|
|
|
|
|
|
|
| | Pazudušie | Autors - Lana Insberga
| | Komentāri (4) Nosūtīt šo tekstu draugam Izdrukas versija
Es esmu tava Atlantīda,
Bet tu mans pazudušais plosts,
Mēs katrs savā jūrā esam
Un satikties vairs nav tas gods.
Es savā jūras dzelmē mītu,
Un gaidu, kad cels ārā kāds,
Bet tu starp viļņiem līgo lēni,
Tu citiem esi neatklāts.
Mēs pazudušie esam abi,
Es tevi zaudēju un pati zudu,
Tu brīvību tā iemantoji,
Bet es tik' vientulību guvu.
Bet plosti negrimst un es zinu,
Ka pats tu atnākt neprastu.
Man nāktos tad no dzelmes celties,
Lai atkal tevi atrastu.
Es neesmu pilsēta zudusī,
Bez tevis es esmu grausts,
Un drupas no manis vien pārpaliek,
Kad satikt tevi nav ļauts. (13.08.2009) | | |
|
|
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
|
|
|
|
Mums katram ir senloloti sapņi, bet kad esmu ar tevi kopā, es jūtos it kā tos visus būtu piepildījis ...
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
Lapsēns
Reiz dzīvoja kāds labi audzināts, piemīlīgs un romantisks lapsēns. Viņa ala bija netālu no kādām mājām, kurās dzīvoja patīkami un jauki cilvēki, kuru saimniecībā bija dažādi mājlopi...
|
|
|
|
|
Vieta reklāmai:
|
|
|
|