X

Feini!
Reklāma

 
LITERATŪRA
Neizdotās grāmatas
Humors un satīra
Dzeja
Īsrindes
Pasakas
Proza
Stāsti
Raksti
Neklasificēta jaunrade Valters Bergs
MĀKSLA
IZKLAIDE
INTERESANTI
Autori
Arhīvs
Feini! čats (online - )
Aktualitāšu arhīvs
Feini! iesaka apmeklēt
 
 
 
     

LITERATŪRA

skatīt visu
Autori | Sintii | Neizdotās grāmatas | Paradīzes Dārzi. |
Paradīzes Dārzi-7.nodaļa. Jauns sākums. II
  
Ievietojis: Neaizmirstuliite |
Komentāri (1)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija

No istabas atskanēja zema vīrieša balss: - Kas tur ir? – par atbildi es jautāju: - Drīkstu ienākt? – tagad sāku justies drošāka. Balss klusēja, tad atkal ierunājās: - Vienu mirklīti. – viņš izklausījās visai aizņemts un nelaipns.
- Ienāciet! –
Atvēru sarkankoka durvis un pacēlu galvu augstāk, lai neizskatos tik pakļāvīga. Uz brīdi apstulbu, bet to neizrādīju. Juliāns nebija nekopies un neskuvies, kā iepriekš biju domājusi. Savā priekšā drīzāk ieraudzīju inteliģentu vīrieti, ar tumšzilām acīm, kā visai ģimenei, izņemot Lailu. Mati – kupli sniedzās nedaudz tālāk par pakausi. Zodā neliela bedrīte. Viņš sēdēja ratiņkrēslā, nolicis rokas uz katras malas. Viņš uz manis skatījās caururbjoši un nepakustējās ne vaibsts, ne mazais pirkstiņš, kas kaut nedaudz atklātu viņa emocijas. Juliāns drīzāk izskatījās pēc statujas veikala plauktā.
- Es jau teicu, ka man nevajag kopējas! Vai kāds mani vispār dzird? – Juliāns nicīgi nosprauslājās, taču lūkojās uz manis, atlicis savus darbus. Manī pēkšņi sakāpa briesmīgas dusmas! Es necietu cilvēkus, kuri sevi uzskatīja par pārāku, lika zemāka slāņa cilvēkiem justies kā mēslam uz krokodilādas tupeles. Kad ieraudzīju viņa augstprātīgo ģīmi, gribēju iecirst tam pamatīgu pļauku, lai neskatās uz manis kā uz recekli! Tomēr apvaldīju dusmas. – Es negribu kopējas! –
Beidzot vairs neizturēju viņa nicīgo ģīmi. – Esmu atnākusi, lai tev palīdzētu nokļūt uz kājām, nevis lai ņemtos ar zīdaini pieauguša vīrieša paskatā! Varēsi visu mūžu braukāt ar saviem ratiņiem, ja pats sev nepalīdzēsi, esmu nogurusi sastapties ar tādiem riebekļiem kā tu, kurš uzskata sevi par labāku, tikai tāpēc, ka tam ir vairāk naudas, tiepjas kā aušīgs bērnelis, man vajag darbu lai nodrošinātu savas mazulītes nākotni, ja vajadzēs tu man staigāsi rīt pat, jo ar maziem bērniem galā tikt es protu! – Neapjautu, kad stāvēju viņam pavisam tuvu, manas dzēlīgās acis bija tuvu viņējām, savu rādītājpirkstu biju iebadījusi tam krūtīs. Beidzot pamanīju Juliāna acīs izbrīnu, šaubas un apjukumu. Negribēju gaidīt viņa „komplimentus”, tāpēc veikli apcirtos un izgāju pa durvīm. Pavērsu galvu atpakaļ un nomurmināju: - Šovakar atgriezīšos ap deviņiem, kad tava māte man pasniegs dažus norīkojumus! – Pēdējo mirkli pamanīju puisi, kurš vēl joprojām skatījās tā it kā būtu aizskarta viņa pašcieņa. Bet man bija vienalga, lai tup kā bruņurupucis. Manī joprojām kūsāja lielas dusmas, es zināju, ka sācies karš. Es viņu necietu! Lai arī kāds pašpārliecināts kretīns viņš bija, Niks gan Juliānam nelīdzinās. Nodomāju. Riebeklis, lai tik spurojās. Pēkšņi iekliedzos. Aiz uztraukuma, mašīnā biju aizmirsusi savu meitu! Kāda gan māte es esmu, nolamāju sevi. Drīz savu bērnu aizmirsīšu uz soliņa, ārprāts! Skrēju uz mašīnu, bet tad dzirdēju Mariannu aiz sajūsmas sitam plaukstas un bubinām visādus mīļvārdiņus. Tātad Marī jau bija tikusi klāt Franciskai! Pasmējos sevī un nokāpu pa kāpnēm, lielajā zālē redzēju Niku un viņa māti, kura rokās turēja manu meitiņu.
- Cik tev ir burvīga mazulīte! – joprojām līksmā balsī runāja sieviete. Šķita, ka Franciskai viņas uzvedība patika. Viņa mētājās ar mazajām rociņām un smaidīja. Ieraudzījusi mani, meitiņa pastiepa rokas. Priekā ietrīsējās sirds, kad Franciska tā darīja, gribēdama pie savas īstās mātes. Paņēmu rokās un noskūpstīju uz vaidziņa. Iečukstēdama ausīs piedošanas vārdu, ka to aizmirsu mašīnas aizmugurējajā sēdeklī.
- Marī, šodien labs loms! – iesaucās Lails, kas tikko bija pārradies no zvejas. Sabijos ne pa jokam, jo ikreiz, kā atcerējos biznesa vīrieša drūmo skatienu, tā tirpas skrēja pa kauliem. Viņš ikvienam spēja iedvest cieņu. Ienācis zālē, Lails uzmeta man lietišķu skatienu, kurā uz brīdi saskatīju Juliānu.
- Labdien, Detertika kungs! – kā zaldāts noteicu.
- Sveiki! Ā, jaunā dāma no veikala! Mūsu jaunā kopēja, tavs vārds? – Lails vairs neizklausījās tik noslēgts. Tāds kā atmaidzis. Nikam jau atkal bija taisnība attiecībā uz savu ģimeni!
- Ulla Haninga! – majestātiskā tonī nosaucu savus iniciāļus. Priecājos par savu rāmumu. Daudzi cilvēki uzreiz noprata, ka komunicē ar nobriedušu sievieti.
- Priecājos! Laikam esmu ieradies laikā uz tēju! – Lails nedaudz pacēla galvu un paostīja gaisu.
- Nāc, mīļumiņ, es tev uzvārīšu mežrozīšu tēju! –
- Neciešu mežrozītes, Marija! Cik tu man vari mēģināt iebarot tās, es gribu augļu tēju, labi daudz cukura! – vīrietis izklausījās pavisam kā mazs zēns, kad runāja ar savu dzīvesbiedri. Tā ir īsta mīlestība, nodomāju. Abi attālinājās līdz lielajām durvīm, kas veda uz virtuvi. Plašās zāles viducī palikām tikai mēs divi – es un Niks. Uzkāpdams sniega pikucim, Niks pavērās pret mani.
- Kā tev patīk mana ģimene? –
- Tev tā ir lieliska! – Tik tiešām, es biju par to sajūsmā, izņemot... izņemot Juliānu.
- Un Juliāns? – puisis pajautāja, nenolaizdams acis no manis.
- Drīz viņš staigās! – neapjautu, cik skarbi to pateicu.
Niks smējās tā, ka skanēja visa telpa. – Es taču teicu! –
- Ha, ha! – samāksloti pasmējos Nikam līdzi.
- Bet tādējādi es būšu savtīgs un teikšu, ka nevēlos, lai brālis tik ātri atlabtu. –
- Kāpēc...? – pienācu viņam tuvāk.
- Tāpēc, ka princese pamestu karaļvalsti un vientuļais dārznieks paliktu vēl vientuļāks un nomirtu starp saviem audzētajiem ērkšķiem! –
- Vai dārznieks būtu tik gļēvs, ka izlaistu garu kaut kādos krūmos? –
- Nē, dārznieks izlauzīsies no ērkšķiem, jo būs pārdomājis, paņems veco kleperi un aizjās princesi meklēt... –
- Un vai viņš to atrada? – jutu savu sirdi pukstam straujāk. Nika elpa kņudināja manu kaklu.
- Jā, nabags atrada princesi un tagad redz savā priekšā! – puisis apņēma manu vidukli un piekļāvās ciešāk. Biju padevusies viņa valdzinājumam un Nika rokās biju kā sakusis metāls. Es gribēju... piepeši atsprāga durvis un pa tām galvu pabāza Marianna. – Jūs tur? Nāksiet, Ullitai jāapspriežas par darbu! – Iesmējos, līdz ar mani Niks. Es pati zināju, ka mans vārds nav domāts, lai no tā izlocītu mīļvārdiņu, taču nepārspējamajai Mariannai, tas bija izdevies. Laikam tā skatījās par daudz meksikāņu seriālus. Tagad tikai brīnījos kā Franciska nebija saspiesta starp mums abiem. Mazā rātni sūkāja knupi un pārmaiņus skatījās uz mums abiem. Jā, tik tiešām! Īstas Meridonu asinis! Tagad jau skaistulīte ne tikai līdzinājās Nataniēlam, bet arī vērtās gudra, neraksturīgi savam vecumam, viņa bija noslēgta un pacietīga, par ko ļoti priecājos, taču vislielākais prieks bija tas, ka viņas acīs spulgojās smaragdi, nemierīgs okeāns vētrā, tieši tādas pašas kā man. Biju laimīga, ka vismaz Meridoni nebija laupījuši neparastās Haningu acis.
Sēdēju savā jaunajā istabā, kura nemaz neatgādināja veco. Šī bija skaistāka, nudien gaišāka par iepriekšējo. It īpaši man patika garie, baltie aizkari, kas nokarājās pār palodzi. Pie sienām bija izvietotas neskaitāmas glezniņas ar brīnišķīgiem dabasskatiem, nespēju saprast, cik daudz naudas bija jāiegulda, lai nopirktu visus šos mākslas darbus! Iemetu acis rokas pulkstenī un konstatēju, ka ir jau bez divdesmit deviņi. Pārskatīju vēlreiz darbu sarakstu, lai ierastos tieši deviņos pie Juliāna. Gribēju parādīt savu precizitāti un nelokāmību jau pirmajās darba dienās, lai beidzot tas kretīns saprot, ka ar mani tik vienkārši jokot nevarēs. Varēju te vēl sēdēt, līdz paskries pēdējā minūte, jo mana istaba bija novietota tieši blakām viņējai, kā jau kopējai. Neticēju, ka te agrāk dzīvojušas vecas, īgnas kopējas, kurām pašām būtu jādzer zāles. Varbūt Marianna nedaudz pārspēlēja, jo vecu cilvēku var padarīt tikai tā uzvedība. Gan jau iepriekšējās bija tikpat apņēmīgas un taisnas kā es. Nedaudz sabijos, varbūt mēģināšu nebūt tik tradicionāla kā pārējās, jo man taču patika būt savādākai un nemaz nebiju radusi rokas klēpī salikt, adīt un pieskatīt bērnus. Paskatījos blakus savai gultai, kur nebija manas meitas gultiņa. Marianna teica, ka Franciskai jāatrodas blakus viņas istabai, man būtu kārtīgi jāizguļas. Zināju, ka Marī par daudz pārspīlē, bet tik un tā, savai meitai centīšos būt pēc iespējās biežāk klāt. Aiziešu pēc saviem darbiem, negribēju, lai es kļūtu par darba vergu un atstātu svarīgāko malā.
Aprauti pieklauvēju pie Juliāna durvīm. Nesagaidījusi atbildi, iegāju iekšā bez nedrošības, jo es viņu jau brīdināju, ka ienākšu deviņos. Šoreiz puisis uz manis neskatījās, tikai bija koncentrējies uz savu darbu. Nespēju saprast, ko viņš tik aizrautīgi dara, ka neiet ar ģimeni kopīgi pusdienot. Pienācu tuvāk, pametu skatienu pāri plecam un ieraudzīju pilnu galdu piekrautu ar detaļām. To centrā stāvēja diezgan liels kuģa modelis, kuram arvien pietrūka vajadzīgās detaļas. Apsēdos uz blakus krēsla un uzliku savu galvu uz sakrustotajām rokām. Viņš izskatījās ļoti aizņemts, ka negribējās traucēt, jo kuģis bija patiešām skaists un prasīja daudz pūļu. Juliāns īsi uz manis pablenza, tad ieteicās: - Es nevaru koncentrēties, kad kāds skatās, ko es daru! – Šoreiz viņu sapratu, jo arī es nevēlētos lai mani traucē tik smalka darba laikā.
- Mums jāpavada laiks svaigā gaisā, jāveic dažas masāžas terapijas kājām, hmm... un vēl šis tas. – nolasīju no saņurcītās lapiņas, ko izvilku no svārku kabatas.
- Vēl nezini visu no galvas? – Juliāns atkal iejautājās, šķietami samierinājies ar manu klātbūtni. Nepiekrītoši papurināju galvu.
- Un tu neesi profesionāla kopēja, vai ne? – viņš viszinīgi noteica.
Atkal papurināju galvu. Juliāns tikai vāri pasmaidīja, tajā gan nesaskatīju neko no mīļuma. Juliāns atrāvās no sava iesāktā darba, uzvilka cepuri, cimdus un mēteli. Tad paskatījās uz manis izaicinoši un nomurmināja: - Jo ātrāk beigsim šo nejēdzību, jo ātrāk turpināšu savu darbu! –
Skanīgi iesmējos. – Tā kā mazs puika! Tavs darbs nekur neaizbēgs! – gribēju viņu izstumt pa durvīm, bet Juliāns norūca, ka pats varot.
- Nu dari kā zini, paldies, ka dari darbu manā vietā, vismaz man nebūs tik daudz jāstrādā! – zobgalīgi ieteicos. Tas tūlīt iedarbojās. Juliāns spītīgi atlaida rokas no riteņu malām un sakrustoja tās uz krūtīm. Uzvaroši pasmaidījusi, sāku stumt krēslu uz izejas pusi, pie durvīm apstājos lai uzvilktu mēteli un cimdus. Pagriezos uz durvīm, kas veda uz virtuvi un no turienes bija iznācis Niks. Viņš neticīgi pablenza uz mums abiem, nezināju, kāpēc.
Izstūmu Juliānu laukā no mājās. Grasījos viņu stumt uz parka pusi, bet tad viņš atkal ņēmās pats stumties, it kā būtu redzējis Nika garo ģīmi, kad pamanīja Juliānu pakļaujamies, bet viņš nekad nepakļāvās! Tā kā uz vakaru ārā bija apledojis, ratiņkrēsls pa ledu griezās kā vilciņš, gribējās smieties, taču zināju, cik viņam grūti aprast ar savu nevarību. Ar varu sāku krēslu stumt uz parku, nomurminādama: - Liecies nu mierā, man tu neko nepierādīsi! – Juliāns klusēja un beidzot bija rāms. Nodomāju, ka pat mana meita ir mierīgāka, būdama vēl autiņos. Ārā jau bija krietni satumsis, taču viss privātmājas plašais parks bija apgaismots ar neskaitāmām laternām. Sāka salt kājās, nožēloju, ka nebiju uzvilkusi bikses, lai gan svārki sniedzās krietni pāri celim, būdami bieza materiāla, kājās zeķbikses un garie zābaki. Izbraukāju milzīgo parka teritoriju tikai līdz pusei, kad jau biju paspējusi nogurt, jo biju slidinājusies pa ledainākajām vietām, līdz ar visu krēslu un Juliānu, no manis tomēr nebija izgājuši bērnības prieki un untumi. Viņš izskatījās dikti pārsteigts, kas es pārgalvīgi slidinājos, pieķerdamās pie krēsla apmalēm, vilkdama puisi līdzi. Vai man tikai tā likās, ka vienu brīdi Juliāns pasmaida? Gan jau tikai gribēju viņu redzēt smaidām, jo man apnika drūmais skatiens. Jā gan, es dievināju slidot, vēl vairāk, kad kājās bija īstas slidas, nevis tikai zābaki, kurus ātri varēja nodeldēt.
- Tev labi sanāk veidot kuģu modeļus. – ierunājos, jo man riebās klusums.
- Cenšos. – pēc neilga pārdomu mirkļa izmocīja Juliāns.
- Mans vectēvs bija jūrnieks, vienmēr devās divu dienu zvejā ar savu mazo, veco kuterīti, viņam tajā atradās daži kuģu modeļi un viens no tiem atgādināja tavu veidoto. –
- Un ko tagad dara tavs vectēvs? – Juliāns par brīnumu pateica jēdzīgāku teikumu.
- Aizgāja bojā, uzskriedams kādai klintij, vai vienkārši kuterī radusies sūce, vēlāk mums paziņoja, ka jūrā atrastas kuģīša paliekas. –
- Žēl - Juliāns nomurmināja.
Šovakar viņš tomēr nedaudz bija atvēries sarunai, vairāk gan runājām par kuģiem, modeļiem un visādā ziņām puiciskām lietām, taču pirmais solis uz viņa atlabšanu, bija izdzīt tās drausmīgās domas no viņa galvas. Beidzot bija jāsāk kaut kas darīt. Jāspēj kaut reizi pasmaidīt un uztvert visu optimistiski, lai cik draņķīgi nebūtu. Taču šovakar nedaudz pamainīju savas domas par Juliānu, bet kā jau iepriekš novēroju, ja viņš nespītējās kā jauns skuķis, tad izvērtās pavisam gudrs vīrietis un tādā bija patīkami klausīties.
Es pat nemanīju kā aizrit laiks, kad laukā bija iznākusi Detertikas kundze.
- Vai man dieniņ, es jau domāju, kurā dīķī būsiet nogrimuši! Nāciet iekšā, kamēr vēl nebūsiet apsaldējušies! Iesmējos, jo mēs abi vienlīdz satrūkāmies, kad dzirdējām Mariannas augsto balss toni.
Biju iegājusi virtuvē. Marī bija uzlikusi vārīties ūdeni tējai. Tā tagad tiešām būtu laikā! Palūkojos aiz sevis, taču Juliānu nekur nemanīju, viņš atkal bija pazudis savā istabā un ieslīdzis darbos, kas darbināja tikai viņa rokas un smadzenes. Dzirdēju kā Marianna klusi nopūšas, jo viņa sen nebija pieredzējusi, ka vecākais dēls piebiedrotos tējas dzeršanas laikā, kas ģimenei bija tik ļoti svēta nodarbe. Aizskrēju uz viņa istabu apjautājos, vai viņš nenāks iedzert tēju ar ģimeni, taču Juliāns jau atkal bija kluss un spēja tikai papurināt galvu, neko nepārmetusi, izsteidzos no viņa istabas. Iegāju virtuvē, paņēmu divas karstas tējas krūzes un uzliku uz paplātes. Klusi atvainojos par galda atstāšanu, devos pie Juliāna.
Ienācu tumšzilajā telpā. Apsēdos uz tā paša krēsla un noliku krūzes uz galda.
- Ko tu dari? – Juliāns sarauca degunu.
- Atnesu tēju! Man šķita, ka es gudrāks, lai saprastu, ko es daru! –
- Ha, ha! – puisis lēni noburkšķēja.
- Netielējies taču, jo vairāk pretosies, jo pašam sliktāk būs, man taču ir tevi jādabū uz kājām, nepaildzini pats šo procesu! Bez tam, mums vēl dažas nodarbes ir palikušas! –
Juliāns nopūtās it kā sakauts un samaisīja neizšķīdušo cukuru tasītē. Abi klusēdami izdzērām savas tējas. Kamēr viņš ietiepīgi makarējās gar savu kuģi, es aplaistīju augus viņa istabā, tas gan neietilpa manos darba pienākumos, taču man bija žēl noskatīties, kā skaistie istabaugi nonīkst nekopti.
Vēlāk iesmērēju viņa kājas ar speciālu ziedi, kura man uzdzina šķērmu dūšu, taču beigu beigās apradu. Kādreiz mana māsa pēc aukstākām ziemas pastaigām izmasēja kāju apsalušos pirkstgalus, viņa darīja to tik prasmīgi un patīkami, ka citreiz speciāli lieku reizi gāju laukā ziemas laikā, vasarā izlūdzos, lai viņa man iemāca savu māku. Tagad bija mana kārta pielietot māsas speciālo metodi. Lai gan Juliāns savas kājas nejuta, viņš man atzina, ka izskatoties labi. Par to mēs abi brīnumainā kārtā pasmējāmies.
Neaizmirsu ieiet arī pie savas meitas, kura tikko bija pamodusies. Aiznesu viņu uz savu istabu un tur mēs sākām spēlēties. Izveidoju dažādas jokainas mīmikas, kas mazulītē radīja veselīgu humoru. Tu nu gan nelīdzinies Nataniēlam, mazā, mīļā meitenīte! Noskūpstīju viņas mazās pēdiņas, Franciska tās ik reizi atrāva un sāka smieties. Atvilku meitas gultiņu no Mariannas istabas, jo negribēju pieļaut, ka cita sieviete uzaudzina manu bērnu. Kad pabaroju, noliku Francisku gulēt, dziedādama šūpuļdziesmiņu.
Pamodos no rīta, kad mana mazulīte jau bija atvērusi zaļās actiņas un pacietīgi uzlūkoja mani, kad es viņu ievēroju, Franciska kautrīgi pasmaidīja un iekodās gumijas dinozauriņā. Nespēju vēl noticēt, ka mana meita tik ātri aug, nesen, kad vēl turēju rokās, bet tagad jau viņa naski rāpoja un dīdījās, izzinādama pasauli, paspēdama nogaršot it visu, ko sastapa savā ceļā. Tagad meitas kājas ik vakaru bija melnas, rokas netīras. Knupi jau atradu viņas autiņbiksītēs, taču pret tā pazušanu, Franciska nemaz neiebilda. Par visu vairāk viņai garšoja piens, vienmēr pudelīte izdzēra sausu, vēlāk pietaisīdama autiņus tā, ka tikko spēju paelpot. Pirms dažām dienām, kad vēl dzīvoju mātes mājā, biju apmeklējusi ārstus un aptiekas, gādādama par sava bērna veselību. Biežāk iegriezos rotaļlietu veikalos un es pat sāku tīksmināties par krāsainajām mantiņām, ja gājām mēs abas ar meitu, cilvēki smaidīja un piedāvājās palīdzēt. Mums abām tas ļoti patika. Vakar aizsūtīju māsai jauno adresi. Domāju, ka varēšu drīz sagaidīt jau pirmo vēstuli, kuras Evas gadījumā nemēdza būt īsas.
Ap deviņiem no rīta es izgāju no savas istabas. Māja šķita dīvaini klusa, laikam tāpēc, ka bija jau pirmdiena. Pārliecināta, ka neviena nav, naktskreklā aizsteidzos uz virtuvi, jo slāpes mani beidza vai nost. Arī tur viss bija kluss, varēju sajust tējas smaržu, gan jau Lails ar dēlu kārtējo reizi aizbraukuši darba darīšanās, nodomāju. Varēju justies mierīga, Franciskai pēc brokastīm vienmēr uznāca ilgs miegs, tāpēc viņa nebūt nejutās tagad viena. Iedzēru pāris ūdens malkus, kad sadzirdēju dīvainu troksni, it kā elsotu suņi... vai man dieniņ, sevī nopīkstēju, sirds dauzījās tik stipri, ka brīžam nesapratu, vai mana sirds pukst skaļāk vai tās suņu elsas. Ātri lavījos uz savu istabu, bet tad apstājos pusceļā. Es šokā atslīgu pret zāles lielo sienu, kad pamanīju divus milzīgus, spalvainos labradorus, kuri nebūt neizskatījās maziņi! Pieplaku pie sienas, abi mani ieraudzīja, taču nāca klāt luncinādamies, bet es nespēju pat pakustēties. Vēros uz viņiem kā uz nāves vēstnešiem, kuru apaļās brūnās acis drīzāk izteica draudzīgumu. Man nepatīk suņi, tik un tā! Galva griezās no satraukuma, bet tad pēkšņi izdzirdēju zemu balsi. Tā uzjautrinoši smējās. Nelietis! Tas bija Juliāns, kurs tikko bija izbraucis no savas istabas. Es stāvēju tikai īsā naktskreklā un sārtās čībiņās, kāds kauns, taču suņu dēļ nespēju izkustēties no vietas.
- Ko ņirdz, pasauc, savus draugus, ja negribi, ka es te aiz bailēm izlaižu garu! – nošņācu.
- Viņi taču tev nekā nedarīs, savu mūžu pat ierūkušies nav! –
Aizvēru acis, lai neredzētu lielos purnus, kas vērās manī.
- Puikas! Spartak, Metrobij, skrieniet šurp, nebiedējiet lēdijas! – Juliāns īsi iesvilpās. Abi labradori tūlīt pieskrēja pie sava saimnieka.
Atvēru acis un beidzot atgāju no sienas. Teciņiem vien steidzos uz savu istabu, bet mugurā jutu duramies Juliāna ņirdzīgo smīniņu.
(26.11.2009)
  
Prozas, stāstu, rakstu u.c. novērtējums. Kopvērtējums - 7.67
Balso arī Tu!
Gramatika, sintakse - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 7.5)
Izteiksmes līdzekļi - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 8)
Doma, saturs - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 7.5)
- balsot ar vērtējumu zem 4 vai ar 10 var tikai, ierakstot "viedoklī" pamatojumu.
Tavs viedoklis:
Niks:*
Tēma:
Komentārs *
Lūdzu ievadiet kodu *
Noteikumi komentējot
 
 

DISKUSIJAS

skatīt visu
Jaunrades čats
varbūt (viesis) (06.09.2018, 11:01)Ezis atvēra plaukstu un nožēloja.Tajā ielaidās bezdelīga ligzdu lipināt.Stipri vēlāk izšķīlās rudens saules stari,Bet ezis jau bija aizgājis.vāvijs (27.08.2018, 00:39)Viss jau joprojām ir forši, tikai neaktīvi. Es brīnos, ka kāds šo vairs lieto. Bet ļoti labi, man prieks. Nebiju te spērusi kāju divus gadus, pati savus brīnumus palasīt ienācu. Interesantāk...FAETONS (16.07.2018, 09:12)Sen neesmu te bijis, palasīju pirmajā lapā redzamos pantiņus, bet dzejas kvalitāti gribētos redzēt labāku,to neuzlabo ne atļauja ne liegums to komentēt arī nereģistrētajiem lasītājiem. Pārsvarā...
 
 

IZKLAIDE

skatīt visu
SmS pantiņi
Lido klusi sniega pārslas
Pāri klusai mežmalai,
Lai šīs pārslas vieglas, maigas
Jaunā gadā laimi nes! ...
Interesantas bildes


Focus
 
 
Zīmējumi

e-veselība
 
 

INTERESANTI

skatīt visu
Dāvanu idejas
Aša, tomēr mīļa dāvaniņa
Mēs daram tā un saņēmēji parasti priecājas. Ja laikus nav iegādāta dāvaniņa, tad aicinu savu 5 gadīgo meitu palīgā. No parastas lapas salokam, salīmējam aploksnīti un viņa to pēc savas...
 
 
Vieta reklāmai:
 
 
Šodien: 218 Kopā:4803432

 
 
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Par Feini! | Atsauksmes | Redakcija | Iesūtīšanas un lietošanas noteikumi | Pateicības | Reklāma | Palīdzi portālam! | FAQ | Ziņot par kļūdu
Portāls daudzpusīgam, ideālam cilvēkam. No nopietnības līdz humoram.
Feini! neatbild par iesūtīto darbu un informācijas autentiskumu un avotiem. Aizliegts izmantot informāciju komerciālos nolūkos © 2001-2007 Feini!. All rights reserved.
webdesign by odot | code by valcha
load time 0.1 sec