|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Tiekšanās pēc vertikāles | Autors - Ēriks Bāris
| | Komentāri (1)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
dzejolis meditatīvai noskaņai
klusums un miers nāk pār mani,
maniem pleciem pieskaras viegli un rāmi,
ka tu pat nepamani kā izkūst tie laiski un nemanāmi.
plauksta pret plaukstu, sirdspukstiem dunot-
plūstošā kustībā vijīgi sakļaujas, guļot pret visuma tāli
kā uz meža silpurenes sēdoša taureņa saceltie spārni, vertikāli.
aizveru acis lēni jo lēni
jau atkal gaisā grib pacelties mazie zosulēni
tie paši, kas nešpetni bradā pa manu iztēles lauku kā veļu ēni
tai vietā, kur apstājas prāts,
tas, kurš tik ļoti rāts, un aprunāts.
apstājas laiks, bet es zinu ka soli pa solim tu tuvāk nāc.
tai vietā, kur beidzas atmiņas,
kur pēkšņi ataust nezināmas tāles.
tev nav no viņas ne ziņas, ne miņas, vien tiekšanās pēc vertikāles.
nemeklē jau atkal vainu sevī,
gadu desmiti kā vējš skrien tevī.
skaties tālāk, acis neaizver. rīta miglā aizdomāties der
mans domu karuselis lēnām stājas.
rimst sirdī kvēlojošās alkas, un vēja grieztās pērnā gada rudens šalkas.
neviens pat nenojauš kā viņai klājas, bez mana iskusušā pleca un bez mājas.
katram sava ceļa spozmes mirdzošais gājums
kā burvestības mirkļu klusā daba, nav slikta vai laba,
bet patiess dāvinājums, kurš tev taču reizēm ir kā mierinājums.
atkal rīts, miglā tīts, klusi tev labrīt saukšu,
mazliet pieri raukšu, pie tevis uz sapņu zemi burvīgo braukšu,
gaisa pilis celšu un jaukšu. iestādīšu sevi un plaukšu... līdz izplaukšu.
(22.02.2012) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
|
Bars miroņu, starp viņiem kāds krievu Tēvijas kara zaldāts, stāsta anekdotes. Zaldāts: - Bija mums rotā viens foršs seržants. Mācēja vāciski pat runāt un šim par to iedeva iesauku Hande ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
|
Autori
