|
|
|
|
|
|
|
| | Latvijā | Autors - Agnese Līcīte
| | Komentāri (2) Nosūtīt šo tekstu draugam Izdrukas versija
Manā zemē ir ābolu rauši,
Manā zemē aug sarkanais māls,
Tā reiz sāpēja sitienu klaušās,
To reiz glāstīja vārpzāles vāls.
Šodien plūst svešums starp mani un tevi,
Ozolu saknēs deg asiņu sārts,
Ceļi, ko kādreiz kā dāvanu devi,
Aizved no mājām, kur nepārnākt.
Ūdeņu lilijas mākoņos raisās,
Lapegļu čiekuri salnājos salst,
Un pār zemi kā sniegpārslas kaisās
Vilšanās sarmojums pelēki balts.
Ieaugsim zemē ar soļiem un domām,
Iemīsim sāpes zem purviem, lai trūd,
Varbūt reiz spēsim ar sapņiem uz rokām
Lāčplēsi piecelt un laimīgi būt.
Varbūt vēl spēsim iet, celties un ziedēt
Kā to reiz darīja tauta pirms mums,
Saule lai brūces un ciešanas dziedē,
Gaisma lai sasilda zemi, kas skumst. (17.11.2011) | | |
|
|
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
|
|
|
|
Sonakt visgaraakaa nakts,
Jaataisa dzimumakts.
Nav aktam jaaraksta pakts,
Gribu un daros kaa traks. ...
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
|
|
Vieta reklāmai:
|
|
|
|