|
|
|
|
|
|
|
| | Aizgulējies | Autors - Sergejs Abramovs
| | Komentāri (4) Nosūtīt šo tekstu draugam Izdrukas versija
Pie durvīm iezvanās vēja zvani,
Gaisā uzvirmo vaniļas saldums.
Šķiet mirklis vēl, un nolīs pār mani,
Viņas rūpīgi apslēptais maigums.
Šķiet mirklis vēl, un ieurbsies manī,
Caur skumjām priecīgais skatiens,
Un roka atkal pieskarsies viegli,
Viņas šķietami zīdainiem matiem.
Kaut vējš aiz durvīm turpina zvanīt,
Es jau nolaizu lūpas, kā skūpstam.
Bet zvani šie par sevi liek manīt,
Nu tos dzirdu kā pulksteni dūcam.
Es spiežu pogu un turpinu sapņot,
Lai pēc mirkļa jau kaislībā slīktu.
Un ciešā miegā, vien Morfejam smejot,
Mīļi apskauju spilvenu mīkstu. (12.06.2011) | | |
|
|
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
|
|
|
|
Lūk sagaidīts ir jaunais gads
Vēl vakar likās tas kā sapnis tāls,
Bet šodien atkal sapnis tāls
Ir tas, kā vakar sagaidīju to. ...
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
|
|
Vieta reklāmai:
|
|
|
Šodien: 1804
Kopā:6121973
|
|
|
|