X

Feini!
Reklāma

 
LITERATŪRA
Neizdotās grāmatas
Humors un satīra
Dzeja
Īsrindes
Pasakas
Proza
Stāsti
Raksti
Neklasificēta jaunrade Valters Bergs
MĀKSLA
IZKLAIDE
INTERESANTI
Autori
Arhīvs
Feini! čats (online - )
Aktualitāšu arhīvs
Feini! iesaka apmeklēt
 
 
 
     

LITERATŪRA

skatīt visu
Pasakas
Apmulsums
Autors - Kristīne Čeirāne
  
Komentāri (3)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija

Es stāvēju krustcelēs šā vārda vistiešākajā nozīme, mēģinot izvēlēties, kurā virzienā doties. Brīdi padomājis, izšķīros par labu ceļam, kurš veda uz Londonu. Uzcēlu plecos somu un uzsāku daudzas jūdzes garo ceļu. Apzināti biju nolēmis veikt ceļu ar kājām, lai krasāk izjustu pārmaiņas. Varēju pārvietoties tikai pēc saules rieta un tas gājienu padarīja ievērojami lēnāku, tādēļ pieliku soli. Es vēlējos pēc iespējas attālināties no vietas, ar kuru mani saistīja tik daudz atmiņu – dārgu un reizē sāpīgu. Lai saprastu, kāpēc viss beidzās, man domās bija jāatgriežas tur, kur viss sākās.

Bija 1757. gads. Dzīve ritēja savu gaitu. Es dzīvoju kopā ar savu ģimeni vienā no Anglijas ostas pilsētām. Tobrīd biju 25 gadus vecs un pēdējā laikā manu prātu tā pa īstam nodarbināja tikai viens jautājums – kādu profesiju izvēlēties? Biju šo jautājumu gari un plaši pārrunājis ar savu tēvu un pagaidām biju nosliecies par labu ierēdņa vai kantora darbinieka karjerai. Protams, jaunība bija par iemeslu manai izteiktajai vēlmei pēc piedzīvojumiem un biju viņam ieminējies par iespēju strādāt kuģniecībā. Mans tēvs nebija pārāk iepriecināts, taču nebija arī pret. Braucieni pa jūru viņam saistījās ne tikai ar piedzīvojumiem un rakstura norūdīšanu, bet arī ar briesmām. Apmēram tāda pati attieksme viņam bija pret manu iespējamo militāro karjeru. Viņš tomēr bija mierīga dzīvesveida piekritējs.
Patiesībā arī es pēdējā laikā biju sācis sliekties par labu mierīgam dzīvesveidam tepat dzimtajā pilsētā. Vēlme pēc piedzīvojumiem nebija nekas slikts, bet tā, manuprāt, piederējās vientuļniekiem. Es tāds nebiju.
Es un Elizabete bijām pazīstami kopš bērnības. Mēs dzīvojām gandrīz kaimiņos un bērnībā bieži spēlējāmies kopā. Tolaik mēs bijām kā brālis ar māsu. Elizabete bija vienīgais bērns ģimenē un tādēļ viņai jo īpaši patika mana ģimene, jo man bija divi brāļi un māsa. Tomēr kaut kā tā sanāca, ka vislabāk viņai tomēr patika mana sabiedrība.
Pieaugot mūsu starpā radās jūtas, kuras mums no sākuma bija grūti saprast. Ar laiku sapratām, ka tā ir mīlestība. Mūsu ģimenes zināja par romantiskajām jūtām un neiebilda pret tām. Mēs nekad nebijām nopietni runājuši par kāzām – pat savā starpā ne – uzskatot tās par pašsaprotamām.

Bija vakars un es atrados savā istabā. Pēdējās dienas biju pavadījis diezgan vienmuļi – Elizabete ciemojās pie radiem citā pilsētā un es ar nepacietību gaidīju viņas atgriešanos.
Pēkšņi istabas durvis atvērās un parādījās Elizabetes seja. Tajā staroja smaids.
- Es atgriezos dienu ātrāk!
- Kā es priecājos tevi redzēt! – Es teicu, cieši viņu apskaudams un noskūpstīdams.
- Tikko atbraucu. Es tik ļoti vēlējos tevi satikt, ka nolēmu negaidīt līdz rītam.
- Kā gāja pie tantes?
- Labi. Pavadīju daudz laika kopā ar māsīcām. Meiteņu sarunas un tā tālāk...
Viņa kautrīgi pasmaidīja. Skaidrs, tātad apspriežamo tēmu sarakstā biju ietilpis arī es.
- Vai vēlies mazliet pastaigāties?
- Labprāt.
Es saņēmu viņas roku un mēs izgājām ārā dārzā.

Kad vēlāk atgriezos mājās, izrādījās, ka mani gaida vēl viena laba ziņa.
- Arifej, man priekš tevis ir labi jaunumi! – Teica mans tēvs, ieraudzīdams mani ienākam pa durvīm. Viņš izskatījās ļoti apmierināts.
- Labāki par Elizabetes atgriešanos?
- Nu, varbūt... Tas atkarīgs no tā, no kura skatpunkta vērtēt – tava vai mana. – Viņš iesmējās. - Esmu sarunājis tev darbu – Čārlija kantorī. Palīdzēsi viņam turēt kārtībā dokumentus.
- Lieliski! – No sirds nopriecājos. Čārlijs bija mana tēva paziņa, viņam kopā ar kompanjonu piederēja firma, kura nodarbojās ar preču importēšanu Anglijā. - Paldies tēt, labāku darbu pagaidām nevaru sev vēlēties!
- Es zināju, ka tev patiks.
- Un kā ar algu?
- Sākotnēji tā nebūs liela, bet pēc tam... redzēs.
- Kad varu sākt?
- Pirmdien no rīta. Esi klāt deviņos.

Nevarēju nepadalīties jaunumos ar Elizabeti. Arī viņa bija sajūsmā.
- Lieliski! Izklausās pēc tiešām laba darba... iesākumam. Tu esi apķērīgs un centīgs un nešaubos, ka Čārlija kantorī to novērtēs. Domāju, nebūs ilgi jāgaida, līdz tevi paaugstinās.
- Nu, ja tu tā domā...
- Bet protams! - Elizabete pārliecināti iesaucās. – Padomā tik – tu vienlaikus strādāsi ar papīriem un kuģiem! Tu taču gribēji saistīt savu dzīvi ar kuģiem, vai ne?
- Jā, agrāk, bet tagad vairs nē.
- Vai tas ir manis dēļ?
- Daļēji. Nevēlos doties uz turieni, kur tevis nav.
- Arī es nevēlos dzīvot tur, kur tevis nav...
Viņa teica un pierāva mani sev klāt, lai noskūpstītu.

Savam darbam ķēros klāt ar patiesu entuziasmu. Čārlijs jau no paša sākuma pateica, ka viegli nebūs, toties interesanti gan, un teica, ka cer, ka mums izdosies labi sastrādāties. Darbs man tiešām patika. Iejutos ātri un centos visu apgūt. Jutos laimīgs. Man bija darbs, kurš man patika, Elizabete un es ar prieku raudzījos nākotnē. Sāku domāt, ka būtu laiks sākt domāt par bildinājumu Elizabetei... vai vismaz pārrunāt to ar mūsu ģimenēm.

Pagāja pāris nedēļas. Mēģināju izdomāt, kā vislabāk runāt ar Elizabetes vecākiem par vēlmi viņu precēt, kad pēkšņi izdzirdēju kādu skrienam un saucam manu vārdu. Tā bija Elizabete. Pielēcu kājās un metos viņai pretī. Elizabete smagi iekrita manos apskāvienos un apķēra mani tā, it kā baidītos, ka kāds varētu mēģināt man viņu no tiem izraut. Viņai acīs bija asaras.
- Elizabete, kas noticis?
Viņa neatbildēja. Es glāstīju viņas matus, cenšoties nomierināt. Kādu brīdi valdīja klusums. Elizabete apskāva mani vēl ciešāk.
- Mani vecāki... mums bija saruna. Viņi vēlas mani izprecināt.
Es sastingu.
- Es teicu, ka vēlos precēties tikai ar tevi, bet viņi teica, ka tas nav iespējams. Man jau ir noskatīts cits vīrs.
Elizabetes balss skanēja svešādi.
- Datums vēl nav nolikts, taču kopš šā brīža es esmu cita līgava. Līgava pret pašas gribu.
Tajā brīdī viņa sāka nevaldāmi raudāt.
Mēs tā nostāvējām ilgi, apspriežot, kā rīkoties tālāk. Nolēmām, ka jārunā ar mūsu vecākiem. Biju drošs, ka mana ģimene neiebildīs pret manu nodomu precēt Elizabeti. Viņas ģimene... Mani pārsteidza viņu lēmums. Mēs taču bijām kopā uzauguši un man likās pašsaprotami, ka kādu dienu mēs apprecēsimies. Kādēļ gan viņi pieņēma tādu lēmumu?
Tā bija bezmiega nakts. Jutos pilnīgi bezspēcīgs.

- Es saprotu, ka jūs, bērni, esat uzauguši kopā un pieķērušies viens otram, taču mēs nevaram pieņemt tavu bildinājumu, Arifej. Elizabetes liktenis ir izlemts. Viņa precēs grāfu Velensu. Mēs augsti vērtējam tevi un tavu ģimeni, taču ar Velensiem mūs saista sena draudzība. Tagad mēs vēlamies to nostiprināt. Elizabete ir mūsu vienīgā meita un Lanselots ir viņu vienīgais dēls.
- Bet... kāpēc viņš, nevis es? Arī ar manu ģimeni jūs saista gadiem ilga draudzība, turklāt es mīlu Elizabeti...
- Runa ir par ko vairāk, nekā tikai draudzību. Runa ir par bagātības apvienošanu un sabiedriskā stāvokļa uzlabošanu.
- Arī mana ģimene ir bagāta.
- Velensiem ir vairāk naudas, turklāt tev nav titula.
Šie vārdi man sāpīgi iedūrās sirdī. Saruna ar Elizabetes vecākiem jau kopš paša sākuma bija smaga.
- Bet Elizabete taču mīl mani...
Elizabetes māte, kura visu šo laiku bija pacietīgi man visu skaidrojusi, izskatījās tā, it kā runāu ar mazu bērnu, kurš jau kuro reizi nesaprot, ko viņam mēģina ieskaidrot.
- Arifej, tu laikam nesaproti... Mūsu aprindās laulība ir darījums. Tas, ka tu viņu mīli, neko nemaina. Elizabete precēsies ar Lanselotu un šis lēmums ir negrozāms. Tagad ej, - viņa teica un ātrāk, nekā es paspēju ko iebilst, atstāja istabu. Elizabetes tēvs viņai klusēdams sekoja.

Atgriezies mājās tūlīt pat devos pie sava tēva.
- Elizabete? Nu, man nav nekas pretī, ja jūs apprecētos, lai gan mūsu ģimenei no šīm laulībām nebūtu nekāda labuma.
- Tad tu man palīdzēsi?
Viņš brīdi klusēja, it kā piemeklēdams īstos vārdus.
- Nē. Kā jau teicu, mūsu ģimenei no šīm laulībām nebūtu nekāda labuma.
Jau atkal es jutos tā, it kā kāds man būtu iedūris sirdī.
- Tēt..., - mana balss bija lūdzoša, - tev man jāpalīdz. Es viņu mīlu...
- Arifej... – tēva balsī skanēja nogurums. – Dzīvē ir krietni svarīgākas lietas par mīlestību un viena no tām ir pienākums. Pienākums pret savu valsti, ģimeni, citiem cilvēkiem. Tas attiecas arī uz laulību. Laulības pamatā nav mīlestība, bet gan savstarpējs izdevīgums, nepieciešamība saradoties vai pienākums. Tam, vai tu mīli vai nemīli cilvēku, ar kuru jāprecas, nav nozīmes. Tieši tādēļ es tev nepalīdzēšu. Intereses ir augstākas par jūtām.
Saruna ar tēvu situāciju tikai pasliktināja. Biju domājis, ka varu rēķināties ar viņa atbalstu.

Turpmākās nedēļas pagāja kā miglā. Manu prātu visu laiku aizņēma domas par mani un Elizabeti. Izmisīgi centos atrast kādu izeju. Biju apņēmies nepadoties.
– Ko lai mēs darām? Es nevaru pieļaut, ka tu apprecies ar citu.
- Es arī. Es nespēju iedomāties, ka varētu būt kopā ar kādu citu, izņemot tevi.
- No domas vien, ka tu varētu piederēt citam vīrietim...
- Nepiemini to! – Elizabete iekliedzās.
Šeit gan jāpiebilst, ka Elizabetes līgavainis nebija nekāds sagrabējis vecis vai derdzīgs tips. Nē, viņš bija ļoti izskatīgs, apmēram 25 gadus vecs aristokrāts ar labāk manierēm, populārs augstākajā sabiedrībā. Daudzas meitenes viņu labprāt sauktu par savu vīru. Tad kādēļ viņam bija jāprec vienīgā, kura viņu negribēja?

Pat neatcerējos, kad pēdējo reizi būtu savā starpā runājuši par ko citu, izņemot gaidāmās kāzas.
- Nē, es neprecēšos! Ar Lanselotu es neprecēšos! - Elizabete purināja galvu.
- Ir jābūt kādai iespējai...
- Mēs varētu bēgt...
- Un tālāk? Mums taču no kaut kā jādzīvo. Man ir kaut kāda nauda, bet tās pietiks tikai pāris nedēļām. Es varētu atrast darbu, bet ja mūsu ģimenes mūs atradīs... Viņi mūs tāpat izšķirs.
- Man nav naudas. Tā visa pieder manai ģimenei.
- Biju rēķinājies ar savas ģimenes atbalstu, bet viņi atsakās palīdzēt, jo nevēlas bojāt attiecības ar tavējo.
- Mēs varētu slepus apprecēties.
- Šajā pilsētā mums tas neizdosies. Lai to izdarītu, jābēg tik un tā.
Iestājās klusums.
- Ko tad mums darīt? – Elizabete pajautāja nogurušā balsī.
- Nezinu.

Kādu vakaru mēs sēdējām uz kāpnēm manas mājas priekšā. Nupat kārtējo reizi bijām izrunājuši mums tik sāpīgo tēmu un tagad bija iestājies klusums. Pēkšņi Elizabete ierunājās dīvainā, nedzīvā balsī.
- Nu tad jau... ja mēs nevaram būt kopā dzīvē, mums atliek būt kopā vairs tikai nāvē.

– Kā mēs to darīsim?
Elizabetes balss bija sausa un vienaldzīga. Es pabrīnījos, cik mierīgi mēs apspriežam paši savu nāvi.
- Nošauties?
- Nē, neko tādu, kur mums būtu jānogalina vienam otru. Es nespētu to izdarīt. Esmu labs šāvējs, bet tu... tu varētu sevi tikai savainot un tad... Nē, es nespētu tevi nogalināt.
- Inde?
- Jā, tas derētu, vienīgi... Kāda?
- Arsēns?
- Kur mēs neuzkrītoši varētu pie tā tikt?
- Jā, - viņa nopūtās, - arsēns nav nekas tāds, ko cilvēki parasti glabā mājās. Tad varbūt... nolēkt no liela augstuma? Piemēram, no klintīm?
- Jā, tas būtu pat labāk. Un vienkāršāk.
Tā kā mūsu pilsēta atradās pie jūras, tur netrūka klinšu un vietu ar bīstamām straumēm un zemūdens akmeņiem. Nolecot no kādas no tām, izredzes palikt dzīvam bija tikpat kā nekādas. Mums pašiem tā likās vispieņemamākā iespēja. Mēs sadotos rokās un kopā spertu soli pāri klints malai...

Mēs vairījāmies noteikt konkrētu datumu, taču bija skaidrs, ka tam bija jānotiek pirms Elizabetes kāzām. Kad viņa bija aizgājusi, es domāju par to, kā gan dzīve vienā mirklī var mainīties. Vēl nesen nākotnes plāni man saistījās ar darbu un precībām ar Elizabeti, bet tagad – ar mūsu abu pašnāvību.
Emocijas notrulinājās. Visas kustības veicu incerces pēc. Man likās, ka esmu miris, vēl pirms tas bija noticis fiziski.

Kādu vakaru mani apciemoja Elizabete. Viņai vairs nebija atļauts pie manis nākt, tāpēc nācās lavīties ārā no mājas. Elizabete izskatījās satraukta un... laimīga.
- Arifej, - viņa teica un ieslīga manos apskāvienos. – Šķiet, esmu atradusi izeju. Nesen mani bija apciemojusi draudzene. Viņa man pastāstīja senu leģendu. Es, protams, nezinu, cik tajā patiesības, bet... Viņa man pastāstīja par nemirstīgām būtnēm, vampīriem. Vai tu saproti, mūžīgā dzīve? Mums nebūs jāmirst, mēs būsim kopā... mūžīgi.
Es ieskatījos Elizabetes acīs. Man nebija ne jausmas, par ko viņa runā, taču viņas acīs atkal bija atgriezusies dzīvība un tajās bija parādījusies cerība. Man nebija ne jausmas, vai vampīri eksistē vai nē. Es nemaz nezināju, kas tie tādi ir. Taču biju tik izmisis, ka biju gatavs ticēt jebkam. Mēs atkal un atkal pārrunājām visus „par” un „pret” kļūšanai par vampīriem.
- Mums uz visiem laikiem būs jādodas prom...
- Mēs vienmēr būsim kopā...
- Bet viņi taču dzer cilvēku asinis...
- Mēs varētu mēģināt iztikt ar dzīvnieku asinīm. Mēs taču ēdam gaļu, tā ka... Galu galā, asinis paliek asinis, vai nav vienalga, no kā tās nākušas? - Ar katru vārdu Elizabete arvien vairāk izgaisināja manas šaubas.
- Mūžīgā dzīve...
- Un mēs... mūžam jauni un mūžam kopā... Mūžīgā dzīve skan labāk nekā mūžīgā nāve, vai ne? – Elizabete jautāja.
- Jā, mūžīgā dzīve nudien skan labāk nekā nāve.

Elizabetes kāzu datums jau bija nolikts un nenovēršami tuvojās. Laika vairs nebija daudz. Mēs nezinājām, kā sameklēt vampīrus, taču nolēmām sākt ar bēgšanu uz Londonu.
- Londonā var atrast jebko, - Elizabete teica un es nevarēju viņai nepiekrist.
Un tā mēs bēgām. Mums abiem bija nedaudz naudas, ar kuru vajadzēja pietikt dažām nedēļām, un katram pa nelielai ceļasomai.

Sasnieguši Londonu, mēs apmetāmies kādā lētā viesnīcā. Mums nebija ne jausmas, kā atrast vampīrus un cik daudz laika tas varētu aizņemt. Elizabetei radās doma – ja jau vampīri ir dzīvie miroņi, tātad varētu viņus meklēt kapsētās. Plāns bija vienkāršs – naktīs mēs dotos uz kādu kapsētu un Elizabete tur staigātu, cerībā piesaistīt kāda vampīra uzmanību. Viņa domāja, ka jauna meitene būs labāka ēsma nekā jauns vīrietis. Vēlāk reizēm iedomājos – apbrīnojami, kā Elizabete, gandrīz neko nezinot par vampīriem, instinktīvi visu darīja pareizi.

Pirmā Londonā pavadītā nedēļa pagāja pa tukšo. Mums nebija ne jausmas, vai tas, ko meklējam, vispār eksistē un nebija nekā, kas par to liecinātu.
Vēlu vakarā mēs uzvilkām savus apmetņus un devāmies uz kapsētu. Ārā bija auksts un tikko bija beidzis snigt. Kad bijām sasnieguši kapsētu, es noslēpos zem kāda koka, savukārt Elizabete lēnām staigāja gar kapu kopām, ik pa brīdim apstādamās un izlasīdama uzrakstus uz pieminekļiem.
Pēkšņi pamanīju, ka viņai blakus no nekurienes ir uzradies kāds stāvs. Viņa seju sedza kapuce un es nebiju pamanījis viņu nākam. Neviļus paspēru soli uz priekšu, bet tad apstājos.
Tālākais notika ātri. Stāvs vienā mirklī jau bija blakus Elizabetei, atlieca viņas galvu atpakaļ un iekodās kaklā. Dīvaini, viņa nemaz nelikās pārsteigta vai nobijusies.
Redzēju, ka viņa sagrīļojas un paliek arvien bālāka. Es metos viņas virzienā.
- Elizabete!
Stāvs satrūkās. Kad biju pieskrējis viņiem pavisam tuvu klāt, dzirdēju Elizabeti čukstam:
- Pārvērt mūs.
Viņš paskatījās uz mums.
- Kādēļ man tas būtu jādara?
Tomēr viņš atslābināja tvērienu, lai gan nepalaida viņu vaļā pavisam. Elizabete visu izstāstīja. Vampīra seju joprojām sedza kapuce un mums nebija ne jausmas, kādas emocijas tobrīd parādījās viņa sejā.
Kad Elizabete bija beigusi, viņš brīdi klusēja. Nojautu, ka tagad mēs esam pilnībā viņa varā. Viņš varēja mums palīdzēt... vai arī nogalināt. Dīvaini, bet mūsu gadījumā derēja kā viens, tā otrs.

Kādu brīdi nekas nenotika. Mēs visi nekustīgi stāvējām apsnigušajā kapsētā. Pēkšņi vampīrs pieskārās savai kapucei un noņēma to. Beidzot varējām redzēt viņa seju. Tas bija jauns vīrietis ar skulptūrai līdzīgiem sejas vaibstiem un melniem matiem, kuri sniedzās līdz pleciem. Skaistā seja dīvaini kontrastēja ar ledaino, it kā nedzīvo skatienu.
- Jūs gribat kļūt par vampīriem, lai būtu kopā mūžīgajā dzīvē? Labi, lai jau būtu.
Tad viņš, it kā tas nebūtu nekas īpašs, iekoda sev rokā un pastiepa to Elizabetes virzienā. Viņa piespieda to pie savām lūpām tik cieši, ka vampīrs uzmeta viņai pārsteigtu skatienu. Pēc tam viņš pienāca pie manis.
Paveicis prasīto, viņš sāka doties prom.
- Nu ko, lai jums veicas...
Pārdzīvotais mums bija laupījis spēkus. Elizabete sagrīļojās un nokrita zemē. Arī es jutu, ka krītu. Pēc tam mēs ieslīgām bezsamaņā.

Pirmo laiku pēc pārvēršanās atceros miglaini. Visu laiku jutos dīvaini. Ķermenī bija iemājošus nebijušas sajūtas un pat jau pazīstamās vairs nebija tādas kā agrāk. Mana āda kļuva vēsa, es vairs nejutu aukstumu, ādas krāsa kļuva bāla, sejas vaibsti kļuva pievilcīgāki nekā agrāk, fiziskais spēks krietni pieauga. Mainījos arī iekšēji. Rakstura īpašības, kuras tika uzskatītas par labām un godājamām, kļuva mazāk izteiktas, kamēr tās, kuras tika uzskatītas par nelāgām, izvirzījās priekšplānā. Saules gaisma izraisīja nepatiku. Pa dienu es gulēju, bet vakarā cēlos augšā, juzdams slāpes. Elizabete bija kļuvusi vēl skaistāka, nespēju atraut no viņas ne aci.
Bijām domājuši, ka neuzbruksim cilvēkiem, tikai dzīvniekiem, taču ātri vien sapratām, ka mums ir vienalga. Kad pirmo reizi gājām medībās, slāpes bija tik spēcīgas, ka nogrābām pirmo cilvēku, kurš gadījās ceļā. Mēs nejutām nekādas šaubas vai nožēlu, tikai slāpes. Medības, tik bieži apspriesta tēma pašās pirmajās dienās, tagad bija kļuvušas ikdienišķas un neviens no mums tās vairs nepieminēja.
Vakaros mēs gulējām gultā, apskāvuši viens otru, un joprojām nespējot noticēt tam, ka mums viss ir izdevies.
- Mums patiešām izdevās, - es čukstēju, glāstot Elizabetes seju.
- Jā, mums patiešām izdevās.

Bija vēl viena tēma, kuru sākotnēji daudz apspriedām, taču kurai tagad vairs nepieskārāmies – kāzas. Šoreiz mūsu pašu. Mēs vēlējāmies apprecēties, jo mums bija pats par sevi saprotams, ka mīlētājiem jāprecas – tā mēs tikām audzināti. Mēs vēlējāmies to izdarīt vēl būdami cilvēki, taču uzskatījām, ka tas būtu riskanti. Pirmkārt, mums būtu jādodas prom uz citu pilsētu, otrkārt, baidījāmies, ka mūsu plānu varētu atklāt. Tādēļ mēs daudz laika pavadījām domājot, vai varētu apprecēties pēc kļūšanas par vampīriem. Ja leģenda būtu patiesa, mēs kļūtu par būtnēm, kuru pastāvēšana ir pret dabas likumiem. Vai mēs vispār uzdrīkstētos tuvoties baznīcai? Pēc pārvēršanās atmira arī šis jautājums. Ja jau mēs esam ārpus visiem iespējamiem likumiem, kāda vairs nozīme, vai esam precējušies vai nē? Garīgi mēs jutāmies kā precēts pāris un nekam citam vairs nebija nozīmes.

Pirmie gadi kopā bija brīnišķīgi. Mēs iemīlējām viens otru vēl vairāk un visu laiku atklājām otrā kaut ko jaunu.
- Kas tev tā par dzimumzīmi? Nebiju agrāk to ievērojis. Ļauj, es to noskūpstīšu.
Elizabete ieķiķinājās, kad manas vēsās lūpas pieskārās viņas mugurai.

Vēroju viņas kustības, atklājot arvien jaunus žestus un mīmiku. Tagad mēs visu laiku varējām būt kopā un gandrīz nekad nešķīrāmies. Atcerējos, cik gan bieži man bija teikuši, ka mīlestība nav svarīga. Kā gan cilvēki paši sevi apdalīja, izvēloties dzīvi bez tās! Reizēm ar skumjām atcerējos savus tuviniekus, kurus nekad vairs neredzēšu, taču tur nu neko nevarēja darīt.

Kļūšana par vampīriem padarīja daudzas lietas vienkāršākas. Mēs varējām dzīvot, tikpat kā neraizējoties par naudu. Mums nevajadzēja ēdienu, siltumu, jaunas drēbes. Protams, mēs nedzīvojām uz ielas, tomēr mūsu sadzīve bija ļoti pieticīga. Kad izbeidzās līdzpaņemtā nauda, Elizabete pārdeva savas rotaslietas. Mēs nevairījāmies arī no tumšiem darījumiem. Elizabete aci nepamirkšķinot varēja ielauzties kādā mājā tās īpašnieku prombūtnes laikā un iznest laukā kaut ko vērtīgu: manuskriptus, sudraba galda piederumus... Pēc tam mēs tos pārdevām zagtu lietu uzpircējiem.
Pēc vairākiem Londonā nodzīvotiem gadiem pārvācāmies uz kādu pilsētu pie jūras, protams, labi tālu no mūsu dzimtās vietas. Tā bija pietiekami liela, lai mēs varētu netraucēti medīt un pietiekami maza, lai atgādinātu laukus. Mums joprojām ļoti patika ūdens un neskartā daba. Londona ar savu pelēcību un burzmu bija sākusi kaitināt.

Jau agrāk, kad dzīvojām vēl savās mājās, mums ļoti patika pastaigas. Mēs bieži vien, rokās sadevušies, metām līkumus pa manas mājas dārzu vai tuvējo mežu. Siltos pavasara vai vasaras vakaros mēs varējām staigāt stundām ilgi, ar interesi aplūkojot visu, kas mums gadījās ceļā – gan augus, gan dzīvniekus. Arī tagad mēs labprāt to darījām. Tikai atšķirība bija, tā, ka mēs devāmies pastaigās tikai pa naktīm, pēc medībām un par mūsu mīļāko gadalaiku pēkšņi bija kļuvusi ziema.
Elizabete gāja man pa priekšu. Mēs grasījāmies šķērsot kādu nelielu tiltu. Pēkšņi viņa paātrināja gaitu un vienā mirklī bija uzkāpusi uz tilta platajām margām. Es varēju tikai apbrīnot viņas veiklību – no malas tas izkskatījās pavisam vienkārši, it kā Elizabetei mugurā nebūtu smaga samta kleita un apmetnis. Viņa izstiepa rokas uz sāniem un vijīgā gaitā soļoja uz priekšu.
- Elizabete, ko tu dari?
Viņa pagrieza galvu un paskatījās uz mani.
- Un kā tev liekas? Pievienojies!
Es piesteidzos pie tilta, taču tā vietā, lai kāptu uz margām, satvēru Elizabeti un nocēlu nost. Tad es cieši piespiedu viņu sev klāt un mūsu lūpas sakļāvās ilgā skūpstā.

Diemžēl tas neturpinājās ilgi. Gāja gadi un mēs sapratām, ka mūsu attiecībās kaut kaut kā trūkst. Mēs bijām pilnībā iepazinuši viens otru un nekas vairs nebija pārsteigums. Es zināju katru viņas kustību, žestu, balss intonāciju, katru auguma aprisi. Vairs nebija nekā jauna. Arī Elizabete juta pret mani to pašu. Mūsu attiecībās radās tukšums un nebija, ar ko to aizpildīt. Laiks gāja, bet mēs palikām tādi paši. Tikpat jauni, tikpat skaisti. Un... tikpat garlaicīgi viens otram.
Mūsu mīlestība sāka kļūt arvien blāvāka. Ar laiku izbeidzās attiecību fiziskā puse. Mēs sākām vairīties viens no otra un arvien vairāk laika pavadīt atsevišķi. Mēs centāmies saglābt savas attiecības, taču sapratām, ka nezinām kā.
Domās bieži vien atgriezos pagātnē, brīdī, kad pieņēmēm lēmumu par mūžīgo dzīvi. Mēs bijām jauni, iemīlējušies un naivi un nesapratām, ko tas nozīmēs. Tolaik mums mūžīgā dzīve nozīmēja iespēju būt kopā. Mēs pazinām daudzus pārus, kuri bija nodzīvojuši kopā visu mūžu un, skatoties uz viņiem, nodomājām, cik jauki būtu kopā novecot. Taču mēs nezinājām, cik no šiem pāriem mīlēja vai vismaz cienīja viens otru un vai viņi jutās laimīgi, būdami kopā. Mēs nepazinām nevienu, kurš būtu bijis līdzīgā situācijā un mūsu priekšstati par mīlestību aprobežojās ar daiļliteratūras darbiem. Tolaik mūžīgā dzīve likās sapņa piepildījums, iespēja būt vienmēr kopā un baudīt mīlestību, kura nekad nebeidzas. Taču dzīvē viss izrādījās pavisam savādāk. Gāja gadi un es sapratu, kādu kļūdu bijām pieļāvuši. Būtu nu labāk toreiz izvēlējušies nāvi.

Arī Elizabete juta to pašu, tikai ar viņu bija daudz sliktāk. No sākuma es nemaz neapjautu tieši cik slikti.
Bērni mums bija vissāpīgākais temats. Savulaik mēs bijām vēlējušies dibināt ģimeni, bet tagad tas vairs nebija iespējams.
Elizabete bija sākusi pēcpusdienās klaiņot pa pilsētu, vērojot bērnus spēlējamies. Viņa raudzījās uz tiem ar mīlestību un maigumu un viņu sāka plosīt nepiepildāmas ilgas.
Ar laiku viņa sāka arvien biežāk pieminēt šo tēmu. Viņa stāstīja par bērniem, kurus bija redzējusi ielās un tā bija viena no retajām reizēm, kad viņas acīs parādījās dzīvība. Es nevarēju viņai neko pārmest. Galu galā, pārvēršanās brīdī viņa bija tikai 20 gadus veca.
Ievēroju, ka viņas uzvedība kļūst arvien dīvaināka. Viņa sāka sarunāties pati ar sevi. Kad atvēru istabas durvis, ievēroju, ka viņa dzied šūpuļdziesmu, it kā atrazdamās pie šūpuļa. Sajutu patiesu žēlumu. Nabaga Elizabete! Pēkšņi sapratu, ka ir tik daudzas lietas, par kurām nebijām iedomājušies...
Pamazām sākās mūsu attiecību trešā – visnepatīkamākā – fāze. Mīlestība, kuras dēļ abi reiz bijām gatavi doties nāvē, bija pagaisusi. Tukšums un vilšanās sajūta pavērsās vienam pret otru. Mēs ar Elizabeti uzlūkojām viens otru kā nešķīsteņus un mūsu sejas bija izķēmojis riebums vienam pret otru. Mēs gandrīz vairs nesarunājāmies savā starpā un centāmies izvairīties viens no otra, cik nu mazpilsētā tas bija iespējams. Visu vēl sliktāku vērta tas, ka iemīļotākās vietas pilsētā mums abiem bija vienas un tās pašas. Diezgan bieži bija gadījies, ka es biju devies uz, piemēram, krastmalu un uzskrējis tieši virsū Elizabetei.
Jau tā retās sarunas pārvērtās strīdos. Parasti tie beidzās ar to, ka izkliedzām viens otram briesmīgus apvainojumus un pēc tam aizskrējām katrs uz savu pusi. Strīds varēja sākties jebkurā brīdī.
- Arifej, vai tu iedomājies, cik skaisti būtu, ja mums būtu bērns?
- Elizabete, tas nav iespējams.
- Bet ja nu mēs... sagādātu sev kādu bērnu? – Viņas balsī ieskanējās dīvaina nots.
- Elizabete, vai tu vēlies nolaupīt kādam bērnu?! – Es sašuties iesaucos.
- Jā, tieši to es domāju!
- Tā nedrīkst. Mēs nedrīkstam nevienam nozagt bērnu. Padomā, kādas ciešanas tas radītu viņa vecākiem.
- Kāpēc gan ne? Es vēlos bērnu!
- Mums nevar būt bērni! Un mēs nevaram nozagt tos citiem! Divi vampīri audzina bērnu! Tas ir absurds! – Es iesaucos.
Elizabete sašutumā pielēca kājās un metās man virsū, bakstīdama man krūtīs ar savu rādītājpirkstu.
- Tu esi pie tā vainīgs! Tu, tu,tu! Tā bija tava ideja – pārvērsties par vampīriem un būt kopā mūžīgi! Un tagad tavs plāns ir izgāzies un tur vairs neko nevar labot! Tu mani padarīji asinssūcēju-briesmoni!
Klausījos viņā ar neslēptu pārsteigumu. Mana vaina? Doma par mūžīgo dzīvi piederēja viņai!
- Mana ideja? Kurš atskrēja pie manis teikdams, ka ir atradis veidu, kā mums palikt kopā, dzīviem esot?
Mana atbilde Elizabeti tikai vēl vairāk satracināja. Viņa mežonīgi iespiedzās un ar saviem asajiem nagiem sāka skrāpēt man seju.
Pirms vēl es spēju saprast, kas notiek, biju atrāvis Elizabeti no sevis un pārmetis pāri pusistabai. Viņa smagi piezemējās uz grīdas, tad piecēlās pussēdus un ielūkojās man tieši acīs. Pēc tam pār viņas lūpām sāka velties briesmīgi lamuvārdi. Neviens Londonas ormanis nestāvētu viņai blakus. Es to visu neņēmu vērā, līdz brīdim, kad viņa pateica:
- Es tevi ienīstu! Es nolādu to dienu, kad mēs iemīlējām viens otru!
Ar to arī viss beidzās. Nebija vairs jēgas mocīt vienam otru. Es nekavējoties savācu savas mantas un pateicu Elizabetei ardievas. Šoreiz uz visiem laikiem. Mēs vēlējāmies būt kopā mūžīgi, bet šī mūžība bija ilgusi tikai 50 gadus.

Iedams bija tā iegrimis domās, ka nepamanīju, ka ir jau rīts. Saules gaisma pieskārās manai ādai un es sajutos nepatīkami. Nogāju nost no ceļa un ieslīdēju mežā, kur koku galotnes gādāja par patīkamu ēnu. Grasījos sameklēt sev kādu vietu, kur palikt līdz saules rietam. Pēc tam es dotos tālāk.

Kristīne Čeirāne (c) 2009
Citēšanas vai pārpublicēšanas gadījumā atsauce uz mani obligāta
(21.11.2009)
  
Prozas, stāstu, rakstu u.c. novērtējums. Kopvērtējums - 7.58
Balso arī Tu!
Gramatika, sintakse - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 8)
Izteiksmes līdzekļi - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 7)
Doma, saturs - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 7.75)
- balsot ar vērtējumu zem 4 vai ar 10 var tikai, ierakstot "viedoklī" pamatojumu.
Tavs viedoklis:
Niks:*
Tēma:
Komentārs *
Lūdzu ievadiet kodu *
Noteikumi komentējot
 
 

DISKUSIJAS

skatīt visu
Jaunrades čats
Ljurbenjaaks (viesis) (08.05.2018, 17:08)ko tu pļurksti? :(((Ješka (viesis) (08.05.2018, 09:20)Apciemo
Ljurbenjaaku, viņš tevi piebaros ar skābiem kāpostiem, tiesa, mazliet sarūgušiem, bet tas piešķirs pikantu noskaņu. :))) :)))
staltais briedis (viesis) (01.05.2018, 11:16)Tu, mīlīt, vēl painteresējies kur var nopirkt
garšīgus marinētos gurķīšus.
 
 

IZKLAIDE

skatīt visu
SmS pantiņi
Visi tik par baltu dzejo
Jaunā gada vakarā.
Besī mani, es par piķi,
Sveicu gadu nomaiņā! ...
Interesantas bildes


Izstieptais
 
 
Zīmējumi

Barikāžu laiks
 
 

INTERESANTI

skatīt visu
Dienasgrāmatas
3D dimensija.
Aspekts aspekta galā,
Kā eža adatas saslejas kamolā.
Nu tikai prāts ķersies klāt risināt.
Dažādas kombinācijas veidot.
Šausmu stāstus un problēmas radot.
Sastrēgums dvēselē,bailes...
 
 
Vieta reklāmai:
 
 
Šodien: 215 Kopā:4700402

 
 
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Par Feini! | Atsauksmes | Redakcija | Iesūtīšanas un lietošanas noteikumi | Pateicības | Reklāma | Palīdzi portālam! | FAQ | Ziņot par kļūdu
Portāls daudzpusīgam, ideālam cilvēkam. No nopietnības līdz humoram.
Feini! neatbild par iesūtīto darbu un informācijas autentiskumu un avotiem. Aizliegts izmantot informāciju komerciālos nolūkos © 2001-2007 Feini!. All rights reserved.
webdesign by odot | code by valcha
load time 0.0 sec