|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | 1. nodaļa - Andis | | Ievietojis: Bleera |
Komentāri (2)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Šodien Andis svin savu desmito dzimšanas dienu. To gan nevarētu nosaukt par svinēšanu, jo dāvanas viņš, tāpat kā viņa brālis un abas māsas, dzimšanas dienās jau sen kā nebija saņēmuši, nemaz nerunājot par bezalkoholiskajiem bērnu šampaniešiem vai tortēm. Deviņdesmitie gadi savā ziņā bija daudz labāki par mūsdienām. Vieglāki. Bezrūpīgāki. Tomēr ne visiem. Andim šī diena bija gluži tāda pati kā visas citas dienas.
Nupat kā bija sācies jauns gads. Tā gada janvāri māte daba bija apveltījusi ar pamatīgu daudzumu sniega. Andis nekad nebija priecājies, ka viņa dzimšanas diena ir ziemā, pie tam aukstākajā ziemas periodā. Viņš ar baltu skaudību mēdza klausīties savu draugu stāstos par to, cik jaukas dzimšanas dienu ballītes viņi rīkos vasaras vidū. Tomēr, pat ja Anda dzimšanas diena būtu bijusi vasarā, tas neko nemainītu. Jo iespējas to nosvinēt viņam tāpat nekad nebija.
Arī šogad savu dzimšanas dienu viņš pavadīja strādājot. Cik nu nopietni desmitgadīgs puika var strādāt. Nosalis un pārguris Andis lēnā gaitā devās mājās. Bija jau vēla pēcpusdiena un ārā jau valdīja melna, ziemas vakariem raksturīgā tumsa. Ielu apgaismoja vien oranži dzeltenās ielu laternas. Šodien Andis nespēja priecāties pat par krāsainajām lampiņām māju logos, kas daudzviet vēl nebija noņemtas pēc Ziemassvētku un Jaungada svinībām. Pie rokas, nepacietīgi raustītama Anda mēteļa piedurkni, gāja viņa mazā māsiņa Lolita. Bērnam bija tikai seši gadi, tāpēc Andim bija bail māsu atstāt vienu mājās, kamēr viņš pats bija prom. Tēva dēļ. Andis zināja, ka arī šovakar, kā jau ierasts, mājās visticamāk būs skandāls. Andis uz to jau bija sagatavojies. Tomēr par māsu viņam bija bail. Brīžiem viņš apzināti palēlināja gaitu, lai tik ātri nenokļūtu mājās. Lolita vēl bija pārāk maza, lai uz kādu turētu ļaunu prātu un ilgi atcerētos pāridarījumus, tāpēc viņa nepacietīgi lēkāja blakus Andim, nevarēdama sagaidīt, kad beidzot atgriezīsies mājās. Andis izlikās nedzirdam Lolitas priecīgo Ziemassvētku dziesmiņu dungošanu un iegrima domās par to, kā būtu, ja viņam nebūtu jāiet uz to māju pagalmiem, kur viņam maksāja par to, lai viņš notīrītu iebraucamos ceļus mašīnām, noslaucītu gājēju ietves un nokaisītu smiltis uz ledainajām taciņām. Kā būtu, ja viņam atliktu tik vien kā mācīties skolā un brīvo laiku pavadīt ar citiem puikām no pagalma, nedomājot par to, kurš pieskatīs mazo māsu, kamēr māte visu dienu līdz vēlam vakaram bija darbā. Cik gan tā būtu bezrūpīga dzīve! Bet Anda dzīve, diemžēl, bija citādāka.
Kad viņi nonāca pie sava dzīvokļa durvīm, Andis tās atslēdza bez mazākā trokšņa, viņš jau bija labi iepraktizējies to izdarīt bez liekām skaņām. Lai tikai nepamodinātu tēvu. Tomēr šoreiz ne viss gāja tik gludi – ienākot istabā, mazā Lolita neveiksmīgi paklupa pār slieksni un nokrita uz grīdas, aizķerdama arī uz blakus esošā plaukta stāvošo vāzi, kas ar lielu troksni sašķīda sīkās drumslās. Andim bailēs iepletās acis, un gatavībā aizstāvēt sevi un māsu, puikas rokas sažņaudzās mazās dūrītēs. Tajā pašā brīdī no viesistabas atskanēja zema, draudīga balss –
- Vai tiešām vienu vakaru mājās nevarētu būt miers no tām puņķutapām?! – kāds vīrietis brēca nelabā balsī. Tūlīt pat bija dzirdami mazi, ātri un viegli solīši, un gaitenī pustumsā parādījās īsa auguma sievietes siluets. Andis atvieglojumā nopūtās – tā bija mamma. Viņa ieslēdza mazo lampiņu blakus durvīm un apskāva abus bērnus.
- Neuztraucies, dēliņ, viņš jau gandrīz aizmidzis, viss būs labi! – viņa mierināja Andi. Tomēr viņš sāka mocīties sirdsapziņas pārmetumos, ka visu dienu atstājis māti vienu mājās ar tēvu – viņas acis bija manāmi saraudātas, seja bāla un izmocīta. Sazin, kas mājās noticis pa dienu. Māte Andim vienmēr bija teikusi, lai viņš nepārmet sev neko, jo ko gan desmitgadīgs bērns var iesākt pret gandrīz divus metrus garu un tur pat simts kilogramu smagu, pieaugušu vīrieti? Tomēr, kopš viņa brālis Valters bija ņēmis piemēru no viņu vecākās māsas Sandijas, un pametis mājas, lai cīnītos pasaulē viens, Andis bija vienīgais vīriešu kārtas pārstāvis, kurš varēja vismaz mēģināt aizstāvēt savu māti un mazāko māsiņu.
Pavisam klusi viņi visi trīs aizgāja uz guļamistabu, Helēna - Anda mamma, apgūlās gultā un bērni, katrs no savas puses, apgūlās viņai blakus. Pavisam klusā, mazliet drebošā balsī viņa sāka dziedāt šūpuļdziesmu. Lolita drīz vien aizmiga, un Andim bija iespēja aprunāties ar mammu divatā.
- Vai viņš kaut ko šodien tev nodarīja, mammu? – Andis beidzot ierunājās. Viņam bija ļoti bail dzirdēt atbildi.
- Nē, dēliņ. Neuztraucies. Tik kā jau parasti – klaigāšana, rupjības, pāris sasistas glāzes un izlijis šņabis uz paklāja. Tu jau zini, pāri viņš man nedara. – Andis izjuta nelielu atvieglojumu. Viņš zināja, ka tēvs nekad nav sitis māti vai kādu no saviem bērniem. Tomēr kliegt viņš kliedza vienmēr, rupjības un riebeklības no viņa mutes lija kā no pārpilnības raga, un arī trauki vai mēbeles nereti tika sadauzītas. Tomēr Andi nepameta tā ļaunā nojauta, ka kādu dienu tēvam ar to nepietiks. Ka kādu dienu, kārtējo reizi ar bijušajiem kolēģiem sadzēries labi daudz lēta šņabja, viņš nesitīs tuvākajam skapim, bet viņam vai vēl ļaunāk – viņa mātei vai māsai. Tikai Andis nesaprata, kāpēc viņi neiet prom? Kāpēc neatstāj tēvu vienu pašu? Andim pret tēvu nebija nekādu siltu izjūtu. Viņa mīlestība un cieņa pret tēvu bija izsīkusi kopš dienas, kad viņš sāka dzert. Māte gan vienmēr to attaisnoja, arī šoreiz.
-Dēls, tu jau zini, kāds tētim bijis darbs. Būt par policistu nepavisam nav tik viegli kā jūs, mazi puikas iedomājaties. Viņš savulaik piedzīvojis tādas lietas, kādas mums ar tevi pat murgos nav rādījušās. Tāpēc būsim pacietīgi, labi? Tētis mūs mīl. Kādu dienu viss būs labāk, es tev apsolu! – viņa noskūpstīja Andi uz pieres un turpināja dziedāt šūpuļdziesmu. Andis mammai neticēja. Viņš zināja, ka viss jau tagad pamazām kļuva tikai sliktāk un sliktāk.
Anda mamma Helēna strādāja par šuvēju.Viņa mācēja uzšūt tādas lietas, kādas vien varēja izsapņot. Atalgojums bija pat ļoti labs, tomēr no tās Helēnai pāri palika vien tik, cik viņa paspēja noslēpt no sava vīra. Ivars Helēnas algas dienās viņu parasti sagaidīja mājās jau manāmā reibumā un atņēma viņai visu naudu, ko varēja atņemt. Helēna bija visādi mēģinājusi atrast variantu kā noslēpt saņemto naudu no Ivara, tomēr nesekmīgi. Viņai izdevās tik vien kā ātri paslepus iedot pāris latus Andim, lai tas nopērk sev un māsai ko ēdamu. Tas bija raksturīgi Helēnai – viņa pilnīgi visu atdeva bērniem. Viņa dzīvoja savu bērnu dēļ. Vienīgi Andis jau tad, desmit gadus vecs būdams, nesaprata, kādēļ māte, tā vietā, lai patriektu savu dzērāju vīru, pieļāva, ka viņas pirmdzimtā meita Sandija aizbēga no mājām, kad viņai bija tikai 15 gadu un pavisam nesen arī Anda divpadsmit gadus vecais brālis Valters bija devies dzīvot pie Sandijas, kurai tagad bija jau astoņpadsmit gadu. Andis tolaik pat īsti nezināja, kur Sandija dzīvo un kā pelna iztiku, lai uzturētu sevi un tagad vēl arī Valteru. Tas Andi uztrauca. Viņam nebija iespēju sazināties ar vecāko brāli un māsu. Viņi ciemos nenāca un vēstules nerakstīja, jo zināja, ka tās, nonākušas tēva rokās, tiks saplēstas sīkās drumslās un sadedzinātas. Sākumā tēvs bija atvieglots, kad abi vecākie bērni pazuda no mājām. Tomēr vēlāk viņš sāka Sandiju un Valteru saukt par nodevējiem. Arī Andis zināja, ka kādu dienu kļūs par ‘’nodevēju’’. Viņam atlika vien izdomāt kā lai nodrošina izdzīvošanu sev un mazākajai māsiņai, kuru viņš nekādā gadījumā negrasījās atstāt dzīvot šeit.
Viņi bija četri bērni, izskatā viens otram ļoti līdzīgi, tomēr ar krasi atšķirīgiem raksturiem. Sandija, vecākā no bērniem, bija vispatstāvīgākā un neatkarīgākā. Viņa paļāvās tikai pati uz sevi, reti kuram uzticējās un situāciju ar tēvu dzērāju un māti, kura naivi ticēja, ka tēvs kādu dienu mainīsies, uztvēra visai vienaldzīgi. Valters, dzimis sešus gadus vēlāk, bija atraktīvs puisis, apveltīts ar lielisku humora izjūtu. Bija ļoti maz lietu, kas viņu līdz sirds dziļumiem aizskāra vai ietekmēja. Tāpēc mājas viņš pameta bez liekiem pārdzīvojumiem. Lolita bija vēl tīrais bērns, jaunākā no visiem. Viņa bija pats labestības iemiesojums – pat pēc neskaitāmām reizēm, kad tēvs viņu skarbi atgrūda, dažreiz pat tik smagi, ka sešgadīgais bērns nokrita zemē, viņa vienalga, katru reizi pārnākusi mājās skrēja pie tēta, cerībā, ka varbūt šoreiz viņai izdosies apķerties viņam ap kaklu un iedot buču. Andis, savukārt, bija pilnīgi atšķirīgs no pārējiem. Viņš bija savam vecumam neraksturīgi nosvērts, kluss, domīgs un apbrīnojami apķērīgs, ar spēcīgu atbildības sajūtu. Atšķirībā no brāļa un māsām, viņam nebija vienalga par mājās valdošo situāciju. Agrāk, mazāks būdams, Andis, tāpat kā viņa māte, visu vainu novēla uz tēva amatu, vainodams darbu policijā pie visa tā, kas ar viņiem šobrīd notika. Tomēr vēlāk Andis saprata, ka izvēles, ko katru dienu izdara viņa tēvs, vairs nav bijušā darba dēļ. Tas, kāds tēvs bija šobrīd, bija viņa paša izvēle, ko viņš pats nu nekādi negribēja mainīt. Tāpēc Andis pārstāja vainot darbu policijā un sāka vainot pašu tēvu.
* * *
Laiks gāja uz priekšu, bet nekas nemainījās. Pagāja vairāki gadi, līdz Sandija un Valters sāka pa retam iegriezties vecāku mājās, lai piedāvātu mātei palīdzību un pavadītu laiku ar Andi un Lolitu. Nekas daudz nebija mainījies, Helēna joprojām strādāja par šuvēju, Ivars joprojām nodzēra visu viņai atņemto algu, bet abi bērni gāja skolā un Andis to centās apvienot ar kādiem palīgdarbiem, par kuriem varēja saņemt kaut pāris latus, ko iedot mammai, lai viņa nopērk kaut ko ēdamu. Tā pagāja visa Anda bērnība. Līdz beidzot pienāca ‘’pēdējais piliens’’, ko Andis bija paredzējis jau sen.
Tovakar bija ļoti silts, vasara bija nupat kā sākusies. Andim bija septiņpadsmit gadu. Viņš bija izstiepies stipri garāks par lielāko daļu savu vienaudžu un nu jau bija gandrīz viena auguma ar deviņpadsmitgadīgo Valteru. Agrāk Sandija mēdza puikas ķircināt par to, ka viņi tik īsi augumā. Bet tagad, divdesmit piecus gadus vecā Sandija saviem puikām bija līdz pleciem, par ko tagad bija brāļu kārta ķircināt savu vecāko māsu. Lolitai bija trīspadsmit gadu un viņa bija izaugusi par gara auguma, slaidu meiteni, ar gariem, dabīgi lokainiem, brūniem matiem. Viņai bija lielas, brūnas, labsirdīgas acis, kurās brīnumainā kārtā neatspoguļojās nekas no tā, ko viņa savā vēl īsajā mūžā bija piedzīvojusi.
Viņi visi, izņemot Ivaru, bija savākušies, lai atzīmētu Helēnas dzimšanas dienu. Viņiem vairs nebija bail, jo viņi zināja, ka tagad var aizstāvēties. Sandija bija atvedusi torti, Valters pāris šampanieša pudeles, Andis – milzīgu ziedu pušķi, bet Lolita – paštaisītu dzimšanas dienas kartiņu, kurā visi četri ar roku ierakstīja savus novēlējumus. Arī vecāko bērnu attiecības ar Helēnu bija uzlabojušās. Grūti spriest, kāpēc, jo, pat pēc vairāk kā septiņiem, ar vīru – dzērāju kopā nodzīvotiem gadiem, nebija mainījusies Helēnas pārliecība par to, ka kādu dienu viss mainīsies. Andis bija vienīgais no četriem bērniem, kas piekrita mātei un ar pārliecību apgalvoja – jā, kādu dienu viss tiešām mainīsies. Bet ne tā, kā māte gaida un cer.
Vakars ritēja jaukās noskaņās. Dzīvoklis šķita daudz mājīgāks, kā agrāk. Sandija jau ilgus gadus dzīvoja kopā ar savu draugu un mātei šad tad palīdzēja ar pārtiku vai apģērbiem, bet abi dēli, mācīdamies, paralēli strādāja un bija palīdzējuši Helēnai izremontēt dzīvokli. Saplaisājušā linoleja grīda bija nomainīta pret gaišu koku un pelēki appelējušās sienas nu rotāja krēmkrāsas tapetes. Viņi sēdēja viesistabā, ēda torti, dzēra šampanieti un runāja par pagātni, tagadni un nākotni. Vienīgā tēma, no kuras viņi visi apzināti vai neapzināti izvairījās bija Ivars. Šodien viņš nebija mājās. Pirms dažām dienām Helēna bija saņēmusi algu, tāpēc bija skaidri zināms, ko Ivars dara. Neviens to skaļi neizteica, tomēr katrs no viņiem klusībā cerēja, ka Ivars šodien mājās nepārnāks. Helēnas dzimšanas diena bija izdevusies tiešām jauka un sirsnīga, un Ivara pārrašanās mājās tikai visu sabojātu. Tomēr parasti jau notiek tieši tas, ko tu vismazāk gaidi. Ar lielu troksni ārdurvis, atvērdamās atsitās pret sienu, un Ivars ievēlās gaitenī, atbalstīdamies pret sienām.
Dzīvojamajā istabā pēkšņi iestājās pilnīgs klusums. Nupat vēl skanošie smiekli un sarunas apklusa, smaids no cilvēku sejām pazuda un viņi, nepakustēdamies, klusi saskatījās. Viesistabas dīvāns, kuru Valters bija pirms kāda laika uzdāvinājis mātei, bija Ivara mīļākā vieta – tas bija tieši pretīm televizoram. Ivars, atbalstīdamies pret visām ceļā sastopamajām mēbelēm, beidzot nonāca līdz viesistabai, lai iekristu dīvānā. Ieraudzīdams viesistabā esošo cilvēku bariņu, Ivars, atspiedies ar plecu pret durvju stenderi, sastinga ar izteiktu pārsteigumu sejā. No viņa puses nāca spēcīga alkohola un cigarešu smaka, kas ātri vien piepildīja visu istabu, Lolita aizklāja degunu ar plaukstām. Nopētījis uz galda salikto pārtiku un visus istabā esošos cilvēkus, pēkšņi Ivara sejas izteiksme mainījās un viņa sejā parādījās ironijas pilns, ņirdzīgs smaids.
- Paskat tik! Visa ģimene beidzot atkal kopā! – viņš, grīļodamies nāca uz galda pusi. Puiši strauji piecēlās kājās.
- Tēvs, nomierinies! – Andis pavēlēja piezeminātā, stingrā balss tonī.
- Kur nu! – Ivars atmeta ar roku, - Tu domā, ka es izjaukšu jūsu svinēšanu? Kāpēc es netiku ielūgts? Šī taču ir manas sievas dzimšanas diena! – Helēna ar noraizējušos skatienu vēroja, kā Ivars, knapi spēdams nostāvēt, piegāja pie Valtera un aplika tam roku ap pleciem.
- Redz, mans vecākais dēls! Atgriezies tomēr! Kad biji mazāks, tad gan tev manis nevajadzēja! Bet es jau zināju, ka kādu dienu atskriesi atpakaļ mājās. Ja Andi vēl dabūju paaudzināt, tad tu gan stingrāku roku laikam neesi vis dabūjis! – Ivara balss tonis sāka kļūt jau nopietnāks.
Andis knapi novaldījās, lai neizspļautu, ka par audzināšanu to būtu grūti nosaukt, tomēr klusēja, zinādams, ka tas tikai izraisīs vēl lielākas tēva dusmas. Andis vēl cerēja, ka varbūt mātes dzimšanas dienu tomēr izdosies saglābt.
Tikmēr Ivars bija pievērsies Sandijai – Tu arī te? Cik smieklīgi sanāk – mana pirmā meita pirmā aizbēga no mājām, uzspļaudama pati savam tēvam un tagad es tevi uzņemu atpakaļ zem sava jumta! Tev kauna vispār nav? – Ivars paspēra lielu soli Sandijas virzienā, un Helēna pielēca kājās, lai nostātos priekšā meitai.
- Liec tu Sandiju mierā! Pats labi zini, kāpēc bērni bēga no mājām!– Helēna ar riebuma izteiksmi sejā pārlaida acu skatienu pār Ivara izspūrušajiem matiem, netīrajām drēbēm un saplīsušajām kurpēm. – Paskaties pēc kā tu izskaties! Nomazgājies un ej gulēt! – Helēna viņam uzbļāva un mēģināja stumt viņu uz guļamistabas pusi. Šķiet, ka viņa pēdējos gados bija kļuvusi stiprāka raksturā un daudz skarbāk mēdza savākt savu vīru šādās situācijās. Andis labi atcerējās, cik ļoti māte parasti mēdza būt nobijusies un nomocījusies. Tomēr nu jau labu laiku no bailēm vairs nebija ne miņas. Helēna bija sākusi stāties pretīm savam vīram, kas Ivaru sāka kaitināt arvien vairāk. Viņš atgrūda Helēnas rokas un, rādīdams ar pirkstu viņai sejā, sāka bļaut –
-Ak tad es esmu vainīgs? Viņi ir tie, kas vainīgi! Nepatiecīgie nodevēji! Es viņus audzināju, turēju zem sava jumta un baroju, bet vienā jaukā dienā šie paņem un iespļauj man tieši sejā! – nu jau Ivars kliedza pilnā balsī. – Un tu viņus tikai nemitīgi aizstāvi! –
Helēna šim līdzīgus tekstus no Ivara puses bija dzirdējusi jau neskaitāmas reizes, tāpēc vairs neuztvēra tos nopietni. Bet Andis ar Valteru nostājās mātei katrs savā pusē, gatavi viņu aizstāvēt.
- Redz kā! – Ivars, iepletis acis, nopūtās. – Tev kā vienmēr ir savi aizstāvji. Cik ilgi viņi tevi aizstāvēs? – Ivars nobļāvās, atvēzējās, un puiši pat nepaspēja noreaģēt, kad Helēna saņēma sitienu pa seju un nokrita uz grīdas. Andis ar Valteru saķēra tēvu aiz rokām, lai savaldītu viņu, bet Lolita, iekliegdamās, nometās ceļos blakus mātei. Ivars, izrāvies no dēlu spēcīgā tvēriena, metās uz Sandijas pusi un saķēra viņu aiz kakla, atvēzējies sitienam. Tas bija pēdējais, ko Lolita redzēja, pirms cieši aizžmiegusi acis, pārliecās pār māti, it kā mēģinādama viņu pasargāt. Vienīgais, ko Lolita dzirdēja, bija Sandijas raudāšana, Valtera izkliegtais – Andi, pagaidi, nevajag! –, blīkšķis un plīstošu stiklu šķindoņa, pēc kuras dzīvoklī iestājās stindzinošs klusums. Lolitai nebija ne jausmas, kas bija noticis. Viņa arī nezināja, vai vispār grib zināt, kas bija noticis. Tomēr meitene pacēla galvu un atvēra acis. Sandija stāvēja netālu no loga, piespiedusies pie sienas un aizklājusi seju ar rokām, šņukstēja. Valters stāvēja Andim aiz muguras, uzlicis rokas uz pleciem, bet pats Andis stāvēja ar dūrēs sažņaugtām rokām un pār viņa vaigiem klusi ritēja asaras. Viņam priekšā bija balkona durvis, no kurām nu bija palicis vairs tikai rāmis, jo stikls sašķīda drumslās, kad Ivars, saņēmis spēcīgu sitienu no Anda, bija kritis uz durvju pusi. Pats Ivars gulēja zemē, stiklos un kaut ko murminādams, vaimanāja.
- Redzi mammu, es teicu, ka ticu tev, ka kādu dienu viss mainīsies. Tā diena beidzot pienāca.- Andis drebošā balsī teica.
(30.06.2012) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Jaunā gada vakars klusi
Panācies uz Tavu pusi -
Atver durvis, iekšā sauc,
Lej pa simts un ārā trauc! ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Aktieru spēle
Aktieru spēle.
Dzīve ir teātrī.
Vai teātris dzīvē?
Lomu tik daudz…
Kāds vienmēr grib būt pirmais.
Laurus plūc galvenās lomas..
Bet kā ir dzīvē?
Kurš šeit ir režisors?
Kam...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
|
Autori
