|
|
|
|
|
|
|
| | Atkal tukšumā | Autors - ChristianaEva
| | Komentāri (2) Nosūtīt šo tekstu draugam Izdrukas versija
Nāc ārā, paslēpes ar mēnesi spēlēsim-
Savas īstās lomas neatmetot tēlosim.
Atkal tukšumā man vērties
Par labu vientulībai, slēpties.
Nāc ārā, paslēpes ar mēnesi spēlēsim-
Savas īstās lomas neatmetot tēlosim.
Ir taču jācīnās par savu vietu
Neaizmirsto to neseno pārmetumu lietu-
Atverot savu lietussargu
Un pakausī jūtot to zibeni bargo.
Nekas šai dzīvē nav īsti taisnīgs
Un ir cīņas,par to,lai būtu laimīgs
Neviens mums rītu neatņems
Vien atpakaļ sāpes var tas saņemt.
Ir jāsāk elpot plaušās savu dzīvi-
Jo visi ir sākuši kustēties tik stīvi.
Un tu turi rokās svešu roku-
Paša velna un liktens dotu,
Jo vairs jau īstu no mākslas neatšķirt
Un nevar jau zem zemes līst un mākslīgi mirt
Dzīve mums dot, nejau pelnīti
Ir jāmācās uzņemt,
Zem pakaļas sev aukstie granīti. (20.03.2010) | | |
|
|
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
|
|
|
|
Mums katram ir senloloti sapņi, bet kad esmu ar tevi kopā, es jūtos it kā tos visus būtu piepildījis ...
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
|
|
Vieta reklāmai:
|
|
|
|