|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Vilkatis. | | Ievietojis: Skeichs |
Komentāri (5)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Mani sakoda vilks, kad reiz bekoju silā.
Brūces sadzija drīz, tomēr kaut kas nav lāgā.
Jo kad pilnmēness spīd debesī tumši zilā,
Pats sev sajūtos svešs, it kā ne savā ādā.
Atkal ieskanas balss manā smadzeņu krokā,
Iekšā sagriežas viss, sirdī iedegas uguns.
Liekas īkšķu vairs nav manām spalvainām rokām
Un tik dīvaini ož, viss, ko uztver mans deguns.
Ilkņi asāki kļūst, ausis sadzird ik čukstu,
Acis saredzēt sāk katrā mirklī ko jaunu.
Manā sirdī kāds zvērs cenšas kontrolēt pukstus.
Zogas sajūta klāt, ka es zaudējis kaunu.
Drēbes norāvis nost, balsī cilvēci lādam,
Es pa taciņu, pliks, sila virzienā jožu.
Zinu modīšos rīt es bez atmiņām kādām,
Ja vien medniekam līdzi nav sudraba ložu.
(24.05.2010) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
|
Mums katram ir senloloti sapņi, bet kad esmu ar tevi kopā, es jūtos it kā tos visus būtu piepildījis ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
|
Autori
