|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Mirklis būt pašai | Autors - Agnese Līcīte
| | Komentāri (4)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Viņa stāvēja klinšakmens krastā ar dvēseli, sažņaugtu saujā,
Un saule kā nomesta spalva ritēja kūpošā kraujā.
Kur avoti elpo, kur svīres rod jaunus spārnus,
Plūc meitene maza no atbalsu rokām paslēptus buramvārdus.
Un tas jau nekas, ja dvēsele neprot kā putns zem lapām slēpties,
Ja krīt tā kā dziesma aiz pakalnu slūžām, kā gribot zem zemes sēsties,
Aug meitene līdzi tiem mirkļiem, kas sūri, līdz ievijas ziedu laikā,
Un atkal caur mīļu un gaidošu sirdi dvēseles puksti staigā.
Stāv meitene kāda pie klinšakmens krasta un raugās, kā upe rēto,
Uz pasaules kraujas vienojot visu - gan lēto un raupjo, gan svēto.
Rīt izripos saule no apvāršņu cilpas, un svīres kliegs vārdus viedus,
Pārberot ceļiem un taciņām smalkām atbalsu tīrus ziedus.
(26.06.2012) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Visapkaart tik balts un skaists,
Kupenas, sniedzins snieg,
Atvediet kaads man laapstu -
Maaja aizsniga ciet... ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1847
Kopā:6422620
|
| |
| |
|
Autori
