ainu un Vili. Laukos jau visi viens otru pazīst.
Ticis līdz mājai, Arnolds apstājās atvilkt elpu. Pat tik neliels ceļa gabals lika aizelsties... Viņš ieklausījās. Aiz durvīm skanēja balsis, diezgan skaļas un bļaurīgas. Kāda sieviete aizvilkdamās smējās, rupja vīrieša balss kaut ko klāstīja. Viens otrs lamu vārds bija tīri skaidri saklausāms. Negribējās tur iet – bet nebija jau nekādas izejas. Vakars tuvu.
Pēc viņa klauvējiena ķērkstoša sievietes balss iesaucās: ”Vili, vecais mērkaķi, ej tak un paskaties, kas tur dauzās!” Arnolds atgrūda durvis un nokļuva neizbūvētā telpā, kur kurējās skārda krāsns. Vaļējā kurtuve apgaismoja krēslaino istabu, kuras vidū atradās ar avīzi apklāta kaste un daži paresni bluķēni krēslu vietā. Tur sēdēja trīs – divas šaubīga paskata sievietes un viens redzami iereibis vīrietis. Uz improvizētā galda šņabja pudele un dažas apdauzītas krūzītes, skārda bļodelē kaut kādas uzkodas. Stikla trauks jau patukšs, kompānija vērtējoši apskatīja pienācēju – varbūt radusies iespēja papildināt ātri žūstošo šķidrumu.
Viņš apsveicinājās un taujāja pēc skaistās mājas. Trijotne saskatījās, visi kā viens šūpoja galvas – nē, tāda gan te neesot manīta, drīz vispār nevienu normālu māju nevarēšot atrast. Visi, kas spēj kustēt, prom uz ārzemēm darbā, uz vietas palikuši tikai tie, kam nav kur braukt. Te vairs dzīves nekādas, paskat, šito jaunbūvi arī īpašnieki pametuši, kredīts iztērēts un nesamaksāts... Viņi te pieskatot, lai kāds nelietis nenokurina. Viens otrs rudenī ņēmis palīgā ražu novākt, tā nu kā nebūt iztiekot, ziemu izvilkšot.
Arnolds minēja Viju, Ainu, Vili... Visi trīs atkal saskatījās un cits caur citu ņēmās viņu pārliecināt, ka tā būšot kāda kļūda. Tādus viņi ne dzirdējuši, ne redzējuši!
Te kāds pieskārās ciemiņa celim. Viņā, draudzīgi asti luncinādams, skatījās melnbalti raibs suns mirdzošām, dzintarainām acīm.
(06.03.2009) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
|
Mums katram ir senloloti sapņi, bet kad esmu ar tevi kopā, es jūtos it kā tos visus būtu piepildījis ...
|
|
|
|
Ziemassvētku pantiņi
Pašizdomātie pantiņi, sakombinēti ar interesantiem attēliem par Ziemassvētku tematiku.
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
3D dimensija.
Aspekts aspekta galā,
Kā eža adatas saslejas kamolā.
Nu tikai prāts ķersies klāt risināt.
Dažādas kombinācijas veidot.
Šausmu stāstus un problēmas radot.
Sastrēgums dvēselē,bailes...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1268
Kopā:6424164
|
| |
| |
|
Autori
