X

Feini!
Reklāma

 
LITERATŪRA
Neizdotās grāmatas
Humors un satīra
Dzeja
Īsrindes
Pasakas
Proza
Stāsti
Raksti
Neklasificēta jaunrade Valters Bergs
MĀKSLA
IZKLAIDE
INTERESANTI
Autori
Arhīvs
Feini! čats (online - )
Aktualitāšu arhīvs
Feini! iesaka apmeklēt
 
 
 
     

LITERATŪRA

skatīt visu
Autori | Blēra | Neizdotās grāmatas | Andis |
5. nodaļa - Arita
  
Ievietojis: Bleera |
Komentāri (4)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija

Pie mājas bija dzirdama automašīnas rūkoņa. Valters. Andis sen nebija pavadījis laiku kopā ar savu brāli, tāpēc tikšanos bija gaidījis ar nepacietību. Tomēr šī bija pirmā tikšanās kopš Valters bija uzzinājis par Lindas grūtniecību. Andis zināja, kas viņu gaida. Puisis uzģērba virsdrēbes, aptina ap kaklu biezāko šalli, kas viņam bija un, aizslēdzis dzīvokļa durvis, ašiem soļiem skrēja lejā pa kāpnēm. Iznācis pa mājas ārdurvīm, viņš uz brīdi sastinga. Valters, savukārt, izlēca no mašīnas un izskatījās nikns.
- Ko gaidi, kāp iekšā mašīnā!- Valters iebļāvās.
Visu ceļu līdz Valtera mājām viņi nesarunājās. Arī neilgais gājiens no Valtera mājas līdz kafejnīcai pagāja klusumā. Viņi nebija sākuši runāt pat tad, kad bija jau apsēdušies pie galdiņa un pasutījuši katrs pa litram alus. Andim šķita, ka šis klusums viņu nobeigs, bet puisis nekādi nevarēja saprast, kā lai uzsāk sarunu. Valters iedzēra krietnu malku alus, ar skaļu troksni nolika kausu atpakaļ uz spīdīgi pulētā koka galda, atgāzās krēslā un iesāka sarunu.
- Pie visiem svētajiem, Andi, ar kuru galu tu domāji?- Valters ierunājās tādā balsī, kādu Andis no brāļa vēl nebija dzirdējis. – Es saprotu, tev viņa patika, labi, kļūdījos, tu viņā biji iemīlējies, bet uztaisīt viņai bērnu?- Valters runāja tā, it kā tam joprojām neticētu.
- Klausies, man joprojām nav ne mazākās nojausmas, kā, pie velna, tas varēja notikt!- Andis teica pārliecinoši.
- Jā, sīkais, es pavisam aizmirsu, ka tev nav ne jausmas kā rodas bērni, – Valters ironizēja.
- Ne par to es runāju! –
- Par ko tad? Par ko citu tu vēl varētu runāt? –
- Vecīt, mēs izsargājāmies, es to tev jau esmu pateicis vismaz reizes trīs! – Andis nopūtās.
- Nu tad acīm redzot, tu kaut ko vienalga salaidi dēlī! –
Andiss klusēja. Ja vien viņš zinātu, ko tieši viņš salaida dēlī, tad tas varbūt beidzot ieviestu kaut nelielu skaidrību.
- Sāksim jau ar to, vecais, ka tev ar viņu vispār nevajadzēja gulēt! Sasodīts, tu esi pilngadīgs, viņa nē! Tu saproti, ka viņas vecie tevi var iesēdināt aiz restēm uz saviem gadiem divdesmit?- Valters izskatījās nobijies. Andis zināja, ka brālis par viņu ļoti uztraucas. Ne par velti. Tomēr Andis zināja, ka Marika iesniegumu nerakstīs. Kaut vai Lindas dēļ.
- Beidz, viņas vecāki to nedarīs.-
- Kā tu to zini? Vai arī, kā tu zini, ka viņai pašai vienā brīdī kaut kas ‘’bēniņos’’ nesaies grīstē un viņa neizdomās pateikt vecākiem, ka tu viņu esi izvarojis un pataisījis grūtu?- Valters runāja paliecies nedaudz uz priekšu, it kā tādējādi viņam izdosies Andim kaut ko vairāk iestāstīt.
- Lūk kāpēc es visu vasaru centos tevi pierunāt pavadīt mazliet vairāk laika kopā ar mani un Lindu, tad tu būtu viņu labāk iepazinis un saprastu, kādas dumjības nupat pateici,- Andis nu izskatījās mazliet aizkaitināts, -Linda neko tādu nekad nedarītu, tas ir pirmkārt. Otrkārt – es tev jau teicu, ka mēs izsargājāmies un man nav ne mazākās nojausmas kā viņa varēja palikt stāvoklī. Un treškārt, man šobrīd tiešām nav nepieciešama morāles lasīšana vai lekcijas. Man šobrīd vajadzēja savu ‘’čomu’’, no kā saņemt kaut nedaudz atbalsta, ja tu nespēj paklusēt un savas lekcijas paturēt pie sevis, tad vēlreiz klausīties visu to, ko jau esmu dzirdējis no citiem cilvēkiem, man nav nepieciešams,- Andis piecēlās un paņēma savu mēteli no krēsla atzveltnes, lai ietu prom.
- Tu šobrīd uzvedies un runā kā skuķis,- Valters ierunājās, un Andis, to izdzirdējis, apstājās, -Tu pats pēc sevis vairs neizklausies, Andi,- Valters turpināja. Andis zināja, ka rālim ir taisnība, viņš tiešām neizklausījās un vairs nejutās kā viņš pats. Puisis apsēdās atpakaļ krēslā, atbalstīja elkoņus pret galdu un pieri pret savām plaukstām. Tā viņš sēdēja kādu brīdi, un Valters klusēja. Viņš pazina Andi pārāk labi, viņš zināja, ka Andis kaut kad sāks runāt, vajadzēja tikai pacietību.
- Es esmu pilnīgi VISU salaidis dēlī,- Andis pašūpoja galvu.
Valters joprojām klusēja.
- Viņa bija cerējusi, ka iestāsies labākajā ģimnāzijā, pēc tam universitātē studēs ekonomiku, kļūs par izcilu speciālisti un nodibinās savu firmu. Tie bija viņas sapņi un es vienmēr esmu zinājis, ka viņai tas izdosies. Kur nu vēl pastaigas un vakari ar draudzenēm, ballītes un vienkārši brīvība darīt visu, ko vien vēlas… To visu viņa nepiedzīvos. Es vienmēr esmu bijis vairāk vai mazāk vientuļnieks, bet Linda ir sabiedrības dvēsele. Viņai patīk būt cilvēkos, viņa ārpus mājas jūtas kā zivs ūdenī,- Andis nupat tikai bija sācis apjēgt, cik daudz patiesībā Lindai un viņam būs jāzaudē. Puisis atgāzās krēslā, atlieca galvu un sāka pētīt griestus.
Valters pēkšņi jutās briesmīgi par to, cik skarbi bija ar Andi runājis. Viņš tagad saprata, ka mazais brālis pats ļoti labi apzinās, kas ir noticis un jau pietiekami pārdzīvo, lai vēl sagaidītu no sava brāļa tādu attieksmi.
- Ko tu domā darīt? Tev jau ir kaut kāds rīcības plāns? – Valters jautāja.
- Strādāšu divreiz vairāk, man vispār vairs nebūs brīvā laika, bet es rūpēšos par Lindu un… bērnu,- pēdējo vārdu Andis izrunāja tā, it kā pats joprojām notikušajam neticētu, -es mīlu Lindu, saproti? Man vēl nav ne jausmas kā es jūtos attiecībā uz bērnu, man nav ne jausmas, ko nozīmē būt tēvam, bet Lindu es mīlu vairāk par visu pasaulē!-
- Beidz… Tu principā uzaudzināji Lolitu, es neteiktu, ka tev nav nekādas pieredzes ar bērniem,- Valters mēģināja mazliet nomierināt brāli.
- Tas ir pavisam citādāk! Lolita ir mūsu māsa. Es viņu pieskatīju, bieži ņēmu līdzi daudz kur, tomēr ar viņas audzināšanu nodarbojās mamma, es biju tikai mammas palīgs,- Andis neticēja pats saviem spēkiem. Viņš joprojām neuzskatīja, ka ir spējīgs audzināt pats savu bērnu.
- Muļķības. Es atceros visas tās reizes, kad Lolita tev uzdeva miljons jautājumu, kuri sākās ar ‘’kāpēc’’ un tu vienmēr ar vislielāko pacietību viņai varēji paskaidrot pat tādas lietas, kādas nevarēju izskaidrot es,- Valters iesmējās, - Un visas tās reizes, kad tu viņai lasīji pasakas pirms gulētiešanas,nesi viņai tēju pie gultas, kad viņa slimoja, vienreiz pat mēģināji pīt bizes, - Valters iesmējās vēl skaļāk un šoreiz pasmaidīja arī Andis. –Un vēlāk, kad māsa paaugās, cik reizes tu ar viņu norunāji vairākas stundas, kad viņa par kaut ko raudāja, vienmēr paliki ar viņu mājās, kad viņa bija sabēdājusies un negribēja palikt viena,- Valtera balsī bija manāma patiesa atzinība mazākajam brālim. Valteram ļoti bieži bija kauns pašam par sevi. Viņš bija vecākais puika no bērniem, viņam būtu bijis jāpaliek mājās pie mātes, brāļa un māsām, lai viņiem visiem palīdzētu, atbalstītu un aizstāvētu. Bet tā vietā viņš, knapi pusaudzis būdams, aizbēga no mājām, lai dzīvotu kopā ar vecāko māsu. Valters apzinājās, ka Andim būtu klājies daudz vieglāk, ja blakus būtu bijis vecākais brālis. Viņš neskaitāmas reizes bija sācis Andim par to atvainoties, bet Andis vienmēr viņu pārtrauca ar ‘’beidz, viss ir kārtībā’’, jo gluži vienkārši neturēja uz Valteru ļaunu prātu.
- Tu tiešām domā, ka tas varētu izdoties? – Andis ar skumjām acīm caur pieri paskatījās uz brāli.
- Es nedomāju, es zinu, ka būs labi. Ne tu pirmais, ne pēdējais tāds.- Valters tikko manāmi pasmaidīja. –Tu jau esi runājis ar Mariku un Robertu?-
- Jā.- Andis skaļi nopūtās.
- Jāāā… Varu iedomāties, ka tā vis nebija nekāda papļāpāšana pie tējas krūzes,- Valters pašūpoja galvu.
- Tu pat nevari iedomāties.-
- Un ko jūs norunājāt?- Valters gribēja zināt, kas turpmāk sagaida viņa jaunāko brāli.
- Nu… Lindas vecāki uzstāja, ka grūtniecības laikā Linda būtu jādzīvo mājās. Tur, galu galā, ir viņas māte, kas varēs viņai palīdzēt. Par spīti tam, ka es Lindu mīlu un gribēju viņu uzreiz ņemt pie sevis, es tomēr galīgi neesmu nekāds grūtnieču eksperts, man nav ne jausmas kā apieties ar meitenēm stāvoklī. Ja viņa būtu vecāka, tā būtu cita lieta, bet šobrīd, šķiet, ka viņai tomēr labāk būs pie mātes.-
Valters apstiprinoši pamāja.
- Un pēc tam, kad bērns piedzims,- Andis turpināja, -tad mēs visi trīs dzīvosim kopā. Es jau Marikai un Robertam pateicu, ka kopš tā brīža Linda un bērns būs tikai un vienīgi mana atbildība, lai cik grūti tas būtu,- Andis izklausījās apņēmības pilns.
- Un kā ar skolu? Jūs pametīsiet skolas?- Valters jautāja. Viņi ar Lolitu vienmēr bija bijuši apzinīgākie, kas attiecas uz skolu. To laikam mazākā māsa bija mantojusi no Valtera – spēcīgo vēlmi mācīties un apgūt visu, kas iespējams. Valters ļoti uztraucās, ka Andim nebūs iespējas pabeigt skolu.
- Teorētiski bērnam jādzimst jūlijā, tāpēc pamatskolu pabeigt viņa paspēs. Skolas direktore teica, ka ir iespējams saņemt atbrīvojumu no eksāmeniem, bet, šķiet, ka Linda to iespēju neizmantos, viņa ir gudra un to zin, tāpēc liks visus eksāmenus tāpat kā pārējie. Un tad, nākamajā rudenī viņa turpinās mācīties vidusskolā, vakara nodaļā. Pa dienu viņa būs mājās ar bērnu, es darbā, bet, pēc darba ar bērnu palikšu es, kamēr Linda būs skolā,- Andis nobēra, gandrīz neievilcis elpu.
- Izklausās traki sarežģīti un stresaini,- Valters sakrustoja rokas uz krūtīm. Andis pamāja ar galvu.
- Jā, bet vai mums ir cita izvēle?- Andis paraustīja plecus. –Man vēl šogad būs laiks pabeigt vidusskolu un atrast citu darbu, jo finanses man šobrīd ir nepieciešamas vairāk nekā jebkad.-
Puiši vēl kādu brīdi sarunājās un tad kopīgi devās uz Valtera mājām. Viņš bija uz laiku apmeties savā dzimtajā pilsētā, jo bija saņēmis labu darba piedāvājumu. Vēl nebija zināms, vai Valters paliks šeit, tomēr Andis ļoti cerēja. Viņš ļoti gribēja pavadīt vairāk laika kopā ar brāli.
* * *
Te nu viņi abi atkal bija nonākuši – pie pilsētas strūklakas. Tikai šoreiz viss bija ar baltu sniega segu klāts. Pilnīgi viss bija balts. Pat koku zari bija apledojuši, slēpjot mizas brūno krāsu. Tajos retajos brīžos, kad uzspīdēja saule, bija diezgan pagrūti uzturēties ārā bez saulesbrillēm, sniegs spīdēja kā spogulis. Andis sēdēja uz strūklakas apmales un Linda viņam klēpī. Viņi abi skatījās uz nelielu, melnbaltu attēlu Lindas rokās.
- Tu zināji, ka tiem mazajiem tik traki ātri sitas sirds?- Andis izbrīnīts jautāja.
- Kaut kas tāds bija dzirdēts, jā,- Linda pasmaidīja.
- Bet kā to vispār ir iespējams tik labi dzirdēt?- Andis aizdomājās.
- Tu uzdod tik pat daudz jautājumu, cik mazi bērni,- Linda iesmējās, - un vispār, es šeit esmu tieši tādā pašā situācijā, kādā tu, arī es nezinu atbildes uz tiem jautājumiem.-
Viņi nupat bija apmeklējuši ārstu un bērna sirdspuksti uz Andi bija atstājuši pamatīgu iespaidu. Šī bija pirmā reize, kad viņš bija devies Lindai līdzi, jo iepriekšējās reizes Lindu pavadīja Marika. Bija palikuši vien četri mēneši līdz bērna dzimšanai, un Lindas vēders jau bija diezgan paaudzies. Ja vēl pirms mēneša vizuāli nevarēja īsti noteikt, vai viņa ir stāvoklī, vai vienkārši pa ziemu uzēdusi nelielu vēderiņu, tad tagad grūtniecība bija skaidri pamanāma. To noslēpt pagaidām palīdzēja vien biezās ziemas virsdrēbes. Lielākā daļa Lindas draugu un paziņu jau bija uzzinājuši par viņas grūtniecību un meitenei neklājās viegli. Viņa, kas vienmēr bija uzmanības centrā pozitīvo lietu dēļ – sava skaistā izskata, teicamo sekmju un draudzīgās attieksmes, tagad uzmanības centrā bija tādēļ, ka viņa nupat bija nosvinējusi savu piecpadsmito dzimšanas dienu, bet jau bija stāvoklī.
Pārāk bieži, kad Andis viņu sagaidīja pēc skolas, Linda iznāca pa skolas durvīm, paslēpās Anda apskāvienos un raudāja. Savu daļu vainas Andis novēla uz grūtniecībai raksturīgo pastiprināto emocionalitāti, tomēr tajā pašā laikā viņš ļoti labi saprata, ko nozīmē, kad tev tur pat aiz muguras sačukstas, kāds parāda ar pirkstu, kāds, garāmejot nosauc kādā riebīgā vārdā… Andis atdotu daudz ko, lai viņš varētu Lindu no tā pasargāt, bet apzinājās, ka, diemžēl, nespēj. Tas vienkārši bija jāizdzīvo un tam bija jātiek pāri. Tā bija daļa seku bezatbildīgai un neuzmanīgai rīcībai, ar kuru nu viņiem nācās cīnīties un tikt galā.
* * *
- Mammu, es vairs nevaru!- Linda bija tuvu asarām.
- Par to vajadzēja domāt, pirms pagādāji bērnu. Pārstāj čīkstēt un pabeidz izpildīt visus mājasdarbus un tad mēs atkārtosim vēlreiz treniņuzdevumus eksāmeniem,- Marika atbildēja striktā balsī.
- Mammu, es nespēju koncentrēties, kā tu nesaproti? Man sāp mugura un es tik ļoti gribu gulēt,- Linda izskatījās pārgurusi.
- Varēji uzreiz pēc skolas nākt mājās, nevis vēl iet ar draudzenēm uz kafejnīcu! Būtu ātrāk izmācījusies un tad varējusi atpūsties, bet tagad, diemžēl, tev nāksies to visu pabeigt, jo pēc diviem mēnešiem tev ir eksāmeni, un es nepieļaušu, ka tu šīs muļķības rezultātā izkrīti kaut vienā no eksāmeniem un paliec mācīties tajā pašā klasē vēl vienu gadu!- Marika nošņācās.
- Mammu, kā tu nesaproti? Es gribēju pavadīt laiku arī ar savām draudzenēm! Un izpildīt tos uzdevumus es varu arī mazliet vēlāk, kad būšu atpūtusies!- Linda šņukstēja, -Un vispār, kāpēc tu ar mani atkal tā runā?-
-Linda,- Marika apsēdās uz gultas, - tu uzskatīji, ka esi pietiekami pieaugusi, lai liktos gultā blakus puisim, tad tu esi arī pietiekami pieaugusi, lai saprastu visas no tā izrietošās sekas. Un, ja reiz tu esi pieaugusi, tad es arī runāju ar tevi kā ar pieaugušo, kuram ir savi pienākumi un atbildības. Tava bērnība un zaļā dzīve beidzās brīdī, kad izlēmi kāpt gultā pie Anda. Un ja tu brīnies, kāpēc es pret tevi esmu tik prasīga, tad tici man, bērns, tas, ko no tevis šobrīd prasu es, nav nekas, salīdzinājumā ar to, ko vēlāk no tevis prasīs bērns un dzīve. Bērns negaidīs, kad tu ar draudzenēm izvazāsies pa pilsētu, bērns negaidīs, kad tu būsi izgulējusies! Pagaidām tev vēl ir viegli, jo tu esi viena, bet, kad tas bērns piedzims, tu neredzēsi ne brīdi miera! Priecājies vēl, ka Andis nav aizlaidies un tev nav jāuzņemas viss tas smagums vienatnē. Bet rēķinies ar to, ka viss kļūs tikai grūtāk un grūtāk ar katru dienu, vieglāk nekļūs nekad,- Marika pamāja Lindai ar galvu un izgāja no istabas.
Linda nu jau bija sākusi raudāt. Viņa iekāpa gultā, pievilka ceļgalus sev klāt, cik nu vēders atļāva, apķēra tos ar rokām un asaras bira pār vaigiem viena pēc otras, un meitene izmisīgi tvēra pēc elpas. Linda nenožēloja, ka bija zaudējusi nevainību ar puisi, ko mīlēja, un kurš mīlēja viņu. Viņa nožēloja tā neparedzētās sekas. Ja vien māte ticētu, ka viņi ar Andi bija bijuši uzmanīgi… Ja vien viss joprojām būtu kā agrāk… Ja vien viss joprojām būtu vienkārši… Ja vien… Linda turpināja savā prātā pārcilāt visu, ko viņa bija vēlējusies dzīvē izdarīt un sasniegt, par to, kā viņa bija plānojusi kopā ar Andi pēc vidusskolas pārcelties uz galvaspilsētu, lai turpinātu studēt tur un brīvajā laikā ietu ballēties koā ar draudzenēm un vienkārši būtu kopā ar Andi, kā ierasts – ejot uz kino, pastaigājoties pa pludmali… Divatā. Rēķinoties tikai vienam ar otru. Dažbrīd viņa pieķēra sevi pie domas, ka necieš to bērnu, kas aug viņas vēderā. Viņa necieta vecākus un dusmojās uz Andi par to, ka viņi nebija ļāvuši veikt abortu, dusmojās uz sevi, par to, ka nebija bijusi pietiekami uzmanīga un nosodīja sevi par to, ka dažbrīd necieš pati savu bērnu.
Viņa kādu brīdi tā sēdēja, līdz izvanījās telefons.
- Lindiņ?- meitene sāka raudāt vēl trakāk, izdzirdējusi Anda mīļo balsi.
- Mīļā, neraudi! –Andis satraucās,- Kas noticis? Vai ar Tevi viss kārtībā?-
- Jā. Vienkārši… Tas ir tik sasodīti grūti…- Linda atsāka raudāt.
- Es zinu. Bet mēs tiksim galā, degunu augšā! Tev esmu es un es nekur nepazudīšu. Pa abiem mēs ar visu tiksim galā. Tāpēc, lūdzu, neraudi, labi? Es par tevi parūpēšos, es apsolu!- Anda balsī bija dzirdams, ka viņš smaida. Tas Lindu iepriecināja. Viņš gandrīz vienmēr mācēja meiteni ātri vien sapurināt un nomierināt. – Es pēc kāda brītiņa būšu pie tevis, gaidi mani! – Andis nolika klausuli un Linda sajutās mierīgāka.
* * *
Tas bija grūtākais periods gan Lindas, gan Anda dzīvēs. Katram savi iemesli, kāpēc grūti, tomēr abi jutās vienādi – kā no laivas izmesti.
Marika joprojām uzskatīja, ka viņas galvenais pienākums ir nevis atbalstīt meitu, bet pēc iespējas skarbāk sagatavot viņu visam, kas vēl ir priekšā, uz katru Lindas jautājumu par to, kāpēc māte izturas tik skarbi, atbildot ar ‘’šis vēl ir nieks, salīdzinājumā ar to, kas sekos’’. Arī mācības apvienot ar bērna gaidīšanu bija murgs. Meitene katru otro dienu skolā ieradās tikai pēcpusdienā, jo no rīta nespēja pamest māju regulārā un mokošā nelabuma dēļ. Ārsti bija teikuši, ka tas varot pāriet, varot arī nepāriet. Uz Lindu, diemžēl, attiecās otrais variants. Pat grūtniecības pēdējos mēnešos rīti priekš viņas joprojām bija mocības. Skolotāji izturējās ļoti saprotoši, tomēr tas nemainīja faktu, ka katrā otrajā nodarbībā Linda, kura vienmēr bija bijusi starp labākajiem skolniekiem, pēkšņi vairs nesaprata, par ko ir runa, par ko skolotājs stāsta. Pārāk bieži viņa bija no tās klases daļas, kura neko nesaprata. Linda to nevarēja ciest. Tas priekš viņas bija kas jauns, ar ko meitene nespēja samierināties. Lindai pārāk bieži šķita, ka viņai atņemts pilnīgi viss – viņa vairs nebija tieva, vairs nebija labākā mācībās, viņai vairs nebija ne uz pusi tik daudz draugu kā agrāk… Un tikai tādēļ, ka viņa gandrīz vairs nekad nevienu nesatika. Bet, kur gan viņa ietu? Ar draugiem pastaigātos pa pilsētas centru kā bija ierasts? Lai tur viņu sagaidītu nosodošie cilvēku skatieni, sačukstēšanās aiz muguras un citu vienaudžu klusie smiekli? Arī viņas draugi vairs neuzvedās kā parasti. Lindai nemitīgi bija sajūta, ka draugi vairs nesaprot, par ko ar viņu runāt un kā runāt. Lindai vairs nebija nekā. Viņai bija tikai Andis.
Visu grūtniecības laiku, kā jau tika norunāts, Linda pavadīja mājās. Andis vienkārši nespēja ar to samierināties. Viņš katru dienu apciemoja Lindu, viņi gāja pastaigāties, runājās un viens otru ļoti atbalstīja. Tomēr viņi nebija kopā, kā pēc Anda domām tam būtu bijis jābūt. Puisis vismaz jutās labi par to, ka strādājot spēj nodrošināt Lindai visu nepieciešamo, apmaksāt ārstu vizītes un visu pārējo, kas meitenei bija vajadzīgs.
Viņus abus arī vienoja neizpratne par to, kādēļ viņi grūtniecības faktā saskata tikai un vienīgi problēmas, nevis prieku un laimi, kā tam vajadzēja būt. Nebija tā, ka bērns bija negribēts. Tomēr, lai kā viņi abi censtos, viņi nespēja nedomāt par to, ka tam nebija jānotiek, un ‘’kā būtu, ja būtu’’. Linda pārāk bieži izjuta dusmas par to, ka šī grūtniecība ir viņai atņēmusi gandrīz visu, kas viņai bija svarīgs, izņemot Andi. Bet puisis, savukārt, dusmojās uz sevi par to, ka nelolo kaut kādas spēcīgas jūtas pret gaidāmo bērnu. Tomēr, par laimi, tas joprojām nebija nostājies viņu starpā. Viņi joprojām mīlēja viens otru kā neprātīgi un zināja, ka vismaz tas nemainīsies.
* * *
Vasara jau ritēja pilnā sparā. Andis beidzot bija saņēmis ilgi gaidīto atvaļinājumu, vidusskola bija pabeigta, arī Linda, ar mocībām, tomēr bija veiksmīgi pabeigusi skolu un viņi beidzot varēja pavadīt laiku kopā.
- Cik gan ļoti viss ir mainījies nepilna gada laikā…- Andis pie sevis klusu noteica, stāvēdams sava jaunā mājokļa dzīvojamajā istabā, nupat kā pabeidzis izvietot mēbeles un pabeigt pēdējos dzīvokļa iekārtošanas darbus. Dzīvoklis nebija liels, tajā bija divas guļamistabas, neliela virtuvīte un vannasistaba. Tomēr Andis zināja, ka iesākumam pietiks. Puisis pats ar saviem līdzekļiem un saviem spēkiem bija izremontējis telpas un tās iekārtojis, gaidīdams mājās savu jauno ģimeni – Lindu un bērnu. Ritēja pirmā jūlija nedēļa, Andis zināja, ka tuvākajā laikā mazulim jānāk pasaulē. Puisis bija ļoti nobijies un uztraukts, tomēr ar lielu nepacietību gaidīja brīdi, kad viņi visi šeit dzīvos. Kopā. Arī Linda bija palīdzējusi Andim ar mājvietas iekārtošanu. Principā vairāk gan Andis palīdzēja Lindai, nevis otrādi, jo milzīgais vēders traucēja izdarīt ļoti daudz lietu. Tomēr Andis ļoti priecājās tikai par to vien, ka meitene bija klāt. Linda bija daudz lielākā sajūsmā par pārvākšanos, nekā Andis. Varbūt tādēļ, ka meitenes mājās nebūt nevaldīja tik jauka atmosfēra, kā Anda mājās.
Puisis aizslēdza durvis un skrēja lejā pa kāpnēm, lai satiktu Helēnu. Šķiet, ka viņa bija vienīgā, kas par bērnu bija stāvā sajūsmā. Andis brīžiem apbrīnoja kā māte tajā faktā saskatīja tikai un vienīgi pozitīvo pusi. Anda jaunā dzīvesvieta no Helēnas mājām bija tikai trīs minūšu gājiena attālumā. Puisis apzināti bija meklējis dzīvokli tuvu mātes mājām, jo zināja, ka viņas palīdzība, visticamāk, būs nepieciešama bieži, jo ko gad viņi abi ar Lindu varēja zināt par zīdaiņa aprūpēšanu un vēlāk bērna audzināšanu?
- Mammu?- Andis sauca, ienācis pa durvīm.
- Esmu virtuvē, dēls! – Helēna atsaucās.
- Cik te garšīgi smaržo! – Andis ienāca virtuvē.
- Nupat uzcepu kartupeļu pankūkas. Piesēdi, pabarošu,- Helēna iesmējās.
- Paldies, mamm, bet principā man nav pārāk daudz laika, man vēl jāaizbrauc pakaļ šādām tādām lietām priekš dzīvokļa. Es gribēju tikai pateikt, ka gandrīz viss ir pabeigts un tu vari atnākt ciemos aplūkot kas man tur sanācis! – Andis izklausījās lepns par padarīto un Helēna priecājās beidzot redzēt patiesu smaidu dēla sejā.
- Esi gatavs arī uzsākt jaunu dzīvi, pats savā ģimenē?- Helēna, noslaucījusi rokas dvielī, apsēdās pie nelielā virtuves galdiņa. Andis pašūpoja galvu.
- Šķiet, ka jā. Tu jau pati zini, ka nekāda medusmaize jau nav gluži bijusi. Tomēr, šķiet, ka beidzot esmu apradis ar to domu. Un…,- Andis nedaudz vilcinājās, -šķiet, ka pat ļoti gaidu mājās Lindu un mūsu bērnu, - Andis pamētāja atslēgas no vienas rokas otrā un pasmaidīja, - par spīti tam, ka man joprojām nav ne mazākās nojausmas, kas mūs visus trīs turpmāk sagaida, - puisis iesmējās.
Helēnas sejā parādījās apmierināts smaids. Lai vai kā būtu, viņa ļoti lepojās ar dēlu. Pa pilsētu klīda arī Lindai līdzīgas padsmitgadīgas meitenes ar bērniem pie rokas, bet – vienas. Jo Andim līdzīgi puiši, uzzinot par grūtniecības faktu, jau pašā pirmajā momentā bija darījuši zināmu, ka neuzņemsies nekāda veida atbildību un rūpes. Helēnas sirds bija mierīga – viņas dēls nebija no tiem.
Tieši brīdī, kad Andis bija beidzot skaļi izteicis, ka ir gatavs uzņemt mājās savu jauno ģimeni, iezvanījās viņa telefons. Kad Andis bija atbildējis uz zvanu, Helēna pamanīja, ka puisis palicis gluži vai bāls un viņa sejas izteiksme pilnībā mainījusies.
- Būšu tur pēc divdesmit minūtēm,- Andis atbildēja un, nolicis klausuli, piecēlās kājās. Helēna skatījās uz dēlu ar jautājošu skatienu.
- Man jābrauc uz slimnīcu mamm,- Andim gandrīz aizlūza balss, tomēr viņš smaidīja.
Andis izskrēja no dzīvokļa tā, it kā kaut kas degtu. Helēna piegāja pie virtuves loga un noskatījās uz dēlu, kurš ātrā gaitā devās uz centra pusi. Viņa pakratīja galvu, it kā neticēdama, ka viņas dēls, kuru viņa ļoti skaidri atcerējās uz rokām turam nupat dzimušu, šodien pats kļūs par tēvu.
* * *
Andis jau pirms kāda laika bija sapratis, ka pilnīgi noteikti vēlas būt klāt bērna dzimšanas brīdī. Un te nu viņš bija – blakus Lindai, palīdzot viņai veikt grūtāko uzdevumu, kāds meitenei jebkad bija bijis jāveic – dot dzīvību mazulim. Viņi bija pavadījuši vairākas stundas, gaidot dzemdību sākumu. Ārsti teica, ka viss notiek samērā ātri, bet Andim ar Lindu stundas vilkās kā gadi, meitene bija izcietusi ne mazums sāpju, tomēr beidzot viņi bija dzemdību zālē un zināja, ka tūlīt, tūlīt ieraudzīs savu bērniņu.
Andim viss apkārt bija kā pilnīgā miglā. Kā filmā, kurai uzlikts paātrinājums, viņš nesaprata kas notiek, jutās bezpalīdzīgs, nespēdams atbrīvot Lindu no sāpēm, ko viņa izcieta. Tomēr viņš koncentrējās uz to, lai uzmundrinātu savu meiteni. Linda vairākas reizes pieļāva domu, ka kuru katru brīdi nomirs. Neko šim līdzīgu viņa nekad mūžā nebija spējusi iedomāties, kur nu vēl piedzīvot. Visapkārt bija medicīniskais personāls, vecmāte ik pa brīdim kaut ko bļāva, pāris māsiņas staigāja šurpu turpu pa telpu, ik pa brīdim atbildot uz vecmātes skaļajā balsī izteiktajiem jautājumiem, Andis nespēja izsekot līdzi tam, kas notiek. Viss bija pilnīgi saplūdis.
Puisis piespieda savu pieri pie Lindas galvas un viņi pēkšņi sajutās tā, it kā šī būtu tikai viņu abu pasaule. It kā viņi vairs nedzirdētu vecmātes periodisko bļaušanu, medmāsiņu sarunas un jebkurus citus trokšņus. Starp viņiem šajā brīdī valdīja tāda saikne, kāda viņus nekad agrāk nebija vienojusi – viņi šajā brīdī bija kā viens vesels, lai abi kopā dotu dzīvību savai atvasei. Andis jutās tā, it kā kuru katru brīdi paģībs, Lindai gar acīm satumsa. Un tajā brīdī visus trokšņus pāršķēla maza, dzidra balstiņa, kas pieteica savu ierašanos pasaulē.
- Divtūkstoš septītā gada septītais jūlijs, pulkstens deviņos un divdesmit trīs minūtēs,- bija viena no frāzēm, kuras Linda ar Andi paspēja saklausīt no visa vecmātes un medmāsiņu runātā. Pārējais joprojām slīdēja gar ausīm. Un viņi nepaspēja ne atjēgties, kad mazais, sārtais un krunkainais cilvēciņš atradās Lindai uz krūtīm. Pēkšņi Anda pasaule apgriezās kājām gaisā. Viņš nekad nebija izjutis tādu laimi, kāda viņu burtiski dažās minūtēs bija pārņēmusi visā pilnībā. Viņš nekad nebija mīlējis Lindu tik ļoti. Un pirmo reizi viņš apzinājās, cik ļoti mīl to mazo cilvēciņu. Andis, pirmo reizi pēc daudziem jo daudziem gadiem raudāja. Tas, kas jau agrāk šķita ne tik svarīgs, nu bija pavisam nesvarīgs. Un tas, kas agrāk bija svarīgs, nu bija vissvarīgākais. Jo šodien viņa meitene Linda, no vienkāršas piecpadsmitgadīgas meitenes bija kļuvusi par viņa bērna māmiņu. Un viņš, no vienkārša, deviņpadsmitgadīga puiša, bija kļuvis par Aritas tēti.

[Nodaļa veltīta ''īstajai Aritai'' (stāstā vārds, protams, mainīts), kura nupat, pirms 2 dienām nosvinēja savu 5. dzimšanas dienu :) - aut.piez.]
(09.07.2012)
  
Prozas, stāstu, rakstu u.c. novērtējums. Kopvērtējums - 8.75
Balso arī Tu!
Gramatika, sintakse - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 8.88)
Izteiksmes līdzekļi - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 8.75)
Doma, saturs - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 8.63)
- balsot ar vērtējumu zem 4 vai ar 10 var tikai, ierakstot "viedoklī" pamatojumu.
Tavs viedoklis:
Niks:*
Tēma:
Komentārs *
Lūdzu ievadiet kodu *
Noteikumi komentējot
 
 

DISKUSIJAS

skatīt visu
Jaunrades čats
varbūt (viesis) (06.09.2018, 11:01)Ezis atvēra plaukstu un nožēloja.Tajā ielaidās bezdelīga ligzdu lipināt.Stipri vēlāk izšķīlās rudens saules stari,Bet ezis jau bija aizgājis.vāvijs (27.08.2018, 00:39)Viss jau joprojām ir forši, tikai neaktīvi. Es brīnos, ka kāds šo vairs lieto. Bet ļoti labi, man prieks. Nebiju te spērusi kāju divus gadus, pati savus brīnumus palasīt ienācu. Interesantāk...FAETONS (16.07.2018, 09:12)Sen neesmu te bijis, palasīju pirmajā lapā redzamos pantiņus, bet dzejas kvalitāti gribētos redzēt labāku,to neuzlabo ne atļauja ne liegums to komentēt arī nereģistrētajiem lasītājiem. Pārsvarā...
 
 

IZKLAIDE

skatīt visu
SmS pantiņi
Visi tik par baltu dzejo
Jaunā gada vakarā.
Besī mani, es par piķi,
Sveicu gadu nomaiņā! ...
Interesanti video
Dažādi atgadījumi
 
 
Zīmējumi

Spoguļošanās
 
 

INTERESANTI

skatīt visu
Dienasgrāmatas
3D dimensija.
Aspekts aspekta galā,
Kā eža adatas saslejas kamolā.
Nu tikai prāts ķersies klāt risināt.
Dažādas kombinācijas veidot.
Šausmu stāstus un problēmas radot.
Sastrēgums dvēselē,bailes...
 
 
Vieta reklāmai:
 
 
Šodien: 473 Kopā:4822275

 
 
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Par Feini! | Atsauksmes | Redakcija | Iesūtīšanas un lietošanas noteikumi | Pateicības | Reklāma | Palīdzi portālam! | FAQ | Ziņot par kļūdu
Portāls daudzpusīgam, ideālam cilvēkam. No nopietnības līdz humoram.
Feini! neatbild par iesūtīto darbu un informācijas autentiskumu un avotiem. Aizliegts izmantot informāciju komerciālos nolūkos © 2001-2007 Feini!. All rights reserved.
webdesign by odot | code by valcha
load time 0.1 sec