|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Sapņu kalns | Ievietojis: cau_te_alise |
Komentāri (6)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Reiz sensenos laikos kaut kur tālu, tālu, nomaļus no citām, atradās neliela pilsēta bez neviena torņa un neviena krāšņa ziedu dārza. Ēkas tajā bija nabadzīgas, ļaudis – drūmi un vienkārši, lēnīgi un pavirši. Katrs rīts ausa pelēkā, smagā miglas autā tīts, ar saltām rasas pērlēm rotāts. Putni dziedāja tikai vienu dienu gadā - pavasara saulgriežos. Pēc tam tie tūlīt devās projām uz saulainākām un priecīgākām vietām.
Varētu domāt, ka visi piedzīvojumu meklētāji un jauna ceļa gājēji meta šai vietai lielu līkumu. Tomēr tā nebūt nebija, jo pašā pilsētas sirdī atradās kāds teiksmains kalns. Tas mirdzēja spoži kā saule un žilbināja acis ikvienam skatītājam, turklāt bija tik augsts, ka neviens putns vēl nebija redzējis tā virsotni, un pat mākoņi, atmetuši centienus uzlaisties augstāk par debesīm, kavējās tā pakājē. Kalns stāvēja mirdzošs un neuzveicams savā varenībā.
Un, lūk, tieši šī pasakainā kalna dēļ pilsēta vienmēr bija pilna ar svešiem ļaudīm, kuri gribēja redzēt brīnumu. Viņi to dēvēja par Sapņu kalnu. Klīda nostāsti, ka tā virsotnē atrodas Sapņu valstība un tas, kurš tur tiek, var piepildīt visus savus sapņus un dzīvot svētlaimē. Daudzi bija mēģinājuši tajā uzkāpt, taču tūlīt atmetuši ar roku, jo viss kalns bija no brīnumgluda, neizkūstoša ledus, un jau pēc viena vienīga soļa viņi atkal noslīdēja lejā.
Reiz par Sapņu kalnu padzirdēja kāda jauna meitene, kura mitinājās mazā ciematiņā tālu austrumos. Viņa tūlīt sasaiņoja nedaudz mantu un savāca savu pēdējo naudu, lai zirgu pajūgā brauktu tā meklējumos. Kā jau daudzi citi pirms viņas, meitene bija visiem spēkiem apņēmusies sasniegt virsotni. Un, tikko rati bija apstājušies pie drūmās pilsētas vārtiem, viņa tūlīt devās pie vārtsarga.
„Esmu šeit, lai kāptu Sapņu kalnā,” meitene lepni sacīja.
Sargs tikai pasmējās, nogrozīja galvu un ielaida viņu, neaizmirsdams arī norādīt virzienu. Meitene taisnā ceļā devās turp.
Nonākusi kalna pakājē, viņa, kā jau daudzi citi pirms tam, apžilba. Uz mirkli viņa aizturēja elpu, nespēdama aptvert milzīgo skaistumu. Cilvēki, redzēdami, ka meitene grasās kāpt augšā, smīkņāja un sačukstējās.
„Tik daudzi stipri vīri jau sen padevušies,” viņi smējās, „un te viena sīka skuķenīte iedomājusies, ka varēs kalnu pievārēt!”
Meitene nepievērsa uzmanību ļaužu runām. Viņa spēra soli augšup. Protams, tūlīt sekoja šļūciens lejā. Aiz muguras atskanēja slāpētas ņirgas un sprauslāšana. Taču viņa nepadevās. Meitene izņēma no somas nazi, satvēra to cieši rokās un gabalu pa gabalam sāka skaldīt ledu, tā pamazām veidojot kāpnes. Kad viens pakāpiens bija izcirsts, viņa uzkāpa uz tā un sāka cirst nākamo. Darbs bija ilgs un ļoti grūts, cilvēki nogura no ņirgāšanās par viņu un devās projām. To vietā nāca atkal citi. Saule karsēja kā kvēloša ogle, un meitene ātri pagura, taču turpināja darbu. Tomēr, kad pār zemi nolaidās krēslas palags, viņa nebija tikusi vēl necik augstu. Cilvēkus, kas stāvēja pie kalna, vēl varēja redzēt it labi un skaidri; bērni rādīja uz viņu ar tuklajiem pirkstiņiem, brīnījās un smējās. Meitene apsēdās uz pēdējā sevis izcirstā pakāpiena un paslēpa seju plaukstās. Es nedrīkstu padoties, viņa domāja. Man priekšā vēl ir smags darbs, bet tas piepildīs visas manas kvēlākās ilgas.
Kādu brīdi viņa tā sēdēja un domāja, līdz izdzirdēja putnu spārnu švīkstus un pacēla skatienu. Ap viņu bija salasījies liels bars melnu kraukļu. To knābji izskatījās cieti un asi kā zobeni, bet spārni – melni un stipri kā dzelošas pātagas.
„Ko tu te vēl sēdi?” viens no tiem uzķērca. „Aši dodies lejā!”
„Kas jūs tādi esat, lai mani projām dzītu?” uzrunātā sašuta.
„Mēs esam Sapņu kalna sargi,” krauklis atbildēja. „Mēs gādājam par to, lai neviens nesasniedz virsotni. Ja tu tūlīt nedosies lejā, mēs tev nodarīsim sāpes un pēc tam nogrūdīsim.”
„Es ierados šeit, lai piepildītu savus sapņus,” meitene sacīja, stalti izsliedamās, „un kaut kāds putnu bars mani neapturēs!”
Elles melnie kraukļi niknumā ieķērcās un metās meitenei virsū, sizdami ar spārniem un bakstīdami asajiem knābjiem. Meitene kliedza, nespēdama atvairīt uzbrukumu. Putni nogrūda viņu nost no trepītēm, viņa nokrita uz muguras un noslīdēja lejā līdz pašai apakšai. No augšas vēl uzvaroši atskrēja pa ņirdzīgam ķērcienam.
Bet meitene nedomāja padoties. Nākamajā rītā viņa sameklēja pilsētas kalēju, kurš par vienu sudraba monētu pagatavoja viņai lielu, vienkāršu koka nūju. Tad devās atpakaļ uz Sapņu kalnu un vēlreiz sāka kāpt augšā, nelikdamās zinis par cilvēku izsmieklu. Kad viņa bija tikusi līdz vakar skaldīto pakāpienu beigām, atkal uzradās kraukļi. Tie vēlreiz, nu jau ar lielāku niknumu uzbruka meitenei, taču viņa tos atvairīja ar nūju. Ilgi, ilgi viņa tiem sita un zvetēja, līdz beigās radījumi, smagi ievainoti un pārguruši, aizvilkās projām. Arī meitene bija ļoti nogurusi, tomēr atsāka skaldīt ledu – gabalu pa gabaliņam. Visu dienu naža asmens ritmiski un neatlaidīgi šķindēja pret cieto virsmu, un pār meitenes seju viena pēc otras ritēja gurdas sviedru lāses. Kad atskrēja tumsa, viņa, nevarēdama vairs ne kājās nostāvēt, apsēdās uz savām trepēm, un uzlika galvu uz ceļiem. Vējš ausīs klusi dziedāja senu šūpuļdziesmu, un viņa iemiga, zvaigžņu mirgas ieaijāta.
Kad rītausmā pamodās, meitene uztrūkās augšā kā čūskas sadzelta. Viņa nebija pavadījusi nakti uz stikla trepēm, bet gan guļot uz muguras putekļos kalna pakājē. Atkal kā sāpīga krusa pār viņu no augšas nolija ļauni smiekli. Kāds naktī bija izspēlējis negantu joku. Meitene juta sevī augam izmisumu. Gribējās padoties, mest visu pie malas. Viņa paskatījās uz mākoņos apslēpto kalna virsotni. Cik ļoti viņa vēlējās tur nokļūt! Man jāatrod sevī spēks turpināt, viņa domāja. Es to varu! Es nedrīkstu padoties!
Un šai jaunajā spēku uzplūdā meitene vēlreiz sāka rāpties augšup. Sasniegusi kāpņu galu, viņa atkal paskatījās uz kalna virsotni. Mākoņi, elsdami un grūstīdamies, airējās pa gaisu, lai tik nokļūtu tai tuvāk. Meitene jau bija tikusi tik augstu, ka arī viņai blakus peldēja viens balts mākonītis. Tomēr virsotne likās nebeidzami tālu. Jauniegūtie spēki atkal spēji noplaka. Pavisam izmisusi, viņa novērsās no kalna un ieskatījās zilajās debesīs. Arī tās likās augstas un nepārvaramas. Un viņa jau sāka apsvērt domu kāpt lejā, kad virs galvas pārlaidās liels, majestātisks vanags. Tā spārni bija tik skaisti un plati, ka aizsedza sauli, un putns planēja tik graciozi, it kā būtu pats debesu valdnieks.
„Kas padodas vidū, nav ticis tālāk par apakšu,” kā liega mūzika šie vārdi atlidoja līdz meitenes ausīm. „Turpini, es tevi sargāšu!”
Un varenais vanags pazuda skatienam. Meitene sajuta locekļos atkal ieplūstam enerģiju un prieku par to, ka kāds nolēmis viņu atbalstīt. Viņa paņēma nazi un atsāka spēcīgi un apņēmīgi skaldīt pakāpienu pēc pakāpiena. Acis mirdzēja, rokas kustējās ritmiski un noteikti. Nepārtraukti viņa domāja par savu sargātāju.
Tomēr kāds vēl cerēja salauzt jaunavas dzelžaino gribu. No miglas mākoņa izvijās divas spilgti zaļas, augstprātīgas čūskas un nostājās iepretim viņai.
„Ko tu te ņemies?” viena šņāca. „Aši dodies lejā!”
„Kas jūs tādas esat, lai mani projām dzītu?” meitene atcirta.
„Mēs esam Sapņu kalna sardzes,” skanēja atbilde. „Mēs gādājam par to, lai neviens nesasniedz virsotni. Ja tu tūlīt nedosies lejup, mēs tevi sadzelsim un pēc tam nogrūdīsim.”
Meitene skatījās uz radījumu garajām mēlēm, ļaunajām acīm un lielajiem indes zobiem un viņai palika bail. Viņa spēja vien iekliegties, kad čūskas metās virsū, grasīdamās dzelt, bet te pēkšņi nez no kurienes uzradās vanags. Tas satvēra savā knābī abu čūsku astes un pacēlās gaisā. Meitene noskatījās tam pakaļ. Viena no čūskās paliecās uz augšu un iedzēla tam zem spārna. Tad to pašu izdarīja otra, ielaizdama indīgo dzeloni tieši putna sirdī. Vanaga knābis pavērās un čūskas krita lejā. Nē, tās drīzāk nolaidās, nevis krita un, maigi atdurdamās pret kalnu, aizvijās pa stiklu, it kā tā būtu parasta sūnaina meža augsne. Bet, kad vanaga spārni nolaidās un kļuva ļengani, tas gāzās lejup kā akmens. Atsizdamies pret gludo stiklu, putns ātri noslīdēja līdz pakājei.
Meitene nedomājot apsēdās blakus savām trepēm un arī nošļūca lejā. Viņa pieskrēja pie sava jaunā drauga un pacēla to uz rokām. Tā acis vēl bija puspievērtas, tad plaksti aizslēdzās pavisam, un caur knābi izlauzās pēdējā nopūta.
Meitene nekavējās. Viņa pacēla putnu uz rokām un jau nez kuro reizi steidzās atpakaļ kalnā. Kad bija nonākusi līdz kāpņu beigām, atkal no miglas uzradās čūskas. Tās bez liekām runām metās viņai virsū. Meitene, turēdama lielo vanagu tikai vienā rokā un spalgi iekliegdamās ar nazi nocirta abām galvas. Zaļie radījumi novēlās no kalna.
Nu jaunavai stāvēja priekšā visgrūtākais darbs. Ar vienu roku apskāvusi putnu, ar otru cirzdama un cirzdama, viņa plosījās kā nelabais. Apņēmība kopā ar dusmām veidoja negantu spēku, tāpēc darbs gāja uz priekšu daudz ātrāk nekā pirms tam. Bet, jo augstāk meitene tika, jo grūtāk kļuva elpot. Kā krējums biezi mākoņi grūstījās apkārt, un viņa tikpat kā neko vairs neredzēja. Tomēr pat tad, kad iestājās tumsa, viņa turpināja strādāt, ar vienu roku taustīdamās pa auksto stiklu. Skaldīja un cirta visu nakti. Pat nemanīja, kā atausa rīts, tā bija iegrimusi darbā. Kādā brīdī, kad gaisa bija tik maz, ka viņa vairs tikpat kā nespēja paelpot, nazis neatdūrās pret ledu, bet aizskrēja pa tukšu gaisu. Meitenei saļodzījās kājas, un viņa krita. Atkal iestājās tumsa.
***
Meitene pamodās milzīgā gultā, kuru klāja vilnas segas un zīda spilveni. Viņa pietrausās sēdus un redzēja, ka atrodas lielā, skaistā istabā ar kamīnu, pūkainu paklāju un mirdzošiem logiem. Caur logu stiklu skraidīja un rotaļājās saules zaķēni, jautri aizskardami viņas seju.
Pēkšņi atvērās durvis un pa tām ienāca puisis ar brokastu paplāti rokās.
„Kur es esmu?” jautāja meitene.
„Mēs atrodamies Sapņu pilī,” zēns atbildēja.
Jaunavai aizrāvās elpa.
„Vai es tiešām sasniedzu virsotni?” viņa klusi, gandrīz bijīgi jautāja.
„Jā gan,” puisis ar smaidu apstiprināja. „Un arī mani atvedi sev līdz. Paldies tev par to! Tu pat iedomāties nevari, cik pateicīgs es esmu!”
Meitene neko nesaprata. „Kā tas var būt? Es nevienu sev neatvedu līdzi, tikai mirušu vanagu, kurš mani izglāba no nāves, bet kuram es nespēju atdarīt ar to pašu…”
Izsakot pēdējos vārdus, viņai acīs sakāpa asaras.
„Nē, tu maldies!” iesaucās puisis, smaidam kļūstot arvien platākam. „Sapņu valstībā mirušie spēj atkal pārvērsties dzīvajos. Es esmu tavs draugs vanags, un tu mani izglābi no nāves gūsta. Nonācis šeit, vietā, kur piepildās visas vēlēšanās, tūlīt nolēmu kļūt par cilvēku, lai būtu līdzīgāks tev. Tagad pabrokasto un iesim, es tev parādīšu dārzu!”
Viņa tā arī darīja. Brokastīs bija daudz brīnumgardu, eksotisku augļu, kurus meitene līdz šim pat sapņos nebija redzējusi. Pēc tam abi roku rokā devās uz pils pagalmu. Saulīte tur smējās kā kutināta, lakstīgalas skandināja savus zvaniņus cita par citu jaukāk, krāšņās rozes ietina jauniešus liegā, maigā smaržas šķidrautā, un brīnumzilas debesis kā bezgalīgs okeāns pletās virs viņu galvām. Dārza vidū atradās šūpoles. Meitene apsēdās uz tām, puisis viņu šūpināja un abi bezgala laimīgi smējās līdzi saulei.
(17.09.2010) | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Mēness palīdz smaidīt,
Zvaigznes ciemos lūdz -
Jauno gadu gaidot
Prieka nedrīkst trūkt! ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Lapsēns
Reiz dzīvoja kāds labi audzināts, piemīlīgs un romantisks lapsēns. Viņa ala bija netālu no kādām mājām, kurās dzīvoja patīkami un jauki cilvēki, kuru saimniecībā bija dažādi mājlopi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 2022
Kopā:6422795
|
| |
| |
|
Autori
