|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Pasaka par torni | Autors - kastanis
| | Komentāri (5)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Meža vidū slējās tornis. Vien nedaudz augstāks par koku galotnēm, būvēts no resniem baļķiem un platumā pa divdesmit soļiem. Ilgus gadus tajā kāpa cilvēku. Ar katru gadu tornim tika pielabots kaut kas arvien vairāk un vairāk.
Kādā ziemā, kad torni klāja bieza sūnu bārda, cilvēki to pameta. Viņš nesaprata, kāpēc tā. Ilgi un dikti domāja, tomēr neizdomāja. Viņš taču ļāva cilvēkiem palūkoties tālāk nekā viņi paši no zemes to spēja. Tad, kādā miglas pilnā pavasara rītā, tas izdzirdēja tālumā cilvēku balsis un trokšņus, ko radīja viņu zirgi, suņi, darbarīki.To visu varēja jau tālumā ieraudzīt, tomēr neviens cilvēks tā arī neatnāca pie gluži zaļā torņa. Tā vienu, otru un nu jau trešo dienu, līdz torņa prieks par cilvēku tuvumu noplaka. Tas pazuda vispār, kad gabaliņu tālāk pār koku galotnēm sāka slieties jauns tornis. Pašā vasaras karstumā jaunais tornis bija izslējies veselas divas reizes augstāk par veco torni. Naktī, kad cilvēki pie jaunā torņa rīkoja dzīres, vecais tornis saskuma vēl vairāk, atceroties, kā pirms daudziem gadiem lielas dzīres tika rīkotas arī pie viņa kājām.
„Ak, sveiks!” pār koku galotnēm atskanēja jaunā torņa skaistā balss. „Nemaz nepamanīju tevi! Tu neizskaties pēc koka, lai gan esi viena augstuma ar tiem. Un arī pēc cilvēka tu neizskaties, lai gan izrādi dzīvības pazīmes. Kas tu esi?”
„Sveiks! Esmu tornis.” vecais tornis pirmo reizi izdzirdēja savu balsi, jo ne ar vienu savā garajā mūžā vēl nebija runājis. Tā bija ķērkstoša, piesmakusi. Nemaz ne tāda, ko varētu saukt par skaistu.
„Tornis? Bet tu neizskaties pēc torņa. Tu esi tikpat garš kā koki un tikpat zaļš kā koki. Kāpēc tu domā, ka esi tornis?”
Vecais tornis pirmo reizi mūžā sevi aplūkoja. Līdz šim tas bija vērojis tikai apvārsni un debesis. Sevi viņš ieraudzīja sūnām apaugušu, smagnēju, platu, vietām ieplīsušu un salūzušu. Noteikti ne tādu kā jauno torni, kas bija viegls, stalts, pilnīgi jauns. ”Cilvēki mani sauc par torni, tātad esmu tornis!”
„Bet vai tu vēlies būt tornis?” Vecais tornis apdomājās un saprata, ka nekad nav vēlējies būt tornis. Patiesībā viņš vienmēr gribējis būt mākonis, kas apceļo visu pasauli un par kuru augstāk ir tikai Saule, Mēness un zvaigznes.
” Nē, es nekad neesmu vēlējies būt tornis.”
„Tad tu vari būt jebkas, kas vien vēlies būt!”
„Vai tiešām?”
„Tiešām! Kāpēc gan ne!? Bet vai tagad atvainosi mani? Man jāiet dzīrot kopā ar cilvēkiem.” Pēdējo teikumu vecais tornis nemaz nedzirdēja. Viņš bija aizdomājies par to, ka šajā pasaulē vēl var gūt prieku. Bet ne šeit, nē, noteikti ne šajā meža vidū, kur viņu apēno jaunais tornis un kur atliek vien vērot apkārtni. Jāizkustas, jāpalūkojas, kas slēpjas aiz horizonta. Tas bijis viens no iemesliem, kāpēc vecais tornis vienmēr gribējis būt mākonis, jo tie noteikti var ieraudzīt, kas slēpjas aiz horizonta. Jā, būt par mākoni! Tas ir tieši tas, ko vecais tornis vēlas. Viņš būs mākonis! Bet mākoņi lido. Lai būtu mākonis, jāmāk lidot. Bet torņiem nav spārnu, kā gan viņš varētu lidot? Bet spārnu nav arī mākoņiem, tomēr tie lido. Vai varbūt tie nelido, bet gan krīt? No kāda augsta kalna. Nudien, tie krīt! Kā gan tie varētu lidot bez spārniem? Jāatrod kāds augsts, augsts kalns, un tad viņš no torņa pārtaps par mākoni. Un viņš būs laimīgs! Jāatrod kalns! Tornis sāka iet, bet sākumā nevarēja. Kājas bija ieaugušas dziļi zemē. Vajadzēja daudz spēka, lai tās izvilktu, tomēr beigu beigās tas izdevās. Tornis devās pasaulē, priekšā sev redzot savu ēnu. Torņa aiziešanu nepamanīja neviens- ne jaunais tornis, ne kāds cilvēks, ne meža dzīvnieki. Tornis bija pārāk zaļš un kustējās pārāk lēni, lai kāds viņu pamanītu. Un tomēr viņš gāja, neatlaidīgi, bez apstājas. Apkārtnē bija redzami arvien augstāki un augstāki kalni, tomēr neviens nesniedzās līdz mākoņiem.
Kad koku galotnes jau zaudēja savu zaļo krāsu, tornis joprojām nebija atradis nevienu pietiekami augstu kalnu. Un kādā no dzestrajiem rudens rītiem viņš kaut ko izdzirdēja. Šī skaņa bija pilna bērnišķības, naivuma, labestības, prieka. Tomēr tā bija raudu skaņa. Tornis pagāja dažus soļus tālāk un zem kāda nudien veca ozola ieraudzīja mazu zēnu. Tas bija atspiedies pret stumbru, apķēris labo kāju un raudāja. ”Kas tev noticis?” jautāja tornis. Savu balsi viņš izdzirdēja otro reizi mūžā, un šoreiz tā nelikās tik briesmīga. Nedaudz pat vieda un labestīga. Zēns mitējās raudāt un paskatījās uz torni.
„Es nokritu no koka un sasitos. Es gribētu iet mājās , bet nevaru, jo stipri sāp kāja.”
”Kur tu dzīvo?”
„Tur!” Zēns norādīja nedaudz sāņus virzienā, no kura nupat kā atnāca tornis. Tas bija prom no kalniem, un tornis gribēja ātrāk kļūt par mākoni. Tomēr vienu dienu tornis bija gatavs pagaidīt. Viņš taču tik daudzus gadus jau bija pagaidījis.
„Es tevi aiznesīšu! Sēdies tik virsū!” Pēc brīža zēns jau sēdēja tornim uz pleca un nolūkojās pāri koku galotnēm.
„Kas tu esi?” jautāja zēns.
„Tagad esmu tornis.”
„Tornis? Bet tie taču stāv uz vietas.”
„Jā, bet es negribu būt tornis. Es eju uz augstāko kalnu, lai kļūtu par mākoni.”
„Kāpēc uz kalnu?”
„Lai no tā nolektu un būtu mākonis.”
„Bet tu nokritīsi un sasitīsies, gluži tāpat kā es nokritu no koka.”
„Varbūt. Tomēr kaut uz mirkli es būšu juties kā mākonis. Visu mūžu esmu stāvējis meža vidū. Esmu gatavs nedaudz sasisties, lai kaut uz mirkli sajustos kā mākonis.”
„Bet augstākie kalni taču ir atpakaļ. Virzienā, kur tu gāji iepriekš, pirms satiki mani!”
„Jā, ir gan.”
„Paldies tev!” Zēns uzsmaidīja.
„Par ko?”
„Par to, ka esi gatavs manis dēļ par vienu dienu atlikt kļūšanu par mākoni.”
„Lūdzu!” Tornis uzsmaidīja.
Pēc kāda klusuma brīža zēns ierunājās:„Esmu bijis tālu un neesmu manījis nevienu kalnu, kas sniegtos līdz mākoņiem. Tu varētu palikt tepat, pie manis.”
„Bet tad es nekļūšu par mākoni! Tad es visu mūžu būšu tornis, bet tornis es nevēlos būt.”
„Tu varētu būt mans draugs!”
„Tavs draugs?”
„Jā, mans draugs. Un es būtu tavs draugs!”
„Draugs-ko tas nozīmē?”
„Mēs viens otram palīdzētu, tu man rāpties kokos, es tevi sakoptu. Mēs runātos, dalītos noslēpumos. Es pat īsti nezinu, man nekad nav bijis draugs. Un tas nebūtu tikai uz mirkli, un tu arī nesasistos, krītot no kalna.”
„Draugs? Jā, izklausās labi. Tātad būsim draugi!”
Tā zēns un tornis kļuva par draugiem.
(30.11.2011) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Baltais pūders zemi klāj,
Salatēvs bez maisa slāj.
Acis bālas, skats nekāds,
Vainīgs šņabis - surogāts!
Tikai nepiedzeries dikti -
Būs, kā salatētim, slikti! ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1310
Kopā:6411501
|
| |
| |
|
Autori
