|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Aleksa jeb stāsts par veiksmīgu cīņu | Autors - liu
| | Komentāri
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Vai esat dzirdējuši, kā runči meklējas? Viņu bļāvieni izskan pa visu pagalmu un neliek mieru gulētājiem. Negribu iedziļināties fizioloģiskajos procesos, kas rosina viņus tā uzvesties, bet man tie vairāk atgādina izmisīgus saucienus pēc mīlestības. Tāpat arī es savās jaunības dienās meklēju to īsto un vienīgo pasaku tēlu, līdz pati radīju tādu savā iztēlē. Viņš eksistēja vienīgi manās domās. Reizēm labāk ir ļauties sapņiem un tos nepiepildīt, lai paliktu, pēc kā tiekties, un – kas to lai zin – varbūt aiz stūra tevi gaida kas labāks, piemērotāks. Sapnis ir tā brīža realitāte, vienīgais, kas mums pieder – mirklis, pieredze, mūsu dzīve.
Augstākā mīlestības forma Agape jeb ziedošanās liek mums nest upurus citu labā. Tā, protams, nav pavēle no augšas, bet gan tīras dvēseles izvēle. Vai tu, lasītāj, būtu spējīgs riskēt ar savu dzīvību citu labā? Ne jau mazvērtības kompleksa vai emocionāla pacēluma vadīts, bet gan pilnīgi skaidrā prātā? Ja nu plāns neizdotos, vai spētu nogalināt savu fantāziju par kaislīgām jūtām, negaidot, kad laiks piedāvās citu? Kādreiz ir jānoslēdz neveiksmīgs dzīves posms, lai varētu sagatavoties jaunam, bet citreiz tas notiek pilnīgi negaidīti.
Un tā tas arī notika 1944. gada rudenī. Man bija 23 gadi, kad biju spiesta doties bēgļu gaitās. Es, vectēvs un kaimiņš no otra istabas gala savācām vērtīgāko mantību, cik nu varēja salikt kamanās, un devāmies pa lauku ceļu uz meža pusi. Mana māte bija mirusi dzemdību laikā, bet tēvam neizdevās izvairīties no nežēlīgas ložu krusas. Uzlidojumam sākoties, zirgi trakoja, bet paši līdz matu galiem bijām iegrimuši grāvja dubļos. „Kurzemes katla” cīņas risinājās pilnā sparā, un vācieši nevienam neuzticējās, domājot, ka apkārt var būt krievu spiegi.
Nonācām kādā izpostītā viensētā meža otrā pusē. No šķūņa, kurā vietas pietiktu trīs kombainiem, pāri bija palikušas tikai trīs pusgruvušas laukakmens sienas. Tobrīd tā likās ideāla paslēptuve, bet ne uz ilgu laiku. Neatceros, vai tonakt acis biju aizvērusi, bet vectēva skaitītās Tēvreizes lūdzošās skaņas ilgi paliks atmiņā. No rīta pamodāmies no neskaidras murmināšanas. Kāds tuvojās. Abi mani apsargi turēja gatavībā revolverus.
– Te kāds ir. Es manīju pakavu pēdas.
– Nemuldi, es pats savām acīm redzēju, kā bumbvedējs saspridzina visu ciemu. Neviens nevarēja tikt cauri sveikā. Tas bija negaidīts uzbrukums, – īgna balss noteica.
– Bet mēs taču izsprukām! Varbūt Dievam ir labpaticies vēl kādam sniegt to baudu izdzīvot, – kāds labvēlīgā balsī iebilda.
– Ak, tu vecais optimist! Kurš gan tevī ielicis tik daudz dzīvības spēka pēc visa notikušā? Es gribēju viņu precēt, bet tagad viņa droši vien guļ aprakta gruvešu kaudzē, pelni starp pelniem! – īgnums pārtapa smeldzošā tembrā, balsij aizlūstot. – Tev nav pat bojā gājušu sapņu.
– Kuš! Nesāciet nu atkal plēsties! Jums vajadzētu būt piesardzīgākiem. Cerēsim, ka te neviena nav vai arī ka tie ir savējie. Dod, Dievs, ka vēl dzīvi... Aizejiet izlūkot! – iejaucās maiga sievietes balss.
Tajā brīdī no stūra pavērās aizdomīgu acu pāris. Ieraudzījušas mūsu trijotni, tās izbrīnā iepletās. Ne jau tāpēc, ka pretī glūnēja divi pistoles stobri, bet gan tāpēc, ka šajā akmeņu graustā, kurš saplūda ar mūsu netīrajiem ķermeņiem, tās bija pamanījušas ko pazīstamu.
– Aleksa! Tā tiešām esi tu? Es neticēju, neticēju... Kā gan tas ir iespējams! Juronkuli, Pēteri – dzīvi! Em... Vai nenolaidīsiet tos... Draugi, nāciet ātri šurp! Jums tas patiks!
Momentāni visi ieroči tika nolaisti un nāves gaidas nomainīja atkalredzēšanās prieks. Viens otram sekoja apskāvieni un gaviles, tikai es paliku maliņā stāvot. Biju apjukusi. Tie bija mūsu ģimenes tuvākie draugi, tikpat kā radinieki, un jo īpaši Artūrs – tas ar īgno balsi. Mums ar viņu bija romantiskas attiecības, vismaz man patika tā domāt. Tikāmies gandrīz katru dienu jau no smilšu kastes laikiem, līdz es viņam atzinos savās jūtās. Tas bija pats neprātīgākais un drosmīgākais, ko esmu darījusi, ar nožēlu jāsaka, ka arī visegoistiskākais. Atbrīvojusi savu sirdi no smagās noslēpuma nastas, viņam es uzkrāvu vēl lielāku slogu uz pleciem! Neprātīgi, jo tieši pirms viņa saderināšanās... Bet tam vairs nebija nozīmes! Apkārt mira jauni un veci, ciešanas bija pārņēmušas pasauli, un mani pārņēmusi bezcerība.
Viņš pienāca klāt un noslaucīja manu vaigu ar savu silto plaukstu.
– Te nu mēs atkal esam, – maigā, bet emociju apvaldītā balsī Artūrs noteica.
Viņš skatījās man tieši acīs. Bija tik grūti noturēties un nekrist viņam ap kaklu kā senos laikos, kad likās, ka mulsumu, blakus stāvot, vajadzētu aizvietot ar skūpstiem.
– Es... jau biju atmetusi visas cerības... Zini, es reizēm gribēju tevi nogalināt, bet neatradu iemeslu. Tādos brīžos vērsu naidu pret sevi un...
Artūrs mani bezkaunīgi pārtrauca.
– Vai tad tu nepriecājies mani redzēt?
Viņš nekad nebija izcēlies ar empātijas spējām un nesaprata, cik daudz aiz šiem vārdiem paliek nepateikts. Es ilgus gadus mocījos sirdsapziņas pārmetumos par to, ka manas jūtas ir atņēmušas viņam labāko draugu, tā vietā piedāvājot mīļāko. Jūtas, kuras viņš noraidīja kā bērnišķīgu muļķību, vienīgās turēja mani pie dzīvības.
– Nemelošu, nepriecājos vis. Tev būtu vieglāk bez manis. – Un kā vēl meloju, pretrunīgums bija mans sabiedrotais kopš viņu iepazinu, tāpat kā spītība!
– Jā, reizēm es arī domāju par nāvi. Patiesībā nebūtu starpības, kurš no mums nomirtu. Abi esam vienlīdz vainīgi. Es negribēju tevi maldināt, negribēju arī izvairīties. Mums jāiemācās sadzīvot.
Šie skarbie vārdi mani nepārsteidza, sarkasms tikai sabēra sāli brūcēs, kuras īso atšķirtības brīdi bija pārklājušās ar plānu vienaldzības kārtu. Karš dara savu.
Aiztaupīšu jums sentimentālās detaļas par viņa atgriešanos. Nenozīmīgās frāzes, ko toreiz pārmijām, nav saglabājušās atmiņā tik vaļsirdīgas kā šajā stāstā. Varbūt man ir nepatīkami atcerēties, jo šobrīd domas par šo „mūža mīlu” ir sarūsējušas kā fotorāmis ap manu vecāku kāzu bildi – fakti tikpat miglaini kā pats, ka draud sadrupt.
Pāris dienas palikām šķūnī. Taisījām pajumti no žagariem un salmiem, lai paslēptos no lietus un aukstiem vējiem. Mēs baidījāmies kurt ugunskuru, lai kāds nejaušs nodevējs mūs nepamanītu. Pienāca diena, kad armijas sūtņi uzgāja nu jau mājīgo slēptuvi un mūsu vīrieši saņēma pavēsti par iesaukšanu vācu divīzijā. Viņiem bija jādodas prom nekavējoties. Artūrs nolēma palikt, lai sargātu un aprūpētu mūs abas. Mēs ar Lidiju pret to asi iebildām, jo tas nozīmētu mūžīgu vajāšanu un risku tikt nogalinātam, bet viņš bija nepiekāpīgs savā stūrgalvībā. Kad kārtējo reizi devāmies bēgļu gaitās, noklīdusi lode trāpīja Artūram kājā. Tuvākajā apkārtnē nebija nevienas dzīvas būtnes, kur nu vēl ārsta! Man nācās uzmeklēt sarkanās armijas bataljonu, un es šo pienākumu uzņēmos ar vislielāko prieku.
Abi mani biedri vēl gulēja, kamēr es rīta gaismiņā slepus steidzos pēc palīdzības. Zināju, ka jādodas uz „Mežkalnu” pusi. Aiz šīm mājām bieži notika karavīru apmācības, bet negaidīju, ka mani saņems ar atplestām rokām. Izvarošana, spīdzināšana un uzsprāgšana draudēja ik uz soļa, bet es devos tieši ugunī! Reizēm mēdzu iztēloties, kā mēs ar Artūra līgavu cīnāmies pretējās frontēs. Viņa mani satver aiz skausta un pieliek nazi pie rīkles. Manas asaras plūst, apzinoties, ka esmu iejaukusies svešās darīšanās, esmu nodevusi viņu mīlestību un pelnījusi par to sodu. Grēks ir jāizpērk ar asinīm.
Tajā brīdī pacēlu rokas gaisā un nolaidos uz ceļiem, jo no mājas pretī man skrēja trīs karavīri. Liels pārsteigums bija, kad izdzirdēju latviešu balsis, bet vēl lielāks, kad aiz viņiem sekoja tikko pieminētā Līgava. Kā tumsas rēgs, ēna no mirušo valstības viņa lepni nostājās manā priekšā, pacēla manu zodu uz augšu (kā es centos izvairīties no viņas dedzinošā skatiena!) un ieveda mani, nosalušu un nožēlojamu, mājas siltumā.
Toreiz man izdevās atrast ārstu, kaut bija jāmēro daudzi kilometri gar līķiem un mīnām, kurām uzkāpjot pati par tādu varēju pārvērsties, bet – nebija lemts. Artūrs apprecējās vietējā baznīcā, kas vienīgā no apkārtnes ēkām bija palikusi neskarta. Mans vecaistēvs karu neizturēja, bet kaimiņš pēc neveiksmīgajām cīņām tika notverts un izsūtīts uz Vladivostoku pie Japāņu jūras. Pēc atgriešanās viņš stāstīja, ka turienes latviešiem par malkas ciršanu maksāja pietiekamu naudu summu, lai varētu iekrāt ceļam, un divas nedēļas viņi brauca ar daudziem vilcieniem cauri visai Krievijai, lai nokļūtu mājās.
Vai ziniet, kas ir pats labākais šajā stāstā? Pasakām vienmēr ir laimīgas beigas, bet dzīvē beigas nozīmē sākumu kaut kam jaunam. Šobrīd man blakus sēž Pēteris – vienīgais cilvēks, kurš spēja novērtēt manas iekšējās cīņas. Es savu mūžu nostrādāju kā medmāsiņa un kļuvu imūna pret kara šausmām, nespēju pārvarēt vienīgi mazu bērnu ciešanas. Tagad man pašai ir bērni un tiek gaidīts arī pirmais mazbērniņš. Karā kaislības ir bīstamas, bet mēs, kas izdzīvojām, esam ieguvēji. Neviens nevar būt upuris vai bende bez paša piekrišanas.
(04.02.2010) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Sonakt visgaraakaa nakts,
Jaataisa dzimumakts.
Nav aktam jaaraksta pakts,
Gribu un daros kaa traks. ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Aktieru spēle
Aktieru spēle.
Dzīve ir teātrī.
Vai teātris dzīvē?
Lomu tik daudz…
Kāds vienmēr grib būt pirmais.
Laurus plūc galvenās lomas..
Bet kā ir dzīvē?
Kurš šeit ir režisors?
Kam...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1921
Kopā:6110942
|
| |
| |
|
Autori
