X

Feini!
Reklāma

 
LITERATŪRA
Neizdotās grāmatas
Humors un satīra
Dzeja
Īsrindes
Pasakas
Proza
Stāsti
Raksti
Neklasificēta jaunrade Valters Bergs
MĀKSLA
IZKLAIDE
INTERESANTI
Autori
Arhīvs
Feini! čats (online - )
Aktualitāšu arhīvs
Feini! iesaka apmeklēt
 
 
 
     

LITERATŪRA

skatīt visu
Autori | Sintii | Neizdotās grāmatas | Paradīzes Dārzi. |
Paradīzes Dārzi- 4.nodaļa. Franciska.
  
Ievietojis: Neaizmirstuliite |
Komentāri (6)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija

Pamodos. Snauda laikam bija ilgusi krietnu laiku, jo, kad pamodos, rīts bija nokrāsojis debesis sarkanā krāsā. Rudens jau nāca lieliem soļiem, birdinādams lapas no koku zariem. Ziemīgais vējš skrubināja no palodzēm pielipušās lapas. Uz palodzes uzlaidās putnēns un piesita ar knābi pie rūts. Pasmaidīju. Nedaudz palika žēl zvirbuļa, kurš lidinājās apkārt pa pasauli diedelēdams cienastus. Klusi nopūtos un pietrausos sēdus.
Pielavījos pie stiklotajām slimnīcas durvīm un palūkojos pa lodziņu, gluži kā noziedzniece. Zaglīgi uzmetu skatienu garajam gaitenim un konstatēju, ka neviena nav. Pavēru durvis un saskatīju vēl daudzas tādas pašas durvis, kas rindojās abos gaiteņa galos. Mana istabiņa atradās pašā viducī. Nejutu vairs šķebinošo zāļu smaku, laikam biju apradusi. Pavēros uz grieztiem. No gaiteņa sākuma līdz galam taisnā strīpā bija izvietotas apaļas spuldzītes. Paraudzījos uz trepēm. Pakāpieni bija plaši, vienā pusē iebraucams celiņš invalīdiem. Margas stingras, tieši piemērotas vājiem cilvēkiem. Klusi nokāpu pa kāpnēm un aplaidu skatienu ap plašo telpu. Telpa bija plaša un balta, brīnumainā kārtā šeit vairs nebija manāma ikdienas rosība, laikam tāpēc, ka bija pavisam agrs. Pa labi vērās lielu logu rinda, ar maziem baltiem, krokotiem aizkariņiem, kas knapi sniedzās līdz pusei, citviet līdz baltajiem radiatoriem nokārās žalūzijas. Debesis laukā bija pavisam savādas, man pat nedaudz sametās baisi. Debess jums bija nokrāsojies tik asiņaini sarkans, ka pat neticīgais varētu saprast, ka debesis apsēduši kāvi. Drīzāk spilgtā krāsa varētu liecināt par rietu, taču es zināju, ka ir rīts, pavisam noteikti. Sāka šķist, ka mirušie kareivji debesīs atkal rīko kaujas, naidīgās dvēseles laikam vēl nespēja rast mieru visu šo gadu laikā, joprojām ārā valdīja šķietami saspringta gaisotne un, ja vērīgāk ieklausos, tad dzirdu zobenu šķindoņu. Ak, nē! Tikai nesaki, ka esmu jukusi! Nodomāju pie sevis, bet vēlreiz uzmetot skatienu, pār augumu pārskrēja auksti šermuļi, tas viss nevēstīja neko labu.
Bet mans mērķis tagad, bija redzēt savu mazulīti, sirds satraukti dauzījās. Nezināju, kurp eju, man bija vienalga, vai Ādams mani neatradīs palātā, ceru, ka viņš sapratīs manu pēkšņo pazušanu. Man tagad bija neatliekamāka misija.
Baltais slimnīcas krekls tinās man ap ceļgaliem. Jutos tik viegla kā eņģelis, jutu cirtām vien dancojam matus pa manu muguru. Lai nu ko, bet savu matu rotu mīlēju visvairāk. Protams, ka tagad pirmajā vietā ir kas cits. Domāju par šo un to, maldījos pa garo gaiteni, kur klusēdamas dusēja palātas, glabādamas nāvīgus un skaistus noslēpumus. Ikreiz mani pirksti slīdēja pa gaiši dzelteno sienu, izjutu tapešu smalko rakstu. Nedzirdēju pati savus soļus, taču palika nedaudz vēsi, kailās pēdas liegi skāra linoleju.
Pagriezos pa kreisi un jutu savus sirdspukstus dauzāmies straujāk nekā jebkad. Redzēju priekšā stiklotu telpu. Pieskrēju tai klāt un piespiedu rokas pie caurspīdīgā materiāla. Dzirdēju no saviem dvēseles dziļumiem izlaužamies tādu kā izmisīgu vaidu. Tik tiešām, redzēju trīs mazuļus mierīgi guļam mazajās guļvietās. Ar rozā sedziņu bija apsegta vienīgā meitenīte. Es vairs neskatījos uz diviem puisīšiem, kuri bija ievīstīti zilos palagos. -Ak, cik viņa ir skaista! – savas domas izteicu skaļi. Ādams un jaunā daktere nemaz nebija kļūdījušies, noraksturodami manu bērnu, lai glaimotu. Franciska bija tiešām kā mazs, trausls bumbulītis, ar sārtu sejiņu un vaidziņiem. Pat aizvērtās acis liecināja par to, ka viņai ir neparasti skaistas, lielas acis. Nespēju atraut skatienu no šī nevainīgā debesu brīnuma. Neticēju, ka Nataniēlam var būt tik apgarota meitiņa. Vairs nedomāju par to. Skatījos tikai uz savu brīnumbērnu, manu Francisku.
Mani no sapņiem izrāva zema vīrieša balss. Satrūksies, pavēros sev aiz muguras un pamanīju Ādamu. Viņš izskatījās neizgulējies. Mati sapinkājušies, zem acīm mazi maisiņi. Krekls atpogāts līdz pusei, bikses saburzījušās. Uz zoda varēja redzēt neskūtus bārdas rugājus. Ādams uz manis skatījās žēli, šķita, it kā viņš no manis gaidītu atbildi, varbūt arī ko jautāja, bet es biju tik aizņemta ar zīdaini, ka tik tikko spēju apjaust puiša klātbūtni.
Neveikli pasmaidīju. Jutos kā noziegusies, jo biju atstājusi palātu bez ziņas.
- Es zināju, ka būsi šeit. Zināju. – Ādams klusi sacīja un atkārtoja vārdus.
- Vai tu nemaz negulēji? – tas bija pirmais, ko jautāju.
- Tevi tas interesē? – jautājums bija ziņkārīgs.
- Protams, ko tad tu domāji? Tu jau te sēdi manis, nevis kāda cita dēļ. Ādam, es zinu, ka tu negulēji, jo sēdēji pie manis pēc aizmigšanas, bet es taču nekur nepazustu! –
Puisis uzjautrinoši iesmējās. – Man gan kaut kā neliekas. Paspēju aiziet uz pāris minūtēm izlocīt kājas, ka tu jau neatrodies savā vietā! –
- Lai nu paliek! – vainīgi pasmaidīju. Bet pēkšņi satrūkos. Dzirdēju griezīgu sievietes kliedzienu. Asinis sastinga dzīslās. Ādams arī bija sarāvies un blisinājās uz palātu, no kuras nāca kliedziens. Gaiteņa galā atsprāga durvis un no turienes izskrēja diezgan paveca sieviete. Viņai mugurā bija tāds pats slimnīcas krekls. Rudmatainās sievietes acīs bija jaušamas šausmas un cerību dzirkstelītes. Garā auguma dāma lieliem soļiem virzījās uz mūsu pusi. Joprojām nespēju pakustēties. – Mana meitenīte! Jūs visi melojat! – viņa kliedza un izvairījās no pāris cilvēkiem, kas izskrēja no telpas viņai pakaļ. – Meļi! – sieviete ar drebošu balsi atkārtoja un pieskrēja pie stiklotas telpas, piespieda plaukstas pie stikla un triumfējoši iesmējās.
- Es taču teicu! Re, kur mana meitenīte! – Es gandrīz vai neiegāzos Ādama rokās. Ceļi saļima un man nācās atbalstīties pret puisi. Vārgums pēkšņi bija atņēmis man spēkus. Tas viss bija no tā, ko dzirdēju. Nespēju noticēt šai jukušajai sievietei! Kura tad meitiņa tā bija?! Mana vai viņas? Sāku šņukstēt un mēģināju Ādama pārsteigtajās acīs atrast atbildi, taču viņš zināja tikpat daudz, cik es. Piesteidzās tā pati māsiņa, kas vakar bija atnākusi pie manis. Šoreiz viņas sejas izteiksme bija savādāka. Rokās žņaudzīja papīra salveti, apaļie vaigi sasārtuši, pati pelēka, it kā grasītos ģībt. Varēja saprast, ka viņa ir jauna un nepieredzējusi.
- Nomierinieties, Voginsas kundze! Nāciet man līdzi, es saprotu, ka tas jums ir smags zaudējums! Jums taču vēl jādomā par pārējiem pieciem bērniem! – kāds gados vecs ārsts zemā un rāmā balsī mierināja rudmati. Viņš tai ausī dūdoja visādus mierinošus vārdus un it kā nohipnotizēdams, atrāva viņu no stikla. Sieviete saraustītā balsī izteica visu uz sirds, kas sāpēja. Ārsts saprotoši māja ar galvu un virzījās uz palātas pusi. Doktors pagrieza galvu uz jauno māsiņu un pamāja uz manu pusi. Laikam bija redzējis un sapratis kā es jūtos.
- Es atvainojos par šo starpgadījumu! – viņa neveikli mēģināja nomierināties.
- Kas notika? – tik tikko pār lūpām pārdabūju šos vārdus.
- Šai sievietei dzemdībās nomira bērniņš, laikam bija pārāk veca, lai iznēsātu mazuli. Vai ar jums viss kārtībā? –
- Šķiet, ka jā! Ar atvieglojumu balsī noteicu. Palika žēl, nezinu, kas notiktu, ja mans bērns nebūtu izdzīvojis...
- Iesim atpakaļ uz palātu, Meridonas kundze! –
- Nē! – iekliedzos, biju pārsteigta, ka varu tik skaļi iesaukties.
Māsiņa kārtējo reizi satrūkās.
- Es nekur ne-ie-šu! – noskaldīju pa zilbēm.
- Bet.. –
- Es gribu iet iekšā pie sava bērniņa! – mana nostāja bija acīmredzama, tāpēc sieviete tikai nopūtās. Viņa klusi piegāja pie durvīm un atvēra tās, pamāja ar roku, lai nākam iekšā. Satraukti pieskrēju pie durvīm un ielauzos telpā, negaidot māsiņu. Tur jau mana mazulīte bija. Tagad skaidrāk redzēju meitenītes skaisto profilu. Lūpas savilktas uz raudāšanu, mazā pēkšņi bija atdarījusi acis un lūkojās uz savu māmiņu. Likās, ka viņa teju sāks raudāt, bet neizdvesa vēl ne skaņas, laikam pārdomāja vai vērts būtu raudāt.
Uzmanīgi pacēlu mazuli rokās. Viņa bija tīra un smaržoja pēc zīdaiņa, mazās rociņas tik mazas, ka plaukstiņa atgādināja piecstaru zvaigznīti. Māsiņa gribēja ko iebilst, taču redzēdama, ka protu apieties ar bērnu, aizvēra muti un neko nemēģināja teikt. Es nekad agrāk nebiju turējusi rokās mazuli, taču izskatījās, ka visu daru pareizi, laikam bija nostrādājis mistiskais mātes instinkts. Apbrīnā lūkojos uz mazuli, kurš joprojām ar apaļām actiņām novēroja mani. Baiļu izteiksme bija pazudusi, laikam viņa saprata, ka nu ir drošībā. Franciska izskatījās pēc maza eņģeļa, kas nolaidies uz zemes misijā, padarīt laimīgākas cilvēku dzīves.
Es pavēros uz Ādamu un žilbinoši uzsmaidīju. Puisis bija kā zemē iemīts un mēmi skatījās uz māti un meitu. Nevarēja noliegt, ka Franciska bija ļoti līdzīga mātei, bet vēl līdzīgāka Nataniēlam. Taču mani tas neinteresēja. Es zināju, ka Franciska ir tikai mazs bērniņš, kurā vēl jāieaudzina raksturs. Tas nu bija mans uzdevums, ne vairs Nata, jo viņa loma manā dzīvē sen bija beigusies, lai neteiktu, ka nekad arī nav bijusi. Cilvēki citreiz bieži vien ir tik akli un dzīvo ilūzijās, nemaz nemanīdami, kādā bedrē ir iekrituši. Es vairs tāda nedomāju būt, vismaz centīšos.

Pārbraucīju roku pār nu jau vēso slimnīcas gultu. Viss bija rūpīgi saklāts, bija atnākusi apkopēja. Gulta tur palika atkal vientuļa, tikai atbrīvodamās no kārtējā gulētāja. Un vairs nekas neliecināja par asarām un laimi, smiekliem un pārsteigumiem, kuri piedzīvoti guļot tieši šeit. Dažreiz es tiešām varēju dziļi aizdomāties par nesvarīgām lietām. Bet bija jau labi. Vismaz kāda daļa no tās jaukās „lēdijas”, kā izteicās Ādams, tomēr bija palikusi. Manī joprojām mājoja mūžīga sapņotāja. Ir labi, ka manī palikusi dzirksts no bērnības gaitām, vēl nebiju samaitājusies gluži kā sapuvis ābols. Par laimi, man bija iespēja atdzīvināt pagātnes sapņus. Nu man bija meitiņa, kuras vārds dēvēts kādreizējās sapņu meitenes vārdā.
Domās es šo meiteni iztēlojos nedaudz savādāku kā es. Tas bija mans pilnības tēls. Skaista meitene ar smaragdzaļām acīm, izteiktiem vaibstiem, sārtām lūpām kā ķirši, melni mati kā ogle ar tādu mirdzumu, ka saulē cilvēks varētu apžilbt, uzlūkojot tos. Acīs vērtās gudrība un mīlestība, kura atplaukusi kā rožu pumpurs rasainā rītā. Ar maigu smaidu uz lūpām ik dienu, vaigos patīkamas bedrītes. Es lieliski prastu runāt franciski un katrs mans izteiktais vārds būtu tik sulīgs un dzidrs kā nogatavojies bumbieris.
Pie sevis pasmaidīju par savu lielisko izdomu un tomēr galīgām neprātībām. Pie kā gan tas varēja novest, ka mēģinu atkal atdzīvināt pagātnes tēlus. Sapratu vienīgi to, ka man pietrūkusi bezrūpīgā bērnība, kurā laiks pastāvēja vienīgi lielajā virtuves pulkstenī, bet man ar Ādamu gan nē. Stundām varējām sapņot un atkal iegrimt purpura krāsas domu putās. Toreiz nevarēju saprast, kāpēc gan māte ik dienas bažīgi uzmet skatienu pulkstenim un sērīgi nopūšas it kā būtu nokavējusi Pelnrušķītes balli. Tagad to laikam sapratu, pieķēru sevi bieži raugāmies plastmasas ciparnīcā, kura tomēr varēja noteikt tik daudz un ik dienas skaitīja tikšķus līdz mūsu dzīves pēdējai stundai. Dažreiz tas varēja atgādināt mazu, neapzinātu nāves vēstnesi, taču cilvēks ar to gāja roku rokā.
Sapurinājos. Beidzu domāt un pārlikusi somiņu pār plecu, atstāju savas domas aiz durvīm...
Nokāpusi pa platajām kāpnēm, pamanīju Ādamu stāvam pie izejas durvīm. Viņš rokās turēja manu Francisku. Tā izskatījās pavisam sīka viņa lielajās rokās, kuras atgādināja airus. Tomēr ar tādu maigumu, ka meitenītei viņš nespētu nodarīt pāri. Atkal jau acīs sakāpa asaras un sāpīgi sažņaudzās sirds. Ak, Dievs, kādu gan kļūdu esmu pieļāvusi, meklējot laimi auksta un bezatbildīga vīrieša skavās. Klusībā nosaukāju sevi par egoisti. Nebiju aizdomājusies, ja vien Ādams nebūtu tik ļoti mainījies. Kāda būtu mana attieksme, ja viņš būtu palicis tikpat vasarraibumains un aušīgs kaimiņu puišelis? Bet sajutu viņa sirsnību un mīlestību, un man ar to pilnībā pietika. Laikam sāku pieaugt un neuzlūkoju tikai cilvēka ārējās vērtības. Apmierināti sev pasmaidīju un nokāpu pa kāpnēm.
- Kur mans bumbulītis? – savilku lūpas mīlīgā smaidā un tiecos noskūpstīt Francisku. Ādams likās tāds kā atkusis, vērojot manu sirsnīgo sejas izteiksmi, it kā gaidīdams, ka tas skūpsts būs domāts viņam. Izlikos to neredzam, tagad man bija tikai viņa, es varēju veltīt sevi manai princesītei.
-Ādams atvēra man durvis un es izgāju laukā. Joprojām rokās turēju bērnu. Saule nedaudz apžilbināja manu skatienu. Ārā bija patīkami silts. Laikam visa pasaule šodien svinēja līdz ar mani. Es zināju, ka tā ir pēdējā rudens dāvana man, lapkritis dāsni bija nobirdinājis zeltainas lapas manā priekšā, es gluži kā bērnībā izbridu tām cauri. Sētniece apsārtušiem vaigiem centās tās sagrābt vienkop, bet koki turpināja lapas birdināt. Ar mazu prieciņu noskatījos uz čaklo sievieti, ka tai neizdodas savākt lapas, tās ir pārāk skaistas, lai tik ātri satrūdētu kādā kaudzē.
Pie celiņa stāvēja tēva vecais krēmkrāsas „mežonis”, kā dēvēja viņš pats. Tas bija mīļais audi – „rij daudz, bet krietni strādā”, tā kādreiz bija teicis Eduards. Vakar biju zaudējusi samaņu un atguvusies tikai slimnīcā, nemaz nezināju, ka paps būs pacēlis savu slinko pakaļu, lai aizvestu mani uz dzemdību namu.
Tur viņš iekšā sēdēja. Savas zaļās acis ziņkārīgi uzmeta mazulim un piesardzīgi palūkojās uz manis. Tā bija pirmā reize, kad tēvs mani uzlūkoja kopš es atgriezos, varbūt beidzot no šīs dienas viss būs mainījies? Franciska ir kā atslēga uz daudzām durvīm. Tā varēja atslēgt cilvēku sirdis, atslēgt piedošanu... Bet aizslēdza durvis uz manu personīgo dzīvi, izpriecām. Tagad mans visas dzīves mērķis bija viņa.
Eduards vēlreiz uz manis paskatījās, šoreiz viņa skatiens bija raizīgs. Diez kas visus tā varēja skumdināt, mans prieks nedaudz noplaka. Un es pierādīšu, ka spēju pildīt svēto mātes misiju.
Pieliecu galvu un iekāpu automašīnā. Jā, tāpat vēl smaržoja pēc piparmētrām un ādas. Prātā atausa senas atmiņas par bērnībā pavadīto laiku, arī šī mašīna manā prātā būs atstāta kā relikvija. Tēva „mežonis” strādāja neticami labi, neskatoties uz to, ka tam bija jau pienācis pieklājīgs vecums. Ja televizorā nepārraidīja futbola mačus, tad Eduards bieži uzkopa savu vāģi. Mīlēdams vairāk par manu māti. Sen nebiju dzirdējusi, ka abi par kaut ko runātu. Viens otram pagalam apnikuši, tas tomēr ir tik skumji. Tie laimīgie mirkļi nu bija pagātne, kura brīžiem ir tik sāpīga. Tā tikai var nodarīt sev pāri.
- Aizmirsti! – skaļi sev noteicu.
- Ko tu teici? – Ādams nogurušo skatienu pavērsa pret mani.
- Neko. Es tikai skaļi domāju! – nomurmināju un centos pasmaidīt. Prieks pēkšņi bija izzudis. Un uz brīdi prātā ielavījās uzmācīga doma. Kā gan es spēšu rūpēties par mazuli. Atā, Ulla, nu tev ir sava ģimene par ko rūpēties. Tava pasaka nu ir beigusies. Nodomāju. Atslīgu ērtāk krēslā un pievēru acis.
Rudens bija neraksturīgi sauss. Es redzēju kā putekļi griežas vērpetēs aiz mašīnas loga. Tie pacēlās un atkal nolaidās, gaidīdami, kad atkal cita mašīna tos pluinīs. Dažreiz man gribējās pārvērsties gaisīgos putekļos un bezrūpīgi klīst pa pasaules malām. Tagad par to domāt bija nosodoši, jo manai dzīvei bija tagad neapzināti liela jēga, kuru tomēr es apzinājos.
Bija palicis pavisam kluss, mans klēpis bija tik viegls un auksts, ka šķita, mans bērniņš vairs neatrodas pie manis. Paskatījos uz savām rokām un Francisku tajās vairs nemanīju! Satraukti pavēros uz Ādamu. Ak, pārbīlī salecos, viņa rokas bija vienās asinīs un mugurā senlaicīgs kareivja tērps. Viņš bija līķa bālumā un neizdvesa ne skaņas. Nē! Es iekliedzos sevī. Atkal debesis bija tik asiņaini sarkanas. Un es skaidri dzirdēju nāves balsis un kaujas sauciens, raudāja bērni, bet uzkūdītie kareivji tikai cīnījās, līdz viss bija apklusis. Es degu kā ugunīs, sārtās debesis mani bija apdedzinājušas un rokas vērtās tik jēlas, ka pretīgi bija uz tām paskatīties! – Nē!! – Kliedzu. Rīkle bija tik sausa kā jūrmalas krasts.
Siltas rokas apņēma manus plecus. Tās nebija aukstās kāvu rokas, bet gan īstas un siltas. Beidzot atvēru acis no murga. Galva vēl zumēja kā telefona zvans. – Nomierinies Ulla! – Ādams sacīja un silti man uzsmaidīja. Pavērsu acis pret viņu un pasmaidīju pretim, pateikdamās, ka tas mani uzmodinājis no nelāgā sapņa. Viņa acīs redzēju tādu kā komplimentu, kas teiktu, ka manas acis ir visburvīgākās, kuras viņš ir skatījis. Biju gandrīz pārliecināta, ka Ādams tā arī bija nodomājis, tikai neuzdrošinājās to pateikt.
Pārbraucām mājās. Franciska nu jau mierīgi gulēja manās rokās. Mazulis pa laikam gurdi nožāvājās, atvērdams savu bezzobu mutīti. Tādās reizēs es aizkustinājumā pasmaidīju.
Vakarā tīksmi skatījos uz savu Francisku, kura klusi dusēja vecajā režģotajā gultiņā, kurā kādreiz biju gulējusi es un manas māsas. Viņa izskatījās tik apgarota un šīs dienas laikā nebija vēl ne reizi iebrēkusies – īsts eņģelis. Gan jau problēmas vēl tikai būs. Kādreiz, kad mana māte vēl ar mani pārmija pāris vārdus, sacīja, ka par mazuli gādāt ir grūtākais darbs sievietes dzīvē. Es jau tā uzskatīju, ka ikdienas darbs, ko viņa dara, ir neiespējams parastai cilvēciskai būtnei. Taču ar savu neatlaidīgo strādāšanu, Beta ir pierādījusi to, ka sieviete ir stiprāka par vairumu vīriešu. Es labi apzinājos, ka visi nav tādi kā mans tēvs, to labi varēja redzēt Ādama darbos. Viņš vienmēr bijis īsts vīrietības paraugs un gods starp stiprā dzimuma pārstāvjiem.
Biju apmierināta ar sevi un jutos tik lepna, ka laidu pasaulē brīnišķīgu meitiņu. Tomēr tagad mani nodarbināja citas domas. Es pavisam skaidri zināju, ko jūtu pret Ādamu. Pašas pirmās sajūtas pret viņu, kad ieraudzīju pēc tik ilga laika, bija mani vīlušas. Tas tikai pierādīja to, ka dzīvē nekas neiet pēc vienas shēmas, ka mēdz būt arī dažādi. Savai sirdij uzticēties bieži vien nevar, tā ir tikpat akla kā kārīgas domas. Redz to, ko vēlas redzēt un piepušķo visu skaistāku, nekā tas patiesībā ir. Dzīvojam pasakā, man šķita, ka realitāte ir tikai tāds apzīmējums pasaulei.
Jā gan, es pret Ādamu jutu... draudzību. Smaids uz lūpām kļuva lielāks, jo es apzinājos, kam visvairāk esmu vajadzīga. Šobrīd nebiju gatava veidot jaunas attiecības un man tas nebija vajadzīgs. Sāku klusi smieties. Māte reiz teica, ka neņem pirmo vīrieti, kas gadās ceļā, neesi akla un naiva, kāda es biju. Redz, kas sanāca ar tavu tēvu! Pamatīgi iegrābos! Toreiz mēs tā smējāmies no sirds, lai gan runa bija par manu tēvu. Pagātnē tas šķita kā joks, māte gan toreiz vēl kaut drusciņas mīlēja veco ēzeli, kas laiskojās kā runcis saulē. Bet tagad arī tā vājā mīlestības dzīsla, šķiet bija pārtrūkusi jau labi sen.
Tā kā mans mazulis gulēja, varēju uz brīdi atstāt savu istabu.
Izgāju laukā paelpot svaigo lauku gaisu, kas smaržoja pēc manas mātes, lai cik tas dīvaini neizklausītos, visur rotājās viņas darba augļi. Laikam biju nolēmusi sagaidīt viņu mājās. Cik zinu, tēvs bija Betu aizvedis uz tirgu pārdot sēnes un brūklenes, parasti viņa mājās atbrauca ar vilcienu, lai ekonomētu degvielu. Gan jau māte būs dabūjusi zināt, ka kļuvusi par vecmāmiņu tieši šodien, dienā, kura bija parasta un ne ar ko neatšķīrās no citām. Nedomāju, ka viņa uz kaut ko reaģētu, arī ne uz manu pirmdzimto. Taču es no visas sirds vēlējos apskaut savu māti, kuru joprojām ļoti mīlēju. Manas domas nepārtraukti kavējās pagājībā, smaids gluži kā sakusis metāls, neizdzisa uz lupām.
Ārā bija kļuvis tik tumšs, ka man vajadzētu ņemt lākturi, lai nenoripotu pa straujajām nogāzēm, taču bērnības gudrības vēl nebija aizmirstas. Es arī naktīs spēju veikli pārvietoties pa kalnaino teritoriju, pārzināju to gluži kā savu kabatu. Tumsa nekad netika mani biedējusi, varbūt tāpēc, ka bieži reiz naktīs lavījos laukā, lai pavisam pliki ar Ādamu nopeldētos dzidrajā ezerā. Toreiz mēs vēl bijām jauni dumiķīši, kas nepazina tīkamās miesas kārības, par kurām domāja pieaugušie. Vienkārši būtu saslapinājuši drēbes un ārā uzturēties būtu netīkami, ja visu laiku vējš pliķētu pa slapjajām mugurām. Mums nebija it nemaz kauna, kad mazi būdami redzējām viens otra ķermeni, tas bija gluži tāds pats kā mūsu māsām un brāļiem, ar neizteiksmīgiem vidukļiem un tievām kājelēm.
Cik toreiz tas bija jautri, nirt naktīs zem ezera noslēpumainajiem ūdeņiem, kad niedres un ūdenszāles kņudināja kailos vēderos un pēdas, tad mēs bieži vien ķērām viens otru aiz kājām, iztēlodamies, it kā Loknesa briesmonis mūs pavelk zem ūdens.
Vēlāk, kad skārām pusaudžu slieksni, parādījās pavisam citas sajūtas. Vairs peldēties negājām pliki un nenopietni. Toreiz biju paķērusi māsas plato peldkostīmu un bez tā vairs neiedomājos savas peldes kopā ar Ādamu. Jā, tās bija vēl nepazīstamas sajūtas, laikam jau milzīgs kauns, kas bija parādījies tik pēkšņi, cik ātri sāka briest mūsu ķermeņi. Protams, ka palikām nešķirami draugi, līdz es, sešpadsmit gadu vecumā aizlaidos ar pirmo smukulīti, kā teica mana māte. Un tagad redzēju Ādamu, kurš izskatījās vecāks par saviem gadiem. Nobriedis vīrietis, vairs ne tas mazais Brūveru puika. Darbs tik tiešām spēja cilvēku norūdīt. Arī izskata ziņā.
Pēkšņi apjautu, ka stāvu ezera priekšā, tas tumsā vizuļoja kā jūra un šķita tik plašs kā debesu velve. Vai man tikai likās, ka mēness bija sācis spīdēt spožāk? Bija auksti, lai gan vējš gandrīz nemaz nebija jūtams. Bija jau septembra beigas un naktīs kļuva pavisam vēsi. Savilku ciešāk savu veco mēteli, un sabāzu kailās plaukstas piedurknēs. Bērnības gaitas šķita tik tuvas, it kā visu mēs to būtu piedzīvojuši tikai vakar.
Piepeši sajutu kādu vēsmu aiz muguras, nedaudz sabijos un instinktīvi pašāvu galvu atpakaļ, saskatīdama tumsā tumšu siluetu. No sākuma man šķita, ka tā ir māte, kas atnākusi pa vecam paradumam mani meklēt, taču nē. Tiklīdz sajutu Ādama patīkamo aromātu, sapratu, ka tas ir viņš. Nedaudz pastāvējis, puisis bez vārdiem pienāca klāt un apsēdās blakus uz cietās zemes. Mēnesgaismā viņa acis mirdzēja kā divi mazi lākturīši. Tumši iesarkanās matu cirtas tumsā vērās pavisam melnas un smagnēji bija pārkritušas pāri pierei. Es arī neko neteicu, bērnībā mēs bieži tā darījām, kad sēdējām tieši šajā pašā vietā, ieklausīdamies mēness stāstos un mierīgajā ezera šalkoņā.
- Es zināju, ka tevi šeit atradīšu! – viņš ieteicās un klusi nopūtās.
- Es zināju, ka tu atnāksi! – par atbildi noteicu.
- Tomēr līdz ar mūsu satikšanos, atkal ir atnākusi mūsu kopīgā bērnība. – Ādams teikumu pateica tik lēni un gari, ka šķita, viņš gribētu pazust pagātnes skavās un neatmosties vairs dzīvē, ko saucām par realitāti.
- Tā laikam ir... – nomurmināju, tik tiešām šķita, ka pagātnes balss mūs ir atsaukusi tajā laikā, kad laiks pastāvēja tikai virtuves siena pulkstenī...
Ādams uz manis paskatījās. Viņa skatiens man lika atgūties un nonākt atkal tagadnē, saprast, ka laiks ir mainījis visu vairāk, nekā man gribētos. Kaut gan viņš uzmeta man īsu skatienu, tomēr no tā nolasīju tik daudz, lai saprastu viņa pašreizējās domas. Ādams skatījās uz manis skumji, lūdzoši un gaidoši. Es sapratu, ka tas vairs nav nevainīgs zēna skatiens. Es to jutu. Es jutu, ka viņš manī ir saskatījis sievieti... Lai cik skumji nebūtu, bet es labāk atcerējos kopīgos piedzīvojumus mazotnē, nekā skarbo patiesību un tagadni. Cik gan vīrieši var būt miesaskāri! Es te nebiju ne cik ilgu laiku, kad Ādams pēkšņi manī ir iemīlējies. Visi redzēja, cik skaista esmu, cik sievišķīga savam vecumam, dažreiz mans izskats varēja būt kā nasta!
Piecēlos. Palika nedaudz vēsi, nodrebinājos un gāju atpakaļ uz mājām. Biju palikusi vēsa un cieta kā akmens. Atstāju visu skaisto, kas bijis pagātnē. Mēs vairs neesam bērni.
- Aizmirsti mani, Ādam, tas neko nedos! – pēkšņi ieteicos un izbrīnījos pati par saviem vārdiem, laikam tā arī vajadzēja teikt! Pagriezos, lai ietu, bet uzmetu vēl pēdējo skatienu Ādamam. Viņš bija nodūris galvu un izskatījās kā pamests celms ezera malā. Negrasījās iet prom, es daudz ko atdotu, lai uzzinātu, ko viņš tai brīdī domāja, varbūt patiesi mīlēja, tikai es uzskatīju, ka visi vīrieši ir līdzīgi Nataniēlam. Ai, nē, un atkal tomēr ap viņu grozījās citu cilvēku jūtas...
(21.11.2009)
  
Prozas, stāstu, rakstu u.c. novērtējums. Kopvērtējums - 6.67
Balso arī Tu!
Gramatika, sintakse - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 5)
Izteiksmes līdzekļi - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 7)
Doma, saturs - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 8)
- balsot ar vērtējumu zem 4 vai ar 10 var tikai, ierakstot "viedoklī" pamatojumu.
Tavs viedoklis:
Niks:*
Tēma:
Komentārs *
Lūdzu ievadiet kodu *
Noteikumi komentējot
 
 

DISKUSIJAS

skatīt visu
Jaunrades čats
Ljurbenjaaks (viesis) (08.05.2018, 17:08)ko tu pļurksti? :(((Ješka (viesis) (08.05.2018, 09:20)Apciemo
Ljurbenjaaku, viņš tevi piebaros ar skābiem kāpostiem, tiesa, mazliet sarūgušiem, bet tas piešķirs pikantu noskaņu. :))) :)))
staltais briedis (viesis) (01.05.2018, 11:16)Tu, mīlīt, vēl painteresējies kur var nopirkt
garšīgus marinētos gurķīšus.
 
 

IZKLAIDE

skatīt visu
SmS pantiņi
Baltais pūders zemi klāj,
Salatēvs bez maisa slāj.
Acis bālas, skats nekāds,
Vainīgs šņabis - surogāts!
Tikai nepiedzeries dikti -
Būs, kā salatētim, slikti! ...
PowerPoint & Flash
Māsas Matemātika un Loģika
 
 
Zīmējumi

Spoguļošanās
 
 

INTERESANTI

skatīt visu
Dāvanu idejas
Aša, tomēr mīļa dāvaniņa
Mēs daram tā un saņēmēji parasti priecājas. Ja laikus nav iegādāta dāvaniņa, tad aicinu savu 5 gadīgo meitu palīgā. No parastas lapas salokam, salīmējam aploksnīti un viņa to pēc savas...
 
 
Vieta reklāmai:
 
 
Šodien: 443 Kopā:4698284

 
 
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Par Feini! | Atsauksmes | Redakcija | Iesūtīšanas un lietošanas noteikumi | Pateicības | Reklāma | Palīdzi portālam! | FAQ | Ziņot par kļūdu
Portāls daudzpusīgam, ideālam cilvēkam. No nopietnības līdz humoram.
Feini! neatbild par iesūtīto darbu un informācijas autentiskumu un avotiem. Aizliegts izmantot informāciju komerciālos nolūkos © 2001-2007 Feini!. All rights reserved.
webdesign by odot | code by valcha
load time 0.1 sec