|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Sava šaurā dvēselīte [nepabeigts] | Autors - Jānis Čupiņa
| | Komentāri (5)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Savas pirmās rindas es sākšu gluži vienkārši ar to, ka es tās noliegšu, par aizstāvību tām, kas sekos...
Es ienīstu jebko, ko man jāredz pēdējo dienu laikā, un runāt par to ko es mīlu ir pārsteidzīgi, lai pāragri neatklātu visu savu šauro dvēselīti uz āru(ko principā nupat izdarīju)...
Normālā gadījumā tieši tagad ir pienācis laiks, kad Tev novērsties no manis kā no parasta statistikas skaitļa, ko ir vērts izlasīt tīri tā iemesla pēc, lai uztrenētu savu atmiņu, tā teikt, veselīgā tonusā, atceroties kāda cita, tev saistoša cilvēka, telefona numuru ...
Es brīdināju!!!
Manā gadījumā viens numurs ir kļuvis par to ciparu virteni, kas nodrošina piekļuvi manai internetbankai. Konkrēti šo arābu simbolu kārtība un kopa mani izseko ik darbībā ko veicu ar savu mobilo tālruni. Īpaši tukšgaitā, kad spiežu ciparus nedomājot, manus pirkstus ir savaņģojis šis nelietīgais numurs. Kā tāds portatīvais Lucifers ko baroju, izkopju, audzinu, attīstu, mācu staigāt un tad vēl, kad tas ir savā brieduma stadijā ,sūkstos, ka tas vispār uzradies, un vēl bez manas atļaujas. Vispār sevi pašlaik veltu tieši tam, lai pasūkstītos, atrastu vainīgo, vēlreiz pasūkstītos un cik nu var, publiski noasiņotu. Audzinu daudz jo daudz mazo Luciferu, tādas cucarachas (no spāņu valodas “tarakānus”), kas grauztin grauž un, protams, jau , ka grauž ar manu ziņu. Grauž gan te starp burtiem,(viscaur čum un mudž šai tekstā) gan tur, lāpstiņu apvidū ar ūsām skrāpējot krūškurvi. Apsēduši manu smadzeņu podu, jā, podu, jo kur gan citur to saturu uzglabā. Iezagās manā muskulatūrā, rada nesankcionētus kustību traucējumus, ietekmē apetīti un uztveri, rīcības modeļus, bet ,protams, vienkārši mani. Tie ir apsēduši manu māju un manu Rīgu, es lietoju tos uzturā, jo savādākas iespējas priekš manis nav. Parastā gaisa vietā es ieelpoju joprojām tos pašus pretīgos radījumus, kā rezultātā to populācija aug ģeometriskā progresijā. Viņi pārojās viens ar otru, slāņojas un parazitē. Godīgākā lieta, ko spēju atzīt ir tā, ka tos baroju es, es esmu tas, kas viņiem vajadzīgs un pats es viņus esmu pieaicinājis. Tiklīdz tik tālu aizdomājos tā nāk nākamā viņu deva, kas liek man domāt- „bet nejau TU izdarīji šo izvēli, vainīgi ir visi citi, viņi visi visu vienmēr bojā” . Pretīgu ainu es te uzburu, bet tieši tāda pašlaik ir mana šaurā realitāte, tāda vienvietīga, mazbudžeta šausmene (ar uzsvaru uz vienvietīga.) Ziniet, ir tā briesmas vēstošā mūzika, kas no sākta gala izkrāso visu drūmās krāsās un paredz beigas tieši kulminācijas stadijā, kā tas šausmenēs notiek, savukārt manā gadījumā ir aiziets tālāk. Jau kādu laiku esmu pāri tai vietai, kur izdziest pēdējais elpas vilciens un patiesībā tikai tagad viss arī sākas. Es, Jānis Pavārnieks esmu svešinieks. Tev, viņiem, garāmgājējam, ģimenei, paziņām,”draugiem” par visiem man būtu bijis vienalga, ja nebūt šī „bet”. „Bet sasodīts, arī Tev mana mīļā, es esmu svešinieks” Visai pasaulei mana atgremotā dvēselīti bija mazs, sīks bukletiņš bez skaistiem momentuzņēmumiem, virsrakstiem bez saistoša satura un estētiska noformējuma. Pēdējos divus gadus man bija tas gods par to pat nedomāt. Es, es ieliku sevi kādam rokās un man šķita, ka šis „kāds” ir ieinteresējies, es tiku papildināts ar vairākām lapām, vēlāk nodaļām mani šķirstīja un pazina, man patika, es ļāvos šai izklaidei. Izklaidējās kāds un man bija prieks, ka es varu kaut ko dot. Nē, es nerunāšu par altruismu, kaut arī bez tā šajā stāstā es neiztikšu, un tomēr, es kļuvu par kaut ko parocīgu un atvērtu, cik nu tas ir manas, joprojām tās pašas, šaurās dvēselītes spējās. Es norādīju uz tām saistošajām lietām ar marķieri vēru vaļā skaistās lapaspuses, kas noteikti izskatījās pēc pēdējā vakara pamatskolēna mājasdarba, kas tiek atrādīts ķeksīša pēc. Nē, es tāds negribu būt un neesmu, vienkārši salīdzinājumā ar pasaules Lielo grāmatu, kas mani pētīja uz to brīdi, es laikam tomēr tāds biju. Varbūt tieši tāpēc dabūju asu dūrienu starp lapelēm, tieši sastiprinājuma vietās. Un tagad viss es, kā tāds, kas es biju vienā gabalā, izbiru, sabiru, aizgāju pa gaisu, pa pasauli, izšķīdu un vairs neesmu nekāds buklets, bet gan ieplēsta skrejlapiņa, saburzīta un samīdīta ar ļauni glūnošu un pazemojošu pēdas nospiedumu uz manis. Skaista perspektīva kādam, kura matu griezums traucē iedegt pusei pieres-pārsvarā vasarā. Nesen pat ļoti veiksmīgi pamocīju sevi, tāds jau ir tas cilvēks- individuālais, morālais mazohists, kas iepliķē sevi ar cerībām, lai vēlāk dusmojoties iepliķēt sev vēlreiz. Ak, es ļoti atvainojos visiem tiem, kas pēkšņi sajutās neatbilstoši šim aprakstam, gan jau tas kokons ar iedragāsies. Bet iepliķēju es sevi sekojoši, patiesībā tā bija pliķu sērija. Pirmais šīs unikālās sērijas pliķis bija mana nepārvaramā vēlme dzirdēt tā cilvēka balsi ko es iecēlu svēto kārtā. Otrais pliķis bija neuzņēmība un neuzdrīkstēšanās, kam sekoja atkal nosliece par labu darīšanai, nekā nedarīšanai. Šī muļķa svārstība man maksāja daudz jo daudz pliķu, līdz sāku rīkoties. Patiesībā, metam pliķu līdzības pie malas, apliekam pie tarakāniem, tie man mīļāki. Tā nu es ņēmu rokās telefonu, tarakānu dzīts un ļāvu maniem tizlajiem pirkstiņiem izpausties uz telefona tastatūras tieši tā kā viņi mācēja vislabāk un ātrāk, bez aizķeršanās un kļūdām. Mans mērķis bija vienīgi dzirdēt vienu mazu „Jā!?”, jo tieši tāds ir izsauksmes vārds ko viņa lieto paceļot klausuli. Tas bija vesels zinātniski pētnieciskais darbs. Pāris mokoši un deniņos dunoši signāli un tur viņš bija, tas distancētais, nevienu negaidošais, atsvešinātais „Jā!?”. Tajā mirklī jutos mazliet piekrāpts, es zināju, ka mani negaida, bet nav jēgas skaidrot, pletnes sistēmu otrreiz, es jau Tev paskaidroju. Visnepieņemamākais šajā situācijā ir tas, ka man nav neviena objektīva iemesla likt ar sevi runāt, attīstīt sarunu un dzirdēt ko vairāk par „Jā!?” , es vairs nekad nebūšu tiesīgs vispār dzirdēt to skaisto balsi, kas mēdza mani dažbrīd kaitināt sava augstā toņa dēļ, savu savdabīgo intonāciju dēļ, dažbrīd gribējās palūgt klusuma, kad uznāca kāda riebuma lēkme.Un tagad, pamēģini nu uzmini, ko tad tas idiots ar tiem tarakāniem sapņo?
(07.06.2010) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
|
Bars miroņu, starp viņiem kāds krievu Tēvijas kara zaldāts, stāsta anekdotes. Zaldāts: - Bija mums rotā viens foršs seržants. Mācēja vāciski pat runāt un šim par to iedeva iesauku Hande ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Lapsēns
Reiz dzīvoja kāds labi audzināts, piemīlīgs un romantisks lapsēns. Viņa ala bija netālu no kādām mājām, kurās dzīvoja patīkami un jauki cilvēki, kuru saimniecībā bija dažādi mājlopi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 2327
Kopā:6420584
|
| |
| |
|
Autori
