|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Shockboy - 1.daļa | Autors - Atis
| | Komentāri (4)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Dzīvoja viens vīrs vārdā Maikls kuram piederēja dzīvoklis Ņujorkā
Viņš strādāja parastu darbu birojā, darija visu to pašu ko citi Ņujorkas iedzīvotāji. Maiklam ļoti patika braukt uz klints un sēdēt uz tās, jo no turienes pavērās brīnišķīgs skats.
Viendien Maikls aizgāja uz savu darba vietu, bet viņam priekšā pienāca priekšnieks un teica, ka ir atlaists. Maikls bija ļoti sašutis, jo vienīgais, kas viņam bija, bija viņa darbs.
Maikls nevarēja to pārdzīvot un brauca uz klints malas sēdēt un skatīties uz Ņujorku. Pēkšņi sākās lietus un Maiklam parādijās smaids sejā un laimīgs viņš viņš gaidīja zibeni.
Pēc pāris minūtēm sākās arī zibens, Maikls piecēlās un smaidija, bet kad izspēra zibens viņš nobijās, jo zibens ļoti tuvu Maiklam izspēra. Maiklam palika bail un viņš iekāpa savā sarūsējušajā mašīnā un iedarbināja to, bet nākošais zibens spērien trāpija pa mašīnu, vairākas sekundes Maikls trīcēja un mašīna sāka ripot atpakaļgaitā. Maikls neko nevarēja izdarīt jo bija sastindzis no zibens spēriena, bet mašīna tik ripoja un ripoja līdz ietriecās kokā. Maikls sasita galvu pret stūri un zaudēja samaņu. Vēlāk kad viņš pamodās, Maikls redzēja ka mašīna karājas iz klints nožogojuma sētas un krita panikā. Mašīna sāka arvien vairāk slīdēt nost no metāliskās sētas, mašīna slīdēja līdz sāka krist lejā no kraujas. Mašīna krita, bet Maikls tik kliedza, kad abi jau bija gandrīz līdz zemei, zeme sāka elektrizēties un kad mašīna piezemējās tā visa elektrizējās un sākadegt, bet Maiklam nekas nenotika. Maikls izlēca no mašīnas ul leca prom, bet viņš atspērās no elektrizētās zemes tik ļoti, ka aizlēca vairāk, kā desmit metrus. Maikls nespēja noticēt tam kas notika, tāpēc aizgāja mājas un gribēja apsiet sasisto galvu, bet brūce jau bija sadzijusi, tā Maikls aizgāja gulēt jo viņam reiba galva
Nākošajā ritā viņš pamodās ar lielām galvas sāpēm. Maikls iegāja virtuvē un sniedzās ar krūzi pie krāna, bet krāns sāka elektrizēties, Maikls neskārās klāt krānam, jo bija bail dabūt ar elektrību. Maiklan vairs nebija darba, dzīvoja viens tāpēc viņš gāja pastaigāties pa Ņujorku un aiziet izņemt pēdējo naudu ko saņēmis par pēdējām dienām ko nostrādājies. Maikls izgāja ārā, ielpoja gaisu un redzēja, ka miskaste kas bija viņam blakus kratijās uz elektrizējās. Maikls nesaprata kas notiek, bet viņš turpināja savu pastaigu un visām metāliskajiem priekšetiem kam gāja garām sāka elektrizēties. Maikls beidzot tika pie bankomāta, ielika kredītkarti un uzspieda summu ko vēlas izņemt, bet bankomāts sāka raustīties un mainīja summas. Maikls ātri uzspieda "izņemt naudu", bet Maikls izņēma divreizvairāk naudas nekā bija iecerēts.
Maiklas nesaprata kas notiek, tāpēc viņš skrēja prom no Ņujorkas, pēc viņa pēdām un zemes palika tā kā iedugušas pēdas. Maikls sāka arvien ātrāk un ātrāk skriet, viņš nejuta ka piekustu. Maikls rik turpināja skrien un palēcās, viņš uzlēca ļoti augstu un apkārtējie cilvēki uz viņu skatijās ar lielām acīb, bet Maikls neapstājās un skrēja tik ātri ka bija grūti pamanīt. Maiks bez atelpas, bez apstājas skrēja un lēca ļoti augstu. Viņam likās itkā viņš lidotu.
Pagāja laiks un beidzot viņš bija ieskrējis kautkādā vecolaiku parkā. Maikls skatījās apkārt un redzēja, ka parkā staigā cilvēki vecmodīgi saģērbušies. Maikls sameklēja vietu kur nava neviena cilvēka un izmeiģināja ko prot. Maikls izstiepa rokas uz metāla solinu un sasprindzināja pirkstus. Viņš redzēja, ka soliņš elektrizējas un no Maikla rokām izšāvās elektrība. Maikls bija izbrīnīts un domāja vai tam ir sakars ar to, ka viņam trāpija zibens, bet Maikls par to ātri aizmira un turpināja šaudīties ar elektrību. Pēc pāris mirkļiem viena sieviete sāka kliegt, Maikls pieskrēja viņai klāt un teica lai nekliedz, bet sieviete skrēja prom, Maikls sagrāba viņas roku un Maikls netīšām sievietei iesita ar lielu elektrības triecienu. Sievite nokrita zemē un to redzēja citi cilvēki kas tulit sauca policiju lai notver slepkavu. Maikls ātri skrēja projām, bet priekšā jau bija vecmodīga policijas mačīna un uz Maiklu tēmēja vairāki policisti ar ieročiem. Maikls zināja ka viņam neizbēgt no policijas uz padevās.Viens policists Maiklam iesita ar ieroci un Maikls zaudēja samaņu.
Pēc kāda laika Maikls pamodāsmazā telpā, saslēgts rokudzelžos un priekšā stāvēja trīs policisti. Tiklīdz ko Maikls pamodās, Policisti sāka viņu izjautās. Viens policists jautāja kāpēc Metāla galds, rokudzelži un krēsls elektrizējas, kāpēc viņš iesita ar elektrību sievietei parkā, kas viņš tāds ir, no kurienes ir atbraucis, kur dzīvo, kā sauc un visādus citādu jautājumus, kas tikai ievilka dziļāk ķezā Maiklu. Maikls nevarēja godīgi atbildēt, jo pats nezināja kas ar viņu notiek, bet policistiem bija vienalga, tāpēc viņi Mailku ieslodzīja vieninieka kamerā lai viņš sēž un pārdomājas. Viss metāliskais kas atradās telpā elektrizējāš, Maiklam tas nekaitēja, jo elektrība nāca no viņa ķermeņa.
Dažas stundas vēlkāk, kad gaismas izslēdz, Maikls piecēlās no gūltas, nostājās un kājām pacēla roku un meiģināja veidot elektrību. No sākuma nekas nesanāca, bet Maikls nemeta mieru un meiģināja vēlreiz. Viņš meiģināja līdz sanāca maza dzīrkstele. Maikls zināja, ka spēj izbēgt no cietuma ar savām spējām. Viņš vairākas dienas atradās kamerā vienspats, katru dienu policists atnāca uz kameru lai iedotu viņam pusdienas un katru reizi jautāja viņam vai stāstīs kas notika parkā, bet Maikls neatbildēja jo zināja ka spēj izbēgt no cietuma.
Pēc vairākām mokošām nedēļām Maikls spēja no savas rokas izvadīt mazu elektrobumbu. Vēl pēc dažām dienām Maikls bija gatavs, viņš pagriezās pret sienu, izstiepa abas rokas un sakoncentrējās. Maikls vērīgi skatījās vienā punktā un izšāva elektrībus kas izsita sienā caurumu. Pēc mirkļa sākās trauksme, bet Maikls turpināja bēgšanu. Kad Maikls bija ticis pie vārtiem, viņš atkāpās un šāka skriet, palēcās un pārlēca pāri vārtiem atstājot uz zemes tikai melnu plankumu. Pēc Maikla skrēja policisti, bet viņi netika viņam līdzi un tāpēc atlaida suņus lai viņu ķertu. Maikls apstājās, pagriezās pret skrienošajiem suņiem un izstiepa rokas, izšāva vāju elektrības triecienu un trāpija suņiem, suņi nokrita zemē, bet Maikls sāka skriet cik vien ātri spēj un savu dzīvokli, bet pa ceļam viņš domāja vai tur jau kāds nedzīvo, jo viņš ir vecajos laikos, kur viss ir savādāk, nav cilvēku ko viņš pazina, nav priekšnieka kas viņu atlaida, nav nekā tāda ko viņš lietoja, bet Maiklu tas nesatrauca un viņš skrēja tālāk. Viņš nonāca galapunktā, bet tā māja bija pusuzcelta, un tad Maikls saprata ka viņš kautkādā veidā ar savu skriešanu uz parku ir atgriezies pagātnē, Maiklam nebija kur iet, tāpēc viņš gāja uz viesnīcu pasūtīt sev izstabiņu. Maikls iegāja viesnīcā un redzēja, ka tur ir daudz metālisko priekšmetu, bet Maikls tā vai tā iegāja viesnīcā, pasūtija sev istabiņu un iegāja tajā. Viņš nenoģērbies iekrita gultā un nelaimīgs skatījās grieztos, jo viss apkārt viņam elektrizējās. Miklam tas apnika tāpēc viņš sakoncentrējās un domāja tikai par to lai izbeigots metālu pievilkšanās ar elektrību un par brīnumu beidzās arī, neviens priekšmets vairs neelektrizējās. Maikls atkal ieskatījās grieztos, bet šoreiz ar smaidu un aizvēra acis.
Maikls pat nepaspēja aizvērt acis jo dzirdēja, ka policijas mašīnas sirēnas tuvojas viesnīcai, viņam ātri bija jādomā bēgšanas plāns, bet policija jau bija pie viesnīcas. Maiklam nebija dauc iespējas kā izbēgt un ātrākais ,un vienkāršākais plāns kas viņam ienāca prātā bija izšaut sienā caurumu ar elektrību un izlēkt pa to ārā un viņš tā arī izdarīja, Maikls izšāva caurumu sienā, izlēca pa to un policija vien nevarēja beigt skatīties uz viņu. Policisti pirmo reizi bija kautko tādu redzējuši, cilvēks kas māk kontrolēt elektrību un izmantot to savā labā. Maikls nokrita uz vienas polivistu mašīnas, tā saplaka un sāka dzirksteļot, jo Maikls netīšām izvadīja daļu elektrības uz mašīnu. Visi policisti kas atradās apkārt Maiklam bija šokā, bet neviens negaidīja un šāva, Maikls centās skriet prom, bet viņam trāpija vairākas reizes. maikls ievainots sāka rāpties uz mājas jumts un kad viņš bija uz tā ticis, Maikls sāka lēkāt no viena mājas jumta uz otru kāmēr viņš vairs nedzirdēja nevienu policijas mašīnas sirēnu.
Ievainots maikls sēdēja uz mājas jumta un novilka kreklu kurš bija nevis zilā krāsā, bet sarkanā jo asinis bija pārņēmušas visu kreklu. Kad Mailks skatījās uz sašautajām brūcēm, viņš redzēja kautko neparastu, brūces dziedējās pašas, brūcēs iekšā dzirksteļoja elektrība un lodes līda pašas ārā no Maikla ķermeņa, āda pati aizauga, un tad Maikls zināja, ka ir gandrīz neievainojams un neviens neko viņam nevar nodarīt. Maiklam bija plāns aiziet uz policiju pašam un izskaidrot kas noticis, lai policija viņu vairs neķersta.
Maikls arī tā darīja, viņš uzreiz pēc ložu nodarijumu sadzīšanas devās uz policiju. Maikls negāja pa ielu, bet gan lēkāja pa jumtiem lai neviens viņu neredzētu un atkal nesāktu uztraukties.
Kad Maikls nonāca pie policijas iecirkņa, viņš iegāja iekšā un piemais viņu ieraudzīja kāds policists kas sēdēja uz krēsla un brīnijās par viņu jo ārā bija auksta nakts un Maikls staigāja bez krekla. Maikls uzreiz piegāja pie policista un prasīja priekšnieku, bet vienīgais ko policists varēja pateikt bija "ej taisni, tad pa labi, taisni, taisni, taisni, pa labi un būsi klāt." Maikls izbrīnijās jo vai tad policisti nezin kurš ir noziedzinieks, kurš nē, bet Maikls pasmaidīja uz gāja ceļu tālāk, par izbrīnu neviens policists viņam nepievērsa uzmanību un Maikls tik gāja tālāk un tālāk.
Beidzot Maikls nonāca pie priekšnieka durvīm, bez klauvēšanas viņš gāja iekšā, bet tur neviena nebija, nevienas mēbeles, ne logu, nekā, bet maikls iegāja dziļāk un raudzijās četrās sienās. Maikls nesaprasdams kas notiek devās atpakaļ uz durvju pusi, bet durvis aizcirtās un no visām sienām izvirzijās ārā mazas trubiņas no kurām nāca ārā gāze un Maikls sāka grīzļoties, viņš nespēja noturēties un nokrita. Kāmēr Maikls bija zemē un vel galīgi nebija zaudējis samaņu, viņš miglaini redzēja, ka atvērās tās pašas durvis pa kurām ienāca Maikls un no tām šoreiz ienāca divi zinātnieki baltos tērpos ar maziem koferīšiem. Viens zinātnieks piegāja pie Maikla, ataisīja koferīti un izvilka maziņu adatu ar galā tukšu stikla bumbiņu. Zinātnieks iedūra Maiklam šo adatu un Maikls momentāli zaudēja samaņu
Pēc laiciņa Maikls pamodās baltā telpā, vārgs un telpā atradās tikai gulta kas bija veidota no bieza plastmasa. Maikls apjucis sāka dauzīties pie visām sienām jo durvis arī nebija redzamas, Maikls dauzijās pie visām četrām sienam, viņš dauzijās tik ilgi kāmēr spēka vairs nebija. Maiklam nekas cits neatlika, kā šaut elektrību uz sienu lai atkal varētu izbēgt. Maikls sakoncentrējās un izšāva, bet sienai nekas nenotka un tūlīt pēc šāviena telpā ieskrēja četri militāristi un vīrs uzvelkā un militāristi iemeta Maiklam ar bumbiņām un maikls sasgtinga, bet visu dzirdēja un redzēja. Pie Maikla piegāja vīrs ar uzvelku un teica "tā vairs nedari, tu neko nevari izdarīt mums kāmēr atrodies šajā telpā, mums ir labākā apsardze, labākie ieroči, mums ir viss lai tevi iznīcinātu, bet mēs to nedarīsim jo nēesam tādi kā tu kas nogalina sievietes parkā, sagrauj ēkas un cietumus, mēs tevi paturēsim dzīvu tik ilgi cik mums vajadzēs, tava dzīvība ir atkarīga no mums." Pēc tam vīri izgāja ārā no telpas, bet Maikls palika sastindzis zemē.
Pec pāris minūtēm kad uz Maiklu beidzās bumbiņu iedarbība, viņš piecēlās kājās un mierīgā balsi prasīja, kas viņam būtu jādara lai tiktu no šejienes ārā. Tūlīt pēc tam telpā ienāca četri militāristi un vīrs uzvelkā un viņi visi turēja rokās tās pašas bubmiņas kas sastindzināja Maiklu iepriekš. Maikls apsēdās jo viņam nebija izredžu sakaut vīrus. Vīrs uzvelkā uzaicināja Maiklu uz tējas tasi, bet Maikls atteicās un teica lai ķeras pie lietas. Vīrs uzvelkā teica Maiklam lai sauc viņu par vīru uzvelkā, bet Maikls āka nežēļīgi skaļi smieties pa visu telpu. Vīrs uzvelkā teica lai apklust savādāk padarīs viņa dzīvi par elli. Kādu laiku viņi abi strīdējās, bet pēc tam sāka runāt par tēmu, beigās vīrs uzvelkā izsniedza Maiklam piedāvājumu, viņš gribēja lai Maikls piedalās mutantu cīņās prieks bagātajiem cilvēkiem. Maikls piekrita, kaut nezināja kas ir mutantu cīņas, bet nevienas citas iespējas viņam nebija. Maiklam bija jābūt gatavam jau pēc diviem mēnešiem, pa to laiku viņam jāiemācas pareizi lietot savas spējas. Militāristi iedeva viņam vietu un visu citu nepieciešamo, bet brīdinaja, ja meiģinās bēgt, tad labu galu lai Maikls negaidot, bet Maikls nolaida to gar ausi un gatavojās treniņiem.
(09.04.2011) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Klausies, kā iezvana Jaungada zvani
Ceri, ka nākotne nepievils mūs
Klausies, kā vēji šalc sirmajās eglēs,
Sapņodams klusi aust Jaungada rīts! ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1570
Kopā:6411761
|
| |
| |
|
Autori
