|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Paradīzes Dārzi 2.nodaļa. Atkal mājās. | | Ievietojis: Neaizmirstuliite |
Komentāri (3)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Nezinu, vai māte uz manis joprojām tik salti skatās, kopš es atgriezos mājās. Vispār, nemaz neskatījos, laikam biju pārāk vāja, lai katru dienu redzētu viņas acīs kūsājošos pārmetumus. Tagad viņa mani rāja par katru nieku, izgāza dusmas uz manis, pat tad, ja ne mazākā mērā nebiju vainīga. Viņa mani ienīst. Uzreiz kaklā saskrēja kamols. Mūžam palikšu nožēlojamā nodevēja. Domāju, ka māte nebūtu mani atpakaļ ņēmusi, ja Eva par to neparūpētos. Ai, cik labi, ka man viņa ir, es nezinu, ko darītu bez Evas. Viņa bija mans vienīgais atbalsts, attieksme nebija mainījusies pēc tā, ka es aizlaidos ar Nataniēlu. Jau pagājusi nedēļa, bet ģimene joprojām tur uz mani rūgtumu, vakariņās klusi ēda, visi taisnām mugurām, gluži kā veļi būtu apsēduši galdu un mielotos ar dzīvo radinieku atstāto mielastu. Pilnīgi nekādas skaņas. Bija kauns, kad dakšiņa netīšām atsitās pret trauku un tad jau uz manis paskatījās ar augstprātību, gluži kā uz nelūgtu viešņu. Man bija neērti ēst pie galda ar svešiem cilvēkiem, tērēt viņu pārtiku, gluži kā grēciniece tikai patērēdama. Bet es centos visu atspēkot, būdama stāvoklī. Bērniņš pasaulē varēja nākt kuru katru dienu, bet neviens to nelikās redzam. Lai gan biju to teikusi ne vienu reizi vien, bet pateiktais bija gluži kā domāts tukšam gaisam. Es klīdu pa māju kā spoks. Vienīgi Eva šad tad uzmundrinoši pasmaidīja, bet drīz vien prom bija, jo atkal sākās nakts maiņa. Tā es gaidīju atgriežamies māsu, tikām apdarīdama mājas darbiņus. Nespēju un nedrīkstēju cilāt neko smagu. Slikti jau vien bija paraugoties uz māti, kura cieši sakniebtām lūpām ik otro dienu stiepa veļas grozus. Beta bija norūdījusies, sīksta sieviete, kuru nekad neviens netika redzējis gaužamies par smago dzīvi lauku mājās. Līdz ar to viņa vienmēr izskatījās salta un bezjūtīga. Kādreiz viņa pret mani bija nedaudz maigāka, citreiz greizi uzsmaidīja un pasmējās par pieļautajām kļūdām, bet tagad, kad es viņu nodevu, acīs saskatīju tikai tukšumu. Es vai slāpu nost redzēdama, ka esmu sabojājusi labāko daļu no viņas.
Dzirdēju neatlaidīgus klauvējienus pie durvīm. Tas bija Ādams. Mans bērnības draugs un pirmā mīlestība, kuru neapjautu vēl tagad. Laikam biju pārāk izvēlīga un nejūtīga, ka mani piesaistīja tikai simpātiski vīrieši. Es tur neko nevarēju darīt. Protams, pirmais, kas iekrīt acīs ir ārējais izskats, bet tik fanātiski tas nerūpēja nevienam kā man. Citreiz sevi par to ienīdu, biju lielākā egoiste, kāda jebkad dzīvojusi uz šīs pasaules.
Stāvēju pie durvīm. Domāju vērt vai nevērt. Es zināju, ka tas ir Ādams, es šo lauku zēnu biju izpratusi pilnībā, parasti viņa klauvējieni bija strauji un droši, taču ātri aprāvās. Ko viņš padomās par mani, ka tagad jau gaidu mazuli, tikai astoņpadsmit gadus veca. Jutos nožēlojami, bija pat kauns skatīties acīs Ādamam. Bija pagājuši jau divi gadi, kopš neesmu viņu redzējusi. Uzmetu skatienu tikai vakar, kad izkāru laukā veļu. Biju pagriezusi muguru, lai viņš mani neredz, taču no šī puiša ērgļa acīm neizdevās izbēgt. Pa gabalu pamanīju tikai svītrotu kreklu. Pakāru mammas zilo blūzi un aizsteidzos, lāga neuzmetusi skatienu.
Tomēr atvēru durvis vaļā. Es apstulbu, vairāk kā jebkad savā mūžā. Tas bija Ādams, tikai pilnīgi mainījies. No tā lauku zeņķa vairs nekas nebija palicis pāri. Nu jau izaudzis par muskuļotu, plecīgu un skaistu jaunekli. Rudie mati vairs nebija tik sarkani, bet meta jau tumšus toņus, tādā veidā izskatīdamies sevišķi pievilcīgs. Brūnās acis joprojām bija kā nelaimīgam taksītim. Seja bija izteiksmīga un pieņēmusi vīrišķīgākus sejas vaibstus. Es blenzu kā maza meitene un joprojām nespēju attapties, redzēju, ka Ādams izskatās nedaudz apjucis, bet tādu stāvokli kā man bija jau paredzējis.
- Cik tu esi skaista! – Tas bija pirmais, ko viņš bija pateicis šo divu gadu laikā.
- Ak, Ādam, es tevi nemaz vairs nepazīstu, tu tā esi mainījies... –
- Tu arī vairs neesi tā mazā jaunā lēdija, kuru pazinu. –
- Bērns, es varu... –
- Netaisnojies, Ulla, tas nav vajadzīgs, mēs visi esam tikai grēcīgi cilvēki! – Nudien! Ādams runāja gluži kā mana vecmāmiņa. Taču jaunekļa balsī nebija nosodījums, vairāk gan skumjas, izmisums.
- Piedod, ka es tā vienkārši aizbraucu... neatvadījusies. –
- Es saprotu. Nedusmojos uz tevis vairs, tas laiks jau ir pagājis, kad jutos greizsirdīgs uz tavu vīru. –
- Bet... –
- Man ļoti žēl, ka zaudēji viņu! – Tomēr neizklausījās tā, it kā Ādamam būtu žēl. Sacījis gan jau tikai tīrās teikšanas pēc. Mans bērnības draugs raksturā bija kļuvis savādāks, biju vīlusies, jo vairs nepazinu to jauko Brūveru puiku. Arī vasaras raibumi bija pazuduši, tas mani tik ļoti izbrīnīja, vai maz cilvēks var mainīties tikai divu gadu laikā? Ādams Brūvers tam bija dzīvs pierādījums. Acis bija kļuvušas saltākas, gluži kā pārakmeņojušās. Kādreiz Ādams nemaz nemācēja slēpt savas emocijas, bet tagad izskatījās kā izcils aktieris kādā grāvējā. Pavisam nopietns, ar nemainīgu sejas izteiksmi... Pār manu augumu pārskrēja ledainas baiļu tirpas, tikai uzlūkojot viņu. Man pēkšņi prātā iešāvās doma – ko gan es esmu izdarījusi ar Ādamu? Kāpēc vienmēr viss, kam es pieskāros tiek sabojāts, kaut gan nevienam ļauna nekad neesmu vēlējusi. Mēģināju savas domas nocietināt, neesmu likusi šim jauneklim manī iemīlēties. Ādams bija manījis mulsuma brīdi un uzvaroši pasmaidīja. Tas lika man nodrebināties. Kāpēc šīs mīļās suņa acis bija kļuvušas tik dzēlīgas?
- Vai kas noticis? – Ādams sacīja, bija nomainījis savu cieto skatienu. Nu viņš atkal izskatījās tik nevainīgs. Varbūt visu slikto es tikai iztēlojos. Nav vienmēr jāmeklē problēmas, kur tās nav.
- Nē, viss kārtībā...laikam. – ienīdu sevi par to, ka biju tā uztraukusies, ka mana balss skanēja tik čīkstīgi. Tā bija kļuvusi kā sava veida spēle un tagad nepārprotami vadībā bija Ādams. Aši izmetu no galvas tādas domas un pasmaidīju.
- Kā tev gājis pa šo laiku? – es jautāju, ieskatīdamās viņa acīs.
- Visādi. Šogad pabeidzu vidusskolu, nākamgad stāšos koledžā, jo šogad daudz darāmā, jāsapelna skolas maksa un jāpalīdz vecākiem, tagad es viņiem esmu vislielākais atbalsts. – viņš noteica, nemaz nekaunējās runāt par savu nabadzību kā kādreiz.
- Skaidrs.- mēmi pamāju ar galvu un uzmetu izaicinošu skatienu.
- Ulla! – pēkšņi Ādams bija iesmējies. Ko gan es izdarīju nepareizi, ka tagad viņš smējās?
- Tavs skatiens, nemaz nav mainījies, tas man patīk! – viņš vairs nesmaidīja tikai atstāja uz lūpām vieglu smaidu.
- Es jau domāju... –
- Kad tavam bērnam jānāk pasaulē? – Ādams pēkšņi mainīja neveiklo sarunas tēmu.
- Šo mēnesi! Ai... – man sareiba galva. Sāpēs sarāvos gluži maziņa. Tikai ne tagad! Es sev klusi lūdzos, tas bija tik apkaunojoši ceļos tupēt Ādama priekšā. Sāpēs vaikstījos gluži kā mazs bērns apēdis gabalu citrona. Kaut kas nav labi, vai tad tā ir jāsāp? Sev uzdevu izmisīgu jautājumu. Šķita, ka tūlīt paģībšu, gar acīm noņirbēja melnas ēnas. Redzēju tikai Ādama tumšzilos džinsus. Gluži kā murgā sajutu rokas, kas apņēma manu vidukli. Vairs neko neatminu, tikai melna ēna, tā nāca...
(17.11.2009) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Lūk sagaidīts ir jaunais gads
Vēl vakar likās tas kā sapnis tāls,
Bet šodien atkal sapnis tāls
Ir tas, kā vakar sagaidīju to. ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
3D dimensija.
Aspekts aspekta galā,
Kā eža adatas saslejas kamolā.
Nu tikai prāts ķersies klāt risināt.
Dažādas kombinācijas veidot.
Šausmu stāstus un problēmas radot.
Sastrēgums dvēselē,bailes...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1852
Kopā:6420109
|
| |
| |
|
Autori
