X

Feini!
Reklāma

 
LITERATŪRA
Neizdotās grāmatas
Humors un satīra
Dzeja
Īsrindes
Pasakas
Proza
Stāsti
Raksti
Neklasificēta jaunrade Valters Bergs
MĀKSLA
IZKLAIDE
INTERESANTI
Autori
Arhīvs
Feini! čats (online - )
Aktualitāšu arhīvs
Feini! iesaka apmeklēt
 
 
 
     

LITERATŪRA

skatīt visu
Autori | Sintii | Neizdotās grāmatas | Paradīzes Dārzi. |
Paradīzes Dārzi. 5.nodaļa. Tumšie Ziemassvētki.
  
Ievietojis: Neaizmirstuliite |
Komentāri (1)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija

Mēs visi zinājām, kad tas notiks kaut kad ap skaisto cerību laiku. Ziemassvētki manās atmiņās nebija tie bagātākie un krāšņākie, taču tās bija reizes, kad mana māte mums lasīja pasakas un tēvs pirka kaudzēm konfektes. Mēs visi bijām saliedētāki nekā pavasara, vasaras un rudens laikā. Tas bija kas īpašs. Egle laistījās, svecīšu gaismu apspīdēta, iedvesdama svētku noskaņu. Māja tad bija kārtīga un laistījās tāpat kā mūsu laimes apmirdzētās acis. Nevienā istabas kaktā nebija ne puteklītis. Galds vai lūza no ēdienu pārpilnības. Mana māte Ziemassvētkiem gatavojās ar īpašu rituālu un uzmanību jau nedēļu iepriekš. Tad viņa neņēma ļaunā nedarbus un nelika strādāt arī manām divām māsām. Vislielākais Ziemassvētku iemiesojums tomēr bija mana māsa Kamēlija. Vienmēr Ziemassvētku rītos palīdzēja mammai darbos, cerēdama, ka ātrāk varēs izsaiņot tās dažas Ziemassvētku dāvanas, kas bija zem eglītes. Lai gan dāvanu nebija daudz, taču katru gadu egle bija vismaz divarpus metrus un ļoti kupla. Bieži skrēju pie Ādama un apdāvinājāmies arī mēs. Toreiz siltu buču uz vaiga man deva arī Brūveres kundze. Viņa bija daudz maigāka un sirsnīgāka kā mana māte. Vienmēr man noglaudīja vaigu un bieži teica, ka Ādams var būt lepns, ka viņam ir tāda jauka draudzene kā es.
Taču visas tās atmiņas bija nedaudz sāpīgas. Tagad Brūveres kundze bieži vien mocījās ar muguras sāpēm. Matos bija ielavījušies jau pulka sirmu matu, kas bojāja viņas kādreiz sarkano matu kroni. Taču tieši šodien, mums nebija smaids uz lūpām, kad līdz Ziemassvētkiem vairs bija palikušas divas dienas. Nē, ne jau tāpēc, ka māte man nebūtu piedevusi. Gluži otrādāk, viņa mana bērna piedzimšanas dienā piedeva manu kļūdu. Tas bija mans laimīgākais mirklis mūžā, vismaz man tā šķita. Bija gluži kā citkārt, tikai laiks bija izmainījis mūsu vecumus.
Šī diena bija tik nelāga un skumja, jo vakar nomira mana vecāmāte. Ja godīgi, viņa nebija man un māsām tik mīļa, jo vienmēr bija tik pareiza un sodīja mūs par niecīgākajiem pārkāpumiem. Viņa tik tiešām bija veca, drūma veča, kura nekad neatļāvās valkāt bikses, tikai garus svārkus, kas tinās viņai ap potītēm. Un gluži kā rēgs slīdēja mājiniekiem garām. Melodijai nepatika mūždien skaļās balsis, kas iespruka katrā istabā un neļāva viņai nodoties apcerei par dzīvi. Tomēr Melodija vienmēr mūs bija nomierinājusi, kad tuvojās negaiss, viņa teica, ka mēs neko sliktu neesam izdarījuši un tāpēc Tas Kungs neuzsūtīšot mums virsū pērkonu. Tad viņai ticējām uz vārda, jo vecā sieva bija gudra un vienmēr viņas vārdi piepildījās.
Šodien bija diezgan skaidras debesis, daba arī svinēja Ziemassvētku tuvošanos. Taču mums bija bēres. Tieši šodien, kad gribējās priecāties. Visvairāk pārdzīvoja tēvs, jo tā taču bija viņa māte. No rīta pat nenospodrināja savu audi. Tomēr viņai mūsu dzīvēs bija kāda loma. Bijām tā pieraduši pie Melodijas klusajiem soļiem, kad viņa tekalēja no istabas uz istabu. Mēs ar māsām iztēlojāmies, it kā pakaļ šļūktu spoki, lai mūs nosūtītu uz Ēnu zemi, tāpēc bēgām no vecāsmātes viltīgajiem soļiem. Viņa līdz šim brīdim nebija zinājusi, kad gandrīz katru dienu bija piedalījusies mūsu spēlē.
Tēvs iedarbināja automašīnu, lai dotos uz kapliču. Mēs saģērbušies melni kā ogles, iesēdāmies mašīnā. Tajā bija diezgan auksti, no mutes plūda garaiņi, aizrasoja logi no elpas. Tēvs brīdi pasildīja mašīnu. Tikmēr lūkojos caur logu, lai uzlūkotu nebēdnīgo sniegu, kas mirdzēja kā visas pasaules dārgumi. Vecākā māsa izskatījās mierīga, taču zinot viņu, skaidri zināju, ka Eva ir labu laiku raudājusi, apsārtušo acu dēļ. Viņa vienmēr visu pārdzīvoja asāk. Taču vidējā māsa savilkusi pilnīgās lūpas, izskatījās, ka tūlīt raudās. Taču bija pavisam nopietna, nekā citas reizes. Varbūt tāpēc, ka tika sabārta no paša rīta, jo pateica, ka mēs esot vairāk raudājuši par Džingu, kaukāzu kucīti, kura nomira pirms sešiem gadiem.
Beidzot mēs izbraucām. Es ar bērēm esmu saskārusies visai reti, bet nav nekad nomiruši man tuvākie cilvēki. Ak, jā! Nataniēls. Es nemaz nebiju apjautājusies par viņa bērēm, vienkārši nākamajā dienā aizbraukusi prom. Paldies Dievam, ka Miša man neko nejautāja. Viņš bija lāga vīrs, redzēja, ka viņa vīzdegunīgais dēls dara man pāri ar savu attieksmi, taču nespēja iejaukties, jo kur viņš vien griezās, tur atradās reportieri, žurnālisti, kas bija gandrīz vai salaulāti ar viņu.
Kapliča bija diezgan maza. Kādreiz, kad braucu garām, man šķita, ka tā ir daudz lielāka, taču ieejot iekšā, biju kļūdījusies. No ārpuses tā izskatījās pēc pelēkas pasaku mājas, kuras jumts bija veidots līdz pat pašai zemei, kā trijstūris. Kapličā bija pavisam vēss. Uz dažādiem paaugstinājumiem slējās tievas, garas sveces. Stūri rotāti ar bēru vainagiem un fonā skanēja sērīga vijoļu mūzika. Bija radīta tik neremdināmi skumja noskaņa, ka man acīs sariesās asaras. Bija tomēr tik skumji, ka nevienam no mums nenāca patiesi dziļas asaras, jo vecāmāte savas dzīves laikā tā arī nebija kļuvusi mums tuva. Tikai manam tēvam viņa bija vienīgais, kas palicis no reiz kuplās ģimenes, jo viņam nebija nedz brāļu, nedz māsu. Bijām tikai mēs seši, kas atnākuši uz izvadīšanas ceremoniju, ieskaitot Francisku, kas neapjauta, kur atrodas. Mācītājs runāja lēni, sērīgi, pats izskatījās bāls kā mironis.
- Melodija savas dzīves laikā ir uzaudzinājusi savu vienīgo dēlu Eduardu Haningu. – tā runāja vecais vīrs, knapi kustinādams muti, no kuras pēc katra vārda cēlās garaiņi, kas apliecināja, ka šeit ir pavisam auksti. No jebkuras mutes Melodijas vārds izskanēja tik priecīgs kā nomesta monēta. Tāds tas arī bija radīts, lai skanētu un priecētu, taču vecaimātei nemaz nepiestāvēja šis vārds, taču neņēmos tagad par to spriest. Saka, ka jāatceras viss tas labais mirušā izvadīšanas laikā, taču es nedomāju par it neko, tikai mēģināju apspiest asaras, kas lauzās uz āru. Negribēju to izrādīt, jo ikviens zināja, ka mani vecāmāte vienmēr bija rājusi, tāpēc man nebija iemesla skumt. Taču tā vijole, kas skanēja fonā bija tik melanholiska, ka jebkurš sāktu raudāt klausoties vien.
Nu jau mēness bija apspīdējis veco mājas jumtu. Pēc tam, kad bijām iebēruši pāris saujas smilšu kapā un izvadījuši vecomāti pēdējā ceļā, mēs braucām mājās. Tagad stāvēju pretī savai mājai un vienkārši nedomāju. Pagriezos pret šķūni un gāju uz tā pusi.
Uzrāpos pa trepēm siena gubā un attaisīju lūku, no kuras pavērās lieliska ainava, kuru biežāk uzlūkoju vasaras laikā, kad sienāži rīkoja orķestri. Tagad man vienkārši gribējās paņemt daļiņu no pagātnes un uz mūžīgiem laikiem ieslēgt to savā sirdī. Uzlūkojot spožo mēness sirpi, nez kāpēc es sāku raudāt. Asaras aumaļām lija pār maniem aukstajiem vaigiem. Es nezinu, kāpēc es raudāju. Varbūt par to, ka dzīvē mūsu kvēlākās vēlmes reiz tiek apraktas zem melnas zemes un tāpat nekas nepiepildās, lai ko tu būtu darījis. Varbūt par to, ka visa mūža laikā tu neesi paveicis tik daudz, lai par tevi atcerētos nāves dienā. Ka tāpat tu paliec ar savām domām un saproti, ka visu dzīvi esi tikai tekalējis pa mūžības ratiņu kā kāmītis, uz riņķi, bet tik un tā nonāc sākumpunktā. Par to, ka tu nespēj pierādīt, ka dvēsele ir savainota un asiņo... Cerēju, ka ziemas elpa aizsaldēs sirdi vismaz kādu laiku, lai nespētu just.

Palīdzēju mātei salikt traukus uz galda. Tie bija tie paši vecie, kas bija rotājuši mūsu svētkus jau no četru gadu vecuma. Jutos satraukta, jo Ziemassvētku vakariņas mums bija ilgs pārdomu brīdis, kad pēcāk sākām runāt par visa gada atgadījumiem un darbiem, kuri nebija vai bija padarīti. Tikmēr salēju sulu glāzēs, tā tik patīkami smaržoja, jo bija gatavota no nobriedušām cidonijām. Pametu skatienu uz savas istabas durvju pusi, kur gulēja Franciska. Viņa tikko bija iemigusi, kad pabaroju. Meitenīte arvienu bija pierādījusi, cik klusa un rātna ir. Mani pārsteidz mātes vārdi, kad tā teica, ka savu mūžu nav redzējusi mierīgāku bērnu. Mani tas visnotaļ priecēja, arī tagad. Mazulīte nekad nesajauca dienas un nakts laikus, vienmēr ļaudama man izgulēties līdz rīta agrumam. Nebija viegli šad tad tikt galā ar viņu, bet tik grūti, cik māte stāstīja arī ne, man bija palaimējies, ka Franciska ir tik jauks mazulis, nezināju, kas būs tālāk, jo viņai vēl bija tikai divarpus mēneši. Taču ar katru dienu mazā izskatījās skaistāka un veselīgāka.
- Pie galda! Eduard? Kur tu atkal esi palicis? – Beta savilka plaukstas taurītē un iekliedza tajā Eduarda vārdu. Es pieliku pirkstu pie lūpām un nošņācos. Māte paraustīja plecus, vāri man uzsmaidīja, it kā atvainodamās, ka tik skaļi uzvedās, jo mana meita bija nesen iemigusi. Eduards ar saviem smagajiem soļiem iešļūca viesistabā. Viņa sejā atblāzmojās eglīšu mantiņu mirdzums. Pats pirmo reizi šķita tik apgarots un nevainīgs, ka gribot negribot bija jāpasmaida pārējiem mājiniekiem.
- Nāku... – viņš nomurmināja un priecīgi paklakšķināja mēli, kad pamanīja visādus labumus uz galda. Viņš iesēdās platajā ozolkoka krēslā un laiski izstiepa kājas. Saberzēja plaukstas un pastiepa pirktus pēc gaļas šķēles, taču atskanēja skaļš plaukšķis. Beta bija ievilkusi pa Eduarda pirkstiem ar savu sastrādāto plaukstu. Kamēlijai paspruka smiekliņš, bet Eva tikai bolīja acis.
- Cik reizes var tev atgādināt, ka pirms Ziemassvētku maltītes ir jānoskaita tēvreize! – mana māte noburkšķēja, kaut gan viņas acīs samanīju smieklu dzirkstis. Tēvs plati pasmaidīja un salika plaukstas lūgšanā. Es darīju tāpat, taču ak, Dievs! Man bija tāds kauns, ka tikai šo divu gadu laikā biju piemirusi tēvreizi. Es nudien nelepojos ar savu atmiņu! – Tēvs mūsu, - iesāka Beta un klusi murmināja pie sevis, viņai sekoja mūsu pakalpīgās balsis, un tēvs tikko dzirdami rūca ik vārdu. Es izlikos, ka runāju līdzi, taču nekas vairāk par burkšķēšanu man nesanāca. Par laimi, visi noticēja, ka es esmu noskaitījusi tēvreizi līdz ar mājiniekiem. Man piepeši sametās kauns, ka es it kā piekrāpju Dievu, ka esmu simulējusi godināšanas vārdus un tagad ķeros pie galda. Gan jau viņš man piedos, pasmaidīju sevī, taču skaidri apzinājos, ka tieku muļķota jau labu laiku, ka Dieva eksistence ir tikai tādi māņi, lai vientuļam cilvēkam būtu kur pieturēties. Taču zināju, ka māte ar visu sirdi un dvēseli tic radītājam, būdama vienmēr tikla un uzticīga Katoļu baznīcai.
- Mums vajadzētu pietaupīt iekrājumus, jo drīz tie beigsies, un mums nebūs no kā pārtikt. – konstatēja Beta.
Eva klusi, bet smagi nopūtās, jo viņa tā jau rāvās melnās miesās, lai sagādātu kaut kādu iztiku. Tēvs tikai bezpalīdzīgi noplātīja rokas, bet Kamēlija it kā slēpdamās nodūra galvu, jo viņa savos divdesmit gados nebija dabūjusi darbu. Un es skaidri apzinājos, ka jau varētu strādāt, jo par bērnu varētu parūpēties māte. Ai, cik gan viss tomēr bija sarežģīti... Māte savas ērgļa acis pavērsa pret Kamēliju. – Tev mīļo draudzenīt, arī būs jāsameklē darbs, jo nu jau esi pietiekami pieaugusi. Bet tu, Eduard, - Beta pēkšņi pagriezās pret vīru, - beidzot vari pakustināt savu pakaļu, man apnicis ģimeni vilkt gandrīz vienai, esi vīrietis vai neesi? – Tas iedarbojās kā magnēts. Eduards iztaisnojās un iesaucās: - Protams, ka esmu vīr... – Beta viņu pārtrauca pusvārdā: - Tad pierādi to, man jau sāk šķist, ka es esmu vīrietis! – Kamēlija atkal iespurdzās, jau aizmirsdama mātes teikto.
Māte bija visus izrīkojusi kā allaž, taču uz manis pat nepaskatījās, jo zināja, ka man tagad cits uzdevums.
- Bet es arī varu strādāt! – ieteicos.
Mamma uz manis paskatījās lepni, taču atteica: - Tev tagad ir darbs uz visu mūžu! Domā par Francisku, mazulīte tik jauniņa būdama nevar palikt bez mātes! –
Es zināju, ka viņa saka taisnību un te nu sākās piesolītās problēmas, kas bija saistītas ar bērnu. Tu esi gluži kā ieslogots mūra pilī ar bērnu uz rokām, bet nav kas palīdz.
(22.11.2009)
  
Prozas, stāstu, rakstu u.c. novērtējums. Kopvērtējums - 8
Balso arī Tu!
Gramatika, sintakse - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 8)
Izteiksmes līdzekļi - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 8)
Doma, saturs - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 8)
- balsot ar vērtējumu zem 4 vai ar 10 var tikai, ierakstot "viedoklī" pamatojumu.
Tavs viedoklis:
Niks:*
Tēma:
Komentārs *
Lūdzu ievadiet kodu *
Noteikumi komentējot
 
 

DISKUSIJAS

skatīt visu
Jaunrades čats
Kretinadze (viesis) (19.02.2018, 15:48)Paliki viena ar bērnu.Līdzjūtība.Ljurbenjaaks (viesis) (01.02.2018, 15:01)raksti pa tiešo valcham! tā ir liela problēma! čau, tev arī, iza! :DIza (30.01.2018, 12:18)sveiki visapkārt!

man ar milzīgs prieks, ka šeit viss turpinās. Dzērājs un Ljurbenjaaks vienmēr klātesoši, portāla nemirstošā vērtība.
turpmāk jāiegriežas biežāk, varbūt pat uznāks...
 
 

IZKLAIDE

skatīt visu
SmS pantiņi
Salavecis pieri kasa
Daavanas pa zemi lasa,
Taalaak pabraukt nevareeja,
Staltais briedis avareeja! ...
Interesanti video
Dažādi atgadījumi
 
 
Zīmējumi

Spoguļošanās
 
 

INTERESANTI

skatīt visu
Dienasgrāmatas
3D dimensija.
Aspekts aspekta galā,
Kā eža adatas saslejas kamolā.
Nu tikai prāts ķersies klāt risināt.
Dažādas kombinācijas veidot.
Šausmu stāstus un problēmas radot.
Sastrēgums dvēselē,bailes...
 
 
Vieta reklāmai:
 
 
Šodien: 392 Kopā:4633313

 
 
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Par Feini! | Atsauksmes | Redakcija | Iesūtīšanas un lietošanas noteikumi | Pateicības | Reklāma | Palīdzi portālam! | FAQ | Ziņot par kļūdu
Portāls daudzpusīgam, ideālam cilvēkam. No nopietnības līdz humoram.
Feini! neatbild par iesūtīto darbu un informācijas autentiskumu un avotiem. Aizliegts izmantot informāciju komerciālos nolūkos © 2001-2007 Feini!. All rights reserved.
webdesign by odot | code by valcha
load time 0.1 sec