|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Asaru pils | Autors - liu
| | Komentāri (2)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Jeta Reveliņa dzīvoja pasakās. Viņai nepietika ar ikdienišķiem brīnumiem, divdesmitgadīgā meitene radīja pati savus – katru dienu pa stāstam, arvien fantastiskākam un debešķīgākam, līdz patiešām varēja apgalvot, ka viņas domas tiek spārnotas no augšas. Tik brīnumaini bija Jetas varoņi – sākot ar prinčiem baltos žiguļos un beidzot ar eņģeliem un svētajiem gariem. Tiem piemita īpaša spēja uzrunāt ikvienu lasītāju, atrodot katram pa lāsītei dvēseles uzmundrināšanai. Drošības sajūta, sargājoši spēki – tie bija tikai pāris atslēgas vārdi, kuriem viņa dziļi ticēja.
Bailes vēl nav reāls apdraudējums.
Dzimtas uzvārds iespējams ir nācis no Igaunijas pilsētas Rēveles, latviskošanai atņemot tam garumzīmi un pieliekot mīlīgu izskaņu. Pamazināmā pakāpe daudzos latviešu uzvārdos nebūt nenozīmē, ka mūsu tautieši ir mīkstčauļi, kā to apgalvoja Merķelis, tomēr ir novērojama spēcīga pakļaušanās un vainas uzvelšanas valsts vīriem tendence. Nav ko čīkstēt par aizaugušiem laukiem – katrs pats tos var nopļaut!
Darīt sen nepadarīto traucē atmiņas.
Jetai bija neparasti vecāki. Māte ar tumšiem, viļņainiem matiem un žēlīgām acīm jaunībā bija vīriešu pielūgsmes objekts. Arī vecākai kļūstot, visur Mildai sekoja apbrīnas pilni acu skati, kā izslāpuši tuksneša vilki smeļot dzīvessparu un spēku no viņas sirds dzīlēm. Viņa bija Mūza, Iedvesma, dāsnuma iemiesojums. Zaļumballēs Mildai bija grūti atgūt elpu, jo pēc vienas dejas viņu tūlīt pat uzlūdza uz nākamo. Raksturā iecietīga, pat pazemīga, ar tieksmi uzupurēties citu labā, bet saimniecībā – īsta valdniece! Jeta no viņas bija mantojusi skaistos matus, kas nokarājās pār pleciem kā ūdens dzīļu mirdzošais apmetnis, un uzņēmību, kad jāgatavojas nozīmīgām pārmaiņām. Tomēr no Igaunijas nākušā uzvārda aura nesa sev līdzi lēnīgumu – visu jauno meitēns atrada apkārtējā dabā un savā iekšējā pasaulē, kā zirnekļa tīklos lēni un pamatīgi ievērpjot pa smaidam, asarai, koka lapai un saules staram.
Pieticība ir tikums.
Tēvs bija slāvu izcelsmes ar skarbu un nenoturīgu raksturu. Jetas vecvecāki, kas jau desmit gadus ir aizsaulē, bija ārkārtīgi nelaimīgi par meitas izvēli, kas viņu labsirdīgajām asinīm piejauca mūžseno ienaidnieku krievu smaku. Kopš viņu nāves 150 gadus senā māja ilgi stāvēja tukša, bet nesen tajā tika izmitināta kāda 50 gadus jauna kundzīte. Jāsaka “jauna”, jo uzvedās viņa kā mazs, kaprīzs bērns – te viņai krāsns par traku dūmo, te cimdi grauž, te sīpoli negrib dīgt, un pie visa bija vainīgas skaistās sievietes.
Skaudība pazudina.
Tomēr pazudusi viņa vēl nebija. Jeta dzīvoja bēniņos, kur istabas galā bija durvis uz plašu telpu. Tās sienu vietā bija baļķi, virs kuriem pienagloti turējās šīferi. Te glabājās vecas avīzes, kuras bērnībā viņa mīlēja pāršķirstīt, katli ar cauriem dibeniem, salūzuži krēsli. Virs balkona viņa bija iekārtojusi sev novērošanas kabinetu ar sarkano paklāju, kur izklāja papīrus, kas vēlāk tapa par pasaku valstību kartēm, pierakstus, kuros iemūžināja noklausītās sarunas. Vietā, kur jumta dzega noraugās lejup un satiekas ar griestiem, paliek sprauga, pa kuru augšup un lejup kāpelē mājas runcis, bet Jeta pieliecas, mēģinot saskatīt kādas dzīvības pazīmes.
Daudzi skatās, bet neredz.
Reiz viņa dzirdēja satrauktu sarunu.
– Es zinu, ka tu nevēlies par to runāt, bet cik var vilkt garumā!
– Kad pabeigsim mājas remontu, nebūs jārunā, darbi jau tāpat parāda visu, tas ir, to, ka es tevi mīļoju...
– Tu esi smieklīgs. Nemaz netaisies viņai ko teikt, vai ne?
– Pēc 20 gadu kopdzīves tas nav viegli. Vienkārši brauksim prom, labi?
– Man vajadzēja te dzīvot, stādīt rozes, lasīt jāņogas...
– ... un meklēt ērces, stiept malku...
– Jā! Tas viss piederas pie lauku idilles. Bet – ak Dievs!, ko teiks Jeta? Nevar taču tā atstāt bērnu bez tēva.
– Kas nu viņa par bērnu – pieaudzis cilvēks! Tādam jau sen vajadzētu stāvēt uz savām kājām, nevis sēdēt vecākiem uz kakla.
– Nav jau runa par to, kurš kuru apgādā, bet par PIEĶERŠANOS! Tev viņa nekad nav bijusi mīļa, vai ne?
– Nav gan. Viņa ir spītīga kā āpsis. Nekad neko nevar izdarīt kā nākas. [Pauze] Es gan nekad neesmu redzējis āpsi.
– Mans neizglītotais ķēmrausītis!
Jeta aizrautīgi piefiksēja katru vārdu, iztēlē radot telenoveli, bet tālāk klausīties nespēja. Tēvs vēl nekad nebija runājis tik mierīgi...
Tas tak nav stāsts, tā ir dzīve! Viņas nožēlojamā dzīvīte.
Remonts tika pabeigts. Tēvs un īrniece aizgāja uz avotu pēc ūdens un vairs neatgriezās, bet Jeta nokaunējusies atstāja mātei piezīmju lapiņas uz naktsgaldiņa. Nevēlēdamās atgriezties nozieguma vietā bēniņos, viņa ieslēdzās vectēva istabā, kura bija paredzēta nodevējai. Istaba viņai bija gandrīz vai svēta tās kādreizējā iemītnieka dēļ. Mūriņa siena tika nokrāsota pelēka, bet nevis drūma kā pelni vai smagnēja kā laukakmeņi, bet gan sidrabota kā rasa un bieza kā migla. Pārējās sienas klāja gaišdzeltenas tapetes ar ziedu rakstu. Tās izgaismoja rīta saule. Bet durvju aile bija smilšu brūnumā. Mātes gaudās klausoties, te tapa viņas labākie darbi. Viens no tiem ar nosaukumu “Asaru pils”.
Tajā bija aprakstīta Jetas pirmā mīlestība, kad vēl pavisam jaunais skuķēns gaidīja savu mīļoto atbraucam ciemos, lai tas aizvestu viņu uz ezeru peldēties. Jeta ilgi domāja, ko viņam sacīt, kā uzvesties, bet beigās nolēma ievērot tikai vienu principu, kas tika iededzināts uz koka izkārtnes pie durvīm – “LIKT SMAIDĪT!” Dienas bija satraukuma pilnas, tās vilkās lēnāk kā gliemeži, pulksteņa tikšķi piebremzēja, sienāži naktīs apklusa. Bija tikai sapņi. Viņš neatbrauca.
Stāsts sākās ar vārdiem “Es mīlēju gaismu, bet gaismai patīk sadegt.” Un viņa vēroja uguni krāsnī, meta tajā vecās avīzes, skatījās, kā sadeg atmiņas un cerības, gūstot no tā sadistisku baudu. “Še tev, zagli Šķēle! Saņem, Ulmani! Tavi laiki pagājuši! Dedz elles liesmās, Bin Laden!” viņa nežēlojot kliedza. Stāsts beidzās ar vārdiem: “Asaras tevi no manis noskalos.”
Šajā mājā nekad vēl nebija piedzīvotas tik lielas pārvērtības. Skuķēns pa lazdām uzrāpās uz garāžas jumta un kasīja nost zaļās sūnas, zāģēja un veda uz mājām malku no meža, raka, sēja, stādīja. Pagāja vasara, rudens, ziema. Māte taisīja vakariņas strādniekiem.
Tagad māja ir ievērojama atpūtas vieta nogurušiem ceļiniekiem. Tās tapšanu iedvesmoja Mildas asaras un cilvēks, kam šis darbs veltīts un kam par godu svētīts. Katram pašam ir BRĪVA izvēle, vai baidīties no nezināmā vai ķerties pie darba. Mēs esam savu baiļu kontrolieri – adatu dūrēji, graudu kūlēji, mākoņu stūmēji! Kā “Koraļļu pils” Floridā, tā te no asarām būs smaidu pilīm nolemts tapt.
Pati skaistākā šīs celtnes dārzā bija strūklaka – laukakmens baseins ar sīku lapenīti centrā, no kuras apļveidā pa sīkām pilēm vien tek ūdens. Runā, ka tas esot sāļš, bet ar katru gadu paliekot arvien saldāks.
(25.10.2010) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
|
Bars miroņu, starp viņiem kāds krievu Tēvijas kara zaldāts, stāsta anekdotes. Zaldāts: - Bija mums rotā viens foršs seržants. Mācēja vāciski pat runāt un šim par to iedeva iesauku Hande ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Lapsēns
Reiz dzīvoja kāds labi audzināts, piemīlīgs un romantisks lapsēns. Viņa ala bija netālu no kādām mājām, kurās dzīvoja patīkami un jauki cilvēki, kuru saimniecībā bija dažādi mājlopi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 2327
Kopā:6420584
|
| |
| |
|
Autori
