|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Lukrēcija | Autors - Kristīne Čeirāne
| | Komentāri (4)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Paskatījos laukā pa logu, lai redzētu, vai viņš patiešām ir devies prom. Tumšais siluets lēni attālinājās un sasniedza vārtus. Viņš brīdi pakavējās pie tiem, šķiet, uzmezdams vēl pēdējo skatienu mājai. Redzot viņu aizejam, atrāvos no loga un aši aizsoļoju līdz istabas vidum. Tad es apstājos un, saķērusi ar rokām galvu, domāju kā rīkoties tālāk. Gribēju sakravāt somas un doties prom tūlīt pat, taču apzinājos, ka tas izraisītu aizdomas. Bija jānogaida vismaz līdz nākamajam vakaram. Grasījos doties uz Edinburgu, kur pirms kāda laika biju iegādājusies nekustamo īpašumu. Laikam nojautu, ka man tas noderēs.
Spilgti apgaismotā istaba un sprakšķošais viesistabas kamīns dīvaini kontrastēja ar saltumu, kurš valdīja manī un āra terasi, kurā pirms mirkļa vēl biju bijusi kopā ar viņu.
Man vajadzēja sevi kaut kā nodarbināt, tādēļ nolēmu sakravāt svarīgākās mantas. Burtiski iebrāzos savā guļamistabā un nometu uz gultas ceļojumu somu. Diemžēl tas nodarbināja tikai manas rokas. Prātu atkal un atkal urdīja doma – kādēļ es pieļāvu, ka viss nonāk tik tālu?
Naidželu es satiku kādās viesībās. Nezinu, kurš bija atbildīgais par to rīkošanu, taču viņš pilnīgi noteikti nebija nodevies šim uzdevumam ar visu sirdi un dvēseli. Jutos garlaikota un nolēmu apskatīties, kas notiek citās zālēs. Apgaismojuma dēļ māja grima pustumsā un cilvēku ēnas slīdēja no telpas uz telpu. Devos cauri vienai no hallēm, kad pamanīju priekšā kādu siluetu. Viņš bija atspiedies pret durvju stenderi. Poza liecināja, ka viņš labprātāk dotos no šejienes prom. Grasījos paiet garām, kad pēkšņi viņš mani uzrunāja:
- Vai arī jūs meklējat, kā sevi nodarbināt?
- Uz to pusi. Skatos, kur te kaut kas notiek.
- Šīs nav pārāk aizraujošas viesības, vai ne?
Iestājās neliela pauze.
- Vai jūs kādu gaidāt?
- Jā, savu tanti, - viņš nopūtās. – Viņa ir ieradusies Londonā un gribēja iziet sabiedrībā. Vecāki uzdeva man viņu pavadīt.
Viņš nopūtās vēlreiz un izklausījās it kā viņam uz pleciem būtu uzkrauta smaga nasta.
- Un jūs piekritāt?
- Es cenšos būt labs dēls, - viņš pasmaidīja.
- Ļaujiet minēt – vispirms viņa jūs vazāja aiz rokas, stādot visiem priekšā kā labu precību partiju, bet pēc tam ieraudzīja paziņas un galīgi par jums aizmirsa? Un tagad viņa droši vien šaudās apkārt ar šampanieša glāzi rokā?
- Kā jūs uzminējāt? – Viņš iesmējās un atskanēja brīnišķīgi, sirsnīgi smiekli.
- Cilvēku uzvedību reizēm ir tik viegli paredzēt...
- Vai esat atnākusi šurp viena?
- Jā, es vienmēr ierodos viena.
- Es taču neiepazīstināju ar sevi... Atvainojiet... Naidžels Grenevils.
- Lukrēcija Lokvuda.
Pēkšņi pa visu halli atskanēja skaļš sauciens:
- Lukrēcij! Es tā cerēju, ka tu būsi šeit!
Man pretī piesteidzās Dereks, viens no maniem daudzajiem Londonas paziņām. Viņš mani apskāva un noskūpstīja uz abiem vaigiem.
- Nē, nudien, dažās labās bērēs ir bijis jautrāk nekā šajās tā saucamajās viesībās. Vai nāksi pie mums? Ja nevaram šeit rast izklaidi, nāksies vien to radīt pašiem.
- Protams.
Es atvadījos no Naidžela.
- Man tagad jāiet. Bija patīkami ar jums iepazīties.
- Abpusēji. Ceru, ka mēs vēl tiksimies.
- Es tāpat. Uz redzēšanos.
Divas dienas vēlāk es grozījos spoguļa priekšā, pārliecinoties, vai izskatos gana labi vakara pasākumam. Kā parasti, izskatījos satriecoši. Zaļo acu skatiens varēja sajaukt prātu ikvienam, kurš vērās tajās pārāk ilgi – tas bija tik dziļš un spēcīgs, ka likās spējam ielauzties dvēselē un ieraudzīt cilvēku slēptākās domas un tumšākos noslēpumus. Grieķiem vai kaukāza tautām raksturīgais deguns padarīja manu izskatu vēl neparastāku. Nespēju iedomāties, no kā biju to mantojusi, jo manas ģimenes rados vismaz pēdējās piecās paaudzēs bija tikai angļi. Droši vien piemiņa no senseniem senčiem. Garie, tumši brūnie mati bija sakārtoti stingrā mezglā. Man galvā bija cilindrs. Baltā blūze cieši piegulēja augumam. Tā lieliski piestāvēja melnajām biksēm un vestei. Kājās man bija gari, melni zābaki. Nu jau pāris gadus vairs nenēsāju kleitas – 19. gadsimtā tā bija liela uzdrīkstēšanās. No sākuma mans izskats cilvēkos radīja nosodījumu un neizpratni, bet ar laiku viņi pierada. Arī agrāk izskata ziņā biju atšķīrusies no pārējām meitenēm – biju piecas pēdas astoņas collas* gara, kas tajā laikā bija diezgan liels retums.
Ierados ballē. Durvis aiz manis vēl nebija aizvērušās, kad ieraudzīju pūlī pazīstamu seju. Arī Naidžels mani pamanīja un pienāca klāt.
- Atkal jau sastādāt kompāniju tantei? – Mana balss skanēja saprotoši un tajā jautās līdzjūtības pieskaņa.
- Jā. Par laimi, viņa negrasās palikt Londonā pārāk ilgi.
Viņš pameta skatienu apkārt.
- Ak, tur jau viņa ir. Un nepacietīgi man māj... Man tagad jāiet. Cerams, mēs vēlāk satiksimies?
Tikko viņš bija aizgājis, pie manis pienāca kāds lords un aicināja pievienoties viņu kompānijai. Kā parasti – kad vajadzēja dzīvu diskusiju, aicināja mani. Pēdējā laikā man pietika ienākt pa durvīm, kad cilvēki jau cīnījās par to, kuram tajā vakarā būs iespēja baudīt manu sabiedrību.
– Tovakar mums tā arī neizdevās satikties, - pēkšņi man pie auss atskanēja patīkams baritons.
Jau atkal es un Naidžels atradāmies vienās un tajās pašās viesībās. Es tobrīd atrados kamīnzālē kopā ar dažiem cilvēkiem no Londonas augstākajām aprindām.
- Tā gan. Nezinu kā jums, bet man vakars pagāja vienā mirklī.
- Es pārsvarā cenšos izvairīties no viesībām, taču... – ar tik tikko manāmu kustību viņš pameta skatienu sāņus. – Ko lai dara, radi paliek radi.
- Tieši tādēļ jau mums ir ģimene – mēs kaut ko darām viņu labā un vēlāk varam prasīt pretī to pašu.
- Varbūt iziesim ārā? Gribu nedaudz atpūsties no tā, ka tante mani nemitīgi stāda priekšā teju visām neprecētajām meitenēm ballē...
Mēs izgājām laukā. Rudeni drīzumā grasījās nomainīt ziema, taču laiks vēl bija patīkami silts.
Lai gan es un Naidžels tikpat kā nepazinām viens otru, saruna ritēja tik raiti, it kā mēs būtu divi draugi, kas satikušies pēc ilgas neredzēšanās. Man nebija ne jausmas, cik ilgi mēs līkumojām pa dārza taciņām, kad pēkšņi atskanēja spalgs kliedziens:
- Naidžel, Naidžel! Vai tu te esi?
Viņš nopūtās.
- Tā ir mana tante. Šķiet, laiks viņu vest mājās.
- Nu ko, neko nevar darīt. Paldies par patīkamo vakaru.
- Arī jums paldies.
Naidžels saņēma manu roku, pacēla to pie savām lūpām un noskūpstīja.
- Ceru jūs drīzumā satikt atkal.
- Es tāpat.
Man patika Naidžela sabiedrība. Jutos kā atradusi patiesu draugu. Tādēļ nebija nekāds brīnums, ka sāku ielūgt viņu pie sevis mājās. Kad Naidžela tante aizbrauca no pilsētas un viņš pārstāja apmeklēt balles, tas bija gandrīz vienīgais veids kā viņu satikt.
- Naidžel, gribēju tev ko piedāvāt... Parasti es to nedaru, jo puiši man atsaka...
Palūkojos uz viņa seju un iesmējos. Tajā bija sajaucies mulsums un ziņkāre.
- Vai tu paukosies ar mani? Man ļoti patīk to darīt, taču citas meitenes ir šausmās, jau izdzirdot vien par to, savukārt puiši atsaka, jo baidās mani savainot.
- Nu... nezinu... Un jau nu es patiešām tevi savainoju?
- Neuztraucies. Es trenējos paukošanā kopš bērnības. Kopā ar saviem brāļiem. Un man nav ne reizi nekas nav noticis.
- Ar brāļiem? Kādēļ tu neprasi to viņiem?
Šeit man nācās likt lietā parastos melus.
- Viņi vairs nedzīvo Anglijā. Viens no viņiem ir ārsts, otrs jūrnieks, trešais aizbrauca līdzi kādam biologam pētīt augus kaut kur Rumānijā.
Naidžels šaubījās.
- Nu lūdzu... Mēs taču esam draugi... Es apsolu, ka man nekas nenotiks. Tas mani ļoti iepriecinātu.
Paskatījos viņā lielām, lūdzošām acīm. Mans acu skatiens piepeši bija kļuvis tik mīļš, ka viņš nespēja tam pretoties.
- Nu... labi.
Protams, man nekas nenotika. No sākuma Naidžels bija piesardzīgs un paukojās krietni sliktāk nekā patiesībā prata, taču pēc brīža viņš saprata, ka sastapis spēcīgu pretinieku un cīņa izvērtās aizraujoša. Es neļāvu viņam apzināti zaudēt un negrasījos zaudēt pati, tādēļ rezultāts bija neizšķirts.
- Paldies, ka piekriti. Sen tā nebiju izklaidējusies, - es teicu un pārbraucu ar roku pār pieri, izliekoties, ka noslauku sviedrus. Negribēju, ka Naidžels pamana, ka pēc stundu ilgas paukošanās mana āda ir tikpat sausa un vēsa kā parasti.
- Jā... kaut ko tādu es negaidīju. Kurš tevi iemācīja tā paukoties?
- Vidējais brālis. Mēs varējām trenēties stundām.
- Es ceru, ka tu aprobežosies tikai ar šo un nepiedāvāsi man, piemēram, duelēšanos.
- Neuztraucies, to nu gan es nedarīšu. Kaut gan, es šauju tīri labi. Ko tikai visu nesamācās, dzīvojot kopā ar vīriešiem....
Uzaugusi kopā ar trim brāļiem un viņu draugiem, biju pieradusi pie puišu sabiedrības un pilnīgi brīvi varēju ar viņiem pļāpāt, rīkot sacensības šķēršļu pārvarēšanā zirga mugurā, spēlēt sunīšus vai tiesāt viņu skriešanās sacensības simts jardu* distancē. Viņi mani bija uztvēruši kā savējo un tādēļ man nebija ne jausmas, ka dažreiz draudzība pāraug citās, dziļākās jūtās. Protams, biju savā dzīvē saņēmusi daudzus uzmanības apliecinājumus, bet tie nekad nenāca no vīriešiem, ar kuriem mani saistīja draudzība. Tādēļ arī nepamanīju, ka Naidžela jūtas pret mani pārvēršas. Šī atklāsme nāca pēkšņi. Mēs sēdējām terasē manā dārzā un par kaut ko runājām. Viņš paskatījās uz mani un mūsu skatieni sastapās. Ieraudzīju tajās pazīstamo izteiksmi, kāda bija tiem puišiem, kuri izrādīja man uzmanību. Iekšēji es salēcos, taču cerēju, ka ārēji tas nav manāms. Ja būtu zinājusi, ka tā sanāks, nemaz nebūtu sākusi ar viņu runāt.
Tovakar, kad Naidžels aizgāja, sapratu, ka mums jāšķiras. Citas iespējas nebija. Taču tūlīt pēc tam manam prātam cauri izskrēja vēl viena doma – es nevēlējos, lai tas notiktu.
Lai paskaidrotu, kādēļ man un Naidželam nevarēja būt kopīgas nākotnes, man vajadzēja atgriezties divus gadus senā pagātnē.
Visa atslēga bija 1862. gada vasara. Tolaik biju 21 gadu veca un mitinājos vienā no Anglijas grāfistēm kopā ar savu tēvu un trim brāļiem. Mana dzimtā pilsēta izcēlās ar to, ka teju visi tās iedzīvotāji ļoti labi pārzināja mītus un leģendas par dažādām maģiskām būtnēm. Baumoja, ka dažas no tām bija mitinājušas arī mūsu pilsētā un vietējiem iedzīvotājiem bija nācies pret tām cīnīties. Tādēļ bērnībā pirms gulētiešanas klausījos ne tikai pasakas, bet arī leģendas un teikas. Biju jaunākais bērns un vienīgā meita ģimenē. Mana mamma bija mirusi, kad es vēl biju pavisam maza un lielāko daļu mūža biju pavadījusi vīriešu sabiedrībā. Es sekoju līdzi jaunumiem biržā kopā ar savu tēvu, spēlēju paslēpes kopā ar brāļiem un viņa draugiem un jau kopš agras bērnības augu daudz brīvākā vidē nekā daudzas manas vienaudzes. Tomēr es nebiju puiciska – tēvs, raizēdamies, ka es izaugšu par pašpuiku, lika man mācīties rokdarbus un klavierspēli. Man pašai patika darboties dārzā. Mums gan bija dārznieks, taču dārzā viens stūrītis bija atvēlēts man un to kopu tikai es pati. Mīlestības un uzmanības ielenkta, es nespēju iedomāties, ka dzīve var būt arī savādāka.
Man bija vēl viens iemesls būt laimīgai – un šī iemesla vārds bija Džeks. Viņa ģimene bija pārvākusies uz šejieni pirms trim gadiem. Lai iepazītos ar kaimiņiem, viņi sarīkoja viesības un tieši tur mēs pirmoreiz satikāmies. Jau toreiz sapratu, ka uzlūkoju viņu ne tā kā citus puišus. Mūsu ģimenes sadraudzējās un mēs ik pa laikam ielūdzām viņus pie sevis ciemos, savukārt viņi – mūs. Ar laiku manā un Džeka starpā radās jūtas un nu jau gadu mēs bijām kopā. Pāris reižu mēs bijām runājuši par kāzām, bet tās nebija nekādas nopietnās sarunas. Mans tēvs pārāk nesteidzās ar manis izprecināšanu un arī Džeka ģimene to nedarīja –precēti nebija arī viņa brāļi un 22 gadus vecais Džeks bija jaunākais dēls ģimenē.
Todien biju aizgājusi apciemot kādu paziņu. Viņai bija iepatikušās dažas no manā dārzā augošajām puķēm un es teicu, ka varu izveidot priekš viņas kādu pušķi. Biju atdevusi puķes un tagad devos mājās. Grasījos atvērt dārza vārtiņus, kad izdzirdu sev aiz muguras kaimiņienes balsi.
- Sveika, Lukrēcij!
- Sveika, Nensij! – Es teicu, pagriezdamās pret viņu.
- Gribēju tikai pajautāt, vai tava ģimene dosies uz viesībām Ebisu mājā? Jūs esat vieni no viņu tuvākajiem draugiem.
Izbrīnīta paskatījos viņā. Man nebija ne jausmas, ka Džeka ģimene kaut ko rīko.
- Man tā ir pirmā dzirdēšana. Kad ir viesības?
- Tiešām? Savādi... Viesības būs šopiektdien. Tas nebūs nekas liels, viņi vienkārši atzīmēs to, ka viņu dēls precas.
- Kurš no dēliem? Vai vecākais?
- Nē, jaunākais – Džeks.
Pēkšņi sajutu, ka man sāk trūkt elpas.
- Džeks precas?
- Jā, ar kādu dižciltīgu meiteni no kaimiņu grāfistes. Viņu ģimenes ir seni draugi.
Man uz pieres izspiedās auksti sviedri, ceļi saļodzījās un nācās atspiesties pret vārtiņiem. Jutos tā, it kā kāds man būtu iemetis pa krūtīm ar akmeni. Dzirdētais izklausījās pēc ļauna joka.
Pēc brīža es nedaudz atguvos un, aizmirsusi par Nensijas klātbūtni, skriešus metos uz Džeka mājas pusi. Nensija man kaut ko sauca pakaļ, taču es tam nepievērsu uzmanību.
Manā prātā mudžēja neskaitāmas domas. Cerēju, ka Nensija bija kaut ko sajaukusi un precas nevis Džeks, bet gan kāds no viņa vecākajiem brāļiem. Džeks nevarēja precēties, viņš taču bija kopā ar mani!
Kad ieskrēju pagalmā, pamanīju kādu nākam pa celiņu. Tas bija Džeks. Viņš apstājās un uzmeta man pārsteigtu skatienu.
- Lukrēcij, kas noticis?
- Džek, vai tā ir taisnība? Tu precies? – To sakot, es neapzināti saķēru viņa rokas.
- Jā.
- Bet... kā? Tu taču esi kopā ar mani!
- Piedod Lukrēcij... Tu esi brīnišķīga meitene, bet tāda ir abu ģimeņu griba. Mana un Kornēlijas ģimene ir seni draugi un mūsu dzimtas jau gadiem ir apspriedušas iespēju saradoties. Izvēle krita uz mani. Man ir pienākums pret manu ģimeni. Mūsu starpā viss ir beidzies.
Viņš raudzījās man tieši acīs, taču man nelikās, ka tajās būtu manāma īpaša nožēla. Arī viņa balss skanēja dīvaini vienaldzīgi.
Mēģināju nomierināties pirms atgriezos mājās, taču man neizdevās apmānīt tēvu. Viņš tūdaļ jautāja, kas noticis. Nācās viņam visu izstāstīt.
- Man nebija ne jausmas, ka jūsu starpā viss ir tik nopietni.
- Ko tad tu domāji?
- Nu, to pašu ko visi citi – ka jūsu starpā vienkārši ir simpātijas...
Dzirdētais tēvam nelika mieru. Nākamajā dienā, nospriedis, ka esmu jau nedaudz atguvusies, viņš piedāvāja doties pie Džeka vecākiem un aprunāties ar viņiem.
- Lukrēcij, man žēl, ka tā sanāca. Es saprotu, ka tev pret Džeku bija romantiskas jūtas un mums droši vien būtu vajadzējis pateikt agrāk, ka viņš ir apsolīts, bet...
- Viņš ir apsolīts? – Es iesaucos.
- Jā, viņi ar Kornēliju tika apsolīti viens otram septiņpadsmit gadu vecumā.
Sirdī iedūra. Elpot kļuva pavisam smagi. Es ieslīgu tādā kā pusnemaņā. Attēls izplūda, savukārt balsis saplūda kopā nesaprotamā skaņā.
Apsolīti! Apsolīti viens otram kopš septiņpadsmit gadu vecuma! Un neviens nebija uzskatījis par nepieciešamu man to pateikt! Nekad, ne ar pušplēstu vārdu Džeks nebija pieminējis Kornēliju vai viņas ģimeni. Atcerējos daudzās reizes, kad kopā ar Džeku bijām pastaigājušies dārzā, devušies izjādē, atcerējos ciemošanos viņa mājā. Es sēdēju viesistabā un Džeks savā apburošajā balsī deklamēja dzeju. Atcerējos balli, kurā viņš bija mans pavadonis, to, cik lielisks dejotājs viņš bija un cik viegli mēs slīdējām pāri zālei dejas solī. Atcerējos mūsu pirmo skūpstu ābeļdārzā. Atcerējos arī reizi, kad viņš man atzinās mīlestībā. Bijām devušies izjādē uz kādu pļavu. Mēs gulējām zālē, mana galva atdusējās uz viņa krūtīm un viņš virpināja pirkstos manus matus.
- Lukrēcij, tu esi neparasta meitene. Un tieši tas man tevī patīk. Es tevi mīlu.
Tēvs nostājās manā pusē. Džeka ģimenes paskaidrojumi viņu neapmierināja. Mūsu ģimenes, kuras vēl nesen vienoja tuva draudzība, nu bija kļuvušas par ienaidniekiem.
- Es nekad neesmu tev atzinies mīlestībā, par ko tu runā?
Atmiņā atausa aina. Viņš palūkojās manī tik skaidru skatienu, ka es sāku domāt, ka jūku prātā.
- Es nekad neesmu bijis ar tevi tajā pļavā. Man tiešām žēl, ka tu ar mani tā aizrāvies. Ja es būtu to zinājis, nekad nebūtu ļāvis tev man tā pieķerties. Man tiešām žēl, ka tu jūties sāpināta manis dēļ, bet es precos. Esmu saderināts jau vairākus gadus.
Tā bija mūsu pēdējā saruna. Vienā mirklī izrādījās, ka manas un Džeka attiecības bija manas meitenīgās fantāzijas avots un mūsu starpā nekad nav bijis vairāk par draudzību un nevainīgu skūpstu uz pieres.
- Lukrēcij, tu man biji kā māsa. Man tiešām žēl, ka tu padomāji ko citu...
Viņš vēlreiz paraudzījās manī ar to pašu nevainīgo skatienu, tad pagriezās un devās prom.
Tā lūk. No sākuma viņš teica, ka tāda reiz bijusi ģimenes griba un viņš nevarēja tai pretoties. Pēc tam es uzzināju, ka vienošanās par Džeka un Kornēlijas laulībām bija noslēgta pirms pieciem gadiem. Un vēl pēc tam Džeks jau man teju vai zvērēja, ka mīlējis mani tikai kā māsu un nebija domājis, ka es pret viņu biju jutusi ko vairāk.
Atmiņas kā asas stikla lauskas dūrās manā sirdī un man likās, ka asiņoju. Piegāju pie spoguļa, taču nekādu asins pēdu, protams, nebija. Redzēju tikai savu bālo, izmocīto seju.
Nodevība bija tā, kas mani lēnām saēda. No sākuma es vienkārši biju bāla un klusa, pēc tam pārstāju ievērot apkārt notiekošo un pilnībā noslēdzos. Varēju stundām ilgi stāvēt pie loga, neko neredzošām acīm raugoties laukā. Apetītes tikpat kā nebija.
Drīz vien es arvien vairāk laika sāku pavadīt gultā. Vēl pēc kāda laika vairs necēlos no tās vispār. Zuda laika izjūta. Reiz palūkojos laukā pa logu un ieraudzīju, ka koki jau ir gluži kaili. Kad pēdējo reizi biju skatījusies laukā pa logu, koku lapas tik tikko bija sākušas krāsoties sarkanas.
Melis! Kāds gan viņš bija izrādījies melis! Trīs gadus viņš bija bijis man līdzās, no tiem gadu – kā mans mīļotais un man bija licies, ka es Džeku pazīstu. Beigās izrādījās, ka es viņu nepazīstu nemaz.
Apātiju nomainīja drudzis. Man šķita, ka degu. Pēdējais, ko atceros – es pamodos savā gultā. Man trūka gaisa, istabā bija neciešami karsts un apkārt skanēja balsis. Es redzēju kalpones, ārstu, savus brāļus, tēvu... Un tad es ieslīgu nemaņā.
Kad pamodos, visapkārt bija tumšs un kluss. Nevarēju saprast, kur es atrodos. Es nebiju savā istabā un pat ne savā mājā. Gaiss bija dīvaini sasmacis un mitrs. Nākamajā brīdī es jau atrados dārzā. Joprojām neko nesaprotot, devos uz savu māju. Galva bija pilna ar jautājumiem, uz kuriem nevarēju rast atbildi. Kādēļ es atrados ārpus mājas? Kā es nokļuvu ārā? Pēkšņi es nodrebēju. Es atcerējos, kas vēl atradās mūsu dārzā. Kapliča. Mūsu ģimenes kapliča. Ko gan es tur darīju? Un... man rokās nebija atslēgu. Kā es tajā iekļuvu? Un kā izkļuvu no tās?
Mājas durvis nebija aizslēgtas. Arī tas likās dīvaini – tik vēlā stundā tās parasti vienmēr bija ciet. Varbūt es pati biju atstājusi tās vaļā, kad izgāju ārā dārzā? Bet... kas gan man bija meklējams ārā?
Viesistabā dega gaisma. Devos uz turieni un uzmanīgi pavēru vaļā durvis. Pie kamīna sēdēja mans tēvs. Viņš bija tik dziļi nogrimis domās, ka no sākuma nemaz nepamanīja manu klātbūtni.
Pēkšņi viņš pamanīja, ka viņš vairs nav viens. Tēvs pagrieza galvu uz manu pusi un mūsu skatieni sastapās. Viņš nemaz nelikās pārsteigts, mani ieraugot. Mani pārņēma ļauna priekšnojauta.
- Es tevi jau gaidīju, - viņš teica skumju pilnām acīm.
Tālākā saruna bija smaga. Lai mani sagatavotu, viņš pastāstīja kādu leģendu, kuru biju dzirdējusi jau bērnībā. Pirms vairāk kā gadsimta mūsu pilsētā bija nomiris kāds jauns vīrietis. Viņa līgava aizbēga ar citu un viņš nomira no bēdām. Neilgu laiku pēc viņa nāves apkaimē sāka notikt dīvainas lietas: vispirms vietējie pa naktīm pamanīja klīstam apkārt kādu dīvainu radījumu, pēc tam sāka pazust cilvēki.Vietējie nodomāja, ka tas ir kāds meža zvērs un devās to nomedīt, taču tas, ko viņi atklāja, bija prātam neaptverami – radījums izrādījās nesen mirušais vīrietis. Viņš bija uzcēlies no miroņiem un kļuvis par vampīru – būtni, kura pārtiek no cilvēku asinīm. Viņu bija pieķēruši brīdī, kad viņš dzēra kāda nolaupīta cilvēka asinis. Apstulbušie iedzīvotāji metušies viņam virsū un nogalinājuši.
Nekad nebiju ticējusi šim stāstam, taču tagad sapratu, kādēļ tēvs man to atkal izstāstīja. Leģenda bija patiesa. Un tā bija atkārtojusies. Šoreiz ar mani.
Tēvs mani pārāk mīlēja, lai ļautu atkārtoties arī leģendas otrajai daļai. Viņš bija nolēmis ļaut man iet.
- Lukrēcij, tev nekavējoties jādodas prom. Visu tavas slimības laiku ļaudis mēļoja, ka tad, ja tu nomirsi, tas var notikt vēlreiz. Mēs centāmies slēpt tavas slimības patieso iemeslu un visiem pateicām, ka tu nomiri no plaušu karsoņa.
Tēvs bija sagatavojis man zirgu un jaunas drēbes. Šķiet, tās piederēja vienam no maniem brāļiem.
- Tā tu izskatīsies neuzkrītošāk, - viņš teica.
Tēvs iedeva man arī krietnu naudas summu – daļu no tās, kura man būtu pienākusies mantojumā.
- Dodies prom pēc iespējas tālāk no šejienes un nekad neatgriezies. Tas būtu pārāk bīstami.
Mēs apskāvāmies, tad es uzlēcu zirga mugurā un aizauļoju novembra tumsā.
Pirmo laiku es pavadīju, pārdomājot savu likteni. Kļūšana par vampīru pamazām mani mainīja. No vecās Lukrēcijas pāri nepalika gandrīz nekas. Viņas vietā radās ciniska un auksta būtne, kura nolēma pieņemt to dzīvi, kura tagad bija dota un izbaudīt to, cik vien iespējams.
Pēc vientulībā pavadīta gada sapratu, ka man nepieciešamas kādas pārmaiņas. Es nomainīju vārdu un pamazām sāku meklēt sev sabiedrību.
Doma par to, ka Naidžels drīz aizies no manas dzīves nomāca mani. Viņš bija ienesis manā dzīvē vieglumu un prieku, kura man pietrūka. Līdz brīdim, kad viņu sastapu, nebiju ievērojusi, cik daudz emociju man patiesībā pietrūkst. Tomēr mūsu šķiršanās bija nenovēršama. Cilvēki un vampīri nevarēja būt kopā.
Naidžels turpināja pie manis iegriezties un es turpināju sev atkārtot, ka tas tā nevar turpināties. Pēdējā laikā biju izturējusies pret viņu vēsi un devu mājienus, ka būtu labāk, ja mēs vairs nesatiktos. Liku uzsvaru uz to, ka tas ir manis, ne viņa dēļ.
- Lukrēcij, tu domā, ka es neesmu ievērojis ar tevi saistītās dīvainības? Tu bieži piemini savu ģimeni, taču neviena no viņiem nav Anglijā; tu dzīvo lielā mājā, bet tev nav neviena kalpotāja; tevi gandrīz nekad nevar satikt uz ielas dienasgaismā. Izskatās, ka tu no kaut kā slēptos. Tu dzīvo tā, it kā glabātu kādu tumšu noslēpumu un es nespēju saprast, kāds tas ir. Taču varu tev teikt – lai arī kas tas būtu, tu vari man to atklāt, - viņš pēkšņi ierunājās.
Tas bija negaidīti. Naidžels bija izrādījies apķērīgāks, nekā es domāju.
- Un... ir vēl pāris ar tevi saistītas lietas. Tu nejūti nogurumu, viesībās gandrīz nekad neko neēd un nedzer, tava āda vienmēr paliek auksta, arī sēžot kamīna priekšā. Tavas acis ir kā bezdibenis un tajās parādās tik dīvainas izteiksmes, ka es nespēju tās izprast. Brīžam man liekas, ka tu neesi cilvēks, bet gan kāda būtne cilvēka veidolā.
Tikai tad, kad viņš bija beidzis runāt, sapratu, ka visu šo laiku biju viņā klausījusies aizturētu elpu. Naidžels bija ievērojis pārsteidzoši daudz. Ja viņa zināšanas būtu plašākas, viņš nešaubīgi būtu uzminējis manu noslēpumu. Tagad bija pilnīgi skaidrs, ka viņš mani mīl. Tikai iemīlējies cilvēks ir tik vērīgs, pamanot lietas, kuras citi palaiž garām, pat diendienā tiekoties.
Citā situācijā es droši vien būtu samelojusi, bet tagad...
Es stāvēju ar muguru pret viņu, taču mans skatiens bija vērsts iesāņus un man šķita, ka mana balss skan no tālienes. Es it kā redzēju visu acu priekšā un vienkārši atstāstīju viņam redzēto. Es izstāstīju par mīlestību pret Džeku, viņa nodevību, savu slimību, baumām, kuras to pavadīja, un nāvi.
- Es gulēju slimības gultā un jutu, ka mani spēki pamazām dziest. Es ieslīgu bezsamaņā. Nākamais, ko atceros – es pamodos. Apkārt bija tumšs un mitrs. Man nebija ne jausmas, kur es atrodos. Tikko es vēl biju savā istabā, kur man apkārt bija kalpones, kurējās kamīns un dega sveces, bet tagad es biju kādā aukstā un tumšā vietā. Mēģināju saklausīt kaut ko sev apkārt un pirksti atdūrās pret tādu kā vāku – vēsu un gludu, it kā no marmora. Nākamajā brīdī es jau stāvēju kājās un neizpratnē lūkojos uz kādu sarkofāgu. Es atrados kapličā. Neatceros, kā izkļuvu no tās. Šķiet, vienkārši izgāju cauri durvīm un nokļuvu dārzā. Dārzu es pazinu – tas bija dārzs aiz manas mājas. Ārā lija. Mans apjukums ar katru brīdi tikai pieauga. Skriešus devos uz savu māju un atradu tēvu sēžam viesistabā. Viņš mani gaidīja. No viņa es uzzināju, ka trīs dienas iepriekš biju nomirusi un apglabāta. Tātad leģenda bija patiesa. Tieši tādēļ manu slimību un tās iemeslus centās slēpt.
Tēvs man paskaidroja, ka manis pašas labā man tūlīt pat jādodas prom, pirms kāds nav mani pamanījis. Viņam būtu vajadzējis mani aizturēt, jo viņš zināja, kāds liktenis mani sagaida, taču viņš mani pārāk mīlēja, lai liktu man mirt vēlreiz. Tādēļ viņš iedeva man zirgu un prāvu naudas summu un ļāva bēgt. Tā izbeidzās mana cilvēka dzīve.
Es pagriezos un tagad mans skatiens bija pievērsts Naidželam. Es lūkojos viņam tieši sejā un gaidīju, kā viņš reaģēs. Tagad, pēc visa, ko biju viņam izstāstījusi, es saprastu jebkādu reakciju – bailes, šausmas, vēlmi mani iznīcināt. Es nedusmotos uz Naidželu, ja viņš mestos prom, lai paziņotu visiem, ka viņu vidū ir vampīrs un atgrieztos kopā ar cilvēku baru, lai mani nogalinātu. Mani tas nebiedēja. Es tāpat pamanītos aizbēgt. Es tikai cerēju, ka Naidžela jūtas pret mani būs zudušas. Taču viņa acīs nebija ne baiļu, ne naida. Gluži otrādi – skatiens bija pilns žēluma un līdzjūtības. Viņš manī redzēja nevis vampīru, bet gan to Lukrēciju, kura bija pratusi mīlēt tik patiesi un dziļi, ka nomira no bēdām, kad tika pievilta.
Sapratu, ka ar savu atzīšanos esmu visu padarījusi tikai vēl sliktāku. Tā vietā, lai no manis novērstos, Naidžels bija iemīlējis mani vēl vairāk.
Man būtu vajadzējis rīkoties jau tad. Tomēr, tā vietā, lai spertu soli atpakaļ, es spēru soli uz priekšu. Bija skaidrs, ka mēs nevaram būt kopā, bet tad es nodomāju - tas taču nenozīmēja, ka jāšķiras nekavējoties.
Es atkal atmaigu pret Naidželu. Es pat sāku nēsāt cimdus, lai viņs nejustu manu roku ledaino pieskārienu.
Kādu vakaru mēs pastaigājāmies manā dārzā.
- Vai tev nav bail, ka es varētu tevi sakost?
- Nē.
- Tad labi, jo es nemaz negrasos to darīt.
Man nepatika tas, ko ieraudzīju viņa skatienā. Es spēji apstājos un stingri noteicu:
- Ja tu esi par to domājis, tad nekavējoties izmet šo domu no galvas! Es tevi nepārvērtīšu! Tev nav ne jausmas, ko patiesībā nozīmē būt vampīram!
Daudz netrūka un laikam būtu sākusi spļaut liesmas. Mani pārņēma spēcīgas dusmas, ka viņš labprātīgi apsvēra domu atteikties no dzīves.
Mans apmetnis noplīvoja un Naidželam nācās skriet, lai mani panāktu. Biju aizmirsusi, cik ātri spēju kustēties. Protams, viņš teica, ka esmu viņu ne tā sapratusi un atvainojās par šo pārpratumu. Man gribējās ticēt, ka viņš patiešām tā domāja.
Esot cilvēku sabiedrībā zināju, ka viņi jūt aukstumu, bet, atrodoties savās mājās, biju jau paspējusi to aizmirst. Atcerējos to tikai tad, kad Naidžels pieklājīgi pajautāja, vai mēs nevarētu doties iekšā mājā.
- Vai, piedod... – es samulsu. Man joprojām ļoti patika uzturēties brīvā dabā un kopā ar Naidželu mēs daudz laika pavadījām, dodoties izjādēs vai staigājot pa manu dārzu. Tas, ka kalendārs rādīja decembri, man netraucēja. Pat spelgonī varēju uzturēties ārā, ģērbusies plānā kreklā. Apmetni nēsāju tikai izskata pēc. – Tu laikam esi galīgi nosalis. Iesim iekšā.
Brīdi vēlāk mēs jau sēdējām manā viesistabā. Naidžels sildījās pie kamīna. Es pastiepu viņam konjaka glāzi.
- Ņem.
Viņš pārsteigts paskatījās uz dzēriena glāzi manā rokā, pirms to paņemt.
- Man likās, ka tu nedrīksti lietot ne ēdienus, ne dzērienus. Ko tavās mājās dara konjaks?
- Tas domāts ciemiņiem. Starp citu, ir atšķirība starp „nedrīkst” un „nevar”. Viesībās es tomēr kaut ko ēdu un dzeru. Būtu pārāk aizdomīgi, ja neviens nekad nebūtu mani redzējis to darām. Parastā pārtika man vienkārši rada kaut ko līdzīgu vēdergraizēm. Alkohols - pat nelielos daudzumos - savukārt rada spēcīgas paģiras.
Es apsēdos viņam pretī otrā krēslā, vienīgi atvirzījos tālāk no kamīna. Aukstumu es nejutu, toties karstumu gan.
- Tu teici, ka nejūti aukstumu, bet tavās mājās vienmēr ir izkurināts kamīns...
- Es nevaru nekurināt – telpās kļūs mitrs, parādīsies pelējums un sienās var rasties plaisas. Turklāt, nav patīkami sēdēt mitrā krēslā un lasīt iepelējušas grāmatas, kurām lapas salipušas kopā. – Es pasmaidīju. - Ko vēl tu vēlies par mani uzzināt?
- Kāpēc tu vienmēr nēsā vīriešu drēbes?
- Labojums – tās ir drēbes, kuras nēsā vīrieši, bet tās visas ir šūtas pēc pasūtījuma īpaši man. Man patīk mans kostīms un... tā ir arī daudz ērtāk. Atšķirībā no daudzām citām, es neesmu ar mieru ciest skaistuma vārdā.
Dienu vēlāk biju devusies uz kādām viesībām. Mēs sēdējām pie kamīna un pārspriedām jaunākās tenkas. Līdz ar vēl dziļākas tumsas iestāšanos, sarunas sāka virzīties mistikas virzienā un tālāk jau tika runāts par dažādām dīvainām parādībām un notikumiem. Tur nebija nekā ievērības cienīga, līdz...
- Vai esat kaut ko dzirdējuši par asinssūcējiem?
- Valdības vai citiem?- Kāds noteica un iesmējās. Viņam pievienojās arī pārējie.
Runātājs nosodoši papurināja galvu un pieliecās tuvāk. Šoreiz viņš runāja pieklusinātā balsī.
- Nē, es to domāju nopietni. Vai esat ko dzirdējuši par šiem tā saucamajiem... vampīriem? – Viņš ievilka elpu un uzmeta visiem bailīgu skatienu.
Es viņiem daudz ko varētu pastāstīt, nodomāju pie sevis un pasmīnēju. Protams, es negrasījos to darīt.
- Patiesībā jā, - ierunājās viens no vīriešiem, kurš stāvēja pie kamīna.
Visu skatieni pievērsās viņam. Izbaudot sev pievērsto uzmanību, viņš ieturēja pauzi un tikai tad turpināja.
- Nesen dzirdēju šādu stāstu – Suseksas grāfistē vietējie iedzīvotāji uzlauzuši kādu kapliču. Viņiem bijušas aizdomas, ka mirušais būtu varējis kļūt par vampīru.
Sievietes noelsās.
- Sīkāk, pastāstiet sīkāk! –Kāda vecāka kundze pieprasīja. Viņiem bija gluži vienalga, kādus stāstus klausīties, galvenais, lai tie būtu aizraujoši.
- Un, kas notika tālāk? – Piebalsoja kāds no vīriešiem.
Runātājs pasmaidīja.
- Es labāk izstāstīšu visu kā bija. Pirms dažiem gadiem tur nomirusi kāda meitene. Viņa bija iemīlējusies kādā puisī, bet viņš meiteni pametis citas dēļ. Meitene ļoti cietusi un no bēdām nomirusi. Lai gan viņas slimība tika slēpta, ciemā paklīdušas runas, ka nabaga meitene pēc nāves varot pārvērsties vampīrā – tā reizēm notiekot ar priekšlaicīgā nāvē mirušajiem. Reiz ciemā kas tāds jau bija gadījies. Tādēļ bija nepieciešams nodrošināties, iedurot mirušajai sirdī mietu, ieliekot zārkā ķiplokus un tamlīdzīgi. Ģimene kategoriski pret to iebilda, sakot, ka neļaus tā izrīkoties ar nelaimīgo meiteni. Viņu apglabāja dzimtas kapličā, kuras apsargāja.
- Kāds bija šīs meitenes vārds?
- Lūsija Vestmorlenda.
Es saspringu. Šķiet, satraukums pavīdēja arī manā sejā. Plaukstas iekrampējās krēsla roku balstos. Daudz netrūka un es būtu pārvērtusi tos skaidās. Lūsija Vestmorlenda bija ne viena cita kā es, pilnā vārdā Lūsija Lukrēcija Vestmorlenda. Draugi un tuvinieki mani sauca par Lukrēciju, vārdu „Lūsija” izmantoja tikai dokumentos un oficiālos gadījumos.
- Un tālāk.
Mana sirds turpināja satraukti sisties. Ja kādam būs izdevies atvērt zārku, ģimenes noslēpums tiktu atklāts!
Stāstītājs turpināja bezrūpīgā tonī:
- Nāksies jūs apbēdināt. Zārkā atradās tas, kas reiz bijusi mis Vestmorlenda.
Visi izdvesa vilšanos pilnu nopūtu, bet es pilnībā zaudēju mieru. Zārks nebija tukšs! Kā gan tas bija iespējams? Tie nevarēja būt mani kauli – es taču nebiju gars, bet gan ķermeniska būtne. Kas gulēja manā zārkā? Vai tiešām mana ģimene būtu kādu nogalinājusi, lai noslēptu notikušo? Nē, tas nevarēja būt, es sev teicu, viņi nekad tā nerīkotos. Es mēģināju apslāpēt šo domu, taču prāts izrādījās bezspēcīgs – man bija jādodas atpakaļ uz mājām noskaidrot, kas noticis.
Sveša balss atsauca mani atpakaļ realitātē.
- Mis Lokvuda, ko jūs par to domājat? Vai iespējams bēdāties par mīļotā nodevību tik stipri, ka jāmirst?
Man nācās krietni saņemties, lai notēlotu bezrūpību.
- Ja jau jūs man to jautājat, tad nepazīstat sievietes prātu. Mēs esam jūtīgas būtnes un ir lietas, kuras varam uztvert saasināti.
- Vai jūs varat iedomāties šādu situāciju savā dzīvē?
- Kādēļ jūs man to jautājat? Pareizi, es taču esmu vienīgā neprecētā lēdija šajā kompānijā... Nē, nevaru. Es tomēr esmu diezgan egoistiska un nemaz neprotu mīlēt tā, lai varētu tā pārdzīvot nodevību.
- Tad jau labi. Nabaga mis Lūsija...
Pārejie piekrītoši pamāja.
- Jā, nabaga Lūsija...
Izdzirdējusi ziņu par sava kapa uzlaušanu, es nespēju rast mieru. Man vajadzēja satikt tēvu. Es apzinājos, cik tas ir bīstami, taču neredzēju citu ceļu. Es uzlēcu zirga mugurā un devos atpakaļ uz savu dzimto pilsētu, ar aprēķinu, lai sasniegtu to vēlu vakarā.
Ceļš bija nogurdinošs – ne fiziski, bet gan garīgi. Attālums starp Londonu un manu dzimto pilsētu bija tikai kādas 50* jūdzes. Jo vairāk tuvojos tēva mājām, jo vairāk jutu, ka atmiņas kā spīles apņem mani no visām pusēm un smacē. Bija jau vēls, taču viesistabā dega gaisma. Ārdurvis nebija aizslēgtas un es pavisam klusu ielavījos iekšā. Palūkojos pa atslēgas caurumu uz viesistabu un atviegloti nopūtos.Tēvs bija viens pats. Uzmanīgi atvēru durvis. Viņš palūkojās uz tām un, ieraudzījis mani, pielēca kājās.
- Lukrēcij!
Mēs metāmies viens otram pretī un apskāvāmies. Jutu, kā par viņa vaigiem rit asaras. Pēc brīža viņš atguva savaldību un pastūma mani nost.
- Bet... ko tu šeit dari? Es taču tev pieteicu nekad šeit neatgriezties. Tas ir pārāk bīstami. Īpaši tagad...
- Es dzirdēju par kapličas uzlaušanu un nevarēju neatbraukt. Pasaki, kas guļ manā kapā?
Viņa vaigs sadrūma.
- Kalpone.
It kā uzminējis manas domas, viņš steigšus turpināja:
- Es viņu nenogalināju. Pāris mēnešus pēc tavas nāves es pieņēmu darbā kādu jaunu kalponi. Diemžēl viņa saslima un nomira. Radinieku viņai nebija, tādēļ es pieteicos samaksāt par bērēm. Grasījos viņu apglabāt kapsētā, taču tad man ienāca prātā kāda doma... Tavs kaps bija tukšs un ārēji viņa bija nedaudz līdzīga tev... Tāpēc es ieģērbu viņu tavās drēbēs un apglabāju Vestmorlendu dzimtas kapličā, savukārt kapsētā apbedīju zārku, kurš bija piepildīts ar smilšu maisu.Tas bija vienīgais veids kā apstādināt vietējo ļaužu apsēstību ar vampīriem.
Es neviļus nodrebēju. Ko gan tēvam bija nācies izciest manis dēļ...
- Kad atvadījāmies, es jau tev teicu – cilvēki bija kā apsēsti ar domu, ka tu pēc nāves pārvērtīšoties vampīrā. Pēc tavām bērēm nebija pagājušas ne divas dienas, kad viņi lūdza atļauju ieiet kapličā un... – šos vārdus viņš izteica ar riebumu – nodrošināties pret tavu uzmošanos. Es pateicu, ka nepieļaušu apgānīt savas nabaga meitas līķi, bet nojautu, ka tik viegli viņi mierā neliksies. Tādēļ kopā ar taviem brāļiem un kalpiem sākām apsargāt kapliču. Gandrīz katru nedēļu nācās atvairīt mēģinājumus to uzlauzt.
Kad ciemata ļaudīm tomēr izdevās ielauzties kapenēs, viņi atrada zārku ar pīšļiem. Kopš tās dienas runas izbeidzās. Tavs vārds atkal ir tikpat tīrs, kāds tas bija tavas dzīves laikā.
Uzlūkoju savu tēvu. Šo divu gadu laikā viņš bija tik ļoti novecojis. Lūpu kaktiņi bija noslīdējuši uz leju, mati gandrīz sirmi un sejā – rūpju pilna sejas izteiksme.
- Ak tēt, kā lai es tev atlīdzinu par visu, ko esi manā labā darījis?
- Vienkārši dzīvo. Esi laimīga šajā dzīvē, ja reiz iepriekšējā tev tas nebija lemts.
Sapratu, ka ilgāka mana uzkavēšanās šeit būs sāpīga mums abiem. Taču bija viena lieta, kuru vēlējos paveikt, pirms dodos prom.
- Vai mani brāļi jau guļ?
- Jā.
- Vai drīkstu uz viņiem palūkoties? Šī ir pēdējā reize, kad varu viņus redzēt.
Viņš pamāja.
Uzkāpu augšā pa trepēm un caur durvju šķirbu ielūkojos brāļu istabās. Domās atvadījos no viņiem. Jutu pret viņiem milzīgu mīlestību un pateicību. Viņi turpināja par mani rūpēties pat pēc manas nāves.
Jutu, ka ilgāk vairs nespēju šeit palikt. Atvadījos no tēva – šoreiz uz visiem laikiem – un aizjāju nakts melnumā.
Jutos nomākta. Atgadījums ar zārka uzlaušanu un tikšanās ar tēvu bija pamatīgi satricinājuši manu iekšējo līdzsvaru. Kaut gan, tas šūpojās uz vienu vai otru pusi arī pirms tam – Naidžela dēļ.
Nolemtība, kura apzīmogoja mūsu attiecības, sāka kļūt arvien nomācošāka – vismaz man. Mani plosīja pretrunīgas jūtas. No vienas puses, man patika būt kopā ar Naidželu. Viņa sabiedrībā es vienmēr jutos labi, man patika viņa pieskārieni un es ar prieku gaidīju viņa ierašanos manās mājās. No otras puses, divi vientulības gadi – viens absolūtas, otrs nosacītas vientulības – bija mani pārvērtuši. Agrāk, vēl savas cilvēka dzīves laikā, es domāju, ka nespētu savu mūžu pavadīt viena. Es vēlējos ģimeni, bērnus. Tagad biju sapratusi,ka gluži labi jūtos viena. Pat pārāk labi. Biju pieradusi dzīvot, sekojot tikai savām vēlmēm. Es nozudu, kad vēlējos būt viena un uzmeklēju citus, kad man vajadzēja sabiedrību.
Manām un Naidžela attiecībām kļūstot tuvākām, nācās aizdomāties par dažādām lietām, kuras man iepriekš nebija ienākušas prātā. Ja mēs šķirtos, tālakais būtu vienkārši: es nozustu un mēs nekad vairs netiktos. Ja mēs tomēr mēģinātu palikt kopā... Naidželam būtu pilnībā jāpiemērojas man un ik pēc pāris gadiem jāmaina dzīvesvieta. Precības radītu papildu sarežģījumus. Paietu pāris gadi un Naidželam būtu mani jāslēpj no savas ģimenes. Viņi pamanītu, ka mana seja joprojām ir tikpat jauna. Vai arī... Naidželam nāktos saraut visas saites ar ģimeni un vienkārši pazust. Meli kļūtu par neatņemamu viņa dzīves sastāvdaļu. Gadiem ejot, viņš novecotu un būtu spiests redzēt spogulī, kā viņa sejā ievelkas grumbas un mati nosirmo. Ik reizi, kad viņš paskatītos uz mani, viņam pretī vērtos mana mūžam jaunā seja. Mūsu mājā nekad neatskanētu bērnu smiekli. Jo ilgāk mēs būtu kopā, jo smagāk tas būtu mums abiem. Vai es to gribēju? Un vai es varēju pieļaut, ka Naidžels manis dēļ nodzīvo tādu dzīvi?
- Kā jums liekas – kura laulība ir labāka – tāda, kura slēgta mīlestības vai aprēķina dēļ?
Žēl, ka es tobrīd nevarēju redzēt savu seju. Tādu jautājumu nebiju gaidījusi.
Par Londonas sabiedrības krējumu bija dzirdētas visādas lietas, tostarp – ka tas ir sasmacis un liekulīgs. Nezinu kā man tas izdevās, bet es parasti sastapos ar tā interesantāko un atvērtāko daļu. Mani pieņēma par spīti faktam, ka neuzvedos kā pienāktos kārtīgai Viktorijas laikmeta meitenei.
Daudzas durvis man bija plaši atvērtas un cilvēki labprāt uzklausīja manu viedokli dažādos – arī strīdīgos – jautājumos. Nonācu pie secinājuma, ka katrai sabiedrībai – arī viskonservatīvākajai – nepieciešami savi atkritēji un dumpinieki. Ar to es domāju – sabiedrība pati pamudina kādu nostāties tai opozīcijā – līdzsvara dēļ.
- Man pieņemams ir kā viens, tā otrs variants. Es pat nevaru pateikt, kā varētu būt labāk. Jūtas mēdz būt nepastāvīgas. Un ko darīt, ja mīlestība beidzas? Kā dzīvot tālāk? Ja laulību slēdz ar aprēķinu, tai vismaz ir konkrēts mērķis, parasti – stiprināt divas ģimenes. Grūti pateikt, kā būtu labāk... Cilvēki var būt laimīgi gan tā, gan tā. Svarīgi, lai abas puses zinātu, kādēļ tiek slēgta laulība. Lai nebūtu tā, ka viens precas mīlestības, bet otrs – aprēķina dēļ.
- Jā, tas ir ļoti būtiski. Piemēram, mēs ar sievu tikām saprecināti, lai apvienotu mūsu ģimeņu bagātību, bet vēlāk iemīlējām viens otru un esam laimīgi kopā jau četrdesmit gadus, - teica kāds sirms vīrs.
- Arī mani saprecināja. Es cienu savu sievu un viņa zina, ka var uz mani paļauties. Es neteiktu, ka tā ir mīlestība, taču esmu laimīgs, - viņam pievienojās kāds lords, pēc izskata apmēram 45 gadus vecs.
- Un ko domā pārējie? – ievaicājās Dereks, mūsu diskusijas aizsācējs. Viņš bija labi zināms ar savām interesantajām un brīžam provokatīvajām sarunu tēmām. Viņam patika redzēt cilvēkus dedzīgi diskutējam un aizstāvam savu viedokli.
Pārējo atbildes īpaši neatšķīrās no manējās. Drīz vien nolēmu palūkoties, kas notiek citur un devos prom.
Jo vairāk domāju par sevi un Naidželu, jo spēcīgāk mana iekšējā balss teica – mums jāšķiras. Reizēm šī balss kliedza. Mūsu attiecības tik un tā reiz beigtos un šīs beigas būtu iespējamas tikai uz skumjas nots. Mūsu varā bija tikai izvēlēties, cik lielas šīs skumjas būtu. Zināju, Naidžels no manis neatteiksies, tādēļ rīkoties vajadzēja man.
- Lukrēcij, kādēļ tu negribi man ļaut tevi mīlēt?
Tā iesākās vissmagākā mana un Naidžela saruna. Tai bija jākļūst par atvadām.
- Tādēļ, ka šī mīlestība ne pie kā laba nenovedīs. Es nevaru tevi pārvērst vampīrā. Es neticu mūžīgai mīlestībai. Es ticu mīlestībai mūža garumā. Mūsu mūžs nekad nebeigsies. Mēs nekad nenovecosim, nekad nemainīsimies ārēji. Es nevaru ļaut tev palikt kopā ar mani tāpat. Es nekad nekļūšu vecāka, savukārt tu novecosi. Man blakus tu izšķiedīsi savu dzīvi. Tu vadīsi savas dienas noslēgtībā un atrauts no pasaules, kurā ir tik daudz aizraujošu lietu. Kādu dienu tu nomirsi manās rokās. Tu aiziesi laimīgs, bet es palikšu viena. Uz mūžu. Tāpēc ej... un ļauj iet arī man.
- Lukrēcij, - viņš sacīja un pastiepu roku manā virzienā.
Es parāvos atpakaļ un papurināju galvu.
- Naidžel... Ja vien mēs būtu satikušies agrāk... Tad es vēl būtu dzīva...
Viņš pienāca tuvāk, lai mani noskūpstītu uz atvadām, taču es pakāpos vēl soli atpakaļ.
- Nē. Ja tu tagad mani noskūpstītu, šis skūpsts būtu pilns skumju un nepiepildītu cerību. Es negribu, lai tavas pēdējās atmiņas par mani būtu šādas. Gribu, lai tev atmiņā paliek tas vieglums, kurš mūsu starpā valdīja agrāk. Tagad ej.
Es pagriezos un, neļaujot viņam vēl ko iebilst, iegāju mājā, smagi aizverot aiz sevis parādes durvis.
Nākamajā vakarā pēc šķiršanās no Naidžela sēdos karietē un devos prom uz Edinburgu. Oficiālā – Londonas augstākajai sabiedrībai domātā – informācija vēstīja, ka esmu pieņēmusi piedāvājumu paciemoties pie kādas dizčiltīgas ģimenes Skotijā. Zinot manu straujo dabu, tas nevienu nepārsteidza un arī neradīja īpašas baumas. Ar laiku par mani vienkārši aizmirsa.
Londonā neatgriezos teju pusgadsimtu. Pāris reižu biju tur caurbraucot, taču centos neuzkavēties. Nekad necentos kaut ko uzzināt par Naidželu. Ceru, ka viņš paklausīja manam padomam un aizmirsa mani. Ceru arī, ka viņš nomira laimīgs.
• 5 pēdas 8 collas = 1.74 – 1.75 m
• viens jards = 91.4 cm
• 50 jūdzes = apmēram 70 km
Kristīne Čeirāne (c) 2009
Citēšanas vai pārpublicēšanas gadījumā atsauce uz mani obligāta
(02.12.2009) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Jaunā gada vakars klusi
Panācies uz Tavu pusi -
Atver durvis, iekšā sauc,
Lej pa simts un ārā trauc! ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Lapsēns
Reiz dzīvoja kāds labi audzināts, piemīlīgs un romantisks lapsēns. Viņa ala bija netālu no kādām mājām, kurās dzīvoja patīkami un jauki cilvēki, kuru saimniecībā bija dažādi mājlopi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
|
Autori
