X

Feini!
Reklāma

 
LITERATŪRA
Neizdotās grāmatas
Humors un satīra
Dzeja
Īsrindes
Pasakas
Proza
Stāsti
Raksti
Neklasificēta jaunrade Valters Bergs
MĀKSLA
IZKLAIDE
INTERESANTI
Autori
Arhīvs
Feini! čats (online - )
Aktualitāšu arhīvs
Feini! iesaka apmeklēt
 
 
 
     

LITERATŪRA

skatīt visu
Autori | Sintii | Neizdotās grāmatas | Paradīzes Dārzi. |
Paradīzes Dārzi- 8.nodaļa. Es spēju veikt brīnumus.
  
Ievietojis: Neaizmirstuliite |
Komentāri (1)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija

Bija jau iestājusies pirmā maija diena, sniegs sen bija nokusis un visur ziedēja pavasara puķītes. No Evas gan biju saņēmu daudz vēstuļu, kurās viņa apjautājās par mani, pati stāstīdama par attiecībām ar Ričardu. Man bija prieks, ka māte beidzot bija uzzinājusi par Evas gaidāmajām kāzām jūlijā. Cik māsa stāstīja, Beta to visu uzņēmusi mierīgi, pat pasmaidījusi! Māsa man pateicās par iedrošinājuma vārdiem, kurus viņai veltīju rakstītajās vēstulēs. Izstāstīju, ka man iet lieliski, Franciska aug liela un pamazām mēģina pati nostāties uz savām kājām, ka strādāt par Juliāna kopēju nemaz nav tik traki! Vēl labāk – viņš kļuvis daudz draudzīgāks, šad tad mēdz ierasties arī vakariņās, kad pie galda maltīti ieturēja visa ģimene. Marianna nespēja beigt vien pateikties par to brīnumu, kuru spēju veikt, kaut nedaudz mainīdama Juliāna pesimistiskās domas uz labo pusi. Tagad, kad ienācu viņa istabā, puisis vairs nebija drūms, uztvēra mani kā daļu no ģimenes. Brīnījos, ka daudzas intereses mums sakrīt, tāpēc varējām brīvi diskutēt par tām. Vienīgi vairāk bažījos par Niku, jo viņš bija kļuvis savādāks. Nepievērsa man tik lielu uzmanību kā agrāk, es par to brīnījos, bet sapratu, ka kaut kas nav lāgā. Nespēju noticēt pati sev, kad vairs netīksminājos par Nika skaisto seju un augumu, jo mani laikam bija noslogojis darbs, kaut gan to nesauktu par noslogojumu, jo mums ar Juliānu bija daudz kā kopīga, laikā, kad masēju viņa kāju pirkstgalus, viņš man pastāstīja daudz par savu bērnību un atkal jau par kuģiem piedziedāja pilnas ausis.
Bet visvairāk priecājos, ka man nu nevajadzēja domāt par Niku, jo beidzot biju viņu kārtīgi iepazinusi. Darbs puisim nozīmēja vairāk par līdzcilvēkiem, nedaudz sāpināja tas, ka viņš zaudēja interesi par mani, jo biju jau gluži kā nolietota rotaļlieta, kura tam apnikusi. Es dziļi sirdī jutu to, ka viņš domās ir pavisam kur citur...

Dzīvoju šeit jau piekto mēnesi, bet Marianna aizvien vēl bija spējusi pierādīt, cik ļoti ir man pieķērusies, vēl jo vairāk Franciskai, man tā sāka šķist, ka augot, mazulīte viņu uzskatīs par vecmāmiņu, jo Marī par daudz manu meitu lutināja. Pirmoreiz, kad Juliāns ieraudzīja Francisku, viņš bija pasmaidījis, es sapratu, ka puisim patīk mazās jautrā bubināšana un būkšķi, kad jau atkal viņa neveiksmīgi bija centusies nostāvēt kājās. Juliāns man jau bija tikpat labs draugs kā Ādams. Ak, jā, tagad gaidīju vēstuli no māsas, kurā viņai noteikti bija jāatbild uz manu uzdoto jautājumu, kā klājās Ādamam.
Beidzu domāt, jo man prātā bija ienākusi kāda laba doma, lai gan tā bija visai zemiska, taču aiz garlaicības es vai beidzos nost, jo Juliāns bija aizmidzis pie galda, gatavodams kārtējo kuģa modeli, bet ar Francisku noņēmās Marī, kura jau bija sākusi sevi dēvēt par vecmāmiņu. Proti, es alkatīgi vēlējos apskatīties, kas atrodas tajā telpā, kura atradās zem labā spārna kāpnēm. Kreisajā dzīvojām mēs Juliānu, bet labajā atradās tādas pašas sarkankoka durvis, kurās puisis bija liedzis iet. Tā kā māja bija pavisam klusa un šķietami neapdzīvota, es aizlavījos līdz tām durvīm. Nezinu kāpēc mana sirds strauji pukstēja, kad pieskāros mirdzošajam rokturim, kas tomēr bija aizliegts. Paraustīju durvis un nošņācos. Kā gan es varēju būt tik lētticīga, ka noticēšu, ka durvis ir atvērtas? Ja jau Juliāns tur nevienu nelaida iekšā, tad tām noteikti bija jābūt aizslēgtām! Bet es vispirms pačamdīju durvju apmales un paskatījos zem tepiķīša, kur varētu būt atslēga noslēpta. Biju gandrīz pārliecināta, ka Juliāna istabā tās nav, jo biju izrakņājusi katru istabas stūrīti, kopdama un tīrīdama, dažreiz aiz ziņkārības pacilāju dažas mantas. Vienīgi nekad neielūkojos zeķu nodalījumā, jo es zināju, ka visi vīrieši savus sieriņus sabāž tīrās veļas atvilktnēs, bet negribējās maitāt omu, taču nebiju īsti pārliecināta, vai Juliāns arī ir tāds slepens ruksis, kurš slauka pirkstus gar dīvāna malām. Tomēr mani neatstāja nojauta, ka atslēga varētu tepat vien būt. Manu uzmanību piesaistīja miniatūra palmiņa, kas auga uz palodzes, blakus noslēpumainajām durvīm. Paurķējos ar rādītājpirkstu pa mitro zemi un sataustīju kvadrātveida priekšmetu. Nopriecājos, kad pamanīju nedaudz aprūsējušu atslēdziņu, kura tur gan jau būs stāvējusi ilgi, izskata dēļ. Durvis ar nelielām grūtībām dabūju vaļā. Iegāju telpā un pavēros apkārt. Sejā iesitās auksta gaisa šalts, es nobrīnījos, ka pamanīju daudzus plauktus, kuros stāvēja dažāda lieluma kuģu modeļi! Cik tie bija skaisti, laikam šo teikumu biju pateikusi skaļi. Kāpēc gan Juliāns to visu slēpa? Šie kuģi bija tik brīnišķīgi – daudzi rotājās pudelēs, katrs masts un enkuriņš bija tiks smalks, ka tur vajadzēja milzum lielu pacietību, lai to visu izveidotu. Un tur jau es pamanīju iemeslu. Lai gan nezināju, kas tajā kastē atrodas, kura bija noglabāta pretī lielajam skapim. Tā bija pusvirus, iekšā pamanīju kaut ko spīdam. Piesteidzos pie tās un pamanīju stiklotos rāmīšos dažādas fotogrāfijas, kurās bija redzam Juliāns... Tikai tajās viņš bija parādīts kā... daiļslidotājs?! Nespēju noticēt, otrā kastē bija samestas viņa trofejas un godalgas. Laikam tā viņš mēģināja tikt vaļā no tām atmiņām, daiļslidošana bija viņa dzīve, bet, kad notika nelaime, tā atņēma viņam vienīgo, Juliāna vingrās kājas nu bija nekustīgas. Kāpēc gan puisis nebija šīs lietas izmetis, bet glabājis pūt slepenā telpā, pelēkās kastēs? Man kļuva neizsakāmi žēl, tāpēc Juliāns visu laiku bija sevī noslēdzies, jo avārija sabojāja viņa karjeru un vislielāko prieku.
- Es jau domāju, kur tu esi palikusi! – pēkšņi dzirdēju klusi balsi sev aiz muguras.
Sabijos tā, ka ieskrēju pretējā grāmatplauktā ar galvu. Tūlīt pat uznāca šausmīgs nelabums, neciešami griezās galva, streipuļoju gluži kā karuselī, un...
Juliāns manā priekšā stāvēja ar lielu virtuves nazi. Iekliedzos, jo viņš ļauni smīnēja un bija gatavs mani nogalināt par to, ka iegāju istabā bez atļaujas.
- Es tā negribēju! – iekliedzos. Atvēru acis un pamanīju Juliānu, kurš smaidīja! Samiedzu vēlreiz acis, bet Juliāns tikai smaidīja.
- Zini, tas bija diezgan amizanti, kad tu ieskrēji tajā skapī! Pirmajā mirklī nodomāju, ka galvu vēl pazaudēsi! –
Es sajutu pierē asu sāpi, laikam biju uzdauzījusi pamatīgu punu. Ieraudzīju, ka Juliāns mani pievilcis sev klāt, jo, lai gan viņš man neteica, tomēr tā puisis būtu rīkojies tad, ja patiešām uztrauktos par mani! Tagad viņa acis man bija pavisam tuvu, tāpēc varēju saskatīt tajās, ka viņš nav uz manis dusmīgs.
- Tu neesi uz manis dusmīgs? – iepīkstējos kā pelēns. Juliāns pasmējās par manu balss toni un noteica: - Ja es sākšu dusmoties, tu vēl sāksi raudāt, kā mazs bērns! – viņš atkal iesmējās, uzsvērdams bērna vārdu, jo bieži viņu biju par tādu nosaukusi.
- Ko tu smejies? – kļuvu dusmīgāka ar katru mirkli.
- Tas bija jautri. –
- Un vispār, kāpēc tu slēp tās visas fotogrāfijas, ja tev ir cerības atkal staigāt! –
- Un ja nu tomēr nav? – Juliāns vairs nesmaidīja, taču saglabāja mieru.
- Tici man, tu atkal varēsi staigāt! – noteicu, mēģināju pietrausties kājās. Puisis tikai vāri smaidīja un uzmeta man sāpīgu skatienu, kad es apņēmu savu galvu. Laikam jau biju dabūjusi pamatīgu punu, nekad nedrīkst līst svešu cilvēku mantās, lūk, kur rezultāts, nodomāju.
- Un šos kuģus gan tev vajadzētu izvietot istabās, tie ir pārāk skaisti, lai pūtu tumšā telpā, savādāk nav jēgas, ka tu viņus gatavo! Un šo te, paņemšu sev līdzi! – spītīgi ieteicos un nocēlu putekļainu kuģīti no plaukta. Neko neteikdama, es izgāju no istabas un atstāju Juliānu, kurš bija nedaudz apstulbis. Apsēdos uz pakāpiena, nemaz neiegājusi savā istabā. Galva joprojām īdēja un sāpēja. Kā var šitā apsist galvu? Juliāns veicīgi sāka braukt uz manu pusi.
- Atdod manu kuģīti! – viņš izskatījās dusmīgs.
- Nedošu! – spītīgi parādīju mēli.
- Es tevi dabūšu rokā! –
- Nemaz nedabūsi, ha! – Uzskrēju pa kāpnēm un parādīju viņa kuģi.
- Domā, ka es tur nevaru tikt? –
- Nē! –
- Tad redzēsi! – Juliāns nomurmināja un pārsteidzoši ātri sāka... Ak, mans Dievs! Es taču nebiju pamanījusi, ka kāpnes ir speciāli ierīkotas viņa vajadzībām. Uz augšu veda spīdīgas metāla sliedītes. Pieķēries pie margām Juliāns nokļuva augšā ātri vien. Apstulbusi pagriezos un skrēju pa zaļo paklāju, bet tur jau bija gaiteņa beigas, pa šo malu neveda kāpnes uz trešo stāvu. Mēģināju paskriet viņam garām, bet Juliāns mani veicīgi aizķēra aiz svārku malas. Ratiņkrēsls lielā ātrumā atkal tuvojās trepēm, ievēlos Juliānam klēpī un iekliegdamās, pieķēros pie rokturiem. Mēs lielā ātrumā traucāmies pa kāpnēm lejā, man šķita, ka izbirs zobi! Bet tas vēl nebija viss! Par laimi krēsls neapgāzās pakājē, bet ar lielu ieskrējienu turpināja braukt, iztriecāmies pa pusatvērtajām tualetes durvīm, krēsla riteņi aizķērās aiz paklāja, ko bijām pavilkuši līdzi! Pārsvēros pāri un ievēlos dušas telpā, ar roku aizķerdama krānu. Man virsū tecēja tik stindzinoši auksts ūdens, ka iekliedzos. Šokā sēdēju dušas telpā un blenzu uz Juliānu, kurš atkal jau smējās.
- Redz, kur iebraucām! – puisis locījās aiz smiekliem kā vēl nekad! Atguvusies pievienojos viņam, jo tas tomēr bija pārāk amizanti, lai nesmietos. Aizgriezu dušas krānu un palūkojos uz sevis spogulī. Biju slapja līdz ādai, drebēdama pieglaudu salipušos matus un paķerdama salauzto kuģīti paskrēju garām Juliānam. Ievēlos savā istabā, nometu Juliāna darinājumu uz gultas un pati skapī tvēru pēc sausām drēbēm. Man nudien vairs negribējās piedzīvot ko tādu! Mēs taču varējām galu dabūt, tas jau bija ekstrēmāk par izpletņlēkšanu. Un man šķita, ka tas var notikt tikai filmās, bet nu jau biju to izbaudījusi uz savas ādas! Biju apbēdināta, ka kuģītis bija salauzts un izskatījās drīzāk pēc Titānika vraka.
Pēc mirkļa sēdēju pie galda un nevarēju salīmēt kuģi. Kā Juliānam tas vispār varēja izdoties, izgatavot tik daudz modeļu!
- Vispirms, atrodi kuras detaļas, kurā vietā ir noplīsušas, - pēkšņi siltas rokas pieskārās manējām, - un tad sāc domāt, kur ko līmēt! – Šoreiz vairs tik traki nesabijos, jo biju pieradusi, ka Juliāns var atrasties aiz muguras ātrāk nekā var iedomāties un tik klusi, ka pele būtu skaļāka. Viņš paņēma mastu un pielīmēja to vietā, es pat to nevarēju tur dabūt, kaut gan izmantojām vienu un to pašu līmi.
- Kā tev tas... –
- Izdodas? Tas jādara maigi... – Juliāns klusi iečukstēja ausī. Satvēru viņa siltās rokas, jo manas bija pavisam nosalušas.
- Tas bija smieklīgi, kā tu iekliedzies, kad sākām ripot pa kāpnēm! – mēģināju revanšēties par pazemojumu dušas telpā.
- Tas bija tik smieklīgi, ka tu ielidoji dušā un saslapi līdz ādai! –
- Es smējos par tavu reakciju, kad atsities pret izlietnes malu! – es zināju, ka par mani ir vairāk ko pasmieties.
- Es smējos, ka tu atsiti galvu pret skapi un griezdamās kā vilciņš iekriti kastēs! –
- Bet... –
- Bet es nobijos, kad tu zaudēji samaņu, es pārbijos, ka tu sasiti galvu pret flīzēm vannas istabā! – Šoreiz puisis vairs negribēja smieties, viņš tikai mani uzlūkoja ar mīļām acīm, gluži kā Spartakam. Aizturēju elpu, jo pirmo reizi redzēju Juliānu tik apgarotu. Un pirmo reizi tā pa īstam es sajutu kņudoņu krūtīs. Mana elpa aizrāvās un apreiba galva no skatiena vien. Nekad nebiju ievērojusi viņa acis, kuras tomēr bija tumšākas nekā pārējai ģimenei, ka pie auss Juliānam ir maza dzimumzīmīte, ka viņa skatiens ir kas tāds, ko tomēr biju pirmo reizi mūžā ieraudzījusi... Bet viņš man bija tikai draugs... tikai...
Piepeši atvērās manas istabas durvis un pa tām ienāca Marianna ar Francisku rokās.
- Ullita, tava mazulīte laikam vēlas pie tevis, viņa pat sāka rau... – Marī aprāvās pusvārdā, kad pamanīja mani. Es knapi atguvos un pavēros uz Mariannu, kura likās esam pārsteigta. Atrāvu rokas un vainīgi pasmaidīju, taču tagad Marianna izlikās, ka neko nebija redzējusi. Juliāns arī pēkšņi atvadījās un aizkļuva līdz savai istabai, mierīgi aiztaisot durvis. Pabrīnījos, jo Marī tik tiešām spēja izlikties, kaut gan skaidri zināju viņas iepriekšējo izteiksmi. Tas man nedaudz lika pasmaidīt. Viņa uzmeta man mīlīgu skatienu, kā jau mēdza to darīt, tad nolika Francisku zemē. Viņa pierāpoja pie manis un ķērās pie svārku malas, lai mēģinātu piecelties, satraukti cerēju, ka viņai tas izdosies, taču nekā. Mazā atkal ar klusi būkšķi nosēdās atkal zemē. Lai gan mazulis tā nemēdza skatīties, Franciska izskatījās visai nopietna un vīlusies. Tādas emocijas nekad nebiju redzējusi mazā bērnā.
- Neuztraucies mazā, pienāks laiks! – pacēlu un noliku viņu uz gultas. Franciska ieinteresēti, it kā atguvusi omu, paņēma dažas kuģa detaļas un iebāza mutē. Pasmējos, un atņēmu tās viņai, iedodama vietā gumijas rotaļlietas, kuras tā bija mēģinājusi sagrauzt.
- Tad nu es iešu... Varbūt vēl vēlies iedzert tēju? – Marī jautāja.
- Nē, paldies, es palikšu tepat, man šis tas jāpadara! – ar galvas mājienu norādīju uz salauzto kuģīti.
- Ak tā... – Marianna dīvainā tonī noteica, es skaidri zināju, par ko viņa nupat iedomājās, negribēju vēl ilgāk Juliāna mātei rādīt savas sārtās ausis, tāpēc pievērsos mazulim. Patiesībā, negāju uz tēju, jo cerēju, ka pirms terapijas Juliāns ieradīsies, jo tas bija visai interesanti. Nezināju, vai tā mēdz būt īsta draudzība? Jeb biju muļķe un neapjautu ko citu. Varbūt vienkārši man ar Ādamu nekad nav bijusi īsta draudzība, jo tā bieži vien reizē mijās ar siltākām jūtām...
(30.11.2009)
  
Prozas, stāstu, rakstu u.c. novērtējums. Kopvērtējums - Vēl balsojumu nav.
Balso arī Tu!
Gramatika, sintakse - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10
Izteiksmes līdzekļi - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10
Doma, saturs - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10
- balsot ar vērtējumu zem 4 vai ar 10 var tikai, ierakstot "viedoklī" pamatojumu.
Tavs viedoklis:
Niks:*
Tēma:
Komentārs *
Lūdzu ievadiet kodu *
Noteikumi komentējot
 
 

DISKUSIJAS

skatīt visu
Jaunrades čats
Ljurbenjaaks (viesis) (08.05.2018, 17:08)ko tu pļurksti? :(((Ješka (viesis) (08.05.2018, 09:20)Apciemo
Ljurbenjaaku, viņš tevi piebaros ar skābiem kāpostiem, tiesa, mazliet sarūgušiem, bet tas piešķirs pikantu noskaņu. :))) :)))
staltais briedis (viesis) (01.05.2018, 11:16)Tu, mīlīt, vēl painteresējies kur var nopirkt
garšīgus marinētos gurķīšus.
 
 

IZKLAIDE

skatīt visu
SmS pantiņi
Baltais pūders zemi klāj,
Salatēvs bez maisa slāj.
Acis bālas, skats nekāds,
Vainīgs šņabis - surogāts!
Tikai nepiedzeries dikti -
Būs, kā salatētim, slikti! ...
PowerPoint & Flash
Māsas Matemātika un Loģika
 
 
Zīmējumi

Spoguļošanās
 
 

INTERESANTI

skatīt visu
Dāvanu idejas
Aša, tomēr mīļa dāvaniņa
Mēs daram tā un saņēmēji parasti priecājas. Ja laikus nav iegādāta dāvaniņa, tad aicinu savu 5 gadīgo meitu palīgā. No parastas lapas salokam, salīmējam aploksnīti un viņa to pēc savas...
 
 
Vieta reklāmai:
 
 
Šodien: 442 Kopā:4698283

 
 
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Par Feini! | Atsauksmes | Redakcija | Iesūtīšanas un lietošanas noteikumi | Pateicības | Reklāma | Palīdzi portālam! | FAQ | Ziņot par kļūdu
Portāls daudzpusīgam, ideālam cilvēkam. No nopietnības līdz humoram.
Feini! neatbild par iesūtīto darbu un informācijas autentiskumu un avotiem. Aizliegts izmantot informāciju komerciālos nolūkos © 2001-2007 Feini!. All rights reserved.
webdesign by odot | code by valcha
load time 0.1 sec