X

Feini!
Reklāma

 
LITERATŪRA
Neizdotās grāmatas
Humors un satīra
Dzeja
Īsrindes
Pasakas
Proza
Stāsti
Raksti
Neklasificēta jaunrade Valters Bergs
MĀKSLA
IZKLAIDE
INTERESANTI
Autori
Arhīvs
Feini! čats (online - )
Aktualitāšu arhīvs
Feini! iesaka apmeklēt
 
 
 
     

LITERATŪRA

skatīt visu
Autori | Sintii | Neizdotās grāmatas | Paradīzes Dārzi. |
Paradīzes Dārzi- 3.nodaļa. Bērns.
  
Ievietojis: Neaizmirstuliite |
Komentāri (1)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija

Pamodos. Sajutu asas sāpēs vēderā, it kā kāds būtu to sadragājis. Saodu nepatīkamu ožamo spirtu un zāļu sajaukumu, gribējās vemt no šīs nepanesamās smakas. Pavēru plakstiņus un skatiens nedaudz apmiglojās, tad noskaidrojās. Kur ir mans bērniņš? Satrūkos un apķēru vēderu. Pietrausos sēdus, taču sāpēs atkritu atpakaļ slimnīcas neērtajā gultā. Prātā pavīdēja šausminoša doma. Es neko neatcerējos pēc paģībšanas, kas noticis ar manu bērnu? Neatcerējos nevienu gadījumu, kad kāda sieviete no mūsu ģimenes būtu paģībusi dzemdībās. Izmisīgi rakājos savās atmiņu krātuvītēs, meklēdama sakarīgu izskaidrojumu notikušajam. Vēl nespēju neko apjaust. Vienīgais, ko patiesi mīlēju... Vai tas maz var būt iespējams? Acīs sariesās asaras, neziņa nospieda manu savainoto sirdi kā akmens. – Manu bērniņ... – izmisīgi atkārtoju šo teikumu aizlauztā balsī.
- Meridonas kundze! Jūs jau esat pie samaņas, cik labi! – nepazīstamās sievietes acis maigi un skumīgi mani uzlūkoja. Vai tikai šīs acis nevēsta ļaunāko?
- Nē! – iekliedzos un sažmiedzu segu savās rokās. Negribēju no šīs māsiņas uzzināt to, ka mans bērniņš nav izdzīvojis.
- Nekliedziet, Meridonas kundze! Dieva dēļ, nomierinieties! – māsiņa apjuka un pieskrēja pie manis sakārtot nospārdīto segu.
- Jums tagad jāatpūšas, bija smags gadījums. – māsiņa atkal sakārtoja segu.
- Bet mans mazulītis, mans puisītis, ak, kungs! – vaimanāju, nespēju tikt skaidrībā. Gribēju tikai tikt laukā no šī murga!
- Viss kārtībā, Meridonas kundze! Jūsu bērniņam nekas nekaiš, bez tam tas nav puisītis, jums piedzima meitiņa, ļoti veselīga un skaista, neskatoties uz sarežģījumiem, bet viss jau ir aiz muguras! –
Manām ausīm tā bija kā mūzika! Es aiz laimes apraudājos, tātad mans bērniņš nebija pametis šo pasauli un tas nebija puika? Nespēju šos abus jaunumus tik viegli aptvert.
- Tātad... – joprojām aizkustinājumā šņukstēju, kā kabatas lakatiņu izmantodama segu. Līdzjūtīgā sieviete man pasniedza veselu salvešu rulli no blakus galdiņa.
- Tātad viss ir kārtībā! – pēc nelielas pauzes viņa noteica. Nespēju vēl sagremot lieliskos jaunumus.
- Kā viņai klājas? Kur viņa ir? -
- Pie visiem jaundzimušajiem! Ziniet, šogad tik maz dzimst bērnu, ieskaitot jūsu meitiņu, šodien un vakar piedzimuši tikai trīs mazuļi. Saprotoši pamāju ar galvu, bet itin nemaz neklausījos. Biju pilnīgi pārliecināta, ka mazulis ir puika, bet Haningu ģimenē reti kad piedzima zēni, varbūt tas arī visu varēja izskaidrot. Mana māte dažreiz noalgoja Ādamu uz pāris dienām pastrādāt uz lauka, jo mājās nebija vīriešu. Vienīgi mans tēvs, bet par vīrieti viņu nosaukt – tas būtu liels gods. Vecais ēzelis to nebūtu pelnījis. Augām dienām gulšņāja dīvānā un skatījās sporta spēles, dzēra alu, zūdījās par zaudētiem mačiem. Nebija pakustinājis ne mazo pirkstiņu, lai palīdzētu saskaldīt malku, mācēja tikai atnākt paēst un lieliski prata izgulēt dziļas dobes dīvānos. Slaists. Citreiz mani māte pārsteidza, kad tā vēl nebija ar rīkstēm nozilinājusi vecā muguru, bilst es neko nevarēju, jo mājā tiku vērtēta zemāk par grauzēju, kur nu vēl papu.
- Varbūt jums kaut ko atnest? Spilvenus, žurnālu, ūdeni? –
- Ko? – tikai pa ausu galam izdzirdēju jautājumu, taču automātiski izspļāvu – ko.
Māsiņa iespurdzās. Jaunā dakterīte bija ļoti jauna, ar apaļiem vaigiem, īsiem, brūniem matiem un veselīgu dzirksti acīs.
- Ā. Nē, paldies. Kad es varēšu redzēt savu bērniņu? – nepacietīgi uzdevu jautājumu.
- Nedaudz atpūtieties, tad jau varēsiet pie viņa aiziet! – sieviete laipni pasmaidīja, un pēkšņi, it kā attapdamās, izsteidzās laukā pa durvīm.
Cik gan ilgi būs jāgaida, lai redzētu savu mazuli? Pirmo reizi, kad jaunais dakteris paziņoja, ka esmu stāvoklī, biju nepatīkami pārsteigta. Zināju, ka Nataniēlam tas nepatiks, viņš vismazāk būtu piemērots tēva lomai. Taču biju galīga muļķe, tagad šķita, ka tas melnais mākonis, kas virs galvas bija parādījies, sāk atkāpties. Lai gan vēl bija pulka nepatīkamu problēmu, taču sirdi vairs nenospieda smags slogs. Nevajāja sirdsapziņa, ka esmu kādam sabojājusi dzīvi ar savu klātbūtni. Biju tik maiga un mīksta, ka Nata rokās biju tikai gabals māla. Laikam man ir jākļūst nedaudz savtīgākai un vairāk domāt par sevi, nevis lauzīt galvu kāda kretīna dēļ.
- Laikam tu tiešām esi apņēmusies nekustēties! – ierunājās kāds. Es pamatīgi sarāvos un pāri ķermenim pārskrēja karstas baiļu tirpas. Pagriezos pa kreisi un pamanīju Ādamu, kurš klusi kā pelīte bija sēdējis visu šo laiku. Pārņēma kauna sajūta, ka kritu histērijā viņa acu priekšā, jo domāju, ka mazulis piedzimis nedzīvs.
Ādama acis vairs nebija tik aukstas kā tajā reizē, kad atvēru durvis. Viņa acīs bija sajūsma, gan bailes.
- Viss kārtībā? – viņš atkal ierunājās.
- Jā, laikam... – stomījos un neveikli pierāvu ciešāk segu. Jutos pagalam apmuļķota.
- Tava meitiņa ir ļoti skaista! – Ādams skumīgi sacīja. Nesapratu, kādēļ gan viņš bija tik nelaimīgs.
- Paldies! Es laikam uzvedos muļķīgi, ka tā sāku klaigāt! – mēģināju uzzināt, ko par šo nelielo gadījumu domā Ādams. Taču viņš tikai pasmaidīja.
- Neuzvedies muļķīgi. Tu tikai pierādīji to, ka esi cienīga kļūt par māti, Ulla. –
Apjuku, jo negaidīju, ka Ādams ko tādu pateiks. Jutos lepna un saviļņota. Vēl nezināju, kā uzturēšu savu meitu, nedz kāda nākotne izvērtīsies un cik laba māte es būšu, taču zināju to, ka visu šo deviņu mēnešu laikā esmu izvērtējusi un apdomājusi savu dzīvi, domas mainījās tikpat ātri, cik ātri zem manas sirds auga mazulis.
Nespēju Ādamam neko pateikt. Jutos bezgala pateicīga viņam par šiem vārdiem, tas tikai lika iedrošināties. Es labprātāk gribētu, lai mana bērna tēvs būtu Ādams, nekā bezjūtīgais Nataniēls. Taču neko vairs nevarēja mainīt, pati savu dzīvi biju izvēlējusies. Nešaubījos, ka meitiņa skaistumu mantojusi ne tikai no manis, bet arī no Nata, es mēģināšu viņu audzināt tā, lai mana vīra raksturs nesaindētu eņģelīti. Prātā jautās tāds saviļņojums, ka gribējās lidot. Tātad viss bija kārtībā.
- Kā tad sauksi mazo? – atkal ierunājās Ādams, šoreiz balss tonis bija gaišāks.
- Neesmu vēl izdomājusi. Visu laiku šķita, ka tas būs puika, bet nu ir meitene. – ierunājos.
- Atceries, kad mēs mēdzām spēlēt augstmaņus? – Ādams klusi runāja, it kā kavēdamies kaut kur tālu. Piekrītoši pamāju ar galvu, to nu nekad nevarētu aizmirst.
- Toreiz bieži vien mēs bijām Francijā, kavējāmies Parīzē un izdomājām sev jaunus vārdus. Atceries, kad mēs smilšu kastē izveidojām Eifeļa torni un domās bijām tur. Pastaigājāmies pa Parīzes skaistajām ielām un uzrunājām cilvēkus, runājām pareizi franču mēlē. Mans vārds toreiz bija Fernando un tevi dēvēju par savu Francisku. –
Kamēr viņš tur tā dūdoja, es izplūdu asarās. Raudāju kā mazs bērns. Mani pēkšņi bija pārņēmis sentiments. Žēlojos un nicināju sevi, ka biju aizmirsusi ko tik skaistu un nevainīgu kā bērnības draudzība. Pēkšņi prātā atausa šķietami aizmirstas atmiņas. Es nolēmu pierādīt Ādamam, cik ļoti novērtēju kopā pavadītos gadus un cik ļoti tas man bija svarīgi.
- Kas nu? – Ādams zēniski pasmaidīja un bija nedaudz izbijies. Pavēros uz viņu sāku vēl nevaldāmāk raudāt. Viņa acis, ak, kungs! Tās lūdzošās suņa acis spēja padarīt ikvienu mīkstu un atkausēt sirdis.
- Nu, nu. Es tevi saraudināju? Piedod. Vienkārši tik patīkami atcerēties laikus, kad problēmu nebija. – Ādams mani apmīļoja ar savām lielajām rokām gluži kā lācis. Sajutos tik labi, beidzot pa šo laiku jutos pasargāta un mierīga. Pieglaudos kā kaķēns un šķita, ka tūlīt sākšu murrāt.
- Zini, Ādam! – es biju pārliecināta par saviem nākamajiem vārdiem. Jutu kā viņa sirds dauzās manai līdzi. Viņš mani atlaida un paskatījās acīs.
- Nu? –
- Es savu meitiņu nosaukšu par Francisku! – Telpā bija pamatīgs klusums. Ādama acīs bija aizkustinošs mirdzums, kas lika pasmaidīt. Viņš aprauti iesmējās un šķita tik apjucis un laimīgs reizē.
- Tas man daudz ko nozīmē, Ulla. Paldies tev! Bet nu, tagad tev ir jāatpūšas, pirms redzi savu bērniņu! – Ādams pēkšņi bija it kā sasparojies, noskūpstīja mani uz pieres un veicīgi izgāja no telpas. Nosmaržoja pēc zālēm. Sarausu segu sev līdz zodam un pievēru acis. Sirds joprojām līksmē lēkāja kā tenisa bumbiņa. Gribēju ātrāk aizmigt, kad pamodīšos, noteikti ieraudzīšu savu mazuli.
(20.11.2009)
  
Prozas, stāstu, rakstu u.c. novērtējums. Kopvērtējums - 8
Balso arī Tu!
Gramatika, sintakse - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 8)
Izteiksmes līdzekļi - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 8)
Doma, saturs - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 8)
- balsot ar vērtējumu zem 4 vai ar 10 var tikai, ierakstot "viedoklī" pamatojumu.
Tavs viedoklis:
Niks:*
Tēma:
Komentārs *
Lūdzu ievadiet kodu *
Noteikumi komentējot
 
 

DISKUSIJAS

skatīt visu
Jaunrades čats
FAETONS (16.07.2018, 09:12)Sen neesmu te bijis, palasīju pirmajā lapā redzamos pantiņus, bet dzejas kvalitāti gribētos redzēt labāku,to neuzlabo ne atļauja ne liegums to komentēt arī nereģistrētajiem lasītājiem. Pārsvarā.../arpa/ (viesis) (12.07.2018, 13:22)Ir feini, nesaspringsti.bez smecera (10.07.2018, 18:02)Gribu atvainoties Arpai par to, ka pārlieku iekarsu komentāros. Dzejolis pats par sevi ir ļoti labs, vienīgi dažas nianses nē. Sociālas tēmas nekad lielāko daļu lasītāju neatstāj vienaldzīgu,...
 
 

IZKLAIDE

skatīt visu
SmS pantiņi
Lido klusi sniega pārslas
Pāri klusai mežmalai,
Lai šīs pārslas vieglas, maigas
Jaunā gadā laimi nes! ...
Interesantas bildes


Rīma
 
 
Zīmējumi

Skaitliskais vairākums
 
 

INTERESANTI

skatīt visu
Dienasgrāmatas
3D dimensija.
Aspekts aspekta galā,
Kā eža adatas saslejas kamolā.
Nu tikai prāts ķersies klāt risināt.
Dažādas kombinācijas veidot.
Šausmu stāstus un problēmas radot.
Sastrēgums dvēselē,bailes...
 
 
Vieta reklāmai:
 
 
Šodien: 193 Kopā:4766371

 
 
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Par Feini! | Atsauksmes | Redakcija | Iesūtīšanas un lietošanas noteikumi | Pateicības | Reklāma | Palīdzi portālam! | FAQ | Ziņot par kļūdu
Portāls daudzpusīgam, ideālam cilvēkam. No nopietnības līdz humoram.
Feini! neatbild par iesūtīto darbu un informācijas autentiskumu un avotiem. Aizliegts izmantot informāciju komerciālos nolūkos © 2001-2007 Feini!. All rights reserved.
webdesign by odot | code by valcha
load time 0.1 sec