|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | 3. nodaļa - Pārāk dažādas pasaules? | | Ievietojis: Bleera |
Komentāri (4)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Nemanot bija pienācis rudens. Andis gāja pa pilsētas galveno ielu – skaistu aleju, kuru no abām pusēm apņēma augsti, stalti koki, kas nu gatavojās ziemas miegam, mesdami uz zemes savas krāsainās lapas. Andis pieliecās un pacēla kādu lielu, koši sarkanu kļavas lapu. Sabāzis rokas jakas kabatās, viņš turpināja iet tālāk. Septembris bija neierasti silts, varētu pat teikt, ka vasara tā pa īstam vēl nebija beigusies, par rudens iestāšanos liecināja vien krāsainie koki un kalendārs, kas vēstīja, ka šodien bija pirmais septembris.
Andim šis bija pirmspēdējais gads vidusskolā. Pirmais septembris viņam nelikās ne ar ko īpašs. Vienīgi ar to, ka tagad, atšķirībā no vasaras, kad visu viņa dienu līdz septiņiem vakarā aizņēma darbs, pusi dienas aizņems skola. Andis bija devies prom no savas skolas, lai dotos uz kādu citu, kurā, protams, arī notika mācību gada sākuma pasākumi. Pēc neilga gājiena, četrus kvartālus uz priekšu, puisis kāpa augšā pa kāpnēm, kas veda uz skolas ieeju, kamēr viņam garām traucās skolēni, kas nupat bija iznākuši no savām mācību klasēm. Uz brīdi Andis pagriezās, lai ar skatienu sekotu kādam no pirmo klašu bērniem – īsa auguma puisēnam melnā uzvalciņā ar baltu kreklu zem tā un melnu kaklasaiti. Viņš skrēja lejā pa kāpnēm saukdams tēti. Turpat, laukumā pie skolas Andis pamanīja arī puisēna tēvu, kam mazais apķērās ap kaklu. Andis pasmaidīja. Agrāk viņš nekad nebūtu par ko tādu smaidījis. Jo pašam sirdī pārāk bija aizķērušās visas tās reizes, kad viņa klasesbiedru tēvi bija sagaidījuši viņus pie skolas, bet Andis vienmēr mājās gāja viens. Retu reizi viņam pakaļ atnāca mamma ar Lolitu. Tomēr šodien viss bija citādāk. Jau vairākus mēnešus viss bija citādāk, krāsaināk, priecīgāk.
Viņš pagriezās, uz kāpa pa pēdējiem kāpņu pakāpieniem, atvēra skolas durvis un nonāca gaitenī. Gar sienām karājās koku krāsaino lapu virtenes, sauso ziedu kompozīcijas vāzēs un plakāti ar dažādiem skolotāju rakstītiem novēlējumiem, jauno mācību gadu uzsākot. Andis cītīgi pētīja bērnu un jauniešu bariņus skolas gaitenī, kad beidzot, blakus skolas galvenās zāles ieejai, viņš pamanīja meiteņu bariņu un pamāja ar roku, pamanījis Kseniju, Lolitas draudzeni. Ksenija sāka aktīvi māt ar roku un piebikstīja blakus stāvošajai meitenei, kura tūlīt pat spēra soli sāņus un ieraudzīja Andi. Puisis stāvēja gaiteņa vidū, staltā stājā un ar platu smaidu sejā. Meitenes viņa klātbūtnē sarka un sačukstējās ne tikai viņa paša skolā, arī šī skola nebija izņēmums. Tomēr puiša skatiens ne uz brīdi nenoklīda no tās vienas meitenes gaiteņa galā. Andis stāvēja lepni paceltu galvu, jo uz viņa pusi nāca pati skaistākā meitene pasaulē. Un viņa bija Anda draudzene. Par ko liela daļa citu puišu viņu apskauda. Bet viņa bija tieši Anda draudzene.
- Apsveicu ar skolas sākšanos!- Linda apķērās Andim ap kaklu.
- Ar ko tur apsveikt. Ne jau es esmu tāds grāmatu tārps kā tu,- Andis nosmīkņāja.
- Kāds grāmatu tārps, beidz muļķoties, nav nemaz tik traki,- Linda nobolīja acis.
- Kā tad nav, tu visu jau mēnesi pirms skolas sākšanās biji sākusi lasīt šī gada mācību grāmatas, - Andis meiteni ķircināja, bet viņa tikai aši parādīja Andim mēli, par ko izpelnījās kutināšanu.
- Ejam apēst kādu picu?- Andis piedāvāja. Linda izskatījās sajūsmināta par piedāvājumu un sāka māt ar galvu.
Viņi izgāja no skolas, Linda ieķērās Andim elkonī un viņi sāka soļot picērijas virzienā. Andis jutās neizsakāmi lepns par to, ka viņam blakus iet tāda meitene. Pa vasaru viņas mati bija saulē vēl vairāk izbalējuši, nu bija pavisam zeltainā krāsā, un izauguši jau līdz jostasvietai, joprojām skaistās lokās, viegli plīvoja vējā. Andis mēdza viņu ķircināt par to, ka mati gan esot izauguši, bet pati joprojām esot pundurītis. Linda neņēma ļaunā. Tā vietā viņa Andi mēdza saukt par milzi. Andis nebija ne uz pusi tik priecīgs par jauno mācību gadu kā Linda. Viņai ļoti patika mācīties un meitenes sekmes bija lieliskas, viņa bija viena no labākajiem skolniekiem visā skolā. Mācības viņai nesagādāja it nekādas problēmas. Andis, savukārt, uztraucās ne tik daudz par mācībām, kā par to, ka bija beigusies vasara un nu viss mainīsies. Viņi bija satikušies, iepazinušies un kļuvuši par pāri vasarā, tāpēc skolas sākums nozīmēja kaut ko jaunu arī viņu attiecībām. Andis pārāk labi zināja, ka nu viss būs sarežģītāk.
- Tu jau divus kvartālus klusē, man tāda sajūta, ka es sarunājos pati ar sevi,- Linda ierunājās. Andis uztrūkās tā, it kā nupat būtu pamodināts no miega.
- Es vienkārši aizdomājos,- Andis nopūtās.
- Par ko? – Linda izklausījās pārsteigta. Andis kādu brīdi neatbildēja, bet meitene pacietīgi turpināja gaidīt atbildi.
- Es vienkārši joprojām īsti nespēju apjēgt, ka vasara tiešām ir cauri un nekas vairs nebūs tā kā bija. –
- Nekas taču tā īsti pat nemainās! Vienīgi tas, ka tagad es pa dienu būšu skolā! Vasarā tu pa dienu biji darbā, tāpēc mēs vienalga nevarējām tikties. Kas tad mainās? – Linda izklausījās kā vienmēr nosvērta un mierīga.
- Tas, ka tavi vecāki atradīs jebkuru iespēju, lai nelaistu tevi ar mani tikties. Un viņu rokās ir pats spēcīgākais trumpis, lai to darītu – attaisnojums, ka tev ir jāmācās, to argumentu es nekādi nespēšu apgāzt,- Andis klusi teica.
Puisis izklausījās mazliet izmisis un ne velti. Lindas vecāki viņu kopābūšanu vasarā nebūt nebija padarījuši vieglāku. Viņi bija tikušies gandrīz katru vakaru un visas Anda brīvdienas, kad viņam nebija jāstrādā. Viņi gāja uz jūru, peldējās, spēlēja pludmales volejbolu, gāja uz kino, kafejnīcām un izbaudīja visus iespējamos vasaras priekus, ko pilsēta pieāvāja. Tomēr tas nebūt nebija viegli. Marika, Lindas māte, ne acu galā nevarēja ciest Andi. Linda tajā brīdī nezināja, ko Andim atbildēt. Viņa labi atcerējās visas tās reizes, kad Andis bija ieradies ciemos viņas mājās, un viņas mamma bija likusi puisim justies ļoti neērti. Gan ar savu attieksmi, gan vārdiem. Tomēr Linda zināja, ka Andis viņai ir pārāk svarīgs, lai ļautu mātei visu sabojāt.
- Neuztraucies, mēs taču kaut ko izdomāsim, vienmēr esam tikuši galā ar maniem vecākiem, arī tagad nebūs citādāk,- Linda smaidīja, pieglausdama galvu Anda plecam. Viņš aplika roku meitenei ap pleciem un noskūpstīja viņas pieri, it kā atbildēdams, ka piekrīt. Tomēr nepiekrita. Andis nevarēja saprast, kāpēc viņa mamma un Lindas mamma Marika bija tādi pretstati. Helēna Lindu pieņēma jau kopš pirmās reizes, kad Andis aizveda viņu uz mājām iepazīstināt ar savu mammu. Andis jutās ļoti atvieglots, redzot, ka Helēnai ar Lindu vienmēr bija par ko sarunāties, viņas ļoti labi sapratās. Bet Marika... Marika vēlējās dabūt Andi prom. Varēja jau arī saprast, vai tad būtu daudzas citas mātes, kuras uzticētu savu trīspadsmitgadīgo meitu septiņpadsmit gadus vecam jaunietim, kura ģimenes vēsture, pie tam, nav no tām spožākajām? Helēnu pilsētā pazina un cienīja, tomēr Ivara stāsts arī bija zināms visai pilsētai, kas uz Anda pieres bija atstājis sava veida ‘’zīmogu’’ – ‘’dzērāja dēls’’. Par to, šķiet, Andis tēvu necieta visvairāk. Par to, kā tēva alkoholisms bija atstājis iespaidu uz viņa dzīvi. Lielākoties cilvēki netiesāja Andi par to, kas ir viņa tēvs, tomēr tas cilvēks, kura pozitīvo novērtējumu saņemt Andim bija vissvarīgāk – Marika, bija citādākās domās.
- Linda, tu pati zini, ka jau vasarā mūsu iespējas bija pārspīlēti ierobežotas, mēs nekad nekur nevarējām palikt divatā, uz ballītēm, kuras kopā apmeklējām, tava māte tev vienmēr brauca pakaļ jau deviņos vakarā...- Andis nepaspēja pabeigt teikumu, kad Linda viņu pārtrauca,
- Beidz uztraukties par manu māti, gan es tikšu ar viņu galā, viņai kaut kad beidzot būs jāsaprot, ka viņai neizdosies mums neko izjaukt,- tieši tas Andim meitenē visvairāk patika, viņa vienmēr šķita par sevi pārliecināta, pozitīvi noskaņota un optimistiska.
Andi visvairāk kaitināja fakts, ka viņš nekad nevarēja ar meiteni palikt mājās divatā. Marika vienmēr piezvanīja uz mājām pārliecināties, ka arī Helēna tur ir. Puisi tas kaitināja tāpēc, ka šīs aizdomas bija pilnīgi nepamatotas. Lai ko darītu Anda un Lindas draugi ar savām otrajām pusēm, viņiem abiem neinteresēja pēc iespējas ātrāk tikt līdz gultai. Viņiem bija pietiekami daudz kopīgo interešu, ar ko aizpildīt savu laiku, lai domātu par to kā pēc iespējas ātrāk pavadīt nakti kopā. Viņi skūpstījās, apskāvās, bet ar to viņiem pietika. Viņi varēja stundām sarunāties, pastaigāties un darīt veselu lērumu citu lietu, lai interesanti pavadītu laiku. Helēna gan saprata abas puses, gan jauniešus, gan Lindas vecākus. Kad Linda bija pie Anda, Helēna viņus netraucēja un ļāva pabūt vienatnē Anda istabā, bet, kad Marika zvanīja, lai pārliecinātos, ka Linda ir pie viņiem un Anda māte ir mājās, Helēna vienmēr apliecināja, ka ir kopā ar viņiem viesistabā. Helēnai Marikas kontrole šķita mazliet smieklīga, viņa pazina savu dēlu un zināja, ka puisim ir pavisam citas prioritātes, nekā lielākajai daļai viņa vecumā. Tomēr, no otras puses, Helēna aizdomājās par to, kā būtu, ja Lindas vienaudze, viņas meita Lolita, būtu tādā pašā situācijā ar kādu puisi, un saprata, ka uztrauktos tāpat. Meitenes bija vēl pārāk jaunas, lai pašas spētu saprast, kas kuram puisim padomā. Riskēt ar visu savu dzīvi un nākotni? Pārāk daudz kas bija likts uz spēles. Tomēr Helēna joprojām bija mierīga, viņa uzticējās savam dēlam.
Andis, pavadījis Lindu uz mājām pēc pusdienām picērijā, devās uz māju pusi. Linda atvēra mājas durvis, ienāca iekšā un pakarināja savu plāno, balto mētelīti uz pakaramā, tur pat blakus uzmetot arī plāno zīda šallīti. Atstājusi kurpes pie ārdurvīm, viņa iekāpa čībās un devās uz virtuves pusi, lai uztaisītu tēju.
Lindas māja izskatījās mazliet pēc pils. Grīdu klāja gaiša koka parkets, sienas – baltas tapetes ar nelielu reljefu. Māja bija iekārtota gaišos toņos, tai bija lieli logi, tāpēc, ienākot mājā, pārņēma gaišuma un plašuma sajūta. Māja bija vairāk kā glauna, iespaidīga un izmaksājusi veselu bagātību. Pēdējo desmit gadu laikā tā bija pārbūvēta, jo sākotnējais plānojums vairs Lindas vecākus neapmierināja. Ar katru paaugstinājumu darbā un tam sekojošo algas pieaugumu, mājā tika veiktas pārmaiņas. Lindas tēvam Robertam piederēja pašam savs uzņēmums, kas nodarbojās ar nekustamo īpašumu darījumiem, bet Marika bija juriste. Naudas viņiem netrūka, bet, lai cik pārsteidzoši tas būtu, Lindu ģimenes finansiālā situācija nebija padarījusi augstprātīgu. Dažbrīd Andis aprīnoja, cik ļoti Linda atšķīrās no savām turīgajām draudzenēm, ar savu vienkāršību, sirsnību un labestību. Protams, Linda nebija pieradusi pie naudas trūkuma vai no tā izrietošajām problēmām. Tāpēc viņa bieži cilvēkus, kam naudas problēmas bija ikdienas daļa, nesaprata. Tomēr meitene viņus nevērtēja zemāk kā sevi, kas bija viņas labākā īpašība.
Marika sēdēja pie lielā stikla galda virtuves ēdamtelpas daļā un ar sarauktu pieri pētīja kaut kādus dokumentus, šķirstīdama lapas, cilādama tās, it kā kaut ko meklētu. Linda pienāca pie galda ar tējas krūzi rokās un nostājās mātei blakus.
- Ko tu tur pēti, mammu? – Linda, iedzērusi malku karstās tējas, sāka ar interesi pētīt dokumentus.
- Darba lietas. Pat pārnākot mājās nav miera, ma tik ļoti pietrūkst kārtīga atvaļinājuma,- viņa noņēma no acīm brilles, atglauda gaiši brūnos matus un atlaidās krēslā, smagi nopūsdamās.
- Nu tad paņem atvaļinājumu!- Lindai kā vienmēr viss šķita vienkārši. Marika sāka smieties.
- Ja vien tas būtu tik vienkārši izdarāms, - viņa atbildēja, vēlreiz pārlaizdama skatienu papīru kaudzei sev priekšā. – Kā gāja skolā?-
- Kā jau vienmēr, garlaicīgas skolotāju runas, koncerts, bet nekas vairāk. Tik pat labi varējām sākt uzreiz mācīties,- Linda izskatījās nogarlaikojusies.
- Un tas viss ievilkās tik ilgi?-
- Nē taču! Mēs ar Andi bijām picērijā! – Linda pēkšņi atplauka smaidā. Helēnas smaids, savukārt, no sejas pazuda.
- Ak tā... –
Kādu brīdi viņas klusēja, jo Marika nezināja, ko teikt, bet Linda juta mātes negatīvismu.
- Zini, es gribēju tev jautāt, cik daudz tu par to puisi zini,- Marika beidzot ierunājās.
- Tik daudz, cik man jāzin. Un ar laiku uzzināšu vēl vairāk,- Linda bija pašpārliecināta un runāja droši. Mariku Lindas pašpārliecinātība nebūt neiepriecināja.
- Linda, mēs ar tēti esam ļoti daudz un smagi strādājuši, lai tev nodrošinātu tādu dzīvi, kāda tev ir. Tu mācies pilsētas labākajā skolā, tev ir labākās drēbes un kaudze lietu, kas lielākajai daļai tavu draugu nav. Tu domā, ka tas nāk viegli?-
- Kāds sakars tam visam ar Andi?- Linda pēkšņi bija aizkaitināta. Viņa labi zināja, uz ko šī saruna ved.
- Tāds, ka mēs ar tēti esam veltījuši savu dzīvi tam, lai tev būtu nodrošināts viss, kas nepieciešams veiksmīgai nākotnei. Un tu nedrīksti ļaut nevienam to izbojāt, saproti?Tev ir jāmācās un jākoncentrējas uz skolu, pēc tam universitāti un laba darba atrašanu! –
- Mammu, atkal tu sāc! –
- Jā, es sāku un sākšu vēl desmit reižu, kamēr tu sapratīsi, ka tas puisis galīgi nav tas, kas tavā dzīvē nepieciešams! Tu zini, no kādas ģimenes viņš nāk, tēvs dzērājs, māte nemaz viņu nav audzinājusi, caurām dienām un naktīm strādāja, kas no tāda var izaugt?-
- It kā tu būtu mani audzinājusi! – Lindas balss tonis jau sāka paaugstināties, - aizmirsi jau, ka abas vecmāmiņas vienu ilgu laika periodu pie mums tik pat kā dzīvoja, jo nebija neviena cita, kas mani pieskatītu? Kāda starpība, vai Anda mamma caurām dienām šuva drēbes, vai tu caurām dienām biji ierakusies papīros!- Linda piecēlās kājās un sāka staigāt šurpu turpu pa istabu.
- Linda! Tu esi pamanījusi, ka viņš jau ir atstājis uz tevi negatīvu iespaidu? Tu agrāk nekad neatļāvies ar mani šādi runāt! – arī Marika jau runāja arvien skaļāk, - Un ko tālāk? Tā puikas brālis un māsa jau sen aizbēga no mājām, sazin vispār kur viņi šobrīd ir un ar ko nodarbojas, kā tādi bērni var nodrošināt sev iztiku? Drošvien ne jau tajos labākajos veidos!-
- Kādi vēl bērni, mammu? Sandijai ir divdesmit pieci gadi, Valteram deviņpadsmit! Viņi abi ir pabeiguši skolas un strādā labās darbavietās!-
- Labi, tas nav svarīgi. Svarīgi ir tas, ka tas puika tevi ne pie kā laba nenovedīs, un mēs tevi neaudzinājām tāpēc, lai tu aizietu kaut kādos neceļos vai vēl trakāk – paliktu grūta, būdama vēl galīgs bērns!- Marika kliedza.
- Mammu! Kā tu vispār vari kaut ko tādu teikt? Es netaisos palikt grūta...- Linda, sašķiebusi seju izbrīnītā grimasē iesāka, bet māte viņu pārtrauca,
- Taisies vai netaisies, tas viss var notikt tā, ka pati pat nepamanīsi, sazin, kas tam puisim prātā, jauns un zaļš vēl-
- Andis ir labs cilvēks! – Linda pēkšņi bija sākusi kliegt un juta, ka acīs sariešas asaras. Viņai nesāpēja mātes attieksme. Viņai sāpēja tas, ka kāds cilvēks, vienalga vai svešs, vai pašas māte, varēja kaut ko tādu pateikt par Andi, kuru meitene mīlēja no visas sirds. – Viņš ir lielisks puisis, kurš ir izgājis cauri īstai ellei, bet tāpat palicis labsirdīgs, kārtīgs, čakls un sirsnīgs, un... – Linda ievilka elpu, - un viņš mani mīl!-
Marika sāka smieties, -Mīl? Ko tāds puņķutapa jēdz no mīlestības? Un ko tu savos trīspadsmit gadiņos saproti no tā, kas ir mīlestība? Pēc gadiem desmit varbūt varēsim par to parunāt, ne tagad! Es nupat vēl tevi ratos vizināju apkārt, bet tagad tu man saki, ka tas puika tevi mīl un, ka tu mīli viņu? Labāk izbeidz to draudzību, kamēr vēl nav par vēlu.- Marika runāja izsmejošā balss tonī un Lindai tas sāpēja. Viņa nespēja noticēt, ka viņas māte bija kaut ko tādu pateikusi. Linda gribēja pateikt pretī kaut ko skarbu, bet pēc dzirdētā, meitenei vienkārši aptrūkās vārdi. Viņa valdījās, lai māte neredzētu viņas asaras, tādu prieku Linda mātei sagādāt nevēlējās. Meitene nopurināja galvu un steidzīgiem soļiem devās uz savu istabu, aizcirta durvis un ieslēdzās.
Linda iekrita gultā un, paslēpusi seju spilvenā, sāka raudāt. Viņai prātā bija Anda seja, tumšās acis, kas mirdzēja aiz garajām, melnajām skropstām, un smaids, tik labsirdīgs, ka Lindai krūtīs kaut kas sažņaudzās, atceroties, ka par Andi ir teikti tādi vārdi, kādus nupat bija pateikusi viņas pašas māte. Linda tvēra pēc gaisa, raudot, un pēkšņi viņu pārņēma paniskas bailes, tādas kā nekad agrāk – ja nu māte tiešām viņus izšķir? Ja nu māte tiešām panāks savu, uzliks mājas arestu, un viņa vairs nevarēs satikt Andi? Linda sāka raudāt vēl smagāk. Viņa mīlēja Andi. Lai vai ko māte teiktu, lai vai cik pārliecināta viņa būtu par to, ka trīspadsmitgadīga meitene nespēj mīlēt, Linda zināja, ka mīl. Viņai nebija cita vārda, lai aprakstītu to, ko viņa pret Andi juta. Viņa gribēja ar puisi pavadīt visu savu laiku, viņas sirds sāka sisties kā traka katru reizi, kad viņa Andi ieraudzīja un esot kopā ar viņu, Linda jutās tik laimīga kā nekad mūžā. Nekas nelīdzinājās sajūtām, kādas meiteni pārņēma, kad Andis viņu apskāva un noskūpstīja, kad smaidīja, uz viņu skatoties un noglāstīja viņas seju... Linda pirmo reizi bija tiešām pārbijusies. – Nē, es nekad neļaušu mātei nostāties starp mums! Nekad! Nekad, nekad, nekad neļaušu!- Linda caur asarām čukstēja. Viņa apgriezās uz muguras, ievilka dziļu elpu un paskatījās uz palodzes stāvošo kristāla eņģelīti, ko Andis bija viņai uzdāvinājis. – Neļaušu,- viņa vēlreiz pie sevis čukstus atkārtoja.
* * *
Andis nupat bija pārnācis mājās. Puisis bija visai nosalis, jo pēcpusdienā vēsais vējš bija pieņēmies spēkā. Viņš, berzēdams plaukstas, ienāca virtuvē, kur viņu jau gaidīja Helēna ar Lolitu.
- Nu, dēls, nosali, ja?- Helēna, pacēlusi uzacis, paķircināja Andi, jo no rīta bija piekodinājusi viņam uzvilkt siltāku jaku. Andis pavīpstāja pretī, sabužināja Lolitai matus, par ko pretīm no māsas saņēma rotaļīgu dunku sānos.
- Kā gāja? Biji arī Lindas skolā?- Helēna jautāja, iemesdama vēl pāris malkas pagales krāsnī. Viņu māja bija pārāk veca, tāpēc, kamēr citās daudzdzīvokļu mājās bija centrālā apkure, viņu dzīvoklis joprojām bija apsildāms vienīgi ar krāsni.
- Jā. Jāsaka, viņas skola no iekšpuses tiešām ir ļoti skaista, daudz skaistāka par manu un Lolitas skolu.-
- Un tu tikai tagad to uzzināji?- Lolita iesmējās.
- Jā, nu ne jau mana labākā draudzene mācās tajā skolā, bet gan tavējā, tāpēc loģiski, ka tu tur jau es bijusi!-
- Tagad jau gan laikam viss mainīsies, ko?- Helēna ierunājās, tā, it kā spētu lasīt Anda domas un zinātu, par ko viņš ir nobažījies. Andis klusēja.
- Dēls, neuztraucies, būs jau viss labi! Cik tad nu ilgi Marika tā uzvedīsies, gan jau vienā brīdī nomierināsies,- Helēna izklausījās pārliecināta.
- Nedomāju vis. Tagad viņai ir vēl spēcīgāks attaisnojums, lai nelaistu Lindu ar mani satikties – skola un mācības,- Andis apsēdās, nodūra galvu un pētīja saplaisājušo linoleju uz virtuves grīdas.
- Nu ne jau vienmēr viņa varēs ar to attaisnoties, to mājasdarbu viņiem nemaz nav tik daudz, bieži vēl mazāk nekā manai klasei,- Lolita mēģināja nomierināt brāli. Andis, sajutis māsas atbalstu, paskatījās uz viņu un pasmaidīja.
- Tas neko nemaina. Lai vai cik pieaugusi un gudra viņa būtu, viņai tomēr joprojām ir tikai trīspadsmit gadu un Marika ir viņas māte. Roberts gan ir mazliet pretimnākošāks, tomēr, ja viņam būs jāizvēlas, nostāties sievas, vai manā pusē, lieki domāt, ko viņš izvēlēsies. Man ļoti bail, ka Marikai agri vai vēlu izdosies ietekmēt Lindu un panākt, ka viņa no manis izšķiras,- Andis atspieda elkoņus pret ceļgaliem un paslēpa seju plaukstās.
Lolita apsēdās Andim blakus un uzlika roku viņam uz muguras, -Beidz, es zinu, kāda Linda ir, viņa nav tik dumja, lai viņu varētu tik viegli ietekmēt.-
Helēna, savukārt, apsēdās dēlam pretī un uzlika roku uz pleca, -Dēls, neuztraucies, nedomā tik sliktas domas. Linda ir jauka meitene, es to zinu un jūtu, tāpēc uzticies viņai! Vēl labāk – pamēģini ar viņu izrunāties tā no sirds, viņa sapratīs un kopā jums būs vieglāk!- Helēna pasmaidīja.
Andis pacēla galvu, paskatījās uz māsu, māti un pēkšņi vairāk par visu spēja novērtēt to, cik ļoti viņam paveicies ar mammu un mazo māsu. Viņš aizdomājās, cik grūti būtu tikt ar šo visu galā, ja viņam nebūtu Helēnas un Lolitas atbalsta.
* * *
Pēc pāris dienām, sestdienā, Andis pamodās ap astoņiem rītā, no Helēnas skaļās balss. Māte runāja pa telefonu, un Andis jau saprata, ka ar vecmāmiņu. Ar kuru gan citu viņa runājot tā bļautu klausulē? Andis izberzēja acis, pagriezās uz otriem sāniem, lai mēģinātu aizmigt, tomēr nesekmīgi, viņa prātu bija pāņēmušas pārāk daudz domas. Ceturtdien viņi ar Lindu bija pusdienojuši picērijā, bet piektdien no meitenes Andis bija saņēmis tikai pāris īsziņas, ka pirmā skolas diena pagājusi labi, bet mājās mamma esot viņai sabojājusi garastāvokli. Kad Andis jautāja kādā veidā, Linda nebija neko atbildējusi. Tā arī viņš nebija saņēmis ne ziņas no viņas līdz pat šim brīdim. Puisis izvilka savu mobilo telefonu no spilvena apakšas. Joprojām nevienas jaunas ziņas, neviena neatbildēta zvana. Andi pārņēma ne pārāk laba sajūta.
Nevarēdams aizmigt, viņš izkāpa no gultas un līdz galam vēl nepamodies ienāca viesistabā, kur Helēna ar Lolitu jau gatavojās iet uz autobusu, lai brauktu pie Helēnas mātes uz laukiem. Helēna pasmaidīja, ieraudzījusi dēlu. Andis kādu brītiņu stāvēja un, saraucis uzacis, žāvādamies, skatījās, kā Helēna ar Lolitu liek somā mantas, ko ņemt līdzi pie vecmāmiņas.
- Es arī varu braukt?- pēkšņi Andis, Helēnai par lielu izbrīnu, jautāja.
- Tu gribi braukt pie vecmāmiņas?- Helēna iepleta acis.
Tas bija Andim neraksturīgi, pašam piedāvāties braukt pie vecmammas. Viņš mīlēja vecmammu, viņa vienmēr bija ļoti sirsnīga un mazbērnus ļoti mīlēja. Viņa visnotaļ bija jaukākā večiņa, kādu Andis pazina. Tomēr ilgais brauciens autobusā pa ne tiem labākajiem ceļiem, kas autobusu kratīja un raustīja, kā arī vecmammas desmitreiz atkārtotie stāsti par viņas jaunību, nebija gluži tas, kā puisis gribēja pavadīt savas brīvdienas. Bez tam, savu brīvo laiku viņš pēdējos mēnešos vienmēr pavadīja kopā ar Lindu.
- Protams, ka tu vari braukt, kas tie par jautājumiem!- Helēna izskatījās laimīga.
- Labi, tad nu es...- Andis nožāvājās, - iešu sataisīties.-
Kad puisis izgāja no istabas, Helēna ar Lolitu saskatījās, paraustīja plecus un turpināja likt somā drēbes un citas lietas.
Braucot autobusā, Andis klausījās mūziku savā pārnēsājamajā atskaņotājā un skatījās pa logu, neteicis ne vārda. Gar viņa skatu slīdēja koki, ik pa brīdim kāda lauku māja, meži, pļavas... Bet Andis, to visu vērodams, domāja par Lindu. Viņam pašam nebija ne jausmas, kāpēc viņš šobrīd atradās autobusā, lai brauktu pie vecmāmiņas, nevis gāja satikties ar savu draudzeni. Andis zināja vienīgi to, ka viņam bija ļoti nelāga priekšnojauta. Kaut kas bija citādāk, tikai puisis nezināja, kas tieši. Nekad nebija bijis tā, ka Linda nezvana, uz īsziņām atbild īsi un vēsi, un piektdienas vakarā nejautā – ‘’ko mēs rīt darīsim?’’. Andis bija mēģinājis meitenei zvanīt, bet viņa vairākas reizes neatbildēja uz zvaniem, tāpēc Andis pārstāja zvanīt, nevēlēdamies būt uzbāzīgs.
Pēc gandrīz pusotru stundu gara brauciena, trijotne beidzot nonāca vecmāmiņas mājās. Lolita ar vislielāko prieku brauca uz turieni, viņa mīlēja veco koka māju, milzīgās pļavas tai visapkārt, lielo, veco ozolu blakus malkas šķūnītim un nelielo dīķīti pie pirtiņas. Lolita labprāt pārvāktos te uz dzīvi, ja vien tas nebūtu tik tālu no skolas un visas pārējās civilizācijas. Helēnas māte patiešām dzīvoja dziļos laukos, mājā, kurai garām gāja tikai viens zemes ceļš, pa kuru divas reizes dienā, no rīta un vakarā, kursēja sagrabējis autobuss. Tā bija lieliska vieta, kur atpūsties, atslēgties no ikdienas steigas, stresa un problēmām.
Dienu viņi pavadīja kā jau parasti – Helēna ar Lolitu grāba koku lapas, kas nu jau bija paspējušas sakrist pamatīgi biezā slānī, bet Andis sacirta krietnu grēdu malkas. Tas palīdzēja. Puisis jutās mazliet izlādējis sakrājušos stresu un uztraukumu. Vakars pienāca diezgan ātri, bija jau vakariņu laiks, kad visi savācās nelielajā virtuvītē, kas līdzinājās muzejam, lai pavakariņotu. Mazo virtuvīti Lolita, pavisam maza būdama, mēdza saukt par muzeju. Tas aizsākās, kad viņa ar klasi bija apciemojusi kādu muzeju un vēlāk vecmammas virtuvē, pamanīja daudzus priekšmetus, līdzīgus muzejā redzētajiem. Tur bija krāsns, uz palodzes stāvēja vecs gludeklis, pār krēsla atzveltni pārlocīts stāvēja lina dvielis, bet uz krāsns – pabriesmīga pasakata veca panna un tējkanna, kā arī daudz kas cits, kas telpai piešķīra neatkārtojamu noskaņu, kādas nebija nevienā no jaunuzceltajām mājām.
Anda vecmāmiņai bija jau pāri astoņdesmit, bet viņa joprojām varēja gan apkopt savu dārziņu, gan ienest malku krāsnij, gan pagatavot lieliskas maltītes. Andis bija izbadējies, un vecmāmiņas gatavotā ēdiena smarža lika viņa vēderam rauties čokurā. Kad Helēna nolika viņam uz galda priekšā šķīvi ar smaržīgu, kūpošu ēdienu, viņš piegāja pie vecmāmiņas, noskūpstīja viņu uz pieres un pateicās, -Paldies, vecmamm, smaržo fantastiski!-
- Ēd tik vesels, dēliņ!- tantiņa pasmaidīja, Andis ieskatījās viņas labsirdīgajās acīs un apskāva viņu. Viņš pēkšņi saprata, cik ļoti viņam bija pietrūcis vecmammas.
Viņi visi sēdēja pie galda un, jautri tērzēdami, ēda, kad pēkšņi viņus iztraucēja kāds kluss troksnis. Visi sastinga. Kas gan tas varētu būt par troksni vietā, kurai apkārt nav itin nekādas apdzīvotības? Troksnis atskanēja vēlreiz, līdz viņi saprata, ka kāds klauvē pie durvīm. Visi saskatījās, jo neviens nevarēja iedomāties, kurš gan varētu būt ieradies tik vēlu. Lolita ieķērās mammai elkonī, viņa bija pat manāmi sabijusies. Andis piecēlās, piegāja pie durvīm un, uzlicis roku uz durvju roktura, jautāja, -Kas tur ir?-
Kādu brīdi bija klusums, bet, kad Andis atkārtoja savu jautājumu, viņš sadzirdēja klusu meitenes balsi, -Andi, es tā esmu!- puisis atpazina Lindas balsi un steidzīgi grieza durvju atslēgu. Viņš atvēra durvis un, ieraudzījis savu meiteni, kļuva gluži vai bāls no uztraukuma.
* * *
Andis bija palīdzējis Lindai nomazgāt seju, kas visa bija klāta ar iztecējušu skropstu tušu, un izķemmēt izspūrušos matus. Linda stāvēja spoguļa priekšā, lūkojāas uz savu saraudāto seju un izskatījās nomocījusies. Andis stāvēja viņai aiz muguras, uzlicis rokas meitenei uz pleciem un vēroja meiteni ar norūpējušos acu skatienu. Anda vecmamma, beidzot pierunājusi Lindu kaut ko ieēst, bija aizgājusi gulēt. Arī Lolita izlēma atstāt brāli vienatnē ar draudzeni, bet Helēna jau gaidīja Lindu un Andi istabā, lai uzzinātu, kas bija atgadījies, jo Linda līdz šim tā arī neko nebija stāstījusi, pār meitenes seju ritēja viena asara pēc otras, bet viņa nebilda ne vārda.
Viņi ienāca istabā, Andis apsēdināja Lindu uz gultas, pats būdams viņai cieši blakus, saņēma meitenes roku. Helēna apsēdās krēslā tieši pretīm Lindai un, paliekusies uz meitenes pusi, jautāja, -Stāsti, Lindiņ, kas noticis? Kā tu līdz šejienei nokļuvi un kāpēc neesi mājās?-
Linda atkal sāka šņukstēt, bet Andis saņēma viņas rokas vēl ciešāk, iedrošinādams viņu runāt.
-Es sastrīdējos ar vecākiem,- Linda, raustīdama elpu ierunājās un pār viņas vaigu noritēja vēl viena liela asara.
Andis šādu atbildi jau bija gaidījis. Viņš zināja, ka kādu dienu šāds pavērsiens būs gaidāms. Tikai viņš nebija domājis, ka viss izvērtīsies tik traki, ka Linda tik vēlā vakarā viena pati brauks tur pat vai astoņdesmit kilometru ārpus pilsētas, lai tikai aizbēgtu no mājām. Viņi ar Helēnu joprojām uzmanīgi klausījās. Linda kādu brīdi nebilda ne vārda, bet tad sāka runāt tik saraustīti, ātri un uztraukti, ka Andis ar Helēnu knapi spēja sekot līdzi Lindas stāstītajam.
- Jau ceturtdien mēs sastrīdējāmies, bet man šķita, ka tas tikai tāds mirkļa garastāvoklis mammai un, ka viņa nomierināsies. Bet piektdien pēc skolas, kad aizgāju mājās un gribēju zvanīt Andim, viņa man neļāva, sēdēdama blakus un skatīdamās, kā es pildu mājasdarbus, lika man visu trīsreiz pārbaudīt un izpildīt vēl neskaitāmus papildus uzdevumus, bet ar to vēl nepietika, viņa man atņēma telefonu un teica, ka atdos to tikai tad, kad es būšu pabeigusi pildīt mājasdarbus, uz ko es atbildēju, ka jau esmu izpildījusi vairāk nekā vajadzīgs, bet viņa nelikās mierā un atdeva man telefonu tikai tad, kad bija jau par vēlu, lai es varētu iet ārā ar Andi, un šodien no rīta, kad pateicu, ka gribu piezvanīt Andim, lai sarunātu tikšanos, viņa man atņēma telefonu pavisam un pateica, ka es ar Andi vairs netikšos un tad viņa sarunāja veselu kaudzi riebeklību par Andi, arī par mani, nosaukāja mani visādos vārdos, es aizskrēju uz savu istabu, bet viņa man pat nesekoja, es izkāpu pa logu, aizskrēju pie Ksenijas, lai no viņas telefona piezvanītu Andim, bet viņa man pateica, ka Andis kopā ar Lolitu ir atraucis pie vecmāmiņas, Ksenija man pateica, ar kuru autobusu var līdz šejienei atbraukt un es atbraucu, jo es nezināju, ko iesākt, es negribu vairs iet atpakaļ mājās!- visu šo stāstu Linda nobēra minūtes laikā, ik pa brīdim tik vien kā stresaini ievelkot elpu un noslaukot pār vaigiem ritošās asaras.-
Kad meitene bija beigusi stāstīt, ne Helēna, ne Andis nezināja, ko meitenei teikt.
Andis gribēja teikt, ka viss būs labi, bet zināja, ka tik drīz tas nenotiks. Helēna, savukārt, gribēja minēt, ka vecāki noteikti uztraucas, nezinādami, kur meitene ir un vajadzētu viņiem par to paziņot. Tomēr Helēna zināja, ka šī ir vienīgā vieta, kur Linda jūtas drošībā un atbalsts viņai šobrīd bija nepieciešams vairāk par visu pasaulē. Helēna juta, ka Linda, lai cik jauniņa būtu, tiešām mīlēja viņas dēlu, tādēļ vēl jo vairāk negribēja izjaukt šo drošības sajūtu, kas Lindai bija te, kopā ar viņiem.
- Rīts gudrāks par vakaru. Es domāju, ka tev šovakar vienkārši vajag izgulēties un rīt mēs kopā izdomāsim, ko darīt, labi?- Helēna noglāstīja Lindas galvu un meitene pamāja.
Helēna aizgāja uz savu guļamistabu un Andis palika ar Lindu divatā. Viņš apguldīja meiteni sev blakus, apsedza viņu ar savu silto vilnas segu, pats paņemdams kājgalī salocīto plānāko segu, apķēra trīcošo meiteni un piespieda sev klāt. Linda paslēpa seju starp Anda plecu un zodu, kā viņa to parasti mēdza darīt, bet Andis klusām stāstīja viņai stāstus, kādus viņš izsapņojis par viņu kopīgo nākotni, par to, cik laimīgi viņi būs, ka kādu dienu viņi dzīvos kopā divi vien un neviens vairs nevarēs mēģināt viņus izšķirt.
Tajā pašā laikā Marika, atklājusi, ka Linda ir aizbēgusi, mājās bija sacēlusi vislielāko traci, kāds iespējams. Roberts mēģināja sievu nomierināt, taču nesekmīgi. Viņš bija Marikai pateicis, ka jau ir runājis ar Helēnu pa telefonu, un Linda atrodas pie viņiem, sveika un vesela. Tad Marika bija sākusi ārdīties vēl vairāk, bļaudama, ka tagad arī vīrs vairs nav viņas pusē.
- Tu saproti, ko tu esi izdarījusi?- Roberts nopietnā balsī jautāja. Marika klusēja. –Tu saproti, ka meita ir izdarījusi tieši to pašu, ko savulaik izdarīja tā puiša māsa – aizbēga no mājām. Un kāpēc viņa aizbēga no mājām? Par to tu esi padomājusi? Tu visu laiku tik ļoti nosodi tos cilvēkus, pat nepamanīdama, ka mēs šobrīd esam tieši tādā pašā situācijā, ka Linda ir aizbēgusi no mājām tieši to pašu iemeslu dēļ, kāpēc aizbēga Anda māsa un brālis,- Roberts teica.
- Kādas muļķības tu runā, tie aizbēga no mājām tāpēc, ka viņu tēvs bija alkoholiķis, mūsu meita aizlaidās, jo tas puika ir viņai sapūtis miglu acīs tā, ka viņa vairs nespēj atšķirt pareizu no nepareiza!- Marika šņāca.
- Man drīzāk jājautā, vai tikai tev nav migla acīs, ja reiz tu nepamani elementāras lietas! Te nav runa par alkoholismu, dzērājs vai nedzērājs, bet tie bērni aizbēga no mājām, jo viņi tur jutās nelaimīgi. Tieši tāpat kā mūsu Linda. Vai tad tu pati sevi neatceries trīspadsmit gados?Tu pati esi bijusi pusaugu meitene, tev būtu sava meita jāsaprot labāk par visiem citiem, labāk par mani! – Roberts stāvēja pretīm dīvānā sēdošajai Marikai, rokas salicis sānos, kā viņš to parasti darīja, kad bija pat kaut ko noraizējies.
-Marika, tu saproti, ka mēs varam vest viņu mājās neskaitāmas reizes, uzlikt mājas arestu un sazin vēl ko, bet viņa turpinās bēgt no mājām! Tu nevari viņu turēt ieslēgtu istabā kā tādu dzīvnieku. Tev ir beidzot jāpacenšas saprast, ka Linda vairs nav maziņa meitenīte, viņai tas puisis tiešām patīk, un godīgi sakot, arī man viņš patīk, viņš ir pieklājīgākais un vislabāk audzinātais no visiem Lindas pazīstamajiem puišiem, kāda starpība, ka viņa vecāki nepelna tik daudz cik mēs! Man šķiet, ka tev materiālais un sociālais stāvoklis kļuvis svarīgāks par pašas meitu- Roberts skumji teica.
Marikai vairs nebija ko atbildēt. Viņa zināja, ka vīram ir taisnība, tomēr nekādi nespēja to atzīt. Roberts pagriezās un devās uz guļamistabu. Marika, savukārt, vēl kādu brīdi palika sēžam viestistabā. Viņa sen nebija jutusies tik briesmīgi. Ja vien viņa šobrīd varētu apskaut savu meitiņu un palūgt piedošanu... Bet viņa zināja, ka nāksies vien pagaidīt līdz rītdienai, Robertam bija taisnība, Lindai vajag nomierināties. Un Marikai tāpat.
* * *
Šķita, ka vēl nupat bija sestdienas rīts, kad Andis ieradās vecmāmiņas mājās, bet tagad viņi visi četri jau atradās autobusā un brauca atpakaļ uz pilsētu. Helēna sēdēja blakus Lolitai un ar nemanāmu smaidu skatījās uz priekšā sēdošajiem jauniešiem. Helēna juta, ka viss būs labi.
Linda bija aizmigusi Andim klēpī. Puisis skatījās uz aizmigušo meiteni un spēlējās ar viņas lokainajām matu šķipsnām, vēlreiz prātā pārcilādams visu, ko viņi šodien bija piedzīvojuši. Šķiet, ka tā bija vislabākā diena, kāda viņiem kopā bijusi. Andis atbalstīja galvu pret krēsla atzveltni, aizvēra acis un viņa prātam cauri peldēja visdažādākie kadri – tas, kā viņi ar Lindu skraidīja pa pļavu, plūkdami smilgas un pīdami no tām vainadziņus; kā viņi rāpās vecajā ozolā un plānoja būvēt tajā koka namiņu, kur neviens cits, izņemot viņus, nevarētu tikt augšā; kā viņi mizoja kartupeļus pusdienām un vēlāk pusi no tiem netīšām piededzināja, piepildot virtuvi ar dūmiem, un tad, klepodami, atrāva vaļā virtuves logu, bet paši metās ārā, pa pusei smiedamies, pa pusei klepodami. Un tā bija tikai neliela daļa no tā, kas šīs vienas dienas laikā bija noticis. Andis pasmaidīja un noglāstīja Lindas vaigu.
Iebraucot pilsētā, Andim tik ļoti negribējās modināt cieši aizmigušo meiteni, tomēr nekas cits neatlika, bija jākāpj ārā no autobusa un jādodas mājās, lai cik ļoti Linda to negribētu. Vienīgais mierinājums bija tāds, ka Helēnai bija izdevies nomierināt Lindu, pasakot, ka viņa ir runājusi ar Robertu un mamma ar tēti Lindu ļoti gaida mājās, jo vēlas aprunāties.
Helēna apskāva Lindu uz atvadām, -Nāc ciemos, kad vien vari, tu jau zini, mēs tevi vienmēr gaidām!- Helēna pasmaidīja un arī Linda viņai veltīja sirsnīgu smaidu.
Kad Linda ar Andi ienāca pa Lindas mājas durvīm, Marika ar Robertu viņus jau gaidīja viesistabā. Marika pielēca kājās, piesteidzās klāt meitenei un apskāva viņu. Pagāja samērā ilgs brīdis, kamēr arī Linda atsaucās mātes apskāvienam un aplika viņai apkārt savas rokas. Roberts pamāja ar galvu Andim, it kā pateikdamies. Andis, savukārt, pamāja pretī, it kā gribēdams atbildēt ar ‘’nekādu problēmu’’.
Marika joprojām neizskatījās priecīga, ieraugot Andi savās mājās. Viņa daļēji joprojām vainoja puisi pie meitas uzvedības un rīcības, tomēr viņa bija pusi nakts pavadījusi nomodā, domājot par to, ko Roberts bija viņai teicis un no rīta Marika bija apsolījusies Robertam, ka mēģinās nogludināt attiecības ar Andi un salabt ar meitu.
- Lindiņ, piedod man, meitiņ! – Marika saraustītā balsī čukstēja meitai, - Tu taču zini, ka es tevi ļoti mīlu un gribu tev to tikai vislabāko.-
-Andis man ir vislabākais- tas bija pirmais, ko Linda bija pateikusi kopš ienākšanas pa durvīm, -Ja tu saki, ka gribi man tikai to vislabāko, vai tu spēsi pieņemt, ka Andis priekš manis ir vislabākais?- Linda skumjā balsī jautāja. Marika kādu brīdi klusēja.
- Es tiešām centīšos, es apsolu.- Marika teica pārliecinošā balsī, kas Lindu mazliet nomierināja. Marika palaida meitu vaļā, un Linda apskāva Robertu. Vairāk par visu viņa novērtēja, ka tētis viņu atbalsta. Marika, savukārt, paskatījās uz Andi, kas lika puisim sajusties neērti, jo viņš nezināja, ne ko teikt, ne kā rīktoties.
- Es tiešām no sirds atvainojos par savu attieksmi. Es mēģināšu kaut ko darīt lietas labā.- Marika beidzot teica. Andis pamāja ar galvu un tikko manāmi pasmaidīja. Jo viņš zināja, ka Marikai tas prasa ļoti daudz, lai saņemtos Andim ko tādu pateikt. Viņa bija lepna sieviete, kas reti kad atvainojās, kur nu vēl par to, par ko viņa nav gluži simtprocentīgi pārliecināta, ka vispār vēlas atvainoties. Tomēr viņa to izdarīja. Un Andim beidzot parādījās sajūta, ka viss tiešām vēl var izvērsties labi.
(04.07.2012) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Sonakt visgaraakaa nakts,
Jaataisa dzimumakts.
Nav aktam jaaraksta pakts,
Gribu un daros kaa traks. ...
|
|
|
|
Dažas patiesības par “OPEL”
Dažas patiesības par “OPEL”
1.Kāpēc Opel ir apsildāms aizmugurējais stikls ?
Lai sasildītu jūsu rokas, kad stumsiet automobili.
2.Kā panākt, lai Opel ieskrienas no 0 līdz 100 km/h 10...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Aša, tomēr mīļa dāvaniņa
Mēs daram tā un saņēmēji parasti priecājas. Ja laikus nav iegādāta dāvaniņa, tad aicinu savu 5 gadīgo meitu palīgā. No parastas lapas salokam, salīmējam aploksnīti un viņa to pēc savas...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
|
Autori
