|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | 4. nodaļa - Kā viss tā varēja ņemt un sabrukt? | | Ievietojis: Bleera |
Komentāri (6)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
2006. gada jūlija sākums. Pilsētu nupat kā bija pametis vasaras saulgriežu laikam raksturīgais lietus, bija pienākusi pirmā saulainā un karstā diena, pēc nedēļu ilgajiem nokrišņiem, tomēr gaisā joprojām bija jūtama vasarīgā lietus smarža.
Andis ar Lindu nupat kā bija pavadījuši kopā neaizmirstamu dienu. Šodienu viņi veltīja tikai un vienīgi viens otram. Jo tieši šajā dienā pirms gada, viņi satikās pludmalē. Un tieši šajā dienā pirms gada viņi, nespējuši savaldīt Lindas labradoru Baksteru, bija nokrituši pludmales baltajās smiltīs. Un jau precīzi gadu viņi bija pāris. Par spīti Marikai, par spīti apstākļiem, par spīti visam.
Abi jaunieši ienāca pa Anda dzīvokļa durvīm, jautri tērzēdami un joprojām sajūsmā par atrakciju parkā pavadīto dienu, par kinoteātrī redzēto filmu un par peldi jūrā. Ienākuši viesistabā, viņi bija tik pārsteigti kā nekad – istabas vidū stāvēja uzklāts galds, ar skaistiem, baltiem traukiem, Anda vectēva savlaik kalto metāla svečturi un vāzi ar baltām rozēm garos kātos. Un blakus galdam – Helēna ar Ivaru.
Ivars jau pāris mēnešus atkal dzīvoja mājās. Andim dažbrīd neticējās, ka tiešām jau bija pagājis vairāk kā gads, kopš tēvs sāka ārstēties no alkoholisma. Visu to gadu Andis viņu nebija redzējis, jo, lai cik bieži Helēna aicināja dēlu nākt viņai līdzi apciemot Ivaru, Andis nekad nebija pierunājams to darīt. Helēna tā arī īsti nezināja vai tas tāpēc, ka viņš tiešām tēvu neieredzēja, vai arī Anda pašlepnums neļāva pirmajam spert soli pretī Ivaram. Tomēr, kad tēvs atgriezās mājās, Andis saprata, ka bija rīkojies pareizi, netikdamies ar viņu visu gadu. Puisis saprata, ka, ja viņš nebūtu devis sev pietiekami ilgu laiku, lai savā prātā ‘’apglabātu’’ veco Ivaru, tad iepazīšanās ar ‘’jauno’’ Ivaru nebūtu noritējusi tik veiksmīgi. Par spīti visam, Ivars tomēr bija viņa tēvs. Un ne jau vienmēr viņš bija bijis slikts tēvs. Ivars bija sācis dzert tad, kad Andim bija apmēram astoņi gadi. Puisis joprojām atcerējās daudzus momentus no savas bērnības, kad viņš bija pilnīgi pārliecināts, ka viņam ir labākais tēvs pasaulē. Tieši šo atmiņu dēļ Andis bija nolēmis mēģināt aprakt visas negatīvās atmiņas, lai dotu tēvam vēl vienu iespēju pierādīt, ka viņš tiešām ir atkal kļuvis par normālu cilvēku. Un Andis to nenožēloja, jo tagad tiešām šķita, ka tēvs ir ticis ar sevi galā.
- Mammu!- Andis pārsteigts, bet priecīgs iesaucās, -Par ko šis viss?-
- Nu... Mēs ar tēti nolēmām sarīkot jums ar Lindiņu mazas svētku svinības!- Helēna smaidīja. Linda, iepletusi acis, no pārsteiguma aizklāja muti ar plaukstām. Tas viņai bija kas jauns. Sagaidīt ko tādu no viņas pašas mātes būtu bijis bezcerīgi.
- Sēdieties pie galda, es tūlīt atnesīšu ēdienu!- Helēna aizsteidzās uz virtuvi.
Linda ar Andi priecīgi saskatījās un devās pie galda. Viņi apsēdās viens otram blakus vienā galda pusē, bet Ivars – otrā galda pusē pretīm dēlam. Ivars skatījās uz dēlu un viņa draudzeni, un smaidīja. Andis vēl nebija īsti pieradis pie tēva klātbūtnes mājās, taču viņa sabiedrībā tomēr jutās komfortabli.
- Dēls, es tiešām priecājos, ka tu mājās esi atvedis tādu meiteni kā Linda, skaista un gudra jauna dāma!- Ivars izteica atzinību. Andis paskatījās uz viņu, pasmaidījia, un puiša skatienā bija manāma pateicība. Viņš vairāk kā jebkad agrāk novērtēja vecāku atbalstu. Jo par spīti tam, ka Marika bija apsolījusies nestāties viņam un Lindai ceļā, šis gads vienalga nebija bijis no tiem pašiem vieglākajiem. Marika gan vairs necentās Lindai aizliegt tikties ar Andi vai mēģināt viņus izšķirt, tomēr samērā bieži Marikas nepatika pret jauniešu attiecībām bija pat ļoti manāma, kas lika Andim justies neērti un nepārtraukti pie kaut ko vainīgam.
Ivars izturējās ļoti mierīgi, un bija samērā kluss. Kopš atgriešanās mājās, viņa attieksme liecināja par to, ka viņš nebūt neuzskata, ka ir mājas saimnieks, kas atgriezies, lai te valdītu. Viņš ļoti labi saprata, ko viņa ģimenei bija nācies pārciest. Ivars arī zināja, ka viņam jādod ģimenei laiks, lai pierastu pie jaunās situācijas un arī viņam pašam bija pie daudz kā jāpierot, viņa prombūtnes laikā pārāk daudz kas bija mainījies. Lolitai, tāpat kā Lindai, nu bija četrpadsmit gadu, Andis šogad bija nosvinējis savu pilngadību. Ivars nekad neuzbāzās ar saviem padomiem, pamācībām vai ar savu viedokli. Viņš saprata, ka vēl jāpaiet laikam, lai viņš varētu citiem dot padomus vai mācīt kā dzīvot. Viņš tikai nupat bija ticis ārā no bedres, kurā bija dzīvojis tik ilgus gadus.
Viņi ēda vakariņas un daudz runāja par visu, kas gada laikā piedzīvots. Arī par to, ka bija cilvēki, kas neticēja, ka viņu draudzība ilgi noturēsies. Tostarp Kaspars, Anda labākais draugs, bija stingrā pārliecībā, ka četrpadsmit gadus vecai meitenei nopietnas attiecības nebūt nav dzīves mērķis. Tomēr Kaspars bija kļūdījies. Andis par to bija pārliecinājies visā pilnībā – viņš un tikai viņš bija Lindas prioritāte. Marikai tas ļoti nepatika, jo ikreiz, kad viņa vēlējās brīvdienu pavadīt kopā ar meitu, aizvedot viņu iepirkties vai vienkārši kopā paskatoties kādu filmu, Lindai vienmēr jau bija citi plāni, gandrīz vienmēr saistīti ar Andi.
Pēc vakariņām Andis pavadīja Lindu mājās. Viņi gāja cauri pilsētas centrālajam parkam. Daudzviet kokos joprojām bija saglabājušies nenoņemtie lukturīši, kas tika izvietoti pilsētas centrā par godu Jāņiem, tie izstaroja mazas, blāvas gaismiņas un izskatījās drīzāk kā zvaigznes pie debesīm, nevis lukturīši kokos. Parka takas izgaismoja tumši oranžas laternu gaismas. Tās Andim šķita daudz jaukākas, kā tās spoži gaišās, ar baltu gaismu, kādas dažviet jau bija pilsētā nomainījušas vecās laternas. Tumši oranžā gaisma pilsētai naktī piešķīra pavisam citu noskaņu. Parka pašā centrā burbuļoja paliela strūklaka. Tā pirms dažiem gadiem tika izveidota, atzīmējot pilsētas dzimšanas dienu. Strūklaka bija daudzu pārīšu iemīļotā tikšanās un uzturēšanās vieta. Tomēr šovakar parks bija pilnīgi tukšs.
Andis ar Lindu gāja sadevušies rokās, klusēja, un Linda smaidīja. Andis prātoja, par ko gan viņa domā. Meitene atlaida Anda roku, pieskrēja pie strūklakas, uzkāpa uz tās apmales un sāka pa to iet apkārt strūklakai, turēdama līdzsvaru, lai neiegāztos ūdenī. Andis vēroja savu meiteni un apbrīnoja viņu, šovakar viņa izskatījās tik skaista kā nekad. Viņai mugurā bija tā pati baltā, kuplā kleitiņa gandrīz līdz pašiem ceļgaliem, ko meitene bija uzvilkusi viņu iepazīšanās vakarā. Uz Lindas viegli saulē iedegušās ādas, baltā kleita spīdēja kā sniegs. Ap pleciem viņa bija aplikusi platu, garu, baltu zīda šalli, bet garie mati, kā vienmēr brīvi viļņojās pār viņas muguru.
Kad Linda bija apgājusi veselu apli ap strūklaku un rotaļīgi iesmējās, Andis pienāca meitenei klāt un viņai par pārsteigumu, paņēma viņu uz rokām, noskūpstīja un nocēla zemē. Viņš atkāpās soli uz atpakaļu, saņēma meitenes rokas un ievilka elpu, gribēdams kaut ko teikt.
Lindas sirds sāka sisties mazliet straujāk, jo viņa pārāk labi pazina Andi, viņa zināja, kad viņš vienkārši grib parunāt, bet kad gatavojas teikt kaut ko svarīgu.
- Atceries, kad mēs vēl pagājušā gada rudenī bijām nobijušies, ka tava mamma panāks, ka izšķiramies?-
Linda pamāja ar galvu.
- Atceries, kā mēs viens otram apsolījām, ka viņai tas neizdosies?-
Linda vēlreiz pamāja ar galvu.
- Lindiņ...- Andis iesāka un nodūris galvu, skatījās uz meitenes smalkajām plaukstām savējās un smaidīja, -Šis gads, ko esmu pavadījis ar tevi kopā ir skaistākais, kāds manā dzīvē jebkad bijis. Tu man esi pirmā un galvenā meitene uz pasaules. Tu esi mana pirmā mīlestība, mana pirmā draudzene, tu biji pirmā, ko noskūpstīju un pirmā, kas man tik daudz nozīmē,- Andis turpināja. Lindai acīs sariesās asaras. Viņai nekad neviens neko tādu nebija teicis. Viņa bija apbrīnojami skaista meitene, puiši bieži izteica viņai komplimentus, tomēr šādus vārdus – patiesus un no sirds, tik vien kā ar patiesām jūtām, nevis slēptiem nolūkiem, viņa no kāda dzirdēja pirmoreiz. Turklāt no puiša, kas viņai nozīmēja vairāk par visiem citiem.
- Es tevi mīlu!- Andim aizlūza balss. Viņš šos vārdus teica pirmo reizi mūžā. Un tiklīdz viņš izdzirdēja Lindas ‘’es tevi arī mīlu’’, puisis jutās tā, kā nekad agrāk, jo arī viņš no meitenes šādus vārdus dzirdēja pirmo reizi.
Viņi apskāvās un smējās no prieka. Tas bija tik ļoti īpašs brīdis viņu abu dzīvēs, kuram nelīdzinājās neviens cits.
- Pagaidi, tas vēl nav viss, aizver acis!- Andis, palaidis meiteni vaļā, iebāza roku bikšu kabatā. Linda bija ļoti pārsteigta, kas gan vēl tur varēja būt?
- Atver acis!- Andis teica.
Linda atvēra acis un tūlīt pat aizklāja seju ar rokām, tad atkal paskatījās uz Andi un atkal aizklāja seju ar rokām. Puiša izstieptajā rokā biija atvērta maza, melna samta kastīte, kurā spīguļoja smalks sudraba gredzentiņš ar pavisam nelielu, spožu akmentiņu sirds formā.
- Šis gan vēl nav bildinājums. Šis ir kā mans solījums tam, ka mūs neviens nekad neizšķirs. Mans solījums tam, ka dienā, kad tu kļūsi pilngadīga un varēsi pati pieņemt lēmumus par savu turpmāko nākotni, es tevi bildināšu. Jo gribu, lai tu kādu dienu kļūsti par manu sievu!- Andis runāja klusi, lēni un apdomīgi.
Lindai pār vaigu noritēja asara. Meitenes seju nu rotāja visplašākais smaids un viņa pastiepa roku Anda virzienā. Puisis izņēma no kastītes mazo, smalko gredzentiņu un uzvilka Lindai to pirkstā. Viņa paskatījās uz savu roku, kuru nu rotāja mazā rotaslietiņa un apskāva Andi tik cieši kā nekad. Viņi smējās no prieka, noslaucīja pāris prieka asaras un jutās kā laimīgākie cilvēki pasaulē. Uz brīdi pat katrs no viņiem mazliet sabijās, ka viss šķiet pārāk labi, lai būtu patiesība. Bet tūlīt pat negatīvās domas gaiņāja prom.
Andis arī uz brīdi atcerējās, ko Helēna bija teikusi brīdī, kad Andis parādīja mātei gredzentiņu – ‘’dēls, es saprotu, pirmā mīlestība ir iespaidīgs un ļoti emocionāls piedzīvojums, bet vai tev nešķiet, ka tu mazliet pāarsteidzies? Tu zini, ka man Lindiņa ļoti patīk, viņa ir jauka meitene, tomēr jums vēl ir tikai padsmit gadu, nesteidzies dot solījumus, kurus pilnīgi iespējams nevarēsi turēt’’ un tā tālāk. Tomēr Andim bija vienalga. Tajā brīdī viņš bija vairāk nekā pārliecināts, ka ar Lindu pavadīs kopā visu savu atlikušo mūžu. Neko citu un nevienu citu viņš negribēja.
* * *
Andis atvēra acis un nesaprata, vai tās nupat bija nomoda atmiņas vai viņš nosapņoja viņu gada jubilejas notikumus vēlreiz. Tas bija tik spilgti un dzīvi, it kā tas būtu bijis sapnis. Tomēr puisis saprata, ka sapnī viņš nebūtu varējis redzēt visu tieši tā, kā viss bija bijis pirms pusgada.
‘’Nu kā tas viss, pie velna, varēja šādi beigties?’’ Andis pie sevis nodomāja.
Andis prātā pārcilāja katru vasaras bezrūpīgo dienu, ko bija pavadījis kopā ar Lindu, katru rudeni, ko viņi pavadīja mētādamies ar krāsainajām lapām, katru ziemu, kad viņi kopā cēla sniegavīrus un pikojās kā mazi bērni, un katru pavasari, kad viņš noplūca katru ceļmalā augošo ziediņu, lai to uzdāvinātu savai meitenei. Visskaistākajai meitenei, gudrākajai, labākajai un mīļākajai meitenei. Andis atcerējās to, cik viss bija vienkārši. Tolaik viņa galvenā problēma šķita Marika. Tomēr tagad puisis saprata, kāds sīkums tas ir bijis, salīdzinoši ar to, kas tagad bija noticis.
Andis aši notrausa no sejas asaru, ievilka dziļi elpu un mēģināja nomierināties, vērodams uguns liesmu vecajā kamīnā. Bija decembris, straujiem soļiem tuvojās Ziemassvētki, kurus ģimene vienmēr pavadīja pie Helēnas mātes laukos. Andis sēdēja lielā, vecā šūpuļkrēslā iepretim kamīnam, bet viņam klēpī – beidzot aizmigusi Linda. Andis ik pa brīdim uzmeta skatienu uz meiteni un priecājās, ka vismaz viņai beidzot izdevies kaut nedaudz nomierināties un aizmigt, lai mazliet atpūstos. Viņš noglāstīja meitenes muguru un atkal pievērsās uguns liesmai kamīnā, turpinādams grimt atmiņās. Viņš atcerējās to dienu, kas vainojama pie tā, kas ar viņiem bija noticis. Andis joprojām vēlreiz un vēlreiz pārcilāja savā prātā to vakaru, kurā viņi izlēma, ka vēlas spert soli uz priekšu savās attiecībās, un pavadīja pirmo nakti kopā. Viņiem abiem tā bija vēl viena jauna pieredze dzīvē, abi bija nobijušies līdz vājprātam, tomēr pārliecināti par to, ko vēlas darīt. Protams, Linda vēl bija galīgi jauniņa, meitenei pēc mēneša paliks piecpadsmit gadu, tomēr viņa neko nenožēloja, viņa mīlēja Andi un ne brīdi nešaubījās par to, ka Andis ir īstais cilvēks, kuram sevi uzticēt. Andis saprata, ka viņi abi bija nepieredzējuši, tomēr elementāras lietas Andim, loģiski, bija zināmas, arī tāda lieta kā izsargāšanās no nevēlamas grūtniecības un puisis, tāpat kā Linda, bija pilnīgi pārliecināts, ka izdarīja pilnīgi visu, lai nekas šāds nenotiktu.
Tajā pašā laikā Andis mēģināja savā prātā sasaistīt tā vakara notikumus ar šodienas notikumiem. Nesekmīgi. Linda bija stāvoklī. Un Andis bija smadzenes izmežģījis, mēģinādams saprast, kā tas varēja notikt, jo viņi bija ievērojuši pilnīgi visus nosacījumus, lai no šādas situācijas izvairītos, Andis to sev atkārtoja atkal un atkal.
Andis sevi tiesāja un nosodīja. Pirmkārt jau par to, ka Marikai bija izrādījusies taisnība. Lai kā Andim bija izdevies beidzot kaut nedaudz iekartot kaut kādu Marikas labvēlību, tas nu bija sagrauts līdz pēdējam, viņai bija izrādījusies taisnība – Lindas spožā nākotne bija sagrauta, jo viņa piecpadsmit gadu vecumā kļūs par māti. Un vēl Andis sevi nosodīja par to, ka viņš neizjuta nekādas sevišķas vai neparastas emocijas. Viņš atcerējās filmās redzēto, kā puiši un vīrieši apskāva savas draudzenes un sasita plaukstas no priekiem, uzzinādami, ka būs tēvi un jautāja pats sev – ‘’kāpēc manī nav tādu emociju?’’. Andis sevi tiesāja par to, ka viņam pret gaidāmo bērnu nav nekādu emociju. Puisis vēl īsti nespēja apjēgt, ko tas nozīmē, kas īsti noticis, un kas notiks turpmāk. ‘’Ko gan es šobrīd, astoņpadsmit gados varu sajēgt no tā, ko noīmē būt par tēvu, man pašam tāda nav bijis,’’ Andis gandrīz ņirgājās pats par sevi, joprojām sevi nosodīdams. Andis neko vēl nebija paspējis saprast un apjēgt. Viņš tikai joprojām zināja, ka mīl Lindu vairāk par visu pasaulē. Viņas dēļ Andis bija gatavs iet caur uguni un ūdeni.
Linda, sajutusi Anda uztraukto elpošanu, pamodās, pacēla galvu un ielūkojās viņa sejā. Andis izskatījās pavisam nosvērts un mierīgs, bet meitene juta, cik ļoti puisis patiesībā uztraucas un pārdzīvo.
Istabā, ar biezu vilnas segu rokās, ienāca Helēna. Viņa uzsedza silto segu abiem jauniešiem, apsēdās viņiem blakus, apskāva un mierīgā balss intonācijā ierunājās, -Mēs pa visiem tiksim galā. Lai vai cik grūti būtu bijis, es nekad neesmu nožēlojusi ne Sandijas, ne Valtera, ne Anda, ne Lolitas piedzimšanu. Arī tu nenožēlosi,- Helēna paskatījās uz Lindu un noglāstīja viņai galvu. Meitene juta Helēnas un Anda atbalstu, tas viņai lika justies daudz mierīgāk. Galu galā, lai cik ļoti viņas dzīve tagad mainīsies un viņai nebija ne jausmas, kas sagaidāms no grūtniecības un bērna audzināšanas, viņu mierināja doma, ka šajā situācijā viņa ir kopā ar cilvēkiem, kas viņu atbalsta, ir gatavi palīdzēt, un pats galvenais – kopā ar sava gaidāmā bērna tēvu, ar kuru viņu vienoja vārdos neaprakstāmi spēcīga mīlestība. Viņa tikai vēlējās, kaut no savas mātes saņemtu tādu pašu atbalstu, kā no Anda mammas. Marika un Roberts bija manāmi norobežojušies no meitas. No mājām, protams, ārā nedzina un runāt ar viņu joprojām runāja, tomēr Linda spēcīgi izjuta distanci, kas bija izveidojusies starp viņu un viņas vecākiem. Taču, pretimnākošā un saprotošā attieksme no Helēnas puses bija saprotams ne tikai tādēļ, ka viņa bija daudz citādāks cilvēks kā Marika ar Robertu, bet arī tādēļ, ka Sandija, Helēnas un Ivara pirmdzimtā, nāca pasaulē, kad Helēnai bija tikai 17 gadu. Linda pamazām sāka atmest cerību, ka viņai ar vecākiem vēl kādreiz būs lieliskas attiecības.
* * *
- Es taču zināju, ka tā būs,- Marika šņukstēja, sēdēdama savas baltās pils viesistabā. Viņa piespieda pie pieres dūrē sažņaugto salveti, kas nu jau bija pilnīgi slapja no viņas asarām.
- Ja godīgi, tad es gan ne. Un es tiešām ticu, ka arī Andis ar Lindu to nezināja.- Roberts bija visai sašutis.
- Vājprāts, tu joprojām viņus aizstāvi,- Marika pielēca kājās un sāka staigāt šurpu turpu pa istabu, rokas sakrustojusi uz krūtīm, - jau no paša sākuma es teicu, ka tas zeņķis mūsu Lindu ne pie kā laba nenovedīs! Vai kāds man ticēja?- Marika noplātīja rokas,- Neviens! Neviens man neticēja! Ka tikai Lindiņai labi! Bet tagad? Tagad viņai būs labi? Bez izglītības, bez darba, kopā ar zaļu gurķi, kura ienākumi ir stipri par zemu, lai nodrošinātu Lindai tik spīdošu nākotni, kāda tā būtu varējusi būt, un tam nabaga bērnam, kas piedzims, normālu dzīvi un nākotni.- Marika atkal sāka šņukstēt.
Roberts nezināja, ko atbildēt. Bet Marikas acis pēkšņi iedegās un viņa, nupat apsēdusies dīvānā, atkal pielēca kājās un sāka skraidīt pa istabu.
- Kas tev aiz ādas?- Roberts, mazliet sabijies jautāja. Viņš, godīgi sakot, vairs nespēja prognozēt savas sievas rīcību.
- Es par to zeņķi uzrakstīšu iesniegumu policijā! Jau rīt! Lai ietupina viņu aiz restēm! Ko tas puika iedomājas?- Marika jau atkal kliedza, -pataisīt grūtu piecpadsmitgadīgu meiteni, sabojāt viņai visu dzīvi, nākotni? Vēl ir jānoskaidro, vai viņa maz pati gribēja ar viņu gulēt!-
Roberts nu kļuva nikns, sagrāba sievu aiz pleciem un apsēdināja viņu krēslā, -Tu man saproti, ko runā? Tu apjēdz, ko tu tagad taisies darīt? Tu ne tik vien taisies iesēdināt cietumā puisi par to, pie kā daļēji vainīga arī Linda, jo tas ir vairāk kā skaidrs, ka Andis viņu ne uz ko nepiespieda un Linda par šo situāciju ir tik pat atbildīga, kā Andis! Un otrkārt, tu taisies iesēdināt cietumā sava mazbērna tēvu! Tu padomāji, kādu iespaidu tas atstātu uz Lindas un tā bērna dzīvēm? – Marika skatījās vīrā ar lielām acīm, tik nopietnu un bargu viņa vēl Robertu nebija redzējusi. –Nerunāsim nemaz par to, ka Andis ir labs puika, neskatoties ne uz ko. Un pat ja tā nebūtu, tu saproti kāda Lindai būtu dzīve, ko par viņu teiktu citi, ka zeņķis pagādāja viņai bērnu, bet pats tika ielikts aiz restēm? Vai kā būtu dzīvot tam bērnam, kas piedzims, kad citi bērni uz viņu rādīs ar pirkstiem un izsmies, ka viņas vai viņa tēvs ir cietumnieks?- Roberts nu jau runāja sakostiem zobiem. Viņš bija dziļi dusmīgs un vīlies abos jauniešos, tomēr viņā nebija tāda atriebības gara, kā Marikai. Tomēr, noklausījusies Roberta teikto, viņa nodūra galvu un klusēja. Jo zināja, ka viņam ir taisnība. Nolemt Lindu un viņas bērnu tādai dzīvei viņa netaisījās.
(05.07.2012) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Lūk sagaidīts ir jaunais gads
Vēl vakar likās tas kā sapnis tāls,
Bet šodien atkal sapnis tāls
Ir tas, kā vakar sagaidīju to. ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
3D dimensija.
Aspekts aspekta galā,
Kā eža adatas saslejas kamolā.
Nu tikai prāts ķersies klāt risināt.
Dažādas kombinācijas veidot.
Šausmu stāstus un problēmas radot.
Sastrēgums dvēselē,bailes...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1859
Kopā:6420116
|
| |
| |
|
Autori
