|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | 6. nodaļa - Pēdējais salmiņš | | Ievietojis: Bleera |
Komentāri
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
[Pēc 3 gadu pārtraukuma turpinu publicēt šī stāsta daļas. Nesolu, ka turpmākās nodaļas nāks raiti un regulāri, bet darīšu, ko varēšu. Stay tuned!]
Laiks brīžiem te vilkās gliemeža gaitā, te steidzās uz priekšu vētras ātrumā. Rudens. Kārtējais rudens bija pienācis.Tikai šogad pilnīgi citādāks.
Andis kāpa augšup pa kāpnēm. Kāpņutelpā bija kopā savijušies dažādi pazīstami aromāti – pūstošs koks, putekļi, apakšējā kaimiņa cigarešu dūmi un viņa atkritumu maiss, kurš stāvēja nomests pie dzīvokļa durvīm jau vismaz dienas trīs un blakusdzīvokļa iemītnieku kaķa atstātās nekārtības. Jau pazīstamie zīmējumi un uzraksti uz sienām, saulespuķu sēklu čauliņas kāpņutelpas stūros, starp kurām pa kādai tukšai, brūnai stikla pudelei. Andis apstājās pie dzīvokļa durvīm un pārlaida skatu visai šai ainai. Agrāk, vēl pirms viņš bija saticis Lindu, viņš dažbrīd bija iedomājies kā būs tad, kad viņš būs pavisam pieaudzis, kad viņam būs vismaz trīsdesmit gadu - labi atalgots darbs, skaista māja un ģimene – tā viņš to bija iedomājies. Bet te nu viņš stāvēja – deviņpadsmit gadus jauns, bez izglītības, saņemot minimālo darba atalgojuma likmi un ik dienas pēc garām darba stundām atgriezās šajā divstāvu koka mājā, kuras otrajā stāvā atradās pāris istabas, kurās viņu mājās gaidīja viņa piecpadsmitgadīgā draudzene un viņu abu kopīgā, vien divus mēnešus vecā meitiņa.
Andi tas viss stipri nomāca. Ne jau tāpēc, ka viņš negribētu būt kopā ar Lindu un vēl jo mazāk tāpēc, ka negribētu turpināt audzināt bērnu, Arita bija kļuvusi par viņa pasaules centru. Tik vien tā dēļ, ka viņš labi apzinājās, ka nespēj sniegt savai ģimenei neko no tā, kas pienāktos. Neko no tā, ko viņš vēlējās sniegt.
Šādi apstākļi, kādos viņi vadīja savas dienas, nebija ne tuvu tam, ko viņš jebkad būtu iedomājies. Andis zināja, ka viņam jāsteidzas, bet puisis vēl mirkli uzkavējās aiz dzīvokļa durvīm, jo viņš zināja, ka visā diennaktī tas bija vienīgais mirklis, kurā viņš varēja pabūt viens ar savām domām.
Ienākot mājās, Linda jau bija saģērbusies un gatava doties uz skolu. Viņa kopā ar mazuli piesteidzās pie Anda ar manāmu uztraukumu sejā.
- Es jau kavēju! – Linda klusi noteica, likdama Andim saprast, ka viņš ir ieradies mājās ar novēlošanos. Viņa noskūpstīja Aritu un steigšus atdeva viņu Andim.
- Piedod... Man sanāca darbā aizkavēties, - Andis mēģināja attaisnoties.
Arita savā zīdaiņu valodā runājās ar nupat mājās pārnākušo tēti un Andis nespēja nesmaidīt. Linda turpināja skraidīt pa dzīvokli, vākdama pēdējās mantas, te no vienas istabas uz otru, te no otras atkal uz pirmo, paralēli Andim dodot visas norādes par to, kurā laikā bērns barojams, kur atrodami kuri piederumi un ko vajadzētu izdarīt. Andim viss šķita kā parasti, kā jau katru dienu – dzīvoklis izskatījās kā pēc kara un Linda – manāmā stresā. Andis vairs pat nepievērsa uzmanību sīkumiem un detaļām ne mājās, ne Lindas izskatā, jo visa uzmanība bija uz pašu galveno – kā pārdzīvot vēl vienu dienu. Linda bija salikusi somā visu nepieciešamo, uzvilkusi kājās apavus un kā ierasts pienāca pie Anda apskaut viņu pirms došanās uz skolu. Andis meiteni noskūpstīja un apskāva. Viņš paslēpa seju Lindas gaišajos matos gluži tāpat kā pirmajā vakarā, kad viņi, nupat iepazinušies, šķīrās, nezinādami, kad atkal satiksies. Viņš Lindu atlaida, bet šoreiz kaut kas piesaistīja viņa uzmanību, raugoties draudzenes sejā. Andis tikai tagad sāka pamanīt, kā Linda ir izmainījusies. Viņš mazliet apjuka, bet tikmēr meitene jau steidzās ārā pa durvīm.
- Līdz vakaram! – Linda izdvesa un dzīvokļa durvis ar troksni aizvērās, pirms Andis bija paspējis bilst kaut vārdu.
Andis ar meitu uz rokām iegāja viesistabā un apsēdās mīkstajā krēslā. Arita bija apbrīnojami mierīgs bērns, tomēr uzmanību paprasīt mācēja un nekautrējās to darīt. Viņas mīļākā guļvieta bija tētim rokās. Nevis pie mammas, nevis gultā, bet tētim rokās. Viņu ierastajā ikvakara rituālā, kad Andis pārradās no darba un apsēdās šajā pašā mīkstajā krēslā.
Viņš skatījās uz mazo sejiņu ar lielajām, tumši zilajām acīm un klusēja. Vienīgais spilgtais attēls viņa atmiņā šobrīd bija Lindas seja. Pavisam bāla, mazliet iekritušiem vaigiem un tumšiem lokiem zem acīm, ko viņai tikai daļēji sanāca noslēpt ar kosmētiku. Lindas agrāk košās, zilās acis nu šķita pavisam pelēkas, tādas kā tukšas un viņas skatiens pārāk bieži stiepās pilnīgā nekurienē. Tā vien likās, ka viņas skatiens nekoncentrējas vairs ne konkrēti uz Aritu, ne uz Andi, bet uz kaut ko citiem neredzamu.
Andim bija sajūta, ka viņš vairs nekontrolē situāciju. Viņš strādāja katru dienu līdz pat vakaram, skrēja mājās, lielā steigā pārņēma bērnu no Lindas, kura skrēja uz skolu, lai pēc tam vēlu vakarā skrietu mājās un tad lai viņi abi kopīgi skrietu un mēģinātu padarīt kaut pusi no mājas darbiem, kad beidzot Arita aizmieg. Dažas stundas miega un atkal skriešana sākās no gala. Vienīgā doma, kas šobrīd Andi mierināja, bija tas, ka rīt ir sestdiena. Un rīt viņš pēc ilgiem laikiem atkal satiks Valteru, viņš vecāko brāli nebija redzējis vairākus mēnešus.
***********************************************
Andis gaidīja Valteru kafejnīcā. Puiša prātu nodarbināja jautājums, kāpēc Valters tik pēkšņi bez liekiem jautājumiem bija prasījies satikt Andi un jo ātrāk, jo labāk. Viņš nesaprata, kas varētu būt tik steidzams. Šūpodams kājas, Andis manāmi uztraucās par Valtera kavēšanos, jo puisis labi zināja, ka laika nav pārāk daudz. Nedēļas nogales bija vienīgais laiks, kad viņš varēja pavadīt laiku ar savu draudzeni un meitiņu kā arī savest dzīvokli kaut cik cilvēcīgā kārtībā.
Beidzot brālis ienāca kafejnīcā un ar lielu joni iekrita krēslā pretīm Andim.
- Nu sīkais, kā klājas? – Valters jautāja, vilkdams nost jaku un nolikdams mantas uz blakus krēsla.
- Pamazām, pamazām, - Andis atteica, mēģinādams par katru cenu noslēpt savu izmisumu.
- Un, ja godīgi? – Valters tomēr mēģināja no brāļa izvilkt konkrētākas atbildes. Andis pašūpoja galvu un mēģināja izdomāt, ko lai Valteram saka. No vienas puses, puisim tik ļoti gribējās kādam visu izstāstīt. Visu, kas viņa galvā notiek. Viņš ne ar vienu nekad nebija runājis par to, kāda tagad ir viņa dzīve un brīžiem tas viņu smacēja.
- Zini... Nav labi, ja godīgi, - Andis atzinās.
Valters pieliecās uz priekšu un atbalstīja elkoņus pret galda malu, mēģinādams izrādīt, ka ir gatavs uzklausīt. Bet Andis vēl kādu brīdi spēlējās ar sāls trauciņu, bīdīdams to uz priekšu un atpakaļu, turpu šurpu pa galda pulēto koka virsmu.
- Es esmu pieradis tā dzīvot. Nu tu zini kā. Haosā, bailēs, diezgan briesmīga stāvokļa dzīvoklī, bez pietiekamiem iztikas līdzekļiem un ar sajūtu, ka nekas nav stabils un pastāvīgs. Man tas nav nekas jauns. – Andis teikumu pabeidza ar intonāciju, kas liecināja, ka tūliņ sekos “bet”, tomēr puisis atkal apklusa.
- Bet Lindai tas ir kas stipri jauns, - Valters pabeidza teikumu Anda vietā.
Anda skatiens mētājās te no galda uz logu, te no loga uz griestiem.
- Es vienmēr biju pārliecināts, ka tad, kad man būs ģimene, es spēšu to nodrošināt. Es sev solīju, ka nekad nebūšu kā tēvs –
- Tu arī neesi kā tēvs, atšķirībā no viņa, tu neesi alkoholiķis – Valters bija neizpratnē kāpēc Andis sevi salīdzina ar tēvu.
- Es neesmu alkoholiķis, bet jēga no manis Lindai ir tik pat liela cik bija no mūsu tēva mammai, - Andis izklausījās tā, it kā pats par sevi ņirgātos, - es ja godīgi negribu par to runāt, man arī nav daudz laika, tāpēc varbūt vienkārši saki, par ko gribēji tik steidzīgi runāt, jo man tā kā būtu jāatgriežas mājās –
- Reinis mums piedāvā darbu – Valters ķērās pie lietas bez aplinkiem.
Andim iepletās acis. Reinis piedāvā darbu? Reinis bija viņu brālēns, kurš jau pāris gadus dzīvoja un strādāja Anglijā. Andis vispār neatcerējās, kad pēdējoreiz bija saticis Reini, nekādas tuvās attiecības viņiem nebija. Valters ar Reini sazinājās biežāk. Kāpēc lai tagad viņš pēkšņi piedāvātu viņiem abiem darbu, Andim nebija saprotams.
- Kādā sakarā Reinis mums piedāvā darbu? –
- Acīmredzot viņiem tur šobrīd ir pamatīgs darbaspēka trūkums. No vietējiem vien darbavietas aizpildīt nevar. Visi kaut kādus savējos sauc uz turieni. Tad nu viņš pasauca mani un es momentā iedomājos par tevi. Tu vari arī man neko neteikt, bet tu izskaties nožēlojami un tava draudzene tāpat. Algas tur ir ļoti labas. Pāris mēnešus iekrāsi, dabūsi dzīvesvietu, varēsi ņemt Lindu ar mazo pie sevis un varēsiet vismaz normāli dzīvot, nevis kā tagad – Valters to visu nobēra stumdams mutē sviestmaizi un ar tādu intonāciju, it kā tas nebūtu nekas īpašs – pārvākties uz citu valsti kopā ar draudzeni un knapi pusgadu vecu bērnu. Tomēr kaut kas Valtera teiktajā Andi uzreiz piesaistīja. Pieklājīga dzīvesvieta, laba alga... Varētu atļauties noalgot aukli, lai Linda var mācīties un arī priekš sevis kaut ko padarīt, ne tikai kopt māju un vākt bērnu. Varētu pats beidzot iegādāties ko jau sen nepieciešamu, piemēram, automašīnu. Varētu... Iespējas Anda prātam skrēja cauri viena pēc otras. Viņu tajā brīdī pat neinteresēja cik patiesi ir Reiņa solījumi, cik tieši augsta būtu tā alga, kādas būtu tās iespējas, Andis bija tik ļoti nomocījies, ka bija gatavs ķerties pie pēdējā salmiņa. Lai tikai Lindai pazustu tumšie riņķi zem acīm un seja iegūtu atkal normālu krāsu. Lai nebūtu jāskaita santīmi, lai sagādātu Aritai visu nepieciešamo. Lai viņš varētu beidzot pavadīt ar savu ģimeni vairāk laika nekā tikai dažas stundas nedēļā. Lai beidzot varētu pārstāt slīgt sirdsapziņas pārmetumos par to, ka viņš nespēj apgādāt savu ģimeni un vienlaikus būt labs puisis un labs tēvs.
**********************************
Linda sēdēja iepretim Andim uz dīvāna un lūkojās viņā ar nenosakāmu sejas izteiksmi.
- Tu vispār pajautāji kas tas par darbu? – Linda joprojām izklausījās pilnīgi neitrāla, kas Andi uztrauca, jo viņš nespēja izdibināt, ko Linda par to visu domā.
- Darbs ir noliktavās. Alga esot ļoti laba. Tie būtu tikai pāris mēneši un es varētu jūs abas ņemt pie sevis. Man tikai jāiekrāj mazliet naudas un jāatrod mums laba dzīvesvieta. Reinis esot apsolījies palīdzēt. – Andis runāja pa teikumam, klusi un lēnām, it kā taustoties un vērojot katru meitenes mazāko reakciju. Viņa joprojām klusēja. – Es runāšu ar mammu par iespēju jums ar Aritu padzīvot pie viņas, līdz brīdim, kad pārvāksieties pie manis uz Angliju. –
Kādu brīdi valdīja klusums. Linda knibināja nagus un blenza vienā nemainīgā punktā.
- Kā lai es iztieku bez Tevis to laiku? – Linda beidzot ierunājās, joprojām skatoties vienā punktā. Meitenes acis nu jau bija pilnas asaru. – Kā lai es viena tieku galā? – Uz šo jautājumu Andis nezināja atbildi. Viņš zināja, ka Helēna neatteiks palīdzību, tomēr arī viņas iespējas bija ierobežotas. – Bet es arī saprotu, ka tā, kā ir šobrīd, mēs vairs īsti turpināt laikam nevaram. Man nav spēka un es redzu, ka tev arī ne. Arita aug. Šobrīd viņai neko daudz nevajag, bet kā mēs tiksim galā, kad viņai būs jāsāk pirkt apavi, drēbes, jālaiž bērnudārzā, skolā... – meitene nodūra acis. Andis zināja, ka Lindai ir taisnība. Viņš arī zināja, ka šī nemitīgā cīņa ir uzaudzējusi starp viņu un Lindu kaut kādu neizskaidrojamu sienu. Tā, it kā viņi vairs nebūtu mīļotie, bet gan vienkārši sabiedrotie, kas uz maiņām auklē bērnu. Viņi kopš Aritas piedzimšanas nebija bijuši divatā, nemaz nerunājot par kādām izklaidēm vai izbraukumiem. Linda bieži bija mēģinājusi Andi pierunāt lūgt palīdzību Marikai ar Robertu, bet Andis stingri pastāvēja uz savu – viņš par savu ģimeni rūpēsies pats kā nu varēs. Viņš nevarēja iedomāties, ka varētu izciest to pazemojumu iet pie Lindas vecākiem un lūgt naudu vai jebkāda cita veida palīdzību. Marika bija neskaitāmas reizes piedāvājusi Lindai pārvākties kopā ar bērnu atpakaļ uz vecāku mājām, bet Andis šajā plānā neietilpa. Tāpēc Lindas atbilde vienmēr bija kategorisks nē, viņa nepametīs Andi. Andis un Arita bija viņas ģimene.
Andis paskatījās uz gultiņas pusi, kurā aizmigusi mierīgi gulēja viņu mazā meitiņa. Visvairāk Andis baidījās par viņu.
******************************
Oktobris. Laiks ārā bija neaprakstāmi draņķīgs. Ass vējš, izmirkušām koku lapām pilnas peļķes un nepārtraukts lietus. Lidostas auto stāvlaukums bija negaidīti pilns ar transportlīdzekļiem, no kuriem cilvēki kravāja ārā somas un čemodānus. Visapkārt bija dzirdamas cilvēku balsis, bet lietus pakšķēšanas dēļ nebija iespējams izdalīt konkrētus vārdus vai sarunas. Vai varbūt vienkārši Anda prāts bija tik ļoti aizmiglojies, ka visa pasaule šķita kā tāda izplūdusi bilde, kurā šīs balsis bija tikai fona troksnis.
- Viss? Gatavs? Neko neaizmirsi? – Valters uzlika brālim roku uz pleca, it kā viņu atmodinādams. Andis mazliet satrūkās.
- Nē, viss. Viss. – Andis apstiprināja. Valters pamāja ar galvu uz lidostas ēkas pusi, aicinādams doties.
Abi puiši gāja uz priekšu klusēdami. Andis pētīja asfaltu sev zem kājām. Pacelt acis uz augšu nebija spēka. Ienākot lidostas telpās, Linda ar Aritu, Helēna un Marika viņus jau gaidīja tur. Andis kārtoja visas formalitātes pilnīgā autopilotā. Esot pie saviem vārtiem viņš galu galā pat nesaprata kā piereģistrējies lidojumam, kā nodevis bagāžu un kā viņa rokās nonākusi biļete. Līdz reisam bija atlikusi vēl stunda, tāpēc bija vēl mazliet laika, lai atvadītos no visiem. Marika nepārtraukti runāja pa telefonu, staigādama no viena gala uz otru, risinot kaut kādas darba lietas, īpaši nepievēršot uzmanību ne Lindai, ne Andim. Helēna no visiem izskatījās visoptimistiskākā. Viņa bija vienisprātis ar Valteru – šīs pārmaiņas ir uz labu. Viņai nebija ne mazāko šaubu, ka viss izdosies. Andis gribēja, kaut viņam būtu tāda pati pārliecība.
Savukārt Andis pats sēdēja uz aukstajiem, pelēkajiem bleķa krēsliem, blakus viņam Linda, kuru viņš turēja cieši piekļāvis sev klāt, un turpat ratos mazā Arita. Tā viņi sēdēja krietnu brīdi, nepārmīdami ne vārda. Viņi labi apzinājās, ka tās nebūs pāris nedēļas, pat ne mēnesis, bet vismaz pāris mēneši, kamēr viņi atkal varēs būt kopā. Tā doma abus beidza nost. Abu galvās šaudījās miljons jautājumu, uz kuriem ne vienam, ne otram nebija atbilžu. Tomēr atpakaļceļa arī vairs gluži nebija.
- Apsoli man, ka tu par mums neaizmirsīsi, - Linda beidzot starp šņukstiem klusi teica.
Andis saņēma Lindas seju plaukstās un lūkojās viņai tieši acīs, - Nekad nerunā tādas muļķības! Jūs abas esat visa mana pasaule, es nekad mūžā par jums neaizmirsīšu! Es zvanīšu, cik vien bieži varēšu, es strādāšu cik vien vajadzēs, lai es pēc iespējas ātrāk varētu jūs vest pie sevis. Labi? – viņš noskūpstīja meitenei pieri un Linda sāka raudāt. Andis viņu apskāva vēl ciešāk un atkal paslēpa seju meitenes zīdainajos matos, cerēdams, ka tie paslēps viņa paša asaras. Šis viennozīmīgi bija grūtākais, ko Andim līdz šim bija nācies izdarīt – atstāt savu mīļoto meiteni un abu kopīgo meitiņu Latvijā, bet pašam doties prom no valsts, nezinot par to, kāds tam visam būs iznākums un vai tas vispār izrādīsies tā vērts. Vai ieguvums būs lielāks par zaudējumu?
Pirms nogriezties aiz stūra, Andis vēlreiz atskatījās uz pavadīt atbraukušajiem ģimenes locekļiem. Marika joprojām izskatījās vienaldzīga, Helēna bija aplikusi rokas Lindai ap pleciem, bet Linda... Viņas seja bija kā no akmens, pār vaigiem ritēja asaras, bet acis... Lindas acīs valdīja tāda tumsa un tukšums, ka Andi pēkšņi pārņēma sliktas priekšnojautas. Bet pirms viņš bija paspējis pārdomāt, Valters viņu jau vilka uz lidmašīnas pusi...
(04.06.2015) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Jaunā gada vakars klusi
Panācies uz Tavu pusi -
Atver durvis, iekšā sauc,
Lej pa simts un ārā trauc! ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Aktieru spēle
Aktieru spēle.
Dzīve ir teātrī.
Vai teātris dzīvē?
Lomu tik daudz…
Kāds vienmēr grib būt pirmais.
Laurus plūc galvenās lomas..
Bet kā ir dzīvē?
Kurš šeit ir režisors?
Kam...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
|
Autori
