|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | 2. nodaļa - Linda | | Ievietojis: Bleera |
Komentāri (5)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
2. nodaļa ‘’Linda’’
Ivars jau kādu laiku vairs nedzīvoja mājās. Viņš ārstēja savu ieilgušo alkoholismu, bērni pat nezināja, kur un kā. Viņi negribēja zināt. Visagresīvāk noskaņotais bija tieši Andis. Tiklīdz Helēna mēģināja uzsākt sarunu par tēvu, Andis viņu pārtrauca, lai mainītu sarunas tematu. Viņam bija beidzot izdevies paglābt savu ģimeni un viņš negrasījās tēvu laist atpakaļ viņu dzīvē vai mājās. Bija pagājuši vien pāris mēneši, kopš atgadījuma mājās. Andis zināja – tas, ka tēvs labprātīgi sācis ārstēties no alkoholisma, nenozīmē, ka viņš pēkšņi, pāris mēnešu laikā ir kļuvis par normālu cilvēku, kurš spēj loģiski domāt, sakarīgi runāt un ar cieņu un mīlestību izturēties pret saviem tuvākajiem. Helēna gan tam ticēja. Viņa vienmēr bija ticējusi Ivaram. Vienīgais, par ko Andis tiešām priecājās, bija prieks mātes sejā. Pirmo reizi pēc daudziem gadiem. Helēna katru otro dienu gāja apciemot vīru, aiznesot pa kādam našķim, vai augļu groziņam, bet agriezusies stāstīja, cik ļoti tēvs ir mainījies, kopš pēdējos mēnešos nav dzēris nevienu alkohola pilīti. Lolita ļoti gribēja ticēt mātei, bet, vēl vasaras pašā sākumā notikušais pārāk spilgti bija saglabājies viņas atmiņā. Tomēr viņa bija vienīgā no visiem četriem bērniem, kas reizi pa reizei mēdza aiziet mātei līdzi apciemot tēvu. Andis to neatbalstīja. Viņš jau reiz bija pieredzējis, kā paša tēvs metas pie rīkles viņa māsai Sandijai. Viņš negribēja pieļaut, ka kaut kas tāds varētu notikt arī ar Lolitu, pie tam brīdī, kad viņš pats nevar būt klāt, lai viņu aizstāvētu. Tomēr ar katru reizi Lolita mājās atgriezās arvien mierīgāka un priecīgāka, un Andis mazliet nomierinājās. Varbūt tēvam tomēr vēl bija cerība?
Ivara prombūtne gan neatrisināja visas problēmas. Beidzot neviens vairs nenodzēra visu Helēnas naudu, tomēr darba bija kļuvis mazāk, līdz ar to mazāka kļuva arī viņas alga, bet Ivara ārstēšanās izdevumi nesamazinājās. Andis, nesen bija dabūjis darbu autoservisā un visas pēcpusdienas, izgājis no skolas, viņš devās uz darbu. Viņam jau no bērnības bija ļoti patikušas automašīnas un viss, kas ar tām saistīts, Andis vēlējās strādāt par automehāniķi, bet uz šādu septiņpadsmitgadīga puikas ieceri, autoservisa vadītājs vien nosmīkņāja. Tā rezultātā, Andis savas darba stundas pavadīja mazgājot automašīnas, slaukot grīdas, palīdzot mehāniķiem un darot visdažādākos palīgdarbus. Tā laika samaksa bija pat ļoti laba priekš tāda darba, tomēr ģimenei joprojām klājās grūti. Ivara dzeršanas dēļ, viņi slīga parādu jūrā, un Andi dažbrīd pārņēma pilnīgas bezcerības sajūta. Viņš katru mēnesi saņēma naudu, bet nepaspēja ne atjēgties, kad no tās vairs nekas nebija palicis pāri. Viņi ar Helēnu cīnījās divatā, Sandija, kopā ar savu draugu bija devusies strādāt citā valstī, bet Valteram pašam klājās visai smagi. Tomēr Andis vienmēr saņēmās -
- Mamm, neuztraucies. Mēs kaut kā tiksim galā. Kaut kā izķepurosimies! – viņš mēdza mierināt Helēnu.
* * *
Bija samērā karsta vasaras diena, Andis nupat bija pārnācis no darba. Nonākot dzīvokļa gaitenī, viņš sajuta, ka šodien kaut kas mājās bija citādāk. Telpas šķita pilnas dzīvības un prieka. Pie Lolitas bija atnākušas pāris draudzenes, viņas visas klausījās mūziku, jautri tērzēdamas. Kad Andis ieskatījās māsas istabā, lai sasveicinātos, Lolitas draudzenes viegli nosarka un sāka kautrīgi ķiķināt. Andis, to pamanīdams, atplauka platā smaidā. Viņš nesaprata, kāpēc gan lai meitenes sarktu, viņu ieraudzīdamas. Andis sevī nesaskatīja pilnīgi neko īpašu.
Helēna sēdēja virtuvē un pētīja kaut kādus papīrus.
- Sveiks, dēls! Tu jau it agri mājās? Vai tad tev darbā nebija jābūt? – Helēna izskatījās pārsteigta.
- Nē, šodien nē. Priekšnieks zvanīja un teica, ka šodien varu būt brīvs, jo servisā neesot tik daudz ko darīt, lai es tur viltu savu laiku – Andis bija priecīgs. Beidzot viena lieka brīvdiena! Ja vien Andis zinātu, ko ar to brīvdienu iesākt.
- Ko tu plāno darīt? – Helēna vaicāja, pacēlusi uzacis, it kā viņai kaut kas būtu padomā.
- Hmmm..... Ja pavisam godīgi, man nav ne jausmas. Neesmu pieradis pie brīvā laika esamības, kur nu vēl veselas brīvdienas! – Andis smējās un pagriezās, lai ietu uz savu istabu. Helēna viņam sekoja.
- Andi, paklau, tu taču vari braukt mums līdzi pie vecmāmiņas! Mēs ar Lolitiņu šovakar... – Helēna izklausījās vairāk kā sajūsmā par savu ideju, tomēr nepaspēja pabeigt savu teikumu.
- Nekādā gadījumā! – Andis bija kategoriski pret, - Ja reiz man ir vesela brīvdiena, ko varu pavadīt kā vien man ienāk prātā, tad es to noteikti negribu notriekt braukājot autobusā turpu šurpu, pie tam, klausoties vecmāmiņas stāstos par to, cik viņas laikos viss bija citādāk. –
- Andi... – Helēna bija vīlusies.
- Mamm, tu zini, ka es ļoti mīlu vecmāmiņu, bet es tiešām gribu palikt mājās. –
Helēna nopūtās un noplātīja rokas. Viņa pazina Andi pārāk labi. Ja viņš ko bija izlēmis, tad pie tā arī pieturējās. – Nu dari kā zini. Tik nenotriec visu vakaru, sēdēdams pie televizora, labi? –
- Tev ir labāki varianti? – Andis nosmējās.
- Protams, ka ir! Šovakar pilsētas centrā ir balle. Nu aizej vismaz uz to! – Helēna teica lūdzošā balsī. Viņa nupat kā bija pamanījusi haosu dēla istabā un nu, mēģinādama pierunāt viņu iet uz pilsētas balli, sāka locīt uz gultas izmētātās drēbes, nedaudz klusākā balsī piemetinādama,
-Varbūt beidzot satiksi kādu meiteni, kas tevi biežāk izvilks no mājas, citādi tu te iesūnosi. Skola, darbs un mājas vien. Vai tad pusaugu puikam tā būtu jādzīvo? Izskatīgs puika tu man esi, bet nekādi negribi to izmantot savā labā.- Helēna nogrozīja galvu.
- Mammu! – Andis sašutumā iesmējās, - Izbeidz! –
- Nu bet es tev saku kā ir! Uzposies un aizej uz to balli, labi?- ielikdama skapī pēdējos apģērba gabalus, Helēna, piešķiebusi galvu, lūdzošām acīm teica. Andis nopūtās.
- Es padomāšu,- viņš pasmaidīja.
Kad Helēna bija izgājusi no istabas, Andis piegāja pie spoguļa. Pretīm viņam raudzījās gara auguma, slaids puisis ar gandrīz melniem matiem, melnām, biezām uzacīm un brūnām acīm. Viņš joprojām nesaprata, ko gan meitenes viņā varētu saskatīt. Bet Helēnai bija taisnība – Andis tiešām bija ļoti izskatīgs puisis un nebija rets gadījums, ka meitenes skolas gaitenī, viņam garāmejot, smaidīja un sačukstējās. Nereti pat atskatījās. Helēna bija noraizējusies par dēlu. Citiem Anda draugiem un klasesbiedriem jau bija meitenes, vairākiem pat jau pāris gadus. Tomēr Andis bija viens. Viņam bija daudz draugu, tostarp arī meitenes. Bet viņš par savu prioritāti bija nostādījis mājas, rūpes par māti un māsu, un darbu. Viņš uzskatīja, ka viņš nevienai meitenei nevar dot neko no tā, ko varēja viņa draugi – izklaides, vizināšanos automašīnā, dāvanas, kaut vai pašu elementārāko – ziedus.
Andi nepameta tā sajūta, kas viņam bija radusies, pārnākot mājās – prieka un dzīvības sajūta visapkārt. Vai tas nozīmē, ka šodien tiešām varētu būt laba diena, lai ietu izklaidēties?- viņš pie sevis nodomāja. Andis izlaida pirkstus cauri saviem tumšajiem, biezajiem matiem, paraustīja plecus un piegāja pie skapja, lai atrastu, ko uzvilkt.
* * *
Pilsētas centrs mudžēja vien no cilvēku pūļiem. Tā vien šķiet, ka visi tās iedzīvotāji šovakar bija iznākuši no savām mājām, lai baudītu karsto vasaras vakaru, padejotu un labi pavadītu laiku. Andis izgāja uz ielas, paskatījās uz abām pusēm, it kā mēģinātu izlemt, uz kuru pusi lai dodas. Viņš pamanīja sevi skatlogā un uzmanīgi sevi nopētīja ar kritisku aci – melnas džinsa bikses, balta josta, balti, sportiski apavi un balts džemperis ar kapuci. Andim patika reizi pa reizei uzvilkt baltas drēbes. Gaišās krāsas izmainīja viņa garastāvokli un lika viņam justies labāk. Viņš pat bija saveidojis matus kaut kādā nenosakāmā frizūrā.
- Pilnīgs haoss,- Andis izbolīja acis, skatīdamies uz saviem matiem. Tomēr šis haoss viņam piestāvēja.
Andis sāka iet pilsētas centra virzienā. Mūzikas skaņas un cilvēku balsis kļuva arvien skaļākas. Ik pa brīdim viņam garām pasteidzās kāds jauniešu bariņš, citi jau devās mājup, citi vienkārši devās pie kāda mājās, lai turpinātu pasākumu tur. Veikalu skatlogos spīdošās gaismas padarīja ielu gaišu. Arī mašīnu šovakar netrūka. Andis iejuka šajā visā pilsētas dzīvībā un pirmo reizi pēc ilga laika viņš sajūtās viegli, brīvi un laimīgs.
Sastapis draugu bariņu, viņš kārtējo reizi nopriecājās, ka šodien nav bijis jāstrādā, Andis bija spēka un enerģijas pilns. Prāvais bariņš jauniešu sasēdās ap galdu, kas atradās pie bufetes un tur pavadīja pailgu laiku, ēdot, smejoties, jokojot un runājoties. Andis lieliski pavadīja laiku. Viņš pēdējos mēnešos jau bija sācis piemirst, cik viņam bija lieliski draugi, kas lika aizmirst par visām ikdienas problēmām.
Anda labākais draugs Kaspars, bija vidēja auguma, mazliet drukns puisis ar brūniem matiem un pelēkām acīm. Kaspara meitene Kate, pārsteidzošā kārtā, bija ļoti līdzīga savam draugam – mazliet apaļīga, ar gariem, brūniem matiem un lielām, pelēkām acīm. –Tāds tādu atrod- Kaspars mēdza jokot. Viņi bija kopā mazliet vairāk kā gadu, un Andis ļoti priecājās par savu labāko draugu, Kate viņam patika – viņa bija draudzīga pret pilnīgi visiem un Andim ar viņu bija izveidojusies lieliska draudzība.
Andis sēdēja, mazliet iegrimis domās, kad sajuta roku uz sava pleca,
- Andi, beidz garlaikoties, ejam padejot! – atskanēja Kates priecīgā balss.
Kate bija viens no cilvēkiem, kas ļoti juta līdzi visam, kas bija noticis ar Andi. Viņa vienmēr centās puisi uzjautrināt, lai liktu viņam justies labāk. Andis to ļoti novērtēja. Tomēr dejošana viņam nu ne pavisam nebija pa prātam.
- Dejot? Tu joko?- Andis paskatījās uz Kati ieplestām acīm.
- Nē, es nejokoju! Ejam padejot! – Andis nepaspēja ne atjēgties, kad Kate jau bija saķērusi viņa roku un vilka viņu uz deju laukumu, kur Kaspars ar vēl citiem viņu draugiem jau ākstījās pilnā sparā.
Andis pievienojās pārējiem, bet nekas vairāk par mīņāšanos viņam nesanāca. Andis nebija radis dejot. Viņš to gluži vienkārši nemācēja. Tomēr draugiem par prieku, viņš mēģināja izlikties, ka dejo, kamēr patiesībā vienkārši pētīja pilsētas centrā sanākušos ļaudis. Viņam patika pētīt cilvēkus un savā prātā sacerēt visdažādākos stāstus par to, kas viņi varētu būt, no kurienes, ar ko nodarbojas un kas viņiem interesē. Pūlī bija daudz viņam pazīstamu cilvēku – gan mammas bijušie un esošie darba kolēģi, gan kaimiņi ar saviem radiniekiem, gan skolasbiedri. Ik pa brīdim viņš pamāja ar roku kādam pazīstamam cilvēkam un saprata, ka patiesībā viņam ir pa pilnam paziņu, kas labprāt ar viņu sasveicinās, parunājas. Andis pēkšņi vairs nesajutās tik vientuļš kā tas bija bijis jau ļoti ilgu laiku.
Tur pat netālu dejoja neliels meiteņu bariņš. Andis viņas pazina, tās visas bija meitenes no viņa skolas, tikai mācījās vairākas klases zemāk. Dažas no viņām bija Lolitas klasesbiedrenes, tās pašas, kas vienmēr nosarkušas ķiķināja, Andi pamanīdamas. Arī šoreiz nebija citādāk. Viņas pamanīja Andi, saskatījās un, smaidīdamas sačukstējās. Starp viņām bija arī kāda meitene, kas uz brīdi piesaistīja Anda uzmanību – gari, blondi mati un balta kleitiņa – tas gan bija viss, ko Andim izdevās saskatīt pustumsā. Meitenes, pamanījušas, ka Anda skatiens pievērsts viņām, nedroši nāca tuvāk, it kā baidīdamās, ka tiks aizdzītas.
- Sveiks Andi! – kautrīgi iesaucās kāda meitene šortiņos un krekliņā. Tā bija Lolitas labākā draudzene Ksenija. Andis gan nebija īpaši stāvā sajūsmā par viņu, jo Ksenija bija no pilsētas ‘’bagātā gala’’, kā Andis mēdza saukt turīgākos iedzīvotājus. Līdz ar to, Ksenija mēdza būt diezgan bravūrīga, mazliet augstprātīga un jau tagad, trīspadsmit gadu vecumā mēdza lietot mazliet par daudz kosmētikas, kas Andim ne visai gāja pie sirds. Tomēr neskatoties uz to visu, Ksenija bija labsirdīga un izpalīdzīga. Andis bija pārliecināts, ka Lolita ir pietiekami gudra, lai sev par labāko draudzeni izvēlētos labu cilvēku, tāpēc viņš nodomāja, ka viņa nevar būt tik slikta, kā no ārpuses varētu izskatīties.
- Lolita neatnāca? – Ksenija izskatījās saskumusi, tomēr droša, kamēr pārējās meitenes, joprojām nosarkušas, kautrīgi slēpās Ksenijai aiz muguras.
- Nē... Lolita ar mammu aizbrauca pie vecmāmiņas. Gribēja aizvilkt arī mani, bet es atteicos,- Andis skaļi iesmējās, atmezdams galvu mazliet uz atpakaļu.
Ik pa brīdim viņš paslepus paskatījās uz meiteni baltajā kleitiņā, bet aši vien novērsa skatienu, lai netiktu pieķerts.
- Vai tad Lolita tev neteica, ka nebūs šovakar? – Andis jautāja. Ksenija noraidoši pakratīja galvu.
Pa to laiku pāris citi Anda draugi jau bija paspējuši sākt pļāpāt ar citām Ksenijas draudzenēm, un viņi visi nu jau sāka dejot kopā. Kaut kā pavisam netīšām bija sanācis tā, ka visi bija sadalījušies pa pāriem, vienīgi Andis bija palicis viens, tāpat kā meitene baltajā kleitiņā. Viņš neveikli skatījās uz visām pusēm, mēģinādams saprast, ko lai tagad dara. Viņš ik pa brīdim paskatījās uz svešo meiteni, kura, Andim par pārsteigumu, uz viņu skatījās pavisam droši, tomēr, smaidot, ik pa brīdim nodūra acis, nevarēdama saņemties uzsākt ar Andi sarunu. Viņš nedroši paspēra pāris soļus tuvāk svešiniecei un pārbijies, tomēr saviļņots, pastiepa plaukstu viņas virzienā, aicinādams uz deju. Meitene pārmeta pār plecu savus garos, gaišos matus, pasmaidīja un pasniedza roku Andim. Pēkšņi puisis bija pārbijies. Viņa sirds dauzījās kā traka, un viņš cerēja, ka svešā meitene to nejūt. Viņš aizveda viņu gabaliņu tālāk no pārējā pūļa, mazliet vairāk uz deju laukuma centru, zem laternām un pagriezās pret viņu, tajā brīdī apjauzdams, ka nemaz nezin, kā dejot ar meiteni. –Nu es esmu nepatikšanās,- Andis pie sevis nosprieda un uzmeta ašu skatienu Kasparam, kas tur pat netālu dejoja ar Kati. Labākais draugs atplauka platā smaidā un pamāja ar galvu. Andis sajutās mazliet drošāk.
Andis aplika rokas ap meitenes smalko vidukli un viņas rokas apvijās viņam ap kaklu. Viņi bija tuvu, bet ne pavisam klāt.
- Tevi sauc Andis?- meitene ierunājās, un Andis pirmo reizi izdzirdēja viņas smalko, dzirdo balsi. Puisis pamāja ar galvu, bet aizrāvies ar skatīšanos uz savu deju partneri, aizmirsa pat pajautāt viņas vārdu.
-Es esmu Linda!- meitene drošā balsī paziņoja. Andis pasmaidīja, joprojām aizrāvies ar lūkošanos uz skaisto meiteni.
Trauslā meitene augumā bija Andim tikai līdz pleciem. Viņas gaiši brūnie, varētu pat teikt blondie mati sniedzās gandrīz līdz muguras vidum. Aiz garajām skropstām slēpās spožas, tumši zilas acis. Andis reti bija redzējis cilvēkus ar tumši zilām acīm. Tas viņam bija kas jauns un neparasts. –Linda...- Andis domās noteica un neapzināti pasmaidīja. –Skaists vārds,- Andis satrūkās, saprasdams, ka pateicis to skaļi, bet Linda joprojām smaidīja. Tas puisi nomierināja.
- Tu mācies Lolitas klasē?- Andis jautāja. Viņš vēlējās uzzināt ko vairāk par Lindu.
- Nē, es dzīvoju pavisam citā pilsētas daļā, otrpus dzelzceļa sliedēm, netālu no tā jaunā restorāna, kas nesen tika atvērts. Ar Lolitu esmu tikusies tikai pāris reizes. Es vairāk pazīstu Kseniju, jo viņa agrāk dzīvoja man kaimiņos, pirms pārvācās tuvāk centram. – Linda skaidroja.
Andim nu bija skaidrs, no kuras pilsētas daļas viņa ir. Tas bija bagātnieku rajons. Andis to zināja ļoti labi, jo tieši tur viņš bērnībā bieži vien ziemās mēdza iet tīrīt sniegu no privātmāju piebraucamajiem ceļiem un pagalmiem. Jau tad, vērojot skaistās, pilīm līdzīgās mājas, Andis mēdza sapņot, cik skaisti būtu dzīvot kādā no tām mājām. Viņš mēdza paslepus ielūkoties pa kādu no logiem, lai tikai kaut nedaudz gūtu priekšstatu par to, kā šie cilvēki dzīvoja. Viņam nekad tā arī nebija izveidojies tuvs kontakts ar kādu no bagātnieku rajonā dzīvojošajiem. Viņiem parasti bija savas kompānijas, savas izklaides, bet vienkāršie cilvēki, tādi kā Andis, savukārt turējās kopā savā starpā. Bet šeit nu viņa bija – meitene, kas dzīvo mājā, kuras pagalmu, pilnīgi iespējams, viņš savulaik tīrījis. Tomēr Andis meitenes seju neatcerējās. Nav brīnums, jo Linda bija Lolitas vecumā, kas nozīmē, ka, pat ja Andis ir piestrādājis viņas mājā, viņai tolaik nebūtu bijis vairāk par sešiem gadiem.
Viņi dejoja ilgi un sarunājās – par svarīgām un nesvarīgām lietām, par pagātni un tagadni, par nākotni un saviem sapņiem, par smieklīgiem atgadījumiem un skumjiem. Viņi tik ļoti iegrima savās sarunās, ka aizmirsa dejot. No malas izskatījās, ka viņi, rokās sadevušies, vienkārši mīņājas uz vietas, izbaudīdami viens otra sabiedrību. Linda daudz smaidīja un smējās. Andim vislielāko prieku sagādāja fakts, ka viņam labi padevās meiteni sasmīdināt un uzjautrināt. Viņš Lindas kompānijā jutās brīdi un nepiespiesti, kas jau bija sasniegums.
Viņu saskaņu pēkšņi pārtrauca Kaspars, kurš nāca uz viņu pusi gandrīz vai lēkādams.
-Mēs izdomājām iet pie Kates uz mājām un turpināt ballēties tur! Tu taču arī nāksi, vai ne? – Kaspars, šķiet, nepieļāva citādāku variantu.
Andis paskatījās uz Lindu un jautāja draugam, -Pie Kates? Ko jūs tur plānojat darīt?-
-Kates mammai šodien bija dzimšanas dienas svinības, viņa zvanīja un teica, ka pāri palicis ļoti daudz pārtikas un ugunskurs joprojām deg pilnā sparā. Viņa uzaicināja mūs visus iet uz turieni!-
Andis jautājoši palūkojās uz Lindu un viņa, sapratusi Anda skaļi neizteikto jautājumu, teica,
-Es palieku pa nakti pie Ksenijas, tāpēc es nevaru braukt ar jums. Šaubos, ka vecāki man vispār atļautu.- Linda izskatījās noskumusi. Andis gribēja ieminēties, ka varbūt tomēr kaut ko var izdomāt, bet saprata, ka nav īsti vērts, meitenei bija tikai trīspadsmit gadu, neskatoties uz to, ka viņas izskats teica ko citu.
Tajā pašā brīdī no nekurienes uzradās Ksenija ar savu brāli Ralfu, kurš mācījās vienā klasē ar Kati. Ralfs izskatījās nokaitināts, bet Ksenija – izmisusi. Jau pa gabalu bija dzirdama žēlabainā meitenes balss,
-Nu lūdzu, Ralf! Neesi ļauns! Lūdzu, lūdzu, lūdzu!- Ksenija atkārtoja neskaitāmas reizes.
-Liecies mierā, sīkā, brauksim mājās!- Ralfs atcirta.
Andis saprata, ko Ksenija mēģina izlūgties savam brālim. Andim pēkšņi uzradās cerība, ka varbūt viņam tomēr būs iespēja šovakar pavadīt vēl mazliet laika ar Lindu. Ksenija jau bija sākusi birdināt asaras, bet Ralfs šķita nepielūdzams,
-Ko tu tur darīsi? Un vispār, aizmirsi, ka Linda šonakt paliek pie tevis pa nakti?-
-Protams, ka neaizmirsu!- Ksenija uzmeta ašu skatienu Lindai, -mēs taču abas varētu braukt!-
-Tu pati labi zini, ka Lindas mamma atļāva viņai palikt pie mums, nevis braukt pie Kates un ballēties līdz rītam! Es vēl iekulšos nepatikšanās un dabūšu pa kaklu gan no Lindas vecākiem, gan no mūsējiem!- Ralfs nošņācās.
Anda uzmanību uz brīdi novērsa Kaspars, bet, kad viņi bija beiguši sarunu, Ralfu un Kseniju vairs nekur nemanīja. Andis ieraudzīja Lindu netālu no vietas, kur viņi bija dejojuši un devās pie viņas. Puisis saprata, ka šo vakaru viņam nāksies turpināt bez jauniepazītās meitenes klātbūtnes.
- Ja es pareizi saprotu, Ksenijai neizdevās pierunāt Ralfu iet uz Kates mājām?- Andis jautāja, zinādams atbildi, bet joprojām daļēji saglabādams cerību, ka varbūt viņš tomēr kļūdās.
Linda noplātīja rokas un, tikko manāmi mīņādamās, sāka pētīt zemi sev pie kājām – viņa gribēja kaut ko Andim teikt, bet nezināja ko.
-Saprotu...- Andis paskatījās sāņus, kaut kur tālumā. Viņš mēģināja izdomāt, ko nu lai saka. Kā lai ar viņu pēc tam sazinās? Andis pirms tam nebija meitenēm prasījis telefona numurus vai ko tamlīdzīgu, viņš gluži vienkārši nezināja, kā tas darāms. Bez tam, viņš joprojām bija pārliecināts, ka, meitenēm viņš nepatīk. Tostarp arī Lindai. Tomēr Andis pēkšņi sāka to apšaubīt, jo pavisam negaidīti, Linda spēra soli uz priekšu un apskāva samulsušo puisi.
Andis apskāva viņu un pirmo reizi mūžā sajutās tik ļoti priecīgs. Andis noglāstīja Lindas matus, un, pieliecies, paslēpa tajos savu seju, it kā negribēdams laist meiteni vaļā. Viņas lokainie mati smaržoja pēc vaniļas. Andis satrūkās, izdzirdējis Ksenijas balsi – viņa sauca Lindu. Meitene atkāpās no Anda un, sirsnīgi pasmaidīdama, pamāja ar roku.
Andis noskatījās, ka viņas abas ar Kseniju nozuda pāri laukumam, pacēla no zemes nelielu akmentiņu un, pavirpinājis to plaukstā, aizmeta to kaut kur tālumā.
-Nav jau tā, ka viņa dzīvotu citā pilsētā, vecīt!- Kaspars, uzradies Andim aiz muguras, ieminējās tā, it kā spētu lasīt viņa domas. Andis pavīpsnāja, viegli uzsita draugam pa plecu un puiši devās prom no pilsētas laukuma, kurā dzīvība bija mazliet pierimusi, un cilvēki, jau manāmi saguruši, sēdēja uz soliņiem pie ugunskuriem vai lēnā gaitā devās mājup.
* * *
Labu laiku Andis pie sevis mēdza īgņoties, kāda jēga bijusi iet uz pilsētas svētkiem, lai izrautos no ikdienas ierastās dzīves, ja tā bija atgriezusies precīzi vecajās sliedēs. It nekas nebija mainījies, izņemot to, ka Andis šad tad, ejot pa pilsētas ielām, pieķēra sevi pie domas, ka neapzināti ar skatienu ielās meklē Lindu. No viņas nebija ne miņas jau kopš balles vakara. Ikreiz ieraugot uz ielas gaišmatainu meiteni, Andis cerēja, ka varbūt tā ir Linda, varbūt viņam atkal būs izdevība ar viņu parunāt.
Andis bija daudz domājis par to, kāpēc Linda bija viņam iepatikusies. Kaspars to pašu jautājumu viņam bija uzdevis vairākas reizes, bet Andis nekad nebija spējis atbildēt. Tomēr Kaspars beidzot saņēma savu atbildi.
Abi puiši sēdēja uz lieveņa pie Kaspara mājas. Nu jau labu brīdi bija iestājies neliels klusums, Andis bija par kaut ko aizdomājies.
- Es beidzot saliku visu pa plauktiņiem un sapratu, kāpēc man iepatikās Linda, - Andis, draugam par pārsteigumu uzsāka tēmu par savu simpātiju. Kaspars nebilda ne vārda, it kā baidīdamies, ka Andis varētu pārdomāt un neko nepastāstīt. Viņš tikai nedaudz pagriezās pret drauga pusi, izrādīdams ieinteresētību.
- Viņa ir pilnīgs pretstats, - Andis turpināja un, pacēlis galvu, samiedza acis no spožās vasaras saules.
- Pretstats kam? – Kaspars iedrošināja Andi turpināt.
-Visam! Visam, kas bija un joprojām ir manā dzīvē, - Anda balss intonācija liecināja par to, ka puisis pats bija pārsteigts, ka šāds pretstats vispār ir sastopams. – Viņā ir tik daudz dzīvesprieka! Viņā mājo nosvērtība un labsirdība. Un es vēl dzīvē neesmu sastapies ne ar pusi no tā miera, kas viņā ir, - Andis mazliet nopūtās.
Kaspars pasmaidīja. Viņš iepriekš nebija dzirdējis, ka Andis atklāti runātu par simpātijām pret kādu meiteni. No vienas puses Kaspars priecājās par savu draugu, no otras puses – viņš īsti nebija mierā ar to, ka Anda simpātija ir tieši Linda. Ne jau tāpēc, ka Kaspars būtu sliktās domās par meiteni. Vienkārši Kaspara nostāja bija stingra – Andim vajadzētu kādu sava vecuma meiteni, nevis trīspadsmitgadīgo Lindu. Bet Kaspars nebija no tiem, kas sevišķi centās paust savu viedokli par cilvēkiem, viņš labprātāk ļāva citiem izdarīt viņu izvēles, savus uzskatus paturot pie sevis, bet vienmēr esot gatavībā palīdzēt, ja nu draugam būtu nepieciešams atbalsts vai palīdzība.
* * *
Sestdienas rīts, pulkstens apmēram seši. Baltās smiltis klusi gurkstēja zem Anda vieglajiem soļiem. Jūra torīt bija pamatīgi satrakojusies. Andis visu nakti nebija īsti gulējis, pats nezināja, kāds tam iemesls. Neskatoties uz negulēto nakti, viņš bija devies savā rīta skrējienā un priecājās par tukšo pludmali. Kā gan citādāk, kurš cilvēks sestdienas rītā tik agri varētu atrasties jūras krastā? Andis skrēja, mēģinādams atbrīvoties no pilnīgi visām domām, kas šaudījās viņa galvā - par nepabeigto dzīvokļa remontu, par rēķiniem, par darbu, par Sandiju un Valteru, par tēva ārstēšanos un... par Lindu. Viņš gribēja vienkārši uz brīdi ne par ko nedomāt.
Vēsais rīta vējš, sisdamies sejā, bija mazliet aizmiglojis acis, Andis īsti nesaprata, vai tiešām labu gabalu uz priekšu ir vēl kāds cilvēks, vai viņam vienkārši rēgojas.Andis palēlināja soli un noslaucīja seju līdzpaņemtajā dvielī. Vēlreiz paskatījies uz vietu, kur bija manījis kustību, viņš pamanīja cilvēku. Meiteni ar gariem, gaišiem matiem.
- Linda!- Andis pasmaidīdams pie sevis nočukstēja, pēkšņi atsākdams skriet.
Tuvodamies meitenei, Andis joprojām nebija īsti pārliecināts, ka tā tiešām ir Linda, jo viņas seja nebija saskatāma. Puisis pamanīja arī paliela auguma suni, kurš skraidīja pakaļ meitenes mētātajam koka zara gabalam. Andis bija jau pavisam tuvu, un meitene, sadzirdējusi kādu tuvojamies, ar strauju kustību, it kā izbijusies, pagriezās pret Andi un lūkojās viņa virzienā, pielikusi plaukstu pie pieres virs acīm, lai rīta saules spožā gaisma netraucētu saskatīt cilvēka seju. Andim vairs nebija šaubu – tā bija viņa!
Andis piesoļoja klāt Lindai un apstājās viņai pretīm. Lielais suns nostājās puisim blakus, izkāris lielo, rozā suņa mēli skatījās uz augšu ar savām lielajām, brūnajām acīm, kas tā vien lūdzās – nu paglaudi mani, iedod man kādu kārumu! Andim jau kopš bērnības bija ļoti patikuši suņi. Bet lieki skaidrot, kāpēc viņam tā nekad nebija bijis.
- Viņš grib, lai tu pamet viņam kociņu, - atskanēja smalkā meitenes balss. Andis paņēma no Lindas izstieptās rokas zara gabalu, paskatījās uz to un, pasmaidīdams atvēzējās, un aizmeta to tālumā. Zelta krāsas labradors pussekundes laikā metās pakaļ kokam, tā it kā no tā būtu atkarīga viņa dzīvība.
- Skaists suns, - Andis noskatījās pakaļ labradoram ar neviltotu prieku sejā.
- Skaists, bet ar nejauku raksturu, - Linda nosmējās.
- Kādā ziņā nejauku raksturu?-
- Kā tev šķiet, vai es parastā gadījumā sestdienas dienā, sešos no rīta atrastos pludmalē, ja manam sunim nebūtu nejauks raksturs? – Linda iesmējās vēl skaļāk.
- Cilvēkiem var būt dažādi iemesli, kādēļ viņi tādā rīta agrumā atrodas pludmalē,- Andis smaidīja.
- Jā, starp citu, kāds ir tavs attaisnojums? – Linda pacēla uzacis.
- Es mēdzu skriet no rītiem-
- Tik agri? – Lindai iepletās acis.
- Ņemot vērā, ka jau astoņos no rīta man jābūt darbā, šis ir vienīgais laiks, kad varu paskriet. Šodien gan man nav jābūt darbā, šodien man ir cits attaisnojums – es nevarēju aizmigt līdz pat pašam rītam, - Andis nožāvājās un izlaida pirkstus cauri saviem biezajiem, melnajiem matiem, - Tomēr tu tā arī nepaskaidroji, kāpēc tu uzskati, ka tavam sunim ir nejauks raksturs, - Andis atgādināja.
Linda nopūtās, noplātīdama rokas, - Baksteram nereti uznāk tādi nemiera brīži kā šodien, kad viņš jau no četriem rītā ir nomodā. Pārsvarā tas notiek tieši brīvdienās, kad mamma ar tēvu nebrauc uz darbu un man nav jāiet uz skolu. Citreiz viņš savā nodabā grauž kādu kaulu vai rotaļlietu, bet ļoti bieži tā vietā viņš sāk smilkstēt, kaukt, riet un taisīt mājās pilnīgu haosu, skraidīdams apkārt pa māju un apgāzdams katru otro priekšmetu savā ceļā. Ņemot vērā, ka suni gribēju es, nevis vecāki, tad viņš ir uz manu atbildību, tas bija pirmais nosacījums no mātes puses, kad man beidzot izdevās izlūgties, lai iegādājamies suni,- Linda atkal nopūtās.
- Un kā tu cīnies ar Bakstera raksturu? – Andis jautāja, piešķiebis galvu uz vienu pusi. Loģiskā domāšana šorīt nebija viņa stiprā puse, miega bads lika par sevi manīt. Par laimi, Linda to saprata.
- Šādi. Tieši tāpēc es atrodos šeit, pludmalē. Ja es viņu neapklusinu, ko izdodas izdarīt tikai izvedot viņu ārā, tad vecāki pamostas ļoti īgni un mani sagaida pamatīga lekcija par to, ka man jāpilda savi pienākumi attiecībā uz suni, jo es pati viņu gribēju. Kad mēs esam šeit, ja man izdodas Baksteru pietiekami nogurdināt, tad drīz vien viņš piekūst, mēs varam iet mājās un kāpt atpakaļ gultā, lai pagulētu vēl dažas stundas, - izrunājot pēdējos vārdus, Linda izskatījās izmisumā, - Šonakt viņš pusi nakts ārdījās, tāpēc arī man nav sanācis normāli pagulēt. -
- Tu te esi jau ilgi? – Andis līdzjūtīgi jautāja.
- Apmēram pusotru stundu, - Linda sarauca uzacis sejas izteiksmē, kas Andim šķita tik ļoti piemīlīga, ka viņš pasmaidīja, -Bet šķiet, ka viņš jau sācis nogurt, tāpēc mēs drošvien iesim mājās-
-Es tevi pavadīšu!- Andis piedāvāja, cerēdams saņemt pozitīvu atbildi. Linda pasmaidīja un pamāja ar galvu.
Viņi gāja gar krastu blakus, tuvu viens otram, Linda veda Baksteru pavadā, suns uzvedās visnotaļ mierīgi, tomēr ik pa brīdim mēģināja izrauties. Andis ar Lindu sarunājās, ik pa brīdim sasmaidoties. Andis jautāja, kāpēc viņa pēc balles tā arī nedeva par sevi nekādu ziņu, uz ko saņēma meitenes paskaidrojumu, ka viņa ar mammu un tēti bija devusies ārpus pilsētas, pie vecvecākiem. Andis pēkšņi sajutās ļoti muļķīgi un klusībā pats par sevi nosmīkņāja, nodomādams, kāds gan viņš bijis muļķis, jo bija jau savā prātā izdomājis simt un vienu iemeslu, kāpēc Linda nebūtu gribējusi ar viņu vairs tikties pēc balles. Bet iemesls izrādījās pavisam vienkāršs – viņa nebija pilsētā!
Baksteram atkal uznāca kārtējais enerģijas vilnis un viņš sāka drudžaini raustīt pavadu, lai mēģinātu izrauties.
-Varbūt gribi, lai es paņemu viņa pavadu? – Andis sirsnīgi iesmējās, redzēdams kā mazā auguma trauslā meitene cīnās ar spēcīgo suni. Linda sāka skaļi smieties un stiepa pavadu uz Anda pusi. Bet tieši brīdī, kad Andis jau bija gandrīzz satvēris pavadu, suns bija izlēmis taisīt kārtējo izrāvienu, Linda pazaudēja līdzsvaru, Andis, to pamanīdams mēģināja saķert suņa pavadu, pie reizes neļaujot Lindai nokrist, bet rezultātā viņi abi nogāzās baltajās smiltīs, bet suns aši vien pazuda kaut kur krūmos. Linda, nokritusi pāri Anda izstieptajai rokai, paskatījās uz puisi un sāka tik sirsnīgi smieties, kā Andis nekad nebija redzējis viņu smejamies. Viņš neveikli smaidīdams, pagrieza seju pret debesīm, aizklāja acis ar plaukstu un pakratīja galvu, -Kāda izgāšanās!- viņš klusi smejoties teica.
Linda pēkšņi apklusa joprojām ar smaidu sejā. Andis, noņēmis plaukstu no sejas, pagrieza galvu pret Lindu, kas gulēja tur pat blakus viņam, uz puiša kreisās rokas un samulsa – viņš pārāk sen nebija bijis Lindai tik tuvu. Pēkšņi viņš skaidri un gaiši atcerējās vakaru, kad viņi bija iepazinušies. Jo tieši tajā brīdī, pavisam tuvu, viņā lūkojās tās pašas lielās, tumši zilās acis. Lindas mati bija pilni ar smiltīm, kaut gan redzēt to īsti nevarēja, viņas mati bija gandrīz vienā krāsā ar tām. Andis noglāstīja viņas matus, mēģinādams no tām iztīrīt smiltis, bet Linda tikai vēroja puisi. Viņi tā nogulēja apmēram divdesmit minūtes, skatīdamies viens otra sejā, neteikdami ne vārda, bet joprojām kautrīgi smaidot. Šķiet, ka par Baksteru viņi nemaz vairs neatcerējās. Andis juta, ka kaut kas starp viņiem pēkšņi bija izmainījies, un nebija šaubu, ka Linda jutās tāpat. Tajās minūtēs, ko viņi bija pavadījuši guļot pludmalē, kaut kā nemanāmi viņi bija satuvinājušies vēl vairāk un nu viņu sejas atradās pavisam tuvu. Andis joprojām glāstīja meitenes zeltainos matus un pasmaidīja ikreiz, kad Linda, sakautrējusies pievēra acu plakstiņus un palieca galvu zemāk, piespiesdama seju Anda plecam.
-Tu esi tik ļoti skaista,- Andis ierunājās, un viņa teiktais lika Lindas vaigiem iekrāsoties sārtā tonī. –Tu esi sirsnīga, labestīga, mīļa un gudra,- Andis turpināja, -Un tu sevī iemieso visu to, kas manā dzīvē vienmēr ir trūcis,- Linda nu skatījās uz puisi ar lielām acīm un platu smaidu sejā. Andis juta meitenes silto un straujo elpu uz savas sejas. Viņš paskatījās Lindai acīs, it kā jautādams pēc atļaujas. Linda aizvēra acis, Andis pieliecās viņai vēl tuvāk un viņu lūpas saskārās. Andis jau bija gaidījis kādu noraidošu reakciju, bet tas nenotika. Viņš juta, kā sitas Lindas sirds un pasmaidīja, saprasdams, ka paša sirds nesitas diezko lēnāk. Andis noglāstīja Lindas seju un noskūpstīja viņu vēlreiz un vēlreiz, un vēlreiz. Kad viņi paskatījās viens uz otru, Linda atkal samulsa un paslēpa seju pie Anda kakla.
Viņš pēkšņi sajutās pavisam citādāk kā agrāk. Viņš vienmēr bija sevi uztvēris kā vienkāršu puisi, kura dzīvē nav vietas meitenēm, vienīgā sieviešu kārtas pārstāve, par kuru viņš tiešām uztraucās un par ko gribēja rūpēties vairāk par visu pasaulē, bija Lolita. Tomēr viņš sevī nesaskatīja neko īpašu. Un te nu bija Linda – meitene, četrus gadus jaunāka par viņu, kas bija pilnībā izmainījusi to, kā viņš jutās. Pēkšņi Andis sajutās tik spēcīgs kā nekad agrāk. Viņš turēja Lindu savās rokās, cieši apskāvis, lai pasargātu viņu no dzestrā rīta vēja, skatījās dažos baltajos mākoņos, kas planēja debesīs un viss bija citādāk. Kā un kāpēc, viņš nezināja. Viss vienkārši bija citādāk. Viņš gribēja pavadīt ar Lindu katru brīvo brīdi, aizstāvēt viņu, rūpēties par viņu un izdarīt visu, lai viņa ir laimīga. Un pēkšņi Andim, kurš līdz tam dzīvi bija uztvēris kā vienkāršu dzīvi, ar mērķi mācīties, strādāt, pelnīt naudu, novecot un nomirt, pēkšņi pasaule rādījās pavisam citādākās krāsās. Pēkšņi Andis visam redzēja jēgu. Un tā bija meitene ar lokainajiem, gaišajiem matiem un lielajām, tumši zilajām acīm. Tā bija Linda.
(03.07.2012) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Klausies, kā iezvana Jaungada zvani
Ceri, ka nākotne nepievils mūs
Klausies, kā vēji šalc sirmajās eglēs,
Sapņodams klusi aust Jaungada rīts! ...
|
|
|
|
Ziemassvētku pantiņi
Pašizdomātie pantiņi, sakombinēti ar interesantiem attēliem par Ziemassvētku tematiku.
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1839
Kopā:6420096
|
| |
| |
|
Autori
