X

Feini!
Reklāma

 
LITERATŪRA
Neizdotās grāmatas
Humors un satīra
Dzeja
Īsrindes
Pasakas
Proza
Stāsti
Raksti
Neklasificēta jaunrade Valters Bergs
MĀKSLA
IZKLAIDE
INTERESANTI
Autori
Arhīvs
Feini! čats (online - )
Aktualitāšu arhīvs
Feini! iesaka apmeklēt
 
 
 
     

LITERATŪRA

skatīt visu
Autori | Sintii | Neizdotās grāmatas | Paradīzes Dārzi. |
Paradīzes Dārzi.11.nod. (pirmspēdējā nodaļa).
  
Ievietojis: Neaizmirstuliite |
Komentāri (2)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija

Vai man dieniņ! Tas bija pirmais, ko nodomāju, atvērdama acis. Sastapos ar tumšu nakti, kas dūra acīs. Smadzenes vēl nespēja izšķirot informāciju, kur atrodos un cik ilgi esmu gulējusi. Mežs, pareizi, laikam gulēju vairākas stundas. Bet mani urdīja tie trīs neiederīgie vārdi! Ko gan viņš par mani padomāja? Ak, nē, kāpēc gan es to pateicu, paldies Dievam, nelabums bija pārgājis, tagad varēju ieelpot svaigu gaisu un gar acīm nelēkāja tumšas pērlītes, kas nesa tikai karstuma viļņus. Cerams, ka nebūšu saslimusi. Neapjautu, kā man bija atraisījusies mēle, man taču nevajadzēja sarunāt tās muļķības... Bet varbūt tās tādas nebija? Ai, ko nu lai dara, es nespēju vairs sev melot! Tas, ko pateicu bija tiesa, kaut vai atrastos kosmosā vai ellē, bet tā nu tas palika, kaut gan sākotnēji negribēju. Viņš domās, ka esmu muļķe, taču tagad par tādu būs jāizliekas. Man bija pamatīgs kauns, cerams, ka spēšu viņam skatīties acīs, cerams, ka tajās nezīmēsies jautājums par manu vakara uzvedību. Tagad droši vien bija nakts, acis sāka aprast ar tumsu. Kur ir Juliāns? Jautājums ietriecās prātā kā reaktīvā lidmašīna. Bailīgi pagriezos aiz sevis. Tumsā manīju sakņupušu stāvu, kas bija nolicies slīpi uz zemes. Tur jau viņš bija, vienmērīgi elpoja un par laimi – bija aizmidzis. Aizvēru acis un atkal mēģināju iegrimt sapņos, vismazāk gribēju atkal sadzirdēt baisas naksnīgas skaņas mežā. Bet tagad par laimi es jutos droši, jo blakus bija Juliāns. Nu gan viss bija kā karuselis, es pat nezināju, ko vēlos, biju apreibusi no patiesības. Cik tas smieklīgi izklausījās, taču kādēļ es smaidīju, vairs nebija jēgas jautāt, vismaz par vienu jautājumu mazāk. Citreiz vienkārši nevajag tik cītīgi domāt par lietām, kuras tāpat pāries, bet beigās, viss jau nav tik traki kā to vērš.
Saule jau bija pacēlusies krietni augstu, kad kārtējo reizi pamodos. Vakar nācās grūti aizmigt, tāpēc biju skaitījusi aitas. Iedomājos tās savā prātā un par laimi – tas nostrādāja. Piesardzīgi paglūnēju sev aiz muguras un redzēju, ka Juliāns cītīgi šķipelē koka sprunguli, tas atgādināja jauna kuģa modeļa mastu. Viņš laikam nekad nebeigs čakarēties ar tiem kuģiem! Atzīstu, tā bija interesanta nodarbe, taču ne tik ļoti, ka tas būtu jādara meža vidū. Puisis bija saraucis uzacis un sakniebis lūpas, pagaidi tik, viņš drīzāk ar sava nazīša palīdzību nošķēla savas domas. Varēja redzēt, ka viņš nav iegrimis savā stihijā, bet gan aizgaiņā domas, kas nedeva miera. Pati biju maldījusies savās sajūtās ik uz soļa, tāpēc labi pazinu šādas darbības. Vai tik tas nav par vakardienu? Ai, vai nav vienalga, cik es varu kaunēties kā mazs skuķis, esam taču pieauguši cilvēki, nu labi... es neesmu pieaugusi savā gadu skaita ziņā, taču vismaz varēju censties tāda būt...
- Labrīt. – mīļi smaidīju un lūkojos acīs Juliānam. Viņš pēkšņi bija pagriezies un izskatījās dikti pārsteigts.
- Brīt... – puisis nomurmināja, nespēdams izmocīt to pašu vārdu.
- Par ko tu domā? – iejautājos, lai gan labi zināju, kas viņu nelika mierā.
- Ne par ko. – Juliāns nepaskatījās uz manis, taču samanīju viņā izbīli, kad pajautāju. Viņš pats varēja būt kā bērns, ne tikai es. Pasmējos.
- Kāpēc smejies? –
- Labs garastāvoklis... – nudien, man patika tādā veidā viņu pakaitināt.
- Kaut ko neatceries? – tumšās acis uz brīdi uzlūkoja manas. Gan jau tajās viņš redzēja uzbangojam okeāna ūdeņus. Oho, nodomāju, Juliāns ķērās pie lietas, bet es taču nekā neatceros. Plāns palika plāns.
- Un kas man būtu jāatceras? –
- N-nekas. – vai man tikai tā likās, ka Juliāns nostostījās.
- Es taču redzu, ka tu cītīgi domā... –
- Kāpēc tev tā šķiet? – Juliāns darbojās lēnāk, lai saklausītu manu atbildi.
- Es taču redzu, tu parasti negatavo tā kuģus! – sevī pasmējos par pārdrošību.
- Tu mani labi pazīsti! –
Par atbildi noķiķināju un pamirkšķināju pretī saulei. Viņš nopūtās un piecēlās kājās. Nopūtos arī es, tas nozīmēja, kad atkal jāsāk kustēties uz priekšu, man tā nepatika iet, tas bija tik nogurdinoši un garlaicīgi!
Šķiet, ka mēs abi saskatījām zaļgano, lēzeno jumtiņu, uz kura biezā slānī bija sabirušas pagājušā gada lapas. Dīvainajai būvei bija satrūdējuši logi, kuru starpās niecīgajos saules staros kuploja sūnas. Nedaudz tālāk uz zemes bija nomesti sarūsējuši spaiņi.
- Dieva brīnums! – skaļi iegavilējos un steidzos uz mājiņas pusi.
- Neej, tur var būt suņi! – Juliāns mani apsauca.
- Bet izskatās, ka tur neviens nav spēris kāju jau labu laiciņu. – īgņojos.
- Tieši tā, izskatās, bet labāk nāc līdzās. – paklausīju Juliānam un gāju cieši aiz muguras. Pasvēros uz kreisās kājās un turpināju lūkoties uz savādo pasaku mājeli, kura atgādināja kapliču, kurā pēdējo reizi vaigā redzēju vecāsmātes pelēkzilo vaigu un mūžam aizdarītās acis. Sajutos neomulīgi, jo nespēju vēl no galvas izmest Melodijas sakniebto muti un tās acis, lai gan bija aizdarītas, tomēr vēl visu redzošas. Pāri dzalkstīgajiem redzokļiem pārkrituši smagi mūžības vāki.
- Hallo, vai tur kāds ir? – Juliāns salika plaukstas taurītē un uzsauca tukšajam gaisam. Tur gan klausīties varēja tikai vecā, spocīgā māja, kas gulēja ciešā miegā. Abi izdilušie logi bija kā nogurušas, draudīgas acis, kas vērās tukšumā.
- Es taču teicu, ka neviena nav! –
- Ššš! – Juliāns nošņācās, pielikdams māksliniecisko rādītājpirkstu pie lūpām.
- Neesi nu tik nervozs! – Lēnām tuvojāmies nelielajai celtnei kā noziedznieki. Diez kāpēc mums bija jālavās, ja vienīgi aizvainota varēja būt tikai nolaistā mājiņa, kura sen jau pati bija sev saimniece.
Nu jau drošāk iegājām pagalmiņā. Šoreiz Juliāns pie malas bija atmetis piesardzību un pavēra senas šķūnīša durtiņas. Tās nelabā troksnī nočīkstēja, ka uzmetās zosāda. Likās, ka visa apkārtne ir dzīva... Puisis pazuda aiz mīklainajām durvīm, tad izdzirdēju klusu svilpienu no iekšienes. Teciņiem vien, ietipināju šķūnī, pie reizes aplaizdama skatienu pagalmam. Baisi. Pamanīju lielus siena krājumus, kuri izskatījās labi saglabājušies. Kur gan iepriekšējie iemītnieki spēja iegūt sienu, ja dzīvoja mežā? Tas nozīmēja, ka pļava ir netālu, tas priecēja. Es cerēju, ka šeit dabūsim ko iekožamu, taču uzmetot skatienu dzeltenajam sienam, maldījos.
- Varbūt tomēr kāds te mitinās? – Juliāns iejautājās, it kā es spētu atbildēt.
- Tu taču pats pārliecinājies, ka neviena nav! –
- Tad kur uzradās šis te? – puisis norādīja uz pāris vistu olām. Tas gan bija savādi, šoreiz vairs nesajutos viena. Kūtī piepeši skaļi kladzinādama iebrāzās apjukusi vista.
- No kurienes tā te uzradās? –
- Es taču teicu, ka tas nav droši! – Juliāns satrūkās, kad šķūnī ieradās raibs gailis un vēl pāris tā sievas. Kladzinātājs uzlidoja uz laktiņas sienas stūrī un ņēmās nelabi brēkt kā nāves zvans.
- Cst! – Juliāns mēģināja apturēt klaigātāju, bet velti. Tam nolādētajam putnam taču smadzenes bija tikai rieksta lielumā! Sacēlās troksnis, dzirdējām smagus, dipošus soļus, kas tuvojās pusatvērtajām durvīm. Ne pa jokam sabijos, jo tie vairs nebija dullie putni, soļi izklausījās nikni un apņēmīgi. Ieķēros puiša piedurknē un piespiedos klāt.
- Kas te notiek? – ierēcās veca veča balss. Mūsu acu priekšā vērās plecīgs, gara auguma vecis ar žulganām acīm un bezzobu muti, atņirgtu nepatikā. Vecais izskatījās biedējošs, sakārnis, grieza melnos zobus un nekustīgi blenza mūsos, nenolaizdams bises stobru, spiezdams pirkstus tik stipri pie gaiļa, ka gali jau kļuva tīri dzelteni. Bet visvairāk es baidījos, ka tik viņš neizšauj.
- Es jūs lūdzu, mēs nenākam ļaunos nolūkos, tikai meklējam palīdzību! – stostīdamās mēģināju labot situāciju. Es biju pamatīgi pārbijusies pirmo reizi mūžā sajutu tik netīkamas sajūtas, kad baiļu tirpas caurstrāvoja visu manu ķermeni līdz papēžiem. Klusībā lūdzu Dievu un mīņājos uz vietas.
- Agor, liecies taču mierā, nebiedē bērnus! – pēkšņi ieraudzījām vecu, izdilušu sieviņu, kas nez no kurienes bija uzradusies.
- Liec to stobru nost, vai neredzi kā tie ir pārbijušies? – sieviete šķietamā vīra vietā nolieca bises apaļo galu. Mēs pieliecāmies, jo baidījāmies, ka tā varētu izšaut.
- Viss kārtībā, viņš ir tikai vecs īgņa! – ierunājās jaukā sieviņa, kuras balsī dzirdējām mūžības ilgo skanējumu.
Vecais nomēdījās un atkal ļaunīgi uz mums paglūnēja. Vai, cik gan bija labi, ka ieradās vecā kundzīte, savādāk mēs te paliktu uz mūžiem. Atkal karstas tirpas pārskrēja pār manu ķermeni.
- Nāciet bērni iekšā! – nodūdoja vecenīte. Juliāns paraustīja plecus, jo nezināja, kurā virzienā iet. Sieviete norādīja ar plaukstu uz izejas durvīm. Mēs teciņiem vien gājām laukā no šķūnīša.
- Kā jūs te nokļuvāt? – Margarēte uzdeva vienkāršu jautājumu pēc neilgas iepazīšanās.
- Muļķīgs gadījums! – pirmais pasteidzās Juliāns un paskatījās uz manis zīmīgi. Sabozu niknu seju un nomēdījos. Tad jau viņš vispār varēja man pakaļ neskriet, varbūt vienkārši izmēģināja atkal spēju staigāt un aizjoņoja pie manis. Es zinu, ka pārspīlēju, bet viņš tik tiešām dažreiz, nē bieži vien mani kaitināja, ko tad es viņā saskatīju?
- Vai jūs vēlaties kaut ko uzkost? – to jautājumu dzirdējām mēs abi.
Pusdienu galds bija visai pieticīgs, taču tas bija kā svētais ēdiens, jo nebijām ēduši neko dažas dienas. Mazā virtuvīte bija visai neomulīga, jo viss, uz kā es paskatījos, bija nokalpojis, vecs un gandrīz nelietojams. Vecais vecis sēdēja izdeldētā dīvāniņā, kurš jau bija zaudējis krāsu. Viņš skatījās uz mums šķelmīgi, bet joprojām no rokām neizlaida bisi, laikam par to jau bija aizmirsis. Margarēte sēdēja mums pretim un no veci zaļas dzijas adīja jaunas zeķes. Vecā kundzīte bija visai ērmīga izskata – ar sirmiem, nekārtīgiem matiem, acis atradās tālāk viena no otras nekā vairumam ļaužu, mirdzošas, apaļas un aizrautīgas. Kādreiz viņa būs bijusi skaista meitene, taču tagad – galīgi nolaidusies, nez kāpēc cilvēki vēl dzīvoja šādās mājās nekurienes vidū?
- Ziniet, kad atnāks mans dēlēns mājās, tad viņš jūs izvedīs no meža! – atkal ierunājās Margarēte, it kā dūdodama.
- Vai tiešām? Tas būtu ļoti jauki, paldies! – tagad pa īstam nopriecājos.
- Es aiziešu paņemt vēl kartupeļus! – sieviete nolika savu adīkli un noslaucījusi rokas dvielī, devās pa citām durvīm laukā.
- Cik jauki, ka mēs beidzot tiksim ārā! – skaļi domāju un skatījos uz Juliānu.
- Neatnāks dēls mājās, neatnāks! – garlaikoti ierunājās vīrs. Pustumsā viņš izskatījās kā pati kaulainā.
- Bet kundze taču teica, ka atnāks! – es biju pārsteigta un sajutos vēl neomulīgāk.
- Viņa gaida! Ēriks nekad nepārnāks, kad viņam bija deviņi gadi, noslīka purvā. –
- Vai, man ļoti žēl! – ierunājos un izdzirdot teikto, mana sirds salēcās. Vīrs laikam bija vienīgais ar veselo saprātu. Margarēte dzīvoja atmiņās un loloja veltas ilūzijas, kad dēls gan jau gadiem ilgi guļ purva akacī. Tas bija ļoti baisi.
- Ir jau labi, bet jums ir ātrāk jātiek prom no šīs vietas, ja viņai pārāk iepatiksities, nelaidīs projām, padomās vēl, ka tas jauneklis ir viņas dēls, tagad Ērikam būtu jābūt tikpat vecam! – viņš nomurmināja un pavēcināja roku uz Juliāna pusi.
- Ē-ē... paldies, ka pateicāt, mēs tūlīt pat dosimies prom! –
- Ejiet gar grāvi tieši taisni, jums aiz muguras, pa logu varat redzēt, - paskatījāmies reizē, kad pamanījām nedziļu grāvīti stiepjamies caur koku audzēm, - ejiet tikai gar to un nonāksiet pļavā, cauri tai ved taka uz pilsētu! –
- Liels jums paldies, varbūt... –
- Viss labi, ejiet tik, bērni, nenomaldieties no takas, tālāk ir purvs un tur akacis pie akača. –
- Mēs noteikti ņemsim vērā, paldies vēlreiz! – noteicām un ātri devāmies laukā no mājas. Gar taciņu straujā solī kātojam uz priekšu, pilsētai drīz vajadzētu būt. Nabaga vecais, viņam jādzīvo ar tādu jukušu sievieti, visu mūžu pavadīs mežā blakus cilvēkam, kurš vairs nevalda pār savu prātu. Bet mums bija nākotne un savs liktenis, devāmies tam pretī.
- Mūsu nākamā pietura – pilsēta! – līksmi iesaucās Juliāns. Pasmējos līdz ar viņu. Jā, tik tiešām, kā smags akmens bija novēlies no sirds, beidzot mēs nokļūsim civilizētā vietā. Nekad vairs nepazīstamos mežos kāju nesperšu! Tagad varēja ātrāk paiet, jo vēders bija pilns un bads vairs nemocīja. Tagad ceļš veda mājup, beidzot! Murgs bija beidzies, negribēju atcerēties neko no piedzīvotā, ne to šausminošo nakti vienatnē, to briesmīgo nelabumu, nodevīgo upi, ne sajūtu, ka kāds tēmē uz tevis ar milzīgu bisi. Žēl, ka kājas neveda ātrāk no spokainās vietas.
- Mums uzreiz būtu jāsazinās ar māti un tēvu, lai paziņotu, ka mums viss kārtībā! – Juliāns gudri sprieda, piestādams, lai varētu atpūsties.
- Tas gan, diez kas būs ar Francisku? – pašlaik viņa man rūpēja visvairāk.
- Par to neuztraucies, mana māte par viņu labi parūpēsies. Pamāju ar galvu un vāri pasmaidīju, viņš laikam nesaprata, ka es jutos neizsakāmi vainīga, ka iemaldījos mežā, kempingā atstādama savu mazulīti. Tā bija briesmīga sajūta, kas mani urdīja kā dienas tā naktis.
- Ir jau labi... – Juliāns pieklusināja balsi un mīlīgi uz manis paskatījās. Laikam viņš bija manījis manās acīs asaras.
- Gan jau es tagad izskatos pēc muļķes! – šņukstēju un notrausu dažas asaras.
- Neizskaties, tu esi laba māte savai meitai! – nobijos, kad viņš man atbildēja, laikam biju spriedusi par skaļu. Tā ir, ka es mūždien nevaru pievaldīt muti, sanāk pateikt skaļi to, ko domāju. Lai arī Juliāns man neko neteica, taču tik un tā sajutos draņķīgi, ka man pēkšņi pārņēmušas sentimentālas sajūtas, varēju par meitu atcerēties agrāk, kad brāzos cauri mežam.
- Bet vari dusmoties uz manis, ne uz sevi. – puisis noteica. Apjukusi pavēros viņa tumšzilajās acīs. Vai tās varēja būt īstas? Tik dzidras...
-Kāpēc? Es taču to putru ievārīju! –
- Bet tā bija mana vaina, kad tev nepateicu, ka spēju jau kustināt kājas. –
- Ai, Juliān! Tā NAV tava vaina, tikai vienīgi mana. Es nezinu, kas man bija uznācis, nevajadzēja taču traukties mežā bez iemesla, varēju priecāties, nevis otrādāk! – atmetu ar roku un paslēpu seju viņa kreklā, lai viņš neredzētu manas nododošās acis.
- Tikai mana vaina... – šņaukājos un murmināju, joprojām nerādīdama savas acis.
- Viss ir labi... tā nav neviena vaina! – Juliāns mani mierināja. Atrāvu seju un paskatījos uz viņu. Galvu nācās pacelt augstāk, jo beidzot varēju puisi uzlūkot būdama mazāka, nevis otrādāk. Juliāns bija daudz garāks augumā par mani, slaids un spēcīgs, diez kāpēc viņš vēl nebija parādījies sabiedrībā, nesaticies ar meitenēm? Bet bija jau labi, vismaz tagad es varēju maldīties viņa krekla piedurknēs, nevis kāda cita. Es skaidri apzinājos, ka jūtos greizsirdīga uz neko un nevēlētos viņu atdot kādai citai. Ja ne mūžīgi, bet vismaz tagad Juliāns bija mans, tas, kas spēja mierināt un piedot manas muļķības, pasmaidīt un teikt, ka nav jau tik traki.
- Tev ir brīnumaini zaļas acis... – man šķita, ka viņš pat neapjauš pats ko saka.
- Bet tavas tik dziļas, ka es varētu apmaldīties... –
- Ja es ilgi skatīšos, tad noslīkšu okeānā, kas ir iesprostots. –
- Tu nenoslīksi. Jo es tev neļaušu. –
- Bet tu neapmaldīsies, jo tik un tā es tevi atradīšu, Ulla, vai tas būtu šis mežs vai Paradīzes dārzi... –
- Juliān... – Es jutu, kā paceļos virs zemes. Tas bija visbrīnumainākais mirklis manā mūžā, kad Juliāns mani noskūpstīja. Šīs sajūtas bija liegas un patīkamas, ka es spētu mūžīgi stāvēt dziļā mežā, lai tikai Juliāns man būtu blakus. Pār manu ķermeni skrēja karstas tirpas, jutu uguni uzliesmojam starp mums, tikai šoreiz tā saplūda un kļuva vēl karstāka. Es apskāvu Juliāna plecus, lai nelaistu viņu vaļā, nekad!
- Klau! – iesaucos, kad sadzirdēju dīvainu čaboņu, tā man nemaz nepatika. Puisis paskatījās aiz muguras un piepeši satvēra manu elkoni, cik sapratu, mums bija jābēg, es neko neredzēju, jo viņš man visu laiku bija priekšā.
- Juliān, kas tas ir? –
- Ja pateikšu, tad... –
- Saki! –
- Suņi Ulla, suņi un pietam daudz! – Izdzirdējusi šos vārdus, skrēju vēl ātrāk, ciešāk ieķerdamās puiša plaukstā. Mani pārņēma tāds izbīlis, ka neapjēdzu, kas notiek, vienu brīdi izjūtu nepārspējamu laimes mirkli, citā sastopos ar savām lielākajām bailēm! Suņi, lieli un izsalkuši, dzīvo mežā, putas pa muti tek tiem skrienot, ilkņi asi kā vilkiem. Ja nu tie bija vilki?! Spēki jau gāja uz galu, kad abi pakritām pār zariem.
- Cst... – nošņāca Juliāns. Ar lielām acīm vēros viņējās, tad pagriezos un pavēros augšā. Dzirdēju apkārt elsas un dipošus soļus, zaru brakšķus un neapmierinātus smilkstus.
- Tie ir vilki? – prasīju Juliānam, cerēdama sagaidīt negatīvu atbildi.
- Nezinu, klusāk! – viņš nočukstēja un pielika pirkstu pie lūpām. Smagi elsoju un pašlaik skaļāk sadzirdēju tikai savus sirdspukstus. Tā kā ar vienu sānu biju piespiedusies pie Juliāna, jutu, ka tikpat ātri sitās viņējā. Aizvēru acis un vēlējos, kaut nu lai tie skrejošie mežoņi mūs neatrastu. Pēc soļiem un elsām izklausījās, ka to varētu būt kādi trīs vismaz, varbūt arī vairāk.
Cerēdami tur gulšņājām krietnu laiku, kad sāka sāpēt sāni un notirpa rokas. Likās, ka neviens suns vairs nav dzirdams, bet drošības labad tupējām vēl kādu laiku. Pēc tik krietna sprīža, sen tie bija gabalā, bet es negribēju kustēties no vietas, jo lai vai cik neērti bija mocīties uz cietās zemes, taču ar Juliānu bija vēl ērtāk. Skaidri zināju, ka puisis jūtas tāpat. Tagad es vismaz biju pārliecinājusies, ka to pašu jūt pret mani. Es biju pārņemta laimīgu domu varā, jo visu spēju izlasīt viņa skaistajās acīs, ka mani mīl. Jā, mīl, tas vārds tik tiešām bija maģisks. Es cerēju sagaidīt to no Juliāna lūpām. Nespēju noticēt, ka kādu laiciņu iepriekš, gandrīz vai bijām gatavi viens otru nogalināt aiz dusmām, patika vienam otru ievainot un sajusties pārākam. Bet, jo vairāk dzēlām, jo vairāk grūdām sevi aizliegtā lauciņā. Tur pat Juliāns nebija spēcīgs. Pat viņš.
Laikam tas izskatījās muļķīgi, kad abi gulējām, skaidri zinādami viens otra domas. Šķita, ka kājās pietrausāmies vienlaikus. Nokrekšķinājos un nopurināju zaru gabaliņus, bija jau pietiekami satumsis un vāri saskatīju mežā tāles. Redzēju priekšā lielu sūnu paklāju, tas bija tik koši zaļš un šķietami mīksts, ka vēlējos ātrāk pa to pabradāt. Pārkāpu pāri zaru kaudzei un tīkami notupos sūnās. Atspiedos pret priedes stumbru un pievēru acis. Zināju, ka šodien nakšņosim šeit. Nebiju rēķinājusies, ka pilsēta tomēr ir tik tālu, kājās jau bija nogurušas, galva zumēja no visas dienas pārsteigumiem. Juliāns man apsēdās blakus un no kabatas izvilka iesākto kuģa mastiņu. Viņš atkal pacietīgi ņēmās to šķīt, mazie koka gabaliņi lidoja uz visām pusēm un lipa klāt mitrajām bridžām. Tas tomēr bija tik smieklīgi, ka puisis atkal novērsās no manis, skrubinādams savu koka šķipeli. Sāku uzjautrinoši smieties.
- Kāpēc smej? – viņš noprasīja un nobijās no mana skatiena.
- Tu vairs mani neapmānīsi. –
- Es? Vai tad... – Palocīju galvu, lēnām izņēmu no viņa rokas nazīti, ietriecu nedaudz tālāk zemē. Juliāns paskatījās ārkārtīgi pārsteigts.
- Ulla, ko tu dari? –
- Veicu nelielu vešanu pie prāta! –
- Bet tas taču ir neprāts. –
- Varbūt arī, bet man patīk! – iečukstēju ausī. Izņēmu arī koka mastiņu, Juliāns nemaz vairs to neturēja. Ar skaļu krakšķi pārlauzu to uz pusēm un ielidināju krūmos, lai jau mežam paliek vairāk to koku, bet Juliāns gan bija mans! Neapjautu, ka atkal sakļāvāmies, tik ugunīgi, gan nogāzos uz muguras. Man pilnīgi neinteresēja, vai muguru spiež kāds lieks sprungulis. Es tagad ļāvos vienīgi savām jūtām, šoreiz es tās vairs nespēju apturēt. Izjaucu Juliāna saglaustos matus un uz brīdi pazudu tajos. Ļaudamās kaislei, kas apdedzināja mūs abus. Kur gan bija mani paradīzes dārzi? Kā Juliāns iepriekš ieminējās, ja es tajos pazustu, tad mani atrastu, tā arī būtu. Man nevajadzēja ne vienu skaisto lietu pirmssvētku skatlogos un vitrīnās. Mani vairs nevaldzināja tikai ārišķīgi skaisti vīrieši, kas pagāja man garām, atstādami savu spēcīgo odekolonu. Man bija vienalga, vai Juliāns spēja staigāt vai nē, sasodīts, man nevajadzēja tos Paradīzes dārzus, kurus biju iedomājusies savā iztēlē, kad dzīvē beidzot būšu atradusi savu mīlu. Es sen jau to atradu, lai arī atklājāmies tikai mežā. Man bija vienalga, kad lietus lāses aumaļām sāka līt pār mums un slapināja manus skaistos matus. Tas tikai dzesēja ugunis. Bija palicis vēl tumšāks, bet lai vai kā – tas bija laiks, kurš piederēja tikai mums. Notrausdama Juliāna slapjo matu šķipsnu, sajutu viņa slapjo seju. Lai līst, esmu laimīgākais cilvēks pasaulē, es atradu savu Paradīzi, lai cik tā būtu neparasta. Biju gatava tupēt ellē, ja vien līdzās būs Juliāns.

***

Pamodos no tā, ka man bija visai vēsi. Pavēru acis un apjautu, ka laukā ir visai apmācies un esmu nosalusi. Naktī bija lijis, bet mēs zem kailām debesīm tupējām un nekur negājām. Manas skropstas bija mitras, kad sakļāvu tās. Tas bija pamatīgs lietus, ka mežs pat nespēja noturēt lielās lietavas. Izkustējos, sajutu, ka kaili pleci apņem manus. Tas bija Juliāns, kas pamodās līdz ar mani.
- Diez cik auksti, vai ne? – viņš gurdi nomurmināja.
- Jā... – piemiedzu acis un pagriezos pret puisi. Viņš izskatījās tik laimīgs kā mazs zēns. Piekļāvis lūpas pie mana kakla, Juliāns uz brīdi kavējās, tad piecēlāmies. Sakārtojos.
Pēc divdesmit minūtēm mēs turpinājām ceļu. Drēbes gan tagad bija mitras, taču vismaz sildīja apziņa, ka Juliāns tur manu plaukstu, izteikdams bez vārdiem, ka esmu viņa meitene, varbūt pat kas vairāk. Viņš bija izmainījies līdz galam, vērās uz manis ar mīlas pilnām acīm. Tāds viņš bija visu laiku, tikai bija to slēpis. Tagad vairs nebija jēgas, pasmaidīju un devāmies gar grāvi uz priekšu.
- Vismaz varēja pateikt, cik tālu līdz pilsētai jāiet, savādāk man jau sāk šķist, ka mēs atkal esam nomaldījušies! – Juliāns pēkšņi ierunājās.
- Ja jau vecais teica, ka jāiet, līdz grāvis beigsies, tad tā arī darīsim! –
- Varbūt šis arī jucis tāpat kā vecā sieva. Neaizmirsti, ka viņš mūs gribēja nošaut! – Juliāns izklausījās nopietns, laikam viņu ietekmēja pelēkais laiks.
- Par ko gan viņam atriebties, Argo... – ieteicos, taču nepabeidzu.
- Paskat tik, arī vārds kā sunim! –
- Juliān, ššš... nesāc dusmoties, mēs nekur netiksim, ja tu būsi tik pūcīgs. – klusītēm teicu, jo viņam patika, ka es mierīgi un dūdojoši runāju.
- Es jau neko... – nomurmināja Juliāns, novērsdams acis un nevainīgi plikšķināja skropstas.
- Ir jau labi. – pasmaidīju un pievērsos grāvim.
Laiks bija sabojājies, un šķita, ka uz visu dienu, jo pelēkajai debess malai neredzēja ne gala, ne malas. Man gan bija silti un gaiši ap sirdi. Iemeslu zinātu ikviens, ka zinātu manu stāstu. Cik gan labi, ka Juliāns gadījās manā ceļā, man bija vienalga, ko teiks Niks vai viņa ģimene, jo šajā ziņā vēlējos būt savtīga, es gribēju gūt tikai savu laimi, nedomāt tik daudz par citiem, izņemot meitu. Jā, un tā mēs te gājām, nedaudz drebinādamies no aukstuma, ieskauti pelēcīgajā masā, kas klejoja gar koku starpām, atstādama ūdens piles koku lapās. Klusiem soļiem bridām caur zāli, tā bija tik vēsa, kā ūdeņainas rokas, kas locījās pēc siltām miesām, rausdamas svešu dzīvi. Atkal es domāju tik dziļdomīgi, ka neredzēju, kur lieku kāju. Pēdējā laikā bieži bija sanācis krist savas muļķības dēļ. Krist dažādās nozīmēs. Ikdienas biju zaudējusi līdzsvaru savā prātā un jūtās, emocijās... Bet tagad šķita, ka kaut kas vairāk ir mainījies. Jutos ar Juliānu kā viens veselums, apjautu, ka pirmo reizi mūžā biju skatījusies uz cilvēka dvēseli, ne uz viņa izskatu. Lai gan Juliāns bija visai veiksmīgs cilvēks, tikai nespēja staigāt... vismaz līdz šim. Nebiju aizdomājusies, kas būs, kad man drīz jāpamet viesmīlīgās Detertiku mājas. Bet Juliāns? Vai viņš man dosies līdzi, vai mēs aiziesim katrs uz savu pusi? Nē, es to nevēlējos, vairs nē, es pat nespēju paciest domu, ka ar viņu varētu notikt kas līdzīgs kā ar Nataniēlu, tad es nomirtu uz vietas. Es vairs nespētu just dienas gaismu, būtu akla savā dzīvē un taustītos pa nelaimēm kā pie auksta bruģa, slīdētu mani pirksti, bet nevienu pakāpienu tā arī nespētu rast. Fui, bija jābeidz par to gari spriedelēt, kamēr vēl piepildīsies.
- Kāpēc tāda skumīga? – viņš iejautājās. Balss bija sērīga, juta man līdzi un tagad es sajutos labāk, it kā otra puse no manas miesas ierunātos.
- Viss kārtībā... –
- Tikai? –
- Tikai es nezinu, ko darīt, jo tagad tu staigā un... –
- Neuztraucies, es tevi nepametīšu, mani neapturēs neviens, pat ne Niks... –
- Kāpēc Niks? – tagad bija mana kārta brīnīties, par viņu biju piemirsusi.
- Es taču redzu, kā uz tevi skatās. Kā uz kaut kādu konfekti. Man tā kaitināja viņa lielīšanas, ka tu drīz vien viņam padosies un.... –
- Ko? Kā viņš to uzdrīkstējās? Domā, ka esmu rotaļlieta, ar kuru var paspēlēties, viņš domā, ka ir tik pievilcīgs, ka visām meitenēm obligāti jākrīt viņa tīklos?! –
- Bet vai tad tā nav? – Kaunīgi noliecu galvu, ja nebūtu Juliāns, tad sen jau būtu padevusies Nikam.
- Bet es tagad viņam esmu vienaldzīga! –
- Viņš domā, ja neko nesacīs, tad pati atnāksi pie viņa! –
- Lai domā, ko viņš iedomājās!? Nebūšu tāda, kas skrien pakaļ tikai tāpēc, ka ir īsts skaistulis... – Juliāns tikko dzirdami smīkņāja.
- Kas tad tev lēcies? –
- Tu dusmojies, jo varēji pakļauties viņam! –
- Un tu man neteici! – pievērsos Juliānam. Ai, kāpēc gan viņš tagad smēja.
- Beidz, Ulla, es taču negribēju jaukties tavā dzīvē! – puisis atgaiņājās ar rokām no maniem vārdiem.
- Bet vajadzēja, es to GRIBĒJU! Gri-bē-ju! - nosaucu pa zilbēm un savilku lūpas spītā.
- Es baidījos. –
- Es arī. – pasmaidījām reizē un vairs neko neteicām, tikai devāmies tālāk, kad pamanījām gar stumbriem dzeltenu joslu. Tā bija pļava.
- Juliān! – iesaucos, mans dzīvīgais sauciens pazuda zāles stiebros.
- Es arī redzu, vo vellos, tam vecim bija taisnība! –
- Es taču zināju, es zināju! – smaidīju pilnā atplaukumā.
- Tātad šoreiz mēs nokļūsim līdz pilsētai! – Abi paātrinājām gaitu. Devāmies cauri pļavai, kurā no ziemas perioda bija vēl saglabājušies dzelteni zāles stiebri, caur tiem bija izspraukušies jaunie, nomākdami vecos, pļava bija palikusi tik blīva un lekna, ka tīrais brīnums, ka neredzējām aitas vai govis ganāmies. Bet kurš gan šo Dieva aizmirsto nostūri zinātu? Laikam izņemot veco Argo, mēs bijām vienīgie atklājēji. Lai arī tagad labāk varēja saskatīt nomākušās debesis, kas tikai solīja lielas lietavas un nelaimes, taču savāktās pasaules asaras negāzās mums uz galvām. Nu bija pats vasaras sākums, kad zaru galos un zāles stiebros spēlējās mazas varavīksnītes, kas radās jaunām pilēm rodoties uz stumbriem. Pļava smaržoja pēc dabas pilnības, vientuļas bites, lietus un smagā gaisa noreibinātas, maldījās pa debess plašumiem. Par lietu liecināja putni, kas zemu lidinājās, aizrautīgi aizcirzdami knābjus. Zirnekļi gan bija aizņemti, tina arvienu jaunus tīklus, kad dažas piles bija pārplēsušas tinēja tīklus. Tie allaž bija izjaukti un izārdīti, bet zirnekļi centās atkal no jauna. Ik pa laikam paši vērodami gaismas pērles dancojam tīklos kā mušas. Dažviet gan zirneklis maldināts ieleca pilītēs un saslapināja savas daudzās kājas. Mēs ar Juliānu šķiet, ka visu redzējām, jo mūsu skatieni vienlīdzīgi pārlaidās te uz vienu dabas neatņemamo ainavu, te uz otru. Abi, klusēdami bridām cauri pļavai, pa laikam vērodami, ka tik neiekāpjam jaunās peļķēs, to te bija ne mazums. Tā jau sala kājas, jo pirkstgali vismaz man bija balti un pārsaluši. Nespēju iedomāties, ka vakar bija tik karsti, ka nezināju, kur veldzēt slāpes. Un jau šodien sapņoju pēc kādas siltas jakas.
Gājām krietnu laika posmu. Kājas jau atkal bija nogurušas no cilāšanās. Domāju, ka mani nespēks pievārēs tūlīt pat, bet es sajutu jaunu spēku pieplūdumu, kas caurstrāvoja mani kā karsts elektrības lādiņš. Mēs ieraudzījām lielceļu!
- Juliān, es ceru, ka beidzot mums tas būs izdevies! -
- Neuztraucies, ja jau tik tālu tikām, nonāksim arī galapunktā. –
- Bet viņš solīja, ka būs pilsēta! – manas sajūtas bija divējādas.
- Paraugies tālāk, pāri lielceļam pļava turpinās, gan jau tai mums jāiziet cauri. –
- Juliān, tas būtu neprāts, es esmu pārgurusi! Es labāk palikšu tepat, kaut vai sagaidīšu mašīnu. –
- Labi. – viņš vairāk neko neteica. Cerīgi tik izdvesa vienu vārdu un palūkojās atpakaļ un uz priekšu. Šoseja vērās gara uz priekšu, bet paveroties atpakaļ, tā netālu pazuda līkumā, ielocīdamās kā nodevīga čūska. Nezinu, kāpēc nodevīga, laikam tāpēc, ka nekad līkumi neviesa man uzticību.
- Nāc, - Juliāns mani aicināja iet tam līdzi, - paskatīsimies, varbūt aiz līkuma brauc kāda mašīna! – Es varu palikt tepat? Esmu pārlieku nogurusi! –
- Labi, es gan paskatīšos. – Juliāns gurdi tuvojās līkumam. Nosēdos ceļmalā, kura šķita vissausākā vieta apkārtnē. Manīju kā puisis nedaudz pievelk vienu kāju, laikam būs kaut kur izmežģījis potīti, bet neko neteicis. Pagriezos pretējā ceļa virzienā un mēģināju saskatīt, varbūt kāda mašīna tuvojās un Juliāns būtu jāsauc atpakaļ. Bet šoseja bija tik nepatīkama un kaila, laikam neviens šodien nedomāja mums palīdzēt. Pēkšņi izdzirdēju kaucošu skaņu. Automātiski pašāvu galvu Juliāna virzienā. Mana sirds neganti salēcās, jo prātā uzreiz iešāvās doma, ka ar viņu kas varētu atgadīties.
- Nē! – kā murgā iekliedzos, kad pamanīju kā puisis atsitas gar mašīnas durvīm un noveļas ceļmalas zālītē. Nejutu, kā manas drebošās kājās pašas pietraušas un skrien pretī Juliānam. Kāpēc man tagad likās viss tik palēnināts, tā tam nevajadzēja, būt, tāds nelaimes mirklis. Kāpēc tās nojautas piepildījās, kāpēc vienmēr kaut kas pārtrauc manu laimes pilnības mirkli!?
- Juliān! - drebošiem pirkstgaliem skāru viņa vaigu.
- Ar mani viss labi... – piepeši puisis nomurmināja.
- Kas? –
- Es taču nenomiršu tik ātri un tevi te neatstāšu, nekas briesmīgs nav noticis, Ulla! – Ai, Dievs vien zinātu, cik atvieglota šobrīd es jutos. Vairs viņu neatstāšu vienu, vairs ne! Tas bija pārāk riskanti. Gandrīz pati zaudēju prātu aiz sašutuma un bēdām.
- Ai, Juliān, es tā pārbijos! – cieši skāvu viņu savās rokas, lai pārliecinātos, ka tomēr viss beidzies neticami labi.
- Es tik tiešām tūlīt atstiepšu kājas, ja tu mani nebeigsi žņaugt. – viņš lēnām novilka, balsī jautās prieks pašam par sevi.
- Piedod! – ātri nomurmināju un padevu roku, lai palīdzētu piecelties. Puisis nopurinājās un mēs neko nejautādami, devāmies ielai taisni uz priekšu, kur es nesagaidīju nevienu mašīnu. Labāk tur, kur viss ir pārredzams. Bezkaunīgais maita tas, kas sēdēja pie stūres, nobijās, ka notriecis cilvēku vēl ātrāk aiztraucās prom. Tagad viņam vismaz paliks netīra sirdsapziņa, ka viņš notriecis cilvēku un nezina, vai tas ir dzīvs vai ne. Lai pamokās, nodomāju un bezpalīdzīgi sekoju Juliānam. Jau atkal gājām.
- Skaties, tur ir ceļmalā būda.- novārgusi izdvesu.
- Jā, varbūt kāds tur varētu mitināties, iesim paskatīties! – Juliāns satvēra manu roku.
- Ka tik nesanāk kā pirmajā reizē. – pateicu un jutu, ka viņš palēnina gaitu, taču joprojām izmisumā dodas uz priekšu.
- Nedomāju, ka tas varētu notikt atkal! – Juliāns piegāja pie durvīm un nedaudz nogaidījis, uzstājīgi pieklauvēja. Abi klusu stāvējām un gaidījām, vai nesadzirdēsim kādu skaņu. Nekā. Viss bija pilnīgi kluss, šoreiz man šķita, ka saimnieks nav mājās. Tomēr nē, izdzirdējām klusus, velkošus soļus, kas devās uz durvīm. Saskatījāmies un pasmaidījām. Dziļi sirdī mēs cerējām, ka nekas tamlīdzīgs neatgadīsies. Durvis pavēra diezgan vecs vīrs. Nedaudz pāri zodam kuploja sirma bārda, kura izskatījās izplūkāta un nekopta. Acis tumšas, bet labsirdīgas. Savilcis grumbas augstāk vecais nomurmināja: „Kā es varu palīdzēt, jaunieši? –
- Mēs gribēja jautāt, vai jūs zināt, cik tālu ir kempinga nometne, tā taču atrodas šajā nostūri, ne? – Jā gan, - vecais atbildēja uz Juliāna jautājumu, - bet būsiet tālu nomaldījušies, redzu, ka esat ieklīduši mežā, kas plešas apkārt, vai ne? –
Piekrītoši pamājām ar galvu.
-Varu jūs aizvest ar savu vāģi līdz turienei, tāpat es domāju braukt makšķerēt, šogad ļoti labi ķeras līdakas! –
- Tik tiešām? Ai, kungs, paldies jums, mēs jau vairākas dienas maldamies un nezinām, kur atrodamies! –
- Ir dažkārt tā gadījies, ka tajos mežos pazūd bērni, tos tāpat atrod agri vai vēlu, avīzes pilnas ar pazudušo vārdiem, zinu, ka dziļāk biežņā viss izskatās tik vienāds, ka tev šķiet, ka ej pareizi, bet īstenībā gluži pretēji. Runā, ka senos laikos mežā dzīvojis burvis, kas pārvērtis velnus par kokiem, lai tie maldinātu cilvēkus mežā iekšā, naktīs visapkārt dzird brakšķoņu, čīkstēšanu... – Noskurinājos, tik tiešām, es domāju, ka dzīvnieki staigā, bet ja nu tomēr tie bija velni, kas pārvērtās savā veidolā un baidīja mani? Nē, labāk neiedziļināšos domās par tiem, tā jau man bija baisi un to melno vientulīgo nakti nekad neaizmirsīšu. Galu galā, pasakas bija tikai pasakas un mītiem es neticēju.
- Nāciet! – vecis aicināja un noglaudīja spuraino bārdu, devāmies tam līdzi gar trūcīgu, nolaistu dārziņu, kurā mocījās daži kultūraugi. Sen nekas nebija kopts, taču taciņa bija dziļi iestaigāta un skaista. Pagājām garām mazam šķūnītim un nokļuvām aiz mājās, kur savu saimnieku gaidīja vecs vāģis. Izskatījās nelietojams un visai briesmīga izskata, bet šoreiz man bija vienalga, ka tikai es ātrāk nokļūtu pie savas meitas. Nevilcinādamies, iesēdāmies mašīnā. Uzreiz iedomājos, vai tik šie nebūs pametuši kempingu, tomēr nē, ja nu mēs atgrieztos! Salons bija iekārtots īsta makšķernieka stilā. Gar logiem novietoti sarullēti tīkli un murdi. Pulka makšķeru gulēja mums zem kājām, centāmies neuzkāpt tām. Visapkārt virmoja zivju smaka, kad tās ir sastāvējušās. Diez cik gadus vecais bija pārvadājis zivis savā mašīnā. Juliāna sejas izteiksme pauda riebumu pret salonā valdošo smaku, taču pašreiz mums bija jābūt pateicīgiem, ka vispār nav jāiet ar kājām. Pasargā Dievs, ja atkal nomaldītos un nokļūtu mežā pie noburtajiem velniem. Tfū.
Braucām lēni, jo mašīna bija pieklājīga vecuma un bija pieradusi mērot ceļus lēni un saudzīgi. Mūsu sirdis šķita drebam vienā ritmā. Ik katru puskilometru pietuvinājāmies kempinga nometnei. Ik pa laikam saskatījāmies un veltījām viens otram mīļu skatienu. Bez Juliāna es nebūtu izdzīvojusi tajā biezoknī, jo viņš mani spēja atbalstīt visādi. Galvenais, ka jutos tam līdzās droši.
(04.12.2009)
  
Prozas, stāstu, rakstu u.c. novērtējums. Kopvērtējums - Vēl balsojumu nav.
Balso arī Tu!
Gramatika, sintakse - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10
Izteiksmes līdzekļi - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10
Doma, saturs - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10
- balsot ar vērtējumu zem 4 vai ar 10 var tikai, ierakstot "viedoklī" pamatojumu.
Tavs viedoklis:
Niks:*
Tēma:
Komentārs *
Lūdzu ievadiet kodu *
Noteikumi komentējot
 
 

DISKUSIJAS

skatīt visu
Jaunrades čats
FAETONS (16.07.2018, 09:12)Sen neesmu te bijis, palasīju pirmajā lapā redzamos pantiņus, bet dzejas kvalitāti gribētos redzēt labāku,to neuzlabo ne atļauja ne liegums to komentēt arī nereģistrētajiem lasītājiem. Pārsvarā.../arpa/ (viesis) (12.07.2018, 13:22)Ir feini, nesaspringsti.bez smecera (10.07.2018, 18:02)Gribu atvainoties Arpai par to, ka pārlieku iekarsu komentāros. Dzejolis pats par sevi ir ļoti labs, vienīgi dažas nianses nē. Sociālas tēmas nekad lielāko daļu lasītāju neatstāj vienaldzīgu,...
 
 

IZKLAIDE

skatīt visu
SmS pantiņi
Lido klusi sniega pārslas
Pāri klusai mežmalai,
Lai šīs pārslas vieglas, maigas
Jaunā gadā laimi nes! ...
Interesantas bildes


Rīma
 
 
Zīmējumi

Skaitliskais vairākums
 
 

INTERESANTI

skatīt visu
Dienasgrāmatas
3D dimensija.
Aspekts aspekta galā,
Kā eža adatas saslejas kamolā.
Nu tikai prāts ķersies klāt risināt.
Dažādas kombinācijas veidot.
Šausmu stāstus un problēmas radot.
Sastrēgums dvēselē,bailes...
 
 
Vieta reklāmai:
 
 
Šodien: 193 Kopā:4766371

 
 
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Par Feini! | Atsauksmes | Redakcija | Iesūtīšanas un lietošanas noteikumi | Pateicības | Reklāma | Palīdzi portālam! | FAQ | Ziņot par kļūdu
Portāls daudzpusīgam, ideālam cilvēkam. No nopietnības līdz humoram.
Feini! neatbild par iesūtīto darbu un informācijas autentiskumu un avotiem. Aizliegts izmantot informāciju komerciālos nolūkos © 2001-2007 Feini!. All rights reserved.
webdesign by odot | code by valcha
load time 0.1 sec