|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Mēness sniegā | Autors - Agnese Līcīte
| | Komentāri (7)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Jau dārza tumsā mēness dzidri laistās,
Un sniega pārslas gurdi stundas klāj,
Tās blāzmas plīstošās, kas man ar tevi saistās,
Sen citos logos sarmas mēlēm māj.
Tik pazemīgi zvaigznes raugās lejup
Kā dvēseles, kam mūžam trauksmē plūst,
Un vēlas apraudzīt to kvēlot lemto seju,
Kam asaras zem skropstām slēptas žūst.
Vēl soļus sperot kājceliņos gludos
Čukst gaiss par likteni, kas dzīves vajāts bēg,
Un vientuļš vilks aiz pusnakts durvīm gaudo
Kā gūsteknis, kam laupīts mirklis svēts.
Šī zeme steidzas, kur tu mierīgs stāvi,
Un lappuses šķir debess rātnais prieks,
It visu šovakar - gan dzīvību, gan nāvi,
Sedz miera drānām palsais mēness sniegs.
(01.12.2010) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...Chilla (viesis) (20.06.2024, 20:37)es arī te esmu pēc daudzu gadu pauzes! labprāt atsāktu rakstīt dzeju un vēl ataunotu kontaktu ar radošajiem! ;)
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Jaunā gadā medus tauri,
Rukša ģīmi, lielu ausi,
Možu garu, duci draugu,
Un vēl simtlatnieku lieku. ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
|
Autori
