|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Un tad es nobijos | Autors - Zane Henčele
| | Komentāri (3)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Dzīvoju kā sauli mutē ielējusi,
Darīju kā jutu pēc sirds prāta,
Nevienu nemānījusi,
Biju es kā es- atklāta.
Tu nāci pamazām, pamazītēm,
Tā it kā staigāji blakām,
Es arī turpat staigāju -kurpītēm,
Smaida pilnu seju un mīmikām.
Tad notika sprādziens,
Es ļāvos, pakļāvos un baudīju.
Krāsas bija košas un es tajās.
Katra diena kā dāvana.
Un tad es nobijos un sapratu,
Ka notiek kas nopietns, ne krāsas vien
Apstājos un sastingu.
Kur lai nu lien?
Sevi pazaudēju, Tevi neatradu,
Tukša biju kā gaiss,
Kaut gaiss pat ir pilnāks,
Jo no debesīm nāk.
Slēpos un bēgu,
Gulēju un ēdu.
Neaptvēru,
Cik liela dāvana bijusi man!
Beidzās mans krāsu stāsts,
Sākās īsts dzīves stāsts.
(12.02.2010) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Salatēvs pār laukiem brien,
Slēpju nav, jo zāle vien,
Pāri plecam vilku vāle,
Eglīte un jāņu zāle! ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Priekšdienām*
Savai draudzenei pirms pāris gadiem dāvināju tādu lūk dāvanu- Jau iepriekš kādu laiciņu krāju 1-santīmu un 2-santīmu monētas. Tad nu ņēmu puslitra burku, sabēru smalko naudu, pa virsu uzliku...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
|
Autori
