X

Feini!
Reklāma

 
LITERATŪRA
Neizdotās grāmatas
Humors un satīra
Dzeja
Īsrindes
Pasakas
Proza
Stāsti
Raksti
Neklasificēta jaunrade Valters Bergs
MĀKSLA
IZKLAIDE
INTERESANTI
Autori
Arhīvs
Feini! čats (online - )
Aktualitāšu arhīvs
Feini! iesaka apmeklēt
 
 
 
     

LITERATŪRA

skatīt visu
Autori | Sintii | Neizdotās grāmatas | Paradīzes Dārzi. |
Paradīzes Dārzi- 10.nodaļa. Muļķības sekas.
  
Ievietojis: Neaizmirstuliite |
Komentāri (3)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija

Tagad tik tiešām bija pamats uztraukties, jo klaiņoju veselu pusstundu, vismaz man tā šķita. Biju gan muļķe, ka tā aizbēgu, vai nav vienalga, ka Juliāns man neteica, ka jau spēj staigāt, biju tikai kopēja, bet viņš –mans priekšnieks. Idiote – nodomāju. Manā prātā maisījās īsts domu kokteilis, vairs nesapratu, ko gribu, ko vajadzētu darīt, labprātāk vēlētos uz vietas izlaist garu un miers, tas tikai lieku reizi pierādīja, ka neprotu tikt galā ar savām problēmām. Klaiņoju pa mežu, apkārt jau bija krietni satumsis, dzirdēju tikai savu saraustīto elpu. Biju pamatīgi nogurusi no kāpelēšanas un kāju cilāšanas, taču gribējās ātrāk izkļūt no ķezas, ko pati ievārīju. No kura gan laika Juliāns spēja piecelties kājās? Prātā ielauzās ziņkārīga doma un nedeva miera. Ai, labāk tagad būtu dalījusies ar viņu priekos par spēju atkal staigāt, nevis kā aptaurētai vārnai vazāties pa mežu nakts melnumā un būt niknai par to, ka pacients atveseļojies. Apraudājos par savu muļķību jau atkal, tagad es viņam tikai pierādīju, cik stulba esmu.
- Ai, piedod, Juliān! – balsī noteicu un no visas sirds vēlējos atkal nokļūt nometnē. Pirmo reizi man bija kļuvis baisi no melnā meža dīvainā spēka, kas lika ietrīsēties ikvienam muskulītim manā ķermenī. Varbūt tāpēc, ka šo vietu nekad agrāk nebiju redzējusi.
Pārstāju iet, jo nebija jēgas no tā, ka bezmērķīgi ložņāju caur krūmu audzēm, ja skaidri zināju, ka esmu nomaldījusies un apjukums ievedīs tikai dziļāk.
- Velns! – skaļi iebļāvos un nokritu garšļaukus kādā zaru kaudzē. Te jau nebija iespējams izkļūt! Varbūt vajadzēja saukt palīdzību, tagad bija vēls vakars un atbalss varētu aizkļūt līdz nometnei. Nē, tomēr tik daudz pašcieņas man vēl bija, lai pati tiktu laukā, bet tā jau atkal bija kārtējā muļķība. Atskārtu, ka joprojām guļu zaros, bija tik ērti, ka vēlējos tepat pārlaist nakti, taču man vismaz bija jāatrod pieklājīgāka vieta, ja nu gadījumā mani no rīta atrod, tad vismaz būtu apmetusies normālā vietā, nevis guļot zaru kaudzē, kā mirusi... Nedomā par to, neesi jau tik traka! Pārspļāvos pār plecu trīs reizes un iztrausos no kaudzes, te droši vien varēja būt visādi mošķi un odzes... Tas lika manām kājām ātrāk izkustēties. Dīvaini, ka tādās ekstremālās situācijās cilvēks pēkšņi sāka ticēt augstākām parādībām, ticēt visādiem māņiem. Tas laikam bija izmisums, kas mani tagad gandrīz vai bendēja nost, ne tik daudz uztraucos par sevi kā par Francisku. Ha, gādīgā mammīte gulēja zaros dziļā mežā, bet neatrodas tajā vietā, kur viņai iet būtu likums. – Piedod, mazā! – nomurmināju, jutos vainīga un nelaimīga.
Iesēdos sūnās, vismaz man tā šķita, te domāju pārlaist nakti, jo neko neredzēju un spēks kaulos bija izsīcis. Mēģināju iemigt, palaikam domādama, ka Juliāns gan jau dus mīkstā gultiņā un sapņo par jauniem kuģu modeļiem. Sirds strauji salēcās, kad dzirdēju iztālēm zaru brakšķēšanu, man prātā uzreiz atausa resnas, lielas mežacūkas, kuras ēd nobirušas zīles, ja nu tās mani atrod, tad es būšu deserts tām! Ai, nē, man bija tik bail, ka es biju gatava ar kailām plaukstām uzrāpties priedē. Taču paliku nekustīgi guļam, ja nu troksnis tās varētu aicināt tuvoties? Sastingusi, gulēju uz muguras, lūgdama visuvareno. Troksnis pieklusa, smagi nopūtos.
-Ūūū-ūū! – iebļāvās neradījums virs manas galvas.
- Āāāā! – iekliedzos, iesmeldzās kakls no mana ķērciena. Stulbā, klusē taču, tā bija tikai pūce. Mēģini aizmigt, ja nē, atsauksi vēl tos meža rukšus. Piespiedu sevi klusēt, smagi elpoju, mana galva skaļi dunēja, dzirdēju savus sirdspukstus, šķita, ka manas emocijas izsprāgs no galvas. Pievēru acis, lai neredzētu koku draudīgās rokas un ēnas, kas šķita esam dzīvas. Tumsā lapas skārās manām rokām, ja nu tās varēja būt čūskas un ķirzakas? Atmet tādu domu, nomierinies un saglabā mieru, jo uztraukumam nav pamata. Es tā cerēju...
Rītu sagaidīju ar divējādām sajūtām. Priecājos, ka pamodos ar veseliem locekļiem neskatoties uz nobrāzumiem un netīrām kājām. Taču joprojām man bija netīra dvēsele, jo Franciska nebija mani sagaidījusi. Es piekritu teicienam, ka rīts gudrāks par vakaru, jo tagad es apjautu, ka vakar sarunāju muļķības, negaidīti asi reaģēju un raudāju, taču šīm ciešanām nebija pamata. Ja vien laiku varētu pagriezt atpakaļ. Taču domāšana par skaistām lietām pie ezera uz manis iedarbojas visai negatīvi. Kļūstu jūtīgāka nekā esmu, ka no rītiem ir jākaunas par savu rīcību. Nezinu kāpēc manās lūpās ielauzās smaids. Tas vismaz norādīja uz to, ka manī beidzot pamodies optimisms un spēks. Taču smaidiņš tikpat ātri nodzisa, kad pavēros sev apkārt. Lai cik tas būtu biedējoši – es nezināju, kurā pusē atrodos. Biju pagalam nomaldījusies, jo iztālēm caur koku starpām neredzēju baltas joslas, ne ceļu, tikai paceļot galvu manīju gaišzilas debesis, kuras vēstīja, kas šī būs sutīga diena. Kaut nu man izdotos ātrāk tikt atpakaļ, vēders jau sāka protestēt un slāpes jau mocīja kopš vakar vakara.
Izlauzos cauri pāris brikšņainām audzēm un arvien vairāk pārņēma izmisums. Atpūtos, apsēzdamās uz satrūdējuša baļķa, kas bija pārkritis pāri kupliem krūmiem. Šī nu gan bija savāda vietiņa. Ātrāk pietrausos kājās, lai turpinātu ceļu uz nometni, nepavisam negribējās atkal pārlaist nakti mežā, kurš man uzdzina zosādu. Tagad tas izskatījās laipns un draudzīgs, bet pagaidi tikai vakaru... Bailēm lielas acis, sevi pamācīju, bet nebija iespējas nenobīties, kad naktī nepārtraukti dzirdi dobjas, lūstošas skaņas un tad tev šķiet, ka labāk būtu ar mieru mēnesi vergot virtuvē bez algas.
Man šķita, ka es pa mežu bezmērķīgi klaiņoju jau kādu stundu. Viss norisinājās gluži kā filmā, kurā viens vīrietis pazuda mežā un no vientulības sajuka prātā. Es negribēju, lai tā notiek ar mani. Nezinu, kāpēc man likās, ka visu laiku eju uz apli, jo šaurā zemes taciņa visu laiku vērtās tik vienāda, tad jau meža zvēri šīs audzes būs izstaigājuši krustu šķērsu. Tomēr nē. Cerīgi apstājos un ieklausījos vēja liegajā dziesmā, vai tas nav atnesis kādu pavedienu? Domāju kā slavenais Robinsons Krūzo. Atšķirībā no manis, viņš ieguva visas pasaules slavu ar saviem darbiem un izdzīvošanas spējām. Tas rakstnieks pēc šīs grāmatas sarakstīšanas gan jau ieguvis varenu naudiņu. Nodomāju. Bet tik tiešām, caur saviem sirdspukstiem sadzirdēju vieglu šalkoņu. Kā es tagad vēlējos, lai mana sirds beigtu tik strauji pukstēt, jo tās radītais troksnis, nomāca manu koncentrēšanos ieklausīties.
- Nomierinies taču! – sacīju sev, drīzāk aizrādīdama, man vairs nebija palikusi ne piles pacietības. Jā, tagad pavisam skaidri saklausīju ūdens šalkoņu, kad aiz prieka biju paskrējusies uz priekšu. Drebošām kājām bridu cauri sausajiem zariem un vētrās sagāztajiem kokiem. Lai nu kā, bet manā atmiņā šis paliks visnecaurejamākais mežs, ja nu tās varēs atcerēties kā atmiņas. Varbūt palikšu mežā, kad bez pārtikas būšu nolikusi karoti starp dažām priedēm. Un tad izrādīsies, ka esmu mirusi blakus kempinga nometnei, nekur nebūšu maldījusies, tikai izbaudīšu piedzīvojumu Vinnija Pūka stilā. Tikai mana pasaka nebūs ar gaišām beigām. Savā pārsteidzošajā iztēlē jau iedomājos avīžu vāku virsrakstus, kur kāda meitene būs apmaldījusies trijās priedēs. Nu gan, šis domu gājiens man lika pasmaidīt, varbūt tāpēc, ka saskatīju dzidras upītes raitu dienas tecējumu. No tās noteikti varēja padzerties, noteikti! Tas lika kustēties ātrāk, jo nekad nebiju izbaudījusi tādas slāpes, kuras smacēja mani nost. Tagad es pavisam noteikti sapratīšu, kādas tās sajūtas ir, pastāstīšu saviem mazbērniem, kā vecmāmiņa Ulla apmaldījās mežā un izcieta dažādus pārdzīvojumus. Cerēju, ka Dievs būs devis tādu iespēju, ja vēl nebūšu nomirusi badā. Tas likās daudz reālāk un man meitās baisi par domu vien, kur gan es šajos džungļos dabūšu pārtiku? Vismaz viens solis jau izdarīts – uzgāju upīti.
Nometos ceļos, ar drebošām rokām, plaukstās pasmēlu vēso ūdeni. Tas bija labākais, ko biju baudījusi visa mana mūža laikā! Šī bija vislabākā sajūta, kad beidzot varēju veldzēt slāpes. Baudīju katru lāsi ar lielu iekāri, līdz slāpes biju remdējusi. Noāvu sandales un lēnām iekāpu viļņojošajā upītē, kuras ūdeņi izskatījās tik balti, tie griezās vērpetē tik laimīgi, ka man šķita, tie sveic kādu gaidītu viesi. Turpināju bradāt pa laipnajiem ūdeņiem, kas aicināja mani veldzēties dziļāk un dziļāk. Nemaz nepretojos. Bridu ar vien dziļāk, sajutu gludos oļus, kas masēja manas pēdas. Ak, nodevīgie akmeņi! Skaļi iekliegdamās paslīdēju uz tiem un aizvērdama acis, ar skaļu plunkšķi ievēlos upītē. Visu ķermeni pāršalca auksts vilnis un tirpas. Atskārtu, ka man nav nekas noticis, kad domas noskaidrojās. Izniru virs ūdens un iesmējos, man bija laimējies, ka neatsitu galvu pret gultni. Upīte nebija nemaz tik draudzīga, kā man likās. Ausīs bija satecējis ūdens, un tā, kā mani vienmēr bija mācījusi Eva, lēkāju uz vienas kājas, lai to dabūtu laukā no ausīm. Par nelaimi, šoreiz ūdens tik viegli laukā netecēja, man šķita, ka es dzirdu sprakšķus, dīvainu troksni, kas nāca no meža biezokņa, kļuva baisi, pavēru skatienu uz skaņas pusi, vai man tikai likās, ka redzu melnu ēnu pazibam gar priedēm? Acis bija apmiglojušās, plikšķināju tās, kamēr atskārtu, ka neviena nav. Man kārtējo reizi likās, emocijas pašas sāka veidot savus attēlus. Domāju kāpties uz atpakaļu, jo negribēju piedzīvot kādu nelaimi. Strauji virzījos pa citu ceļu upei pāri, kad atkal mana kāja paslīdēja. Šoreiz tas bija kaut kas savādāks, es izmisīgi pieķēros pie dažiem zariem, kas nokarājās pāri. Sajutu zem sevis aukstu dvašu, kas it kā sūca mani iekšā. Izbailēs manas acis atkal apskaidrojās un es pamanīju, ka karājos virs milzīgas, tumšas bedres, kurā aumaļām šņākdams traucās ūdens. Nē, tas nebija nekāds ūdenskritums, tā bija neizskaidrojami dīvaina bedre, kurai neredzēju pamatu. Īsi iekliedzos, kad manīju plānos zariņus saliecamies, manās ausīs lūstošais troksnis bija skaļākais un biedējošākais manā mūžā. Lūdzu, kaut nu es nenoslīktu, man bija tik ļoti bail no ūdens. Rokas nogura, bet zariņi ne tikai pamazām lūza, bet arī slīdēja laukā no rokām. – Nēēē!!! – iekliedzos, kad rokas izslīdēja, es gāzos. Prāts nespēja aptvert briesmas, kad sajutu atspērienu. Es joprojām atrados gaisā, kas?! Tas bija Dievs? Manā izmisīgajā prātā iešāvās doma. Taču nē, sajutu stingru tvērienu aiz elkoņa. Pavēros augšup un pamanīju. Es pamanīju... Juliānu!
- Kas? – spalgi iekliedzos, savām acīm neticēdama, ka redzu tieši viņu, VIŅU šajā bezgalīgajā mežā! Redzēju piepūlē sastingstam viņa sejas vaibstus, ka tas mani uzvilka augšā. Rokas bija neticami spēcīgas, norūdītas invaliditātes laikā. Tiklīdz iedomājos par to, es palūkojos uz Juliāna kājām, viņš spēja uz tām balstīties, kaut gan redzēju, ka tās ļimst, tomēr Juliāns spēja nostāties pats uz savām kājām!
- Ko tu šeit dari? – jutu, ka sāku raudāt aiz laimes sajūtas.
- Kā redzi, aizgāju tevi meklēt! -
- Bet es domāju... –
- Jā, es nevis domāju, bet zināju, ka tu nomaldīsies, tāpēc devos meklēt. –
- Tu staigā. – uzmetu lūpu, nez kāpēc joprojām jutu aizvainojumu, laikam vairāk tāpēc, ka viņa balss tonis man nemaz nepatika.
- Piedod, bet varēji jau neskriet pakaļ! –
- Varēju... bet tagad pats esmu nomaldījies! – ai, nē. Smagi nopūtos, es jau biju iedomājusies, ka Juliāns atrazdams mani, zina atpakaļceļu, bet līdz ar to izsecināju, ka viņš, tāpat kā es, klīdis naktī pa mežu. Un varbūt tās nebija mežacūkas, kas lauza zarus brikšņos, bet apjukušais Juliāns. Taču to neņēmos prašņāt, biju nodomājusi atstāt neviesmīlīgas meitenes grimasi, notrausu asaras un saraucu uzacis. Juliāns uz manis izsmējīgi palūkojās, man tā šķita, taču neuzdrošinājos sastapt viņa nicinošās acis. Par ko gan? Neviens nelika mani meklēt, pats arī bija vainīgs, tāpēc varu neuztraukties, taču kā es jutos, to zināju vienīgi es pati – tik nožēlojami, un kā vēl vainīga. Labprātāk tieši šajā mirklī būtu palikusi viena pati, lai neredzētu Juliāna nosodošās acis. Varbūt tās nemaz tādas nebija, to būs izdomājis tikai mans stūrgalvīgais un dumpīgais prāts. Pašķielēju, kad puisis saņurcīja džinsu bikšu galus un izgrieza no tiem ūdeni. Varēja manīt, ka rokās saspringst muskuļi, jā, tas izskatījās labi, bet slepus taču var papriecāties, vai ne? Atšķirībā no manis, Juliānam īpaši nevajadzēja gozēties saules viltīgajos staros, pats no dabas vērtās tik iededzis, kaut nu ar mani tā būtu. Uzlūkoju saliektās kājas, kuras tomēr bija saliektas un spēja kustēties. Šīs atkal jaunatklātās, primitīvās sajūtas viņu nepriecēja, arī tāpēc mans garastāvoklis nebija tāds, kādu es to gaidīju Juliānu atkal redzot. Es taču palīdzēju viņam tikt uz kājām ar masāžām un speciāliem treniņiem, Juliāns neizskatījās pateicīgs. Lai gan par ko? Biju tikai kalpone. Iedomājos šo vārdu un sastingu, ne jau tāpēc, cik tas skanēja padevīgi un lēti, bet, ka mans darba laiks būs beidzies, tas nozīmē, ka par iekrāto naudu drīz jāsāk veidot sava nākotne. Taču man vajadzēja dabūt pastāvīgu darbu, nebija pabeigta izglītība, mūsdienās bez tās – nekur! Un nebūtu, kas pieskata Francisku! Ai, tomēr problēmas bija vairāk un smagākas, nekā sākumā likās. Cik tad īsti vēl būs jācīnās? Hmm, lai gan visa dzīve tāpat ir viena liela cīņas arēna, kur es kā gladiators cīnos ar lauvām. Sanāca tā, ka esmu galējusi tikai pāris trušus, bet pie lauvām – šīs sajūtas laikam vēl bija svešas. Man bija palaimējies, ka ieguvu gan darbu, gan otru ģimeni, mājas un pārtiku, bet mans darbs bija beidzies. Sajutos neērti, jo kā gan es spēšu dzīvot viena, atgriezties pie vecākiem, tad jau pašā sākumā vajadzēja. Kur tad palika mans noturīgais solījums, ka savās bērnības mājās vairs neatgriezīšos? Kāpēc jau atkal viss atgriezās pie mātes, ja tur es vairs negribēju nokļūt, vēl jo vairāk – negribu redzēt Ādama pārmetošās acis un tajās jau atkal kūsās jautājums – kur tad šoreiz aizbēgi, cik tad tu savā dzīvē bēguļosi? Kauns bija atzīt to, ka es biju gaidījusi, ka Juliāns sirgs ilgāk, bet tik un tā priecājos, ka viņam vairs nav jāstumjas ar ratiņkrēslu. Vienreiz biju iesēdusies tajos. Jutos ieslogota un rokas pārgura pēc neilga mirkļa, bet tik un tā biju īrusies ar kājām uz priekšu. Juliāns toreiz tik gardi smēja, ka esmu tomēr tik nevarīga. Beidzu domāt par likstām, kas mani vajājušas un gaidīs arī turpmāk. Izbaudīju trauslo dabas ainavu, kas vērās man apkārt. Snauduļoja tumšās silu galotnes, būdamas tik stipras, ka nedomāja klanīties vējam, lai arī cik stipri tas pūta. Šodien dienvidnieks bija visai silts un mierīgs. Drīzāk jau iedomājos to sēžam džungļu krūmos, tas paņēmis spalvu mākoņus un vēdinās, pašam karsti no skriešanas un plēšanās rītos. Tā radītās vēja pūsmas tika man, šķita gaužām par maz, jo diena vēl bija tikai sākusies, kad man jau bija karsti, būdama slapja. Ir nu gan vasaras sākumiņš, nodomāju.
Juliāns bez vārdu runas bija atlaidies sūnās pie upītes un baudāmi kustināja kāju īkšķus, tas viņam sagādāja neviltotu prieku, kad manīju iezagušos smaidus viņa lūpās, tajās reizēs puisis izskatījās tik piemīlīgs. Botes nevīžīgi mētājās pie krasta, tik tikko neskardamas ūdeni. Juliāns bija atrotījis piedurknes un atvēris krekla pirmās pogas, salocījis bikses, viņš tagad izskatījās kā Ādams – kā lauku puišelis, kuram nerūpēja kā izskatās. Tas bija diezgan komiski – vērot inteliģento Juliānu laiskojamies saulītē ar nekārtīgu apģērbu mugurā. Vai dieniņ, nebiju manījusi, ka Juliānam ir tik sportisks ķermenis, tīksminājos, tomēr vairāk kā par Niku, jo viņš bija daudz zēniskāks par Juliānu. Laikam tāpēc Nikam skauda, ka es vairāk pievēršu uzmanību viņa brālim nekā Nikam, kurš spēja staigāt. Nezinu, varbūt tāpēc Niks no manis novēršas. Dievs zina, ka es uz Juliānu skatījos tikai kā uz draugu viņa slimības laikā. Bet tagad? Jautājums palika karājamies gaisā, tāpat kā daudzas manas neatrisinātās domas. Jā, Juliāns bija ļoti simpātisks, daudz vairāk par Niku, viņa brieduma dēļ, lai gan bija tikai divdesmit trīs gadi, manī tomēr piesaistīja kas cits. Sen nebiju sastapusi cilvēku, ar kuru varētu atrast kopīgas idejas un aizraušanās. Manas domas mainījās kā vējā nests maiss – lidos it visur, bet, lai arī kādos laika apstākļos, neiznīks. Vienīgi uguns spēja apturēt to, kas bija starp mani un Juliānu. Tagad tas bija noticis, kad manas domas nemainījās tik krasi un sāku jau pieņemt patieso Juliāna būtību, šķietami, iepazīstot arī pati sevi un sajūtas, kuras bija jaunas. Man klasesbiedrenes reiz teica, ka tā apzīmējot mīlestību, taču tagad vairs nezināju, Juliāns bija tikai draugs, bet tomēr bija reizes, kad es vēlējos pārkāpt draudzības likumu un sākt spēlēt augstākā līmenī. Viņš man to neteica, bet es zināju, ka šī kaismīgā spēle ir arī Juliāna, ka viņš ir ieņēmis precīzu lauciņu manā partijā.
Kamēr filozofēju, salikusi rokas zem galvas un skatīdamās debesīs, jutu, ka nedaudz pa labi paceļas ēna. Palūrēju uz to pusi, kur redzēju Juliānu, kurš saliektām kājām kā jogā, atspiedis plaukstas pret zemi, sēž un gaida mani pamostamies. Manas acis bija diezgan apžilbušas, tāpēc skaidri nevarēju saskatīt, vai puiša acis ir vaļā vai ciet. Kad skatiens noskaidrojās, manīju, ka viņš lūkojas manām kājām, kas bija izlaidušās krusteniski it kā es tūlīt sāktu dejot kādu deju. Gaiši dzeltenās katūna bikses bija plānas un joprojām bija diezgan slapjas, pielipušas pie stilbiem, laikam no tāluma izskatījās, ka man mugurā ir tikai šorti.
- Ko iesāksim? - Juliāns iejautājās, nokrekšķinādamies.
- Turpināsim ceļu... – nomurmināju, saudzīgi piecēlos sēdus, lai priežu saknes nesaplēstu manas bridžas.
- Tad ejam! –
- Jau? –
- Protams, mūs taču gaida! – viņš izklausījās uzstājīgs, taču balss tonis nebija nosodošs.
- Labi, pagaidi! – iesaucos un paķēru viņu aiz rokas. Juliāns to satvēra un mēs ātrā gaitā devāmies cauri mežam uz priekšu.
- Neej tik ātri! – norūcu jau skaļāk, kad puisis brāzās cauri mežam.
- Nekaitini mani, JULIĀN! – iebļāvos aiz dusmām kļūdama niknāka ar katru mirkli, kad nedzirdēju viņa atbildi.
- Man PIETIEK! – atrāvu viņa plaukstu no savējās tik strauji, ka paklupu pār sakni. Atskanēja plīstošs troksnis, kad biju saplēsusi savas bikses, paldies Dievam, norāvusi tikai strēbeli no biksēm, mans celis bija nobrāzts un kuru katru mirkli draudēja asiņot.
- Cūka! – iesaucos vēl skaļāk iekviekdamās kā minētais lopiņš. Puisis bija pagriezies pret mani un izskatījās pārsteigts un apjucis. Paķēru pērnās lapas un veselu kaudzi uzgāzu viņam uz galvas.
- Ei! –
- Še tev! Patīk, kas tev, muša iekodusi!? –
- Tu man tūlīt redzēsi! – Juliāns izskatījās pārskaities.
- Ko redzēšu, jā tu izskaties kā Ziemassvētku vecis ar lapām uz galvas, ha, ha! – biju iekarsusi ne pa jokam. Juliāns pēkšņi saķēra manas dūres, kuras vicinājās pa gaisu, viņš man saspieda cieši, lai es nespētu pakustēties, gribējās tā viņam iespert pa pēcpusi par šo gājienu, taču viņā spēcīgajās rokās nespēju pat pakustēties.
- Laid vaļā! – draudīgi iebrēcos. Juliāns neklausīja, tad sāku lūgties pa labam.
- Vairs tā nedarīsi? – viņš mierīgi iejautājās. Man tagad sāka šķist, ka vienīgā trakotāja esmu es. Papurināju galvu, bet patiesībā manas dusmas vēl kūsāja kā neizdzisušas ogles. Jutu, ka manas rokas atslābst. Kamēr sajutu brīvību, uzmetos Juliānam virsū un nogāzdama gar zemi, sāku bāzt lapas aiz krekla apkakles, es zināju, cik tas ir nepatīkami. Ļauni iesmiedamās pietrausos kājās un traucos cauri mežam. Juliāns izskatījās saniknots un sarkans, viņš dzinās man pakaļ kā mednieks. Manas kājas bija piekusušas, priecājos, ka viņš vēl nespēj tik ātri paskriet. Atkal paklupu aiz zariem un novēlos garšļaukus. Kāds man bija kauns! Cik es varēju krist? Nezinu, cik mēs ilgi karojām, bet paspējām novārtīt pus mežu. Vēlāk bez spēka atkritām pērnajās lapās un smējāmies kā kutināti, jo apjautām, kādi bērnišķīgi muļķi bijām. Mums uzgūlusi liela nelaime – vieni paši dziļā mežā bez pārtikas, bez spēka, bet paspējām vēl atlikušās spēka rezerves iztērēt izpriecām. Man gan no sākuma tā nelikās, jo tik tiešām biju gatava Juliānu samalt miltos. Man visvairāk nepatika tas, ka tiku izrīkota, pret mani neizturējās attiecīgi, kā būtu to vēlējusies. No kura gan laika šis Juliāns spēja tā vienkārši mani raustīt aiz rokas kā lupatu lelli striķītī. Nu man vairs nebija jāklausa viņa iegribām, jo pats spēja staigāt, drīzāk puisis varēja būt mana marionete, zināju, ka no bērnības esmu kā mežone, diez kāpēc Nataniēla vietu neierādīju jau labi sen, pirms viņš mani bija sācis nozākāt par nederīgu pieklīdeni. Zinu to, ka tagad to nebūtu pieļāvusi, laikam uz manis iedarbojās mazulis, kas bija padarījis mani mierīgāku nekā esmu. Arī laiks, kas bija pagājis, bija kaut nelielā mērā norūdījis, sapratu, ka spēju veikt vairāk un grūtākus darbus, lai vai kā baidījos, bet biju gatava stāties pretī visām gaidāmajām problēmām.
- Es gribu ēst. – nokurnēju.
- Kuram tad negribas, mums ir jātiek pēc iespējas ātrāk tālāk, lai tāda iespēja rastos! – Mēmi pamāju ar galvu. Mana čīkstēšana bija īsti nevietā, jo ko gan es ar to spēju panākt? Neko.
Laikam bijām nogājuši krietnu laiku, jo debesis meta tumšākus toņus.
- Nāk vakars. – Juliāns vērīgi palūkojās dziestošajā saulē un pielika plaukstu pie pieres. Māju ar galvu un gurdi ik pa laikam mēģināju uz viņu paskatīties, vai tiešām Juliānam nav manis žēl? Es nebiju tik izturīga kā viņš, man gribējās ēst, atkal slāpa un neciešami nāca miegs.
- Juliān, atpūtīsimies mazliet, lūdzu! Es tik tiešām vairs nevaru! – iegaudos. Apstājos uz vietas un nokritu ceļos. Atslīgu pret priedes stumbru, galva reiba, nesaņēmusi nekādus vitamīnus un barības vielas.
- Nu labi. – Juliāns teica. Skumīgi paskatījās uz manis un apsēdās blakus.
- Es tiešām nevaru... – vārgi čukstēju. Pievērdama ik pa brīdim acis. Caur skropstām saskatīju viņa acis, kurās spulgojās bailes.
- Nekas. Es varēšu... – nepajautu īsti, ko sacīju, melnas ēnas man mācās virsū un nelika mieru. Tās pārvērtās plankumos un griezās gar acīm, seši, septiņi, nē tie bija vairāk.
- To ir tik daudz... – ar pus vērtām acīm nolūkojos tālumā. Dievs vien zina, cik slikta dūša man tagad bija, mēģināju kampt svaigu gaisu.
- Ulla, kas ar tevi? – viņa teiktie vārdi manās smadzenēs atnāca par vēlu, vai dubultojās. Pa murgam atcerējos, ka mātei dažreiz mācās virsū migrēna, varbūt tas pats tagad notika ar mani? Es biju pārgurusi, galva īdēja un draudēja pārsprāgt. Laikam jau, es tikai vēlējos aizmigt...
- Ulla? – Juliāns bija pavisam satraukts.
- Es tepat vien esmu, neatstāšu tevi vienu... mežā, būs tumšs un man vienai būs bail. –
- Bet mums... –
- Cik gan tu brīnišķīgs esi, Juliān, es mīlu tevi... –
(03.12.2009)
  
Prozas, stāstu, rakstu u.c. novērtējums. Kopvērtējums - Vēl balsojumu nav.
Balso arī Tu!
Gramatika, sintakse - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10
Izteiksmes līdzekļi - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10
Doma, saturs - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10
- balsot ar vērtējumu zem 4 vai ar 10 var tikai, ierakstot "viedoklī" pamatojumu.
Tavs viedoklis:
Niks:*
Tēma:
Komentārs *
Lūdzu ievadiet kodu *
Noteikumi komentējot
 
 

DISKUSIJAS

skatīt visu
Jaunrades čats
varbūt (viesis) (06.09.2018, 11:01)Ezis atvēra plaukstu un nožēloja.Tajā ielaidās bezdelīga ligzdu lipināt.Stipri vēlāk izšķīlās rudens saules stari,Bet ezis jau bija aizgājis.vāvijs (27.08.2018, 00:39)Viss jau joprojām ir forši, tikai neaktīvi. Es brīnos, ka kāds šo vairs lieto. Bet ļoti labi, man prieks. Nebiju te spērusi kāju divus gadus, pati savus brīnumus palasīt ienācu. Interesantāk...FAETONS (16.07.2018, 09:12)Sen neesmu te bijis, palasīju pirmajā lapā redzamos pantiņus, bet dzejas kvalitāti gribētos redzēt labāku,to neuzlabo ne atļauja ne liegums to komentēt arī nereģistrētajiem lasītājiem. Pārsvarā...
 
 

IZKLAIDE

skatīt visu
SmS pantiņi
Salavecis pieri kasa
Daavanas pa zemi lasa,
Taalaak pabraukt nevareeja,
Staltais briedis avareeja! ...
Interesanti video
Kaķis Simons
 
 
Zīmējumi

Brīvība
 
 

INTERESANTI

skatīt visu
Dāvanu idejas
Priekšdienām*
Savai draudzenei pirms pāris gadiem dāvināju tādu lūk dāvanu- Jau iepriekš kādu laiciņu krāju 1-santīmu un 2-santīmu monētas. Tad nu ņēmu puslitra burku, sabēru smalko naudu, pa virsu uzliku...
 
 
Vieta reklāmai:
 
 
Šodien: 204 Kopā:4803418

 
 
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Par Feini! | Atsauksmes | Redakcija | Iesūtīšanas un lietošanas noteikumi | Pateicības | Reklāma | Palīdzi portālam! | FAQ | Ziņot par kļūdu
Portāls daudzpusīgam, ideālam cilvēkam. No nopietnības līdz humoram.
Feini! neatbild par iesūtīto darbu un informācijas autentiskumu un avotiem. Aizliegts izmantot informāciju komerciālos nolūkos © 2001-2007 Feini!. All rights reserved.
webdesign by odot | code by valcha
load time 0.1 sec