|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Pērle starp putekļiem | Autors - Kaut kāda Alise
| | Komentāri (6)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Trokšņaina, kaitinoša atmosfēra. Saspiestība un kairinājums. Kņudoņa pakrūtē un tirpstoši kāju pirksti. Skābi rūgtena smarža. Silti garaiņi un cilvēku elpa. Tukšu vārdu un derdzīgu smieklu plūsma. Tumši toņi, purpura sienas, melni galdi. Uz galdiem neliela keramikas vāzīte ar apputējušām mākslīgajām puķēm, sāls un piparu trauciņš. Pie griestiem apaļas, dzeltenas lampas. Cieti krēsli ar neērtu atzveltni. Priekšā kafijas krūze. Blakus – maza, nepazīstama meitene ar spalgu balsi.
„Kāpēc es esmu dzīva?”
„Nezinu.”
„Kur es biju, pirms piedzimu?”
„Nezinu.”
„Kāpēc cilvēki mirst?”
„Nezinu.”
Viņas jautājumi mani sāka kaitināt. Es biju atnākusi uz kafejnīcu, lai tikai mierīgi
padzertu kafiju, bet te man uzklūp šī mazā meitene ar saviem muļķīgajiem jautājumiem. Viņa bija vienkārši pienākusi klāt un sākusi runāt. Mūsdienu bērni laikam nemaz nesaprot, ar ko atšķiras svešinieks no sena drauga. Šādos brīžos man ienāca prātā doma, ka vientulība nemaz nav tik slikta, ja to pareizi novērtē.
„Kāpēc tu man vispār to prasi? Ej pajautā savai mammai.”
„Man nav mammas.”
Beidzot es tā pa īstam paskatījos uz mazo meitēnu. Viņai bija zilas, spožas actiņas
un gaiši, sprogaini mati. Viņa bija tērpta nosmulētā baltā kleitiņā. Mati bija sapinkājušies un izspūruši uz visām pusēm. Meitenes vārds bija Justīne. Viņa cieši, pētoši ieskatījās man acīs, un es neizturēdama novērsos. Bija tik sāpīgi uz šo bērnu skatīties. Es vēros savā pusizdzertajā kafijas krūzē un klusēju. Viena pēc otras prātā raisījās atmiņu ainas. Nē, īstenībā tikai viena. Iestrēgusi filmiņa.
„Kāpēc tu raudi? Vai tev arī nav mammas?”
Nemaz nebiju ievērojusi, ka pa vaigiem lejup jau rit asaras. Noslaucīju seju ar delnas virspusi un nošņaukājos.
„Nē.”
Justīne pievilka savu krēslu man tuvāk. Viņa nepārtraukti dīdījās un skatījās visapkārt. Ko tam skuķim no manis vajag?
„Man ļoti gribas ēst,” viņa beidzot paziņoja.
„Ak, tad tāpēc tu mani neliec mierā.”
„Man vienkārši ļoti, ļoti gribas ēst.”
Nopūtos un piecēlos kājās.
„Labi, nāc.”
Mēs aizgājām līdz kafejnīcas letei, kurai blakus atradās dūcoša vitrīna ar dažādiem saldēdieniem un salātiem. Tur bija īsta ēdienu varavīksne, tikai salāti gan neizskatījās pārāk svaigi. Saraucu degunu.
„Ko tu vēlies?”
„Es nezinu. Man tikai ļoti, ļoti gribas ēst.”
Es gan ievēroju, ka mazās acis ir plaši ieplestas un nenovēršas no kāda milzīga trauka ar vaniļas krēmu un šokolādi. Devos pie pārdevējas un pasūtīju divus. Pēc brīža, kad mēs atkal sēdējām pie galdiņa, nolikušas sev priekšā milzīgos deserta traukus, Justīne man sacīja: „Man nav, uz kurieni iet.”
„No kurienes tu nāc?” es aizdomīgi pavaicāju.
„No tēta. Viņš piedzērās un es aizbēgu.”
Nopūtos.
„Cik tev gadu?”
„Astoņi.”
„Es nevaru tevi ņemt pie sevis,” lēni un nopietni sacīju, tā lai tas aizietu līdz viņas mazajām smadzenītēm.
„Kāpēc?” bērns izklausījās apjucis.
„Vienkārši… nevaru. Tu man pārāk stipri kādu atgādini. Turklāt esi pārāk uzbāzīga, un es dzīvoju vienistabas dzīvoklī.”
„Ko es tev atgādinu?”
„Mm… neko. Liec mani mierā.”
Justīne sāka ar karoti rakņāties pa savu saldo. Es savējam nebiju pat pieskārusies. Truli blenzu uz galda virsmu.
„Par ko tu domā?”
„Es negribu ar tevi runāt.”
Justīne nodūra galvu. „Es gan gribu ar kādu parunāt.”
„Tad ej pie savām draudzenēm!” es aizkaitināti noteicu.
„Man nav draudzeņu.”
Kādu laiku mēs abas klusējām. Es skatījos uz gleznu, kura bija novietota uz pretējās sienas. Tajā bija attēlota māte ar meitu – abas smaidīja, tomēr viņu acīs es redzēju sāpes. Meitene likās izmisīgi turamies pie mātes rokas – it kā kāds viņas gribētu izšķirt… Meitenei bija zilas acis un gaiši, sprogaini mati.
Kādēļ mēs vispār dzīvojam? es domāju. Ko gan dod tas, ka mīlam savus radiniekus, satiekamies ar draugiem un veidojam labas attiecības ar citiem cilvēkiem? Kādēļ mēs dzenamies pēc panākumiem, krājam naudu, gūstam atzinību? Kādu dienu tāpat mums nākas no tā visa šķirties. Kad nomirstam, viss zūd. Mēs piedzimstam vieni un tādi arī dodamies nāvē. Lai cik daudz mums nepiederētu, mums patiesībā nepieder nekā. Tikai pašu dvēsele – ja tā vispār eksistē.
Lūk, kaut vai šī meitene – viņai dots daudz mazāk nekā man. Viņa ir netīra, viņai nav, kur dzīvot, nav, ko ēst. Tomēr būtībā mēs esam līdzīgas. Abas esam pilnīgi vienas šajā pasaulē. Abām trūkst mīlestības un sapratnes. Abas esam daudz ko pārcietušas. Un šovakar mēs abas sēžam šeit, šajā smacīgajā kafejnīcā, kur smaržo pēc lētas, rūgtas kafijas un smalkmaizītēm ar pūdercukuru, kuras klusinātajā apgaismojumā cilvēkiem atraisās mēles, un viņi runā, smejas, ēd un smēķē. Tikai mēs – mēs vienīgās sēžam pie nomaļa galdiņa pašā stūrī un klusējam.
Šī meitene… Justīne. Tik līdzīga viņai… Vakar apritēja tieši desmit gadi kopš viņas nāves. Viņai tad bija tieši tik pat gadu, cik šai meitenei. Es un mana mazā māsa – mēs bijām nešķiramas. Man bija pieci, bet viņai tikai divi gadi, kad mūsu mamma mūs pameta, un mēs nokļuvām bāreņu namā. Visu mūžu biju sargājusi savu mazo māsiņu un rūpējusies par viņu. Reiz, kad kāds zēns viņai atņēma mīļo lācīti, es tam puikam izsitu zobus. Pēc tam mani nopēra un lika tupēt kaktā. Mēs vienmēr bijām kopā, un, lai kas arī nebūtu noticis, viņa vienmēr nāca pie manis, es vienmēr gāju pie viņas, un mūsu mīlestība saturēja kopā pasauli.
Un tad, kad es biju vienpadsmit gadus veca, Annija saslima. Vienkārši saķēra gripu; tā man stāstīja māsiņas. Sākumā neviens neko ļaunu nenojauta (vismaz par to nerunāja), lai gan māsai bija četrdesmit grādu temperatūra, viņa svaidījās pa gultu, spārdīja palagus un murgoja. Man gan liekas, ka ārstiem vajadzēja ko paredzēt, jo Annija visu savu dzīvi bija bijusi ļoti slimīga, vārga, neparasti bāla un sīciņa. Viņa ļoti maz ēda. Bāreņu namā jau arī tikai deva putras vien – par C vitamīnu vecā pavāre noteikti pat dzirdējusi nebija.
Tad pēkšņi Annijai palika labāk. Temperatūra nokritās, viņa sāka nedaudz ēst, un cilvēki runāja, ka viņai pienācis pēdējais laiks sākt iet skolā. Man atļāva reizi dienā apciemot māsu, un es biju pārliecināta, ka viss būs kārtībā.
Un pēc dažām dienām viņa nomira. Viena māsiņa man izstāstīja, ka viņai naktī piepeši palicis ļoti slikti. Es viņai neticēju un gribēju savu māsu redzēt. Man to, protams, neļāva. Tad es aizskrēju uz savu istabu, iemetos gultā un raudāju, raudāju, raudāju. Brēcu, kamēr iekšas sāka sāpēt, un spilvens izmirka asarās. Svaidīju gultas veļu un kliedzu. Dauzīju sienu ar dūrēm. Plēsu drēbes, spārdīju kumodi. Brēcu un kliedzu, raudāju un spiedzu. Krūtīs milzīgs melns, pulsējošs caurums. Sāpes, sāpes, sāpes… Iestrēgusi filmiņa.
Mana pasaule bija iznīcināta.
Tomēr nācās turpināt dzīvot. Mani ar māsu saistīja kaut kas vairāk par asinsradniecību – mūs vienoja arī tēraudstipras dvēseles saites, un, tās pārraujot bija izrauts gabals manis pašas. Un tā es arī staigāju pa dienām klāto dzīves ceļu – pusdzīva, kā zombijs. Līdz astoņpadsmit gadu vecumam dzīvoju bāreņu namā, pēc tam man piešķīra dzīvokli un darbavietu lielveikalā. Kopš tā brīža manā dzīvē nekas nebija mainījies. Iestājās pelēka rutīna, bieza vatēta sega pārklāja dvēseli, un neviena sālsūdens lāse nebija vairs spējusi izsūkties tai cauri. Līdz šai dienai. Rētas jau bija gandrīz aizdzijušas, bet tieši šodien šī mazā meitene tik brutāli tās uzplēsa.
Piepeši sajutu, ka Justīne ir pievirzījusies cieši klāt un aplikusi rokas man ap vidukli.
„Ko tu dari?” es jautāju, taču balss aizlūza.
„Tu raudi. Tev sāp.” viņa atbildēja.
Atkal jau es biju noplūdusi asarām, pati to nemanīdama. Vai es varu beigt vienreiz pinkšķēt kā mazs bērns? Ir taču pagājuši jau desmit gadi…
„Es tevi mīlu,” čukstēja Justīne.
Es apjuku.
„Kā tu vari mani mīlēt? Tu taču mani pat nepazīsti.”
„Es pazīstu sāpes. Es mīlu tevi, jo tev sāp. Arī man sāp, jo es zaudēju mammu. Mums abām sāp.”
Es vairs to nespēju izturēt. Atgrūdu viņu no sevis un pielēcu kājās.
„Man nekas nesāp. Vai tu vienreiz liksi mani mierā?” nikni nobrēcu.
Neatskatīdamās devos uz durvīm un izgāju pa tām. Bija tumšs un lija lietus. Nebiju paņēmusi līdzi lietussargu, bet tam nebija nozīmes. Dusmīgi sabāzu rokas kabatās un sāku soļot. Man sala. Tumsa un aukstums bija aprijuši visu pasauli. Arī mana trulā „man-neviens-nav-vajadzīgs” kūniņa bija izšķīdusi tajos, tāpēc – lai gan bija grūti to atzīt – jutos izsista no sliedēm un nobijusies. Es gāju ātri, tomēr bez mērķa. Kāds mērķis gan man varēja būt? Iziet cauri laika sienai un nonākt uz varavīksnes? Atrast to, kas tāls, zudis jau pirms gadu gadiem un iecelt atpakaļ dzīvē? Kaut cilvēks varētu ieskatīties spogulī un ieraudzīt sev uz pieres uzrakstu – „tagad tev jāiet tur un jādara tas!” Tad varbūt būtu jēga dzīvot. Ja zinātu, kāpēc. Es nezināju.
Neapzināti biju nonākusi pie tilta. Nedomājot uzgāju uz tā. Uzliku abas plaukstas uz vēsajām margām un paskatījos lejā. Zināju, ka tur jābūt platai un dziļai upei, taču neko nevarēju redzēt – viss bija melns. Lietus gāza arvien stiprāk, es jau biju izmirkusi līdz ādai. Pa seju tecēja ūdens straumītes. Kaut kur aiz muguras blāvu gaismu sijāja viena vienīga laterna. Vai šeit viss beigsies? es domāju. Jutu neskaidras ilgas pēc kaut kā tāla un reizē tomēr ļoti tuva – vai tā bija nāve?
„Lūdzu, nelec,” cauri lietus šaltīm atskanēja maiga balss. Man blakus bija nostājusies Justīne un uzlikusi rokas uz margām tāpat, kā es. Paskatījos uz meiteni. Arī viņa bija caurcaurēm izmirkusi un trīcēja. Mati bija mitrumā salipuši, un baltā kleita pierāvusies pie auguma. Sejā – lūgums un neskaidras skumjas. Acis cieši pievērstas man.
„Man nav iemesla to nedarīt. Nav iemesla dzīvot. Nav neviena cilvēka uz šīs sasodītās planētas, kam es kaut ko nozīmētu.”
„Tev taču esmu es.”
„Tu?” es jautāju. „Tu esi tikai bērns, kurš man šovakar piesējās kafejnīcā un no kura nespēju atkratīties.”
„Bet mums taču abām neviena nav. Kāpēc mēs nevarētu būt viena otrai?”
Es klusēju. Lūkojos uz melno bezdibeni, kas pavērās zem tilta. Vairs nezināju, vai tas, kas tek man gar seju ir lietusūdens vai asaras. Vai varbūt sāpes un ilgas, kas plūst no manis un tiecas uz glābjošo upi. Pārkāru rokas pāri margām. Šodien es varu lidot… Vai izmantošu šo iespēju?
„Tu nelēksi,” teica Justīne. Viņas balsī neskanēja ne pavēle, ne lūgums, tikai rimta pārliecība.
„Kā tu vari būt tik droša par to?”
„Tu vēl gribi dzīvot. Tevī ir spēks. Es jūtu.”
Ak, šī kaitinošā meitene! Vajadzētu ātrāk nolēkt, lai tiktu no viņas vaļā. Stiprās lietus šaltis mani spieda pie zemes, un pēkšņi es sajutos ļoti, ļoti nogurusi. Tik nogurusi, ka knapi spēju noturēties kājās.
„Mana mamma nomira, kad man bija pieci gadi,” Justīne ierunājās. „Es viņu tik ļoti mīlēju. Vasarā katru dienu lasīju viņai puķes, ziemā dāvināju zīmējumus, kuros es biju princese, bet viņa – karaliene, un mēs abas smaidījām. Mēs nebijām bagātas, tādēļ man bija maz rotaļlietu. Bet mamma katru dienu spēlējās ar mani, stāstīja pasakas un dziedāja. Es katru dienu smējos. Kopš viņa nomira, vairs ne reizi neesmu smējusies.
Tas notika vienā rītā, kad viņa veda mani uz bērnudārzu. Mēs bijām aizgulējušās, un mamma ļoti steidzās. Viņai darbā bija paredzēts kaut kas svarīgs, tāpēc nedrīkstēja nokavēt. Un tad,” meitenes balss aizlūza un viņa iešņukstējās, „un tad… Es… es nezinu kā tas notika, jo biju aizsapņojusies. Vienkārši pēkšņi mums pretī lielā ātrumā drāzās kravas mašīna, mamma bremzēja, mēģināja sagriezt stūri, bet… mēs ietriecāmies tajā milzīgajā autiņā. Tas viss notika vienā mirklī – es nepaspēju pat pamirkšķināt, nepaspēju pat izjust bailes. Jutu tikai milzīgu triecienu, un tad mamma lidoja pret stiklu, jo viņa nebija piesprādzējusies. Tad es vairs neatceros, kas notika tālāk. Pamodos slimnīcā, nogulēju tur ļoti ilgu laiku, un, kad biju gandrīz izveseļojusies, ārsti man pateica, ka nav varējuši mammu glābt.
Kad atkal nonācu mājās, tētis bija sajucis prātā. Viņš katru dienu dzēra un sita mani. Vispār, man liekas, tētis nekad nav mani mīlējis.
Katru nakti es lūdzu Dievu, lai viņš pagriež laiku atpakaļ un paņem mani viņas vietā.”
„Dievs nekad neuzklausa lūgšanas,” es teicu. „Jo stiprāk tu kaut ko vēlies, jo tālāk tas no tevis aizpeld. Es neticu Dievam. Ja arī viņš eksistē, tad ir savtīgs maita, kam patīk spēlēties ar cilvēku jūtām un pasaulēm.”
Atkal mēs ilgi klusējām. Abas skatījāmies uz upi, uzlikušas rokas uz margām. Lietus bija drēbes darījis smagas. Un sirdi arī. Dzīve ir negodīga. Ha. Nu gan skaista atziņa. Laimīgi ir tikai liekuļi, lišķi un pretekļi. Tāpat kā zvaigznes nav vienādi spožas, arī cilvēku dzīves nav vienādi skaistas. Es neesmu izlutināta – it nemaz! Tomēr biju no dzīves gaidījusi ko vairāk. Kaut nedaudz. Kādu mazu, baltu pērlīti starp putekļu kārtām. Neko vairāk man nevajadzēja. Vai varbūt es tikai jūtu žēlumu pret sevi? Tad jau pati esmu pretekle. Bet tad taču man vajadzētu būt laimīgai?
„Mēs ar māsu,” es iesāku, „dzīvojām tikai ar mammu. Par tēti vispār neko neesam zinājušas. Arī par mammu es neko daudz neatceros. Viņa tikpat kā nekad nebija mājās. Un, kad bija, viņai līdzi parasti nāca arī visādi briesmīgi onkuļi un tantes, kuri skaļi, riebīgi smējās, pīpēja, dzēra, plēsa visādus priekšmetus un vispār uzvedās briesmīgi. Mums ar māsu bija no viņiem bail, tāpēc mēs vienmēr cieši apskāvušās sēdējām istabas stūrī un drebējām, jo mājās bija ļoti auksti.
Tad kādu dienu mamma mūs abas vienkārši aizveda uz kādu lielu, pelēku ēku, atstāja pie durvīm un aizgāja. Kopš tā laika vairs neesmu viņu redzējusi. Vēlāk mēs ar māsu izdomājām stāstu, kurā viņa nebija mūsu īstā māte. Mūsu mamma bija debesu eņģelis, kura nodeva mūs kādas sievietes aizgādībā, neveiksmīgi cenzdamās to labot un atraisīt viņas sirdī mīlestību.
Mēs sākām dzīvot bāreņu namā. Tur bija briesmīgi. Visi mūs ienīda, un arī mēs nevienu necietām. Bet tam nebija nozīmes, jo bijām viena otrai. Vienmēr bijām kopā. Vakaros es stāstīju māsai par to laimīgo dzīvi, kuru mēs sāksim tad, kad tiksim no turienes projām. Kad māsa paaugās, arī viņa pati fantazēja par visiem tiem eksistences jaukumiem, kas mūs reiz piemeklēs. Savos sapņos mēs guvām spēku izdzīvot un ticējām, ka tie patiesi kādreiz piepildīsies. Mēs gribējām nopirkt lielu māju jūras krastā un divus baltus zirgus, ar kuriem varētu jāt pa liedagu…
Annija bija vienīgais tuvais cilvēks, kāds man jebkad bijis. Mēs bijām ne tikai asins, bet arī dvēseles radinieces. Un tad viņa nomira. Zaudējot viņu, es zaudēju visu. Pilnīgi visu.”
Justīne atgāja no margām. Viņa aizgāja līdz tilta vidum un nokrita ceļos, piespiezdama plaukstas asfaltam. Viņa izskatījās kā mazs eņģelis – gaišs stāvs melnā tumsā, sāpju salauzts… Es devos pie viņas. Noliecos un cieši apskāvu meiteni. Viņa bija tik silta un trausla. Kādu laiku mēs abas tur tā sēdējām – vārgas, trīcošas, lietū izmirkušas radības, pilnīgi atkarīgas no debesu žēlastības.
Es lēni mirkšķināju acis. Nerimstošais lietus tās bija aizmiglojis. Viss bija pilnīgi tumšs, tāls un kluss. Dzirdēju vienīgi savu un Justīnes drebošo elpu un lietus šalkoņu. Kaut kas bija noticis ar laiku – vai nu tas palēlinājis soli vai arī apstājies pavisam… Es grimu kaut kur dziļi, dziļi iekšā… Bezdibenī… Viss bija melns, tikai ieelpa, izelpa… Lietus…
Tad pēkšņi kā pliķis sejā mani apžilbināja divas neparasti spožas gaismas. Iegrieza acīs kā ar nazi. Dzirdēju riteņus ripojam pret mitro asfaltu. Atskanēja šausmīgi skaļš brēciens – automašīnas taure. Kā sapnī, tik tikko apzinoties, ko daru, es pielēcu kājās un aizvilku meiteni uz malu. Viņa man sekoja visai negribīgi. Pietupos, satvēru viņu aiz pleciem un ieskatījos sejā. Tā bija saviebta.
„Kas noticis, Justīne?”
„Varēji mani atstāt uz tā ceļa.,” viņa nopietni atbildēja. „Man tāpat nav kur iet. Nav neviena pie kā doties.”
Man galvā kaut kas nozibsnīja, un es pasmaidīju. Piecēlos kājās.
„Tev taču esmu es.”
„Tu?” viņa pacēla galvu un apjukusi ieskatījās man sejā. Acīs vizēja cerība.
„Nāc,” es paņēmu meiteni aiz rokas un mēs sākām iet. Lietus pātagoja man seju, bet manī kaut kas bija uzziedējis. „Iesim tagad mājās.”
Mūsu kurpes žļurkstēja no slapjuma, un kājas sāpēja no noguruma. Bet es jutos spārnota – beidzot nebiju palaidusi garām iespēju, biju izdarījusi kaut ko pareizi. Mana māsa ir debesīs, bet es turpināšu dzīvot uz Zemes. Mēs pa tumšu tuneli gājām pretī gaismai. Divas vientuļas dvēseles, kas satikušas viena otru – es un mazā meitene man pie rokas. Šis ir jauna ceļa sākums, es domāju. Pērle starp putekļiem. Lietus bija nedaudz pierimis, un caur tumšajiem mākoņiem iespīdējās gabals balta mēness.
„Es tevi mīlu,” es teicu.
(02.06.2010) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
|
Bars miroņu, starp viņiem kāds krievu Tēvijas kara zaldāts, stāsta anekdotes. Zaldāts: - Bija mums rotā viens foršs seržants. Mācēja vāciski pat runāt un šim par to iedeva iesauku Hande ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Lapsēns
Reiz dzīvoja kāds labi audzināts, piemīlīgs un romantisks lapsēns. Viņa ala bija netālu no kādām mājām, kurās dzīvoja patīkami un jauki cilvēki, kuru saimniecībā bija dažādi mājlopi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 2335
Kopā:6420592
|
| |
| |
|
Autori
