|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | 7. nodaļa - Gaidītais nesagaidītais | | Ievietojis: Bleera |
Komentāri (2)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Andis sarāvās, atvēra acis un piecēlās sēdus gultā, atbalstīdams galvu plaukstā. Strauja elpa un aukstiem sviedriem klāta piere. Kārtējie murgi. Tie bija kļuvuši par tipisku nakts sastāvdaļu. Istaba mēness gaismas pielieta, pavisam gaiša. Varbūt pie vainas pilnmēness? Andis aizvēra aizkarus, cerībā apmuļķot pats sevi, pie visa vainojot spožo, balto Zemes pavadoni.
Kārtējā pusstunda tiks pavadīta bezmērķīgi lūkojoties baltajos griestos ar acīm vaļā, pilnīgā klusumā, tumsā un tukšumā, prātā pārcilājot senas un ne tik senas atmiņas. Kur palika tas laiks, kad viss šķita esam dzīvē nokārtojies? Tas bija laiks, kad viņš bija saticis Lindu. Viņa bija Anda dzīves centrā, galvenā motivācija it visam, ko viņš darīja, pēc kā tiecās, ko vēlējās sasniegt. Viņa bija iemesls tam, kāpēc Andis gribēja būt labāks, sasniegt vairāk, izdarīt vairāk, tikt tālāk. Bet viens nepareizs solis, viena nepamanīta robeža, vienas līdz galam neapdomātas sekas un viss izput.
- Sveika, mammu, - Andis nākamās dienas pēcpusdienā beidzot ir sazvanījis Helēnu.
- Sveiks, dēls. Man joprojām nav nekādu jaunumu, es nezinu, ko lai tev pasaku, - Helēna teica mazliet saraustītā balsī. Varēja nojaust, ka arī viņai pēdējā laikā nav klājies viegli, pārdzīvojot kopā ar dēlu.
- Tad es braucu mājās, - Andis izklausījās pieņēmis galējo lēmumu. Helēna klusēja. Arī viņa vairs neredzēja citu izeju.
Andis gaidīja savu lidmašīnu un rokās grozīja biļeti. Puisi atkal un atkal pārdomāja visus pēdējā pusgada notikumus, lai varbūt beidzot saprastu, kurā momentā viņš ir palaidis garām brīdi, kad bija jārīkojas, nevis akli jātic tam, ka viņi ar Lindu ir nešķirami uz mūžu un, ka pilnīgi nekas to nekad neizmainīs.
* * *
Pirmā nedēļa Anglijā bija vissmagākā. Iemigšana nekad nebija bez asarām. Visu dienu Andis eksistēja tikai tā dēļ vien, lai izdzīvotu līdz vakaram, kad viņš, ieslēdzot Skype, ieraudzīs Lindu un Aritu. Neskatoties uz to, ka šīs virtuālās sarunas pārsvarā pagāja klusējot un mēģinot vienam no otra kaut mazliet noslēpt asaras, pat, ja gribējās kliegt no visa spēka, viņi abi tās gaidīja vairāk par visu. Kad izdevās izveidot sarunu, Andis stāstīja par to, cik grūti iet darbā, cik garas ir darba stundas un cik maz viņš naktīs paspēj pagulēt. Linda stāstīja cik grūti iet skolā, jo mazulis prasa arvien vairāk uzmanības, līdz ar to nekādām mācībām laika neatliek.
Bija pagājis mēnesis, kopš Andis bija devies uz Angliju kopā ar Valteru. Kārtējā drēgnā, apmākusies diena un puisis devās mājup. Kad viņam garām gāja vecāki ar bērniem vai rokās sadevušies pārīši, Andis viņos nolūkojās ar milzu cerībām – ka drīz vien viņam atkal blakus būs Linda un viņi, tāpat kā citi vecāki, stums pa ielu ratiņus. Laiks likās velkamies un it nekas to nepaātrināja. Bija pagājis jau mēnesis, bet kopsavilkumā Anda ienākumi bija stipri mazāki kā bija gaidīts. Uz pusi mazāki. Neilgi pēc Anda mājās pārradās arī Valters. Viņi bija vairāki puiši, gandrīz visi no Latvijas, kas kopā mitinājās nelielā divstāvu namā. Katram bija sava guļamistaba, bet vannasistaba un virtuve kopēja. Sajūta bija gluži kā kopmītnēs, bet Andim nebija iebildumu, ja vien šī dzīve deva cerību jau drīz būt atkal kopā ar savu ģimeni un spēt to apgādāt ar visu nepieciešamo.
- Klau, tu negribētu man paskaidrot, kas tie par smieklīgiem cipariem, ko es ik nedēļu redzu savā bankas kontā? – Andis manāmi aizkaitināts jautāja Valteram.
- Kas ir ar viņiem? – Valters bija neizpratnē.
- Man tev jāskaidro? –
- Nu labi, es zinu, ka tās algas nav gluži tik lielas, kā bija domāts, bet...- Valters nepaspēja pabeigt teikumu.
- Nav gluži tik lielas? Nav gluži tik lielas? Tu saproti, ka es atstāju Latvijā Lindu un savu bērnu, lai brauktu tev līdzi uz šejieni, cerībā, ka tas atrisinās kaut daļu mūsu problēmu? Tu saproti, ko es upurēju? Savu ģimeni, sasodīts! – Andis jau bija diezgan ievērojami paaugstinājis balss toni.
- Nomierinies, sīkais, tas ir tikai pirmais mēnesis, - Valters atmeta, krāmēdams pārtiku ārā no iepirkumu maisiem, - vēlāk būs labāk. Reinis taču par savu algu nesūdzas, -
- Es no sirds ceru, ka tavi un Reiņa solījumi piepildīsies, - Andis nošņāca un izgāja no virtuves, atstājot Valteru vienatnē.
Šī nebija vienīgā tāda saruna brāļu starpā. Tās atkārtojās ikkatru nedēļu, kamēr bija pagājuši jau divi mēneši. Solītie divi mēneši, kuru laikā Andim būtu bijis jāiekārto viss tā, lai Linda ar Aritu varētu pārvākties pie viņa. Puisis rēķināja katru sīkāko naudas vienību, netērējot nekam citam, kā tikai īrei un pieticīgai pārtikai, lai tikai pēc iespējas ātrāk sakrātu nepieciešamos līdzekļus. Tomēr algas pieaugums joprojām bija stipri lēns. Kārtējā baltā lapa, uz kuras puisis rēķināja visus savus ienākumus, izdevumus, iekrāto un zaudēto. Viņš nolika pildspalvu uz galda un bezcerīgi atkrita krēslā. Datora ekrānā parādījās paziņojums, ka Linda ir pieslēgusies. Andis pēkšņi vairs nepavisam negaidīja jau ierasto un pazīstamo zvana signālu. Viņš gluži vienkārši nezināja, ko teikt savai meitenei. Kārtējo attaisnojumu? Kārtējo aizbildinājumu? Vismaz tā izklausījās viss, ko viņš viņai mēģināja skaidrot – pēc attaisnojumiem un aizbildinājumiem.
- Andi? – austiņās atskanēja Andim tik mīļā, maigā un melodiskā Lindas balss.
- Sveika, mīļā, - Andis teica pēc dziļi ievilktas elpas.
- Tu nepavisam neizklausies labi, - Linda konstatēja. Andis sāka ar plaukstām berzēt seju, acis, nezinādams, cik liels ir Lindas pacietības mērs, cik vēl šādus “piedod” viņa izturēs.
- Ļauj minēt, mūsu pārvākšanās pie tevis tik drīz vēl nenotiks...- Linda nopūtās un Andis līdz ar viņu.
- Es braukšu mājās, mīļā. Es vienkārši izgāsos kā veca sēta, ticēdams uz vārda Reinim un Valteram. Es braukšu mājās, es vairs nespēju izturēt būt šķirti no jums abām. Sazin cik vēl ilgi man būs jākrāj, - Andis izklausījās apņēmīgs.
- Es nedomāju, ka pēc visa ieguldītā laika, smagā darba un pēc visām izlietajām asarām tagad būtu īstais laiks padoties. –
- Bet cik ilgi vēl? Man jau ir apnicis ar tiem abiem cīnīties par to jautājumu, kāpēc samaksa nav ne uz pusi tik liela, kā bija solīts. Man ir apnicis tikai datora ekrānā skatīties kā mana meita sāk staigāt. Un man ir apnicis uz Tevi skatīties tikai plakanā monitorā, sasodīts. –
- Tu zini, ka es vairāk par visiem gribu, lai tu brauc mājās. Bet varbūt tomēr vēl pamēģini visu nokārtot? Pats labi atceries, kā mums te gāja, Tu domā, ka tagad būs citādāk? Nebūs... Nepārsteidzies. –
Kādu brīdi abās pusēs valdīja klusums, līdz fonā atskanēja bērna raudas un Linda, aši atvadījusies, atslēdza sarunu, lai dotos pie Aritas. Andis, savukārt, palika sēžam turpat, klusumā, mēģinot izdomāt, kāds būtu pareizākais ceļš.
Laiks gāja uz priekšu, bet Anda ikdienas dzīvē nekas nemainījās. Pamosties, iet uz darbu, pavadīt tur garas divpadsmit stundas, doties atpakaļ mājās, datora ekrānā pavērot Lindu un Aritu, doties gulēt un nākamajā dienā tieši tāpat uz riņķi. Tomēr ikvakara virtuālās sarunas Anda un Lindas starpā sāka mainīties. Linda vairs neraudāja. Andi tas iepriecināja, jo šķita, ka meitene ir pieradusi pie situācijas un spēj tikt galā ar skumjām, veltot enerģiju mazulim. Līdz ar to arī viņam pašam kļuva mazliet vieglāk. Tomēr sarunas ar laiku kļuva arī īsākas. Šķita, ka viņiem vairs nav, par ko runāt. Visi Anda miljons jautājumi par to, ar ko abas meitenes nodarbojas, ko mazā paspējusi samācīties, palika neatbildēti. Tas, savukārt, puisi sāka uztraukt. Tomēr beidzot pie apvāršņa bija parādījies arī saules stars – iknedēļas alga beidzot kļuva arvien lielāka, kas deva Andim arvien lielāku ticību, ka jau pavisam drīz sapnis beidzot kļūs par realitāti. Viņš tikai nesaprata, kāpēc viena lieta iet uz labo pusi, bet otra, pie tam pati svarīgākā – uz pavisam citu un nepavisam ne to labāko pusi.
Katrreiz, kad Andis bija sagatavojies vakarā Lindai beidzot paziņot priecīgos jaunumus par to, ka viņš jau ir sācis meklēt viņu jauno mājokli, meitene tā arī nepieslēdzās. Andis vienmēr to attaisnoja ar nogurumu vai aizņemtību ar bērnu. –Nekas, tas ir tikai uz vēl pavisam neilgu laiku,- puisis sev atkārtoja. Tomēr, kad jau trešo vakaru pēc kārtas Linda tā arī neparādījās virtuālajā vidē, Andis nolēma piezvanīt mammai. Galu galā, Linda ar Aritu dzīvoja pie Helēnas.
Andis lūkojās ārā pa logu uz vēl pēdējām marta sniega kupenām, kas vēl nebija paspējušas nokust.
- Mammu? –
- Sveiks, dēls! Kā tev tur iet, ko? Mēs ar tēvu visu laiku domājam, - Helēna izklausījās noraizējusies
- Nu tu jau zini... Nav viegli, bet izskatās, ka beidzot sāk iet uz labo pusi, es sāku meklēt jauno mājokli, - Andis pasmaidīja
- Nu re, cik labi! Es taču teicu, ka viss nokārtosies, vajag tikai pacietību, es jau Lindiņai to pašu visu laiku saku, -
- Jā, starp citu, mamm... Varbūt tu varētu pasaukt viņu pie telefona uz brīdi? Es gribēju pats viņai paziņot jaunumus, - Andis izklausījās mazliet kā sajūsmināts bērns, kurš gatavojas atklāt sevis sarūpēto pārsteigumu.
- Viņa nav mājās, dēls. Viņa pēdējā laikā vismaz sākusi iziet ārpus mājas un bieži pa vakariem iet pie saviem vecākiem ciemoties. Man šķiet, ka tas nāk viņai par labu, - Helēna mēģināja Andi nomierināt.
- Par labu? Kā viņai Marikas ietekme gan var nākt par labu, - Andis nopūtās, - ja tā turpināsies, nepaspēsim ne acis pamirkšķināt, kad Linda ar Aritu būs jau pārvākušās atpakaļ pie Marikas un Roberta,-
- Nu nevajag tā, dēls. Mums vajadzētu priecāties, ka viņai ar savu māti ir uzlabojušās attiecības, ilgu laiku viņas vispār nesazinājās. Linda tik to vien darīja kā sēdēja mājās un gāja uz skolu, bieži vien pat tik daudz ne, tu jau zini, Arita sāk pamazām staigāt, nepārtraukti jāvaktē, - Helēna pacietīgi skaidroja.
- Sapratu, sapratu. Bet lūdzu, uzmani viņas, sarunāts? Un lūdzu, pagaidām nesaki Lindai neko, es gribu pats viņai pateikt. Varbūt, ka līdz brīdim, kad es ar viņu runāšu, būšu jau atradis mūsu jauno māju –
- Nu protams! Kā teiksi, dēls –
Viņi atvadījās un Andis nolika klausuli. Helēnai vienmēr izdevās Andi nomierināt. Puisis cerēja, ka varbūt kādu dienu arī viņš spēs iemantot tādu iekšējo mieru un pozitīvismu, kāds mājoja viņa mātē.
Nākamajā dienā Andim beidzot izdevās Lindu sazvanīt, tomēr atkal tikai uz īsu brīdi. Katru reizi, kad viņš mēģināja viņai paziņot jaunumus, meitene neviļus nomainīja tēmu, vai arī viņas uzmanību piesaistīja Arita vai arī viņa pēkšņi uzsāka kādu citu tēmu. Gandrīz vai šķita, ka viņa to dara apzināti, tomēr Andis gaiņāja prom to domu no sava prāta. Tās taču būtu vistīrākās muļķības, Linda viņu mīl un nevar sagaidīt, kad varēs būt ar viņu atkal kopā.
Andis tomēr beidzot kādā brīdī saņēmās un noķēra to īso sekundi, kuras laikā iespraukties ar pārsteigumu,
- Mīļā, es atradu mums māju! – Andis gandrīz vai iekliedzās un viņa seju rotāja plats smaids. Linda, turpretī, izskatījās pārāk pārsteigta, lai pat pasmaidītu.
- Tu nejoko? –
- Protams, ka nē! Es ceru, ka tev patiks! Tai ir tikai viens stāvs, toties trīs istabas, vannasistaba, plaša virtuve un neliels dārziņš pagalmā. Tur varēs novietot pat galdu, krēslus un grilu. Varēsim iestādīt kādas puķes vai kokus, ja tu vēlēsies! Tev būs kur izvest Aritu ārā paspēlēties. Tur ir tiešām skaisti! Man vēl nav fotogrāfiju, ko tev aizsūtīt, bet tiklīdz es varēšu, es tev parādīšu! Vai arī, ja gribi, lai tas ir pārsteigums, es varu tev arī nerādīt, - Andis runāja tik ātri, ka knapi paspēja ievilkt gaisu. Biedzot ilgi gaidītais bija pienācis un visas mocības bija atmaksājušās. Andis nespēja noslēpt savu prieku.
- Tas ir lieliski! Emm... Kad tu domā ievākties tur? – Linda pēkšņi atplauka plašā smaidā, bet kaut kas liecināja par to, ka nekāda dižā sajūsma šo smaidu nepavada. Andis apjuka.
- Es... Es pat īsti nezinu. Es laikam varu ievākties jau šajā nedēļas nogalē. Visticamāk, ka tā arī darīšu. Es gribēju tev jautāt cik ilgu laiku tev vajadzētu, lai jūs ar Aritu sagatavotos lidojumam, lai es zinu uz kuru datumu pirkt jums biļetes,- tas no Anda puses izklausījās ne gluži kā jautājums, ne gluži kā apstiprinājums. Viņš pēkšņi sāka tā kā baidīties par Lindas atbildi.
Meitene paņēma klēpī Aritu, un manāmi mēģināja izvairīties no atbildes.
- Man jāpadomā. Varbūt uz mēneša beigām? Es pat nezinu. Es, godīgi sakot, sāku domāt, vai šis ir piemērots laiks, lai mazo pakļautu tādam stresam ar visu to lidošanu un pārvākšanos. Man bail par to, kā viņa pārcietīs lidojumu lidmašīnā, kā uztvers jauno vidi. Viņa tikai nupat kā sāk pamazām celties kājās, vai tā māja vispār ir nodrošināta tā, lai tur varētu ievest tik mazu bērnu?- šādam Lindas jautājumam Andis nebija gatavs. Viņš sāka domāt un atcerēties jaunā mājokļa iekārtojumu, kad pēkšņi aptvēra, ka tas bija novērsis viņa uzmanību no kopējās domas, ko Linda vēlējās ar to pateikt –
- Tu negribi pārvākties...- Andis izdvesa.
- Nē, nē, tas nav tā! Protams, ka es gribu pārvākties! Bet vienkārši ir daudzas lietas, par kurām pirms tam ir jāpadomā, -
- Linda, mums ir bijuši teju astoņi mēneši, lai domātu par visu! Un es esmu par visu padomājis! – Andis bija uztraucies. Vai tiešām tagad, kad beidzot viss varētu nokārtoties, viss sabruks līdz pēdējam? Vai šis viss būs bijis bezjēdzīgi?
- Es nezinu... Es nezinu, es nejūtos gatava tagad pārvākties, - Linda klusi noteica. Viņas pēdējais teikums lika Anda galvai sagriezties. Viņš vairs neko nesaprata. Puisis vienkārši klusi vēroja datora ekrānā savu mazo meitiņu, to, kā viņa smaida un ar savām mazajām rociņām mēģina aptaustīt pilnīgi visu, kas atrodas uz galda. Tajā brīdī, kad viņa paskatījās tieši kamerā, Andim sažņaudzās sirds – viņu skatieni sastapās, bet mazā pat īsti nereaģēja. Kā gan lai viņa reaģētu? Pat, ja viņa saprastu, ka tas tur ekrānā ir viņas tētis, tad bija droši, ka Arita viņu vairs nepazīst un neatceras. Andis pēdējo reizi viņu turēja uz rokām, kad viņai bija tikai divi mēneši. Tagad viņa jau pamazām sāka celties kājās. Bija pagājis pārāk ilgs laiks. Lindai vairs nebija laika runāt un, kad viņa atslēdzās, Andis klusu nočukstēja, - Atā... – un pār viņa vaigu noritēja asara.
* * *
Vēl viens neatbildēts zvans. Vēl viens mēnesis garām. Andis jau labu laiku dzīvoja jaunajā mājā, bet Linda – joprojām Latvijā. Zvani bija kļuvuši arvien retāki, kamēr apsīka pavisam. Lindas telefonā nu jau, šķiet, bija sakrājusies vesela kaudze neatbildēto Anda zvanu. Tiklīdz Anda telefons beidzot iezvanījās, viņš pielēca kājās, bet ekrānā mirgoja “Mamma”.
- Mammu? – Andis ierunājās
- Andi! – Helēnas balss tonis Andi satrauca.
- Kas noticis? –
- Es jau vairākas dienas mēģināju saņemties Tev piezvanīt, bet negribēju tevi traucēt, man šķita, ka es tikšu pati galā, bet nekādi,-
Anda sirds apmeta kūleni.
- Linda pārvācās dzīvot pie saviem vecākiem, - Helēnai aizlūza balss, - es mēģināju visādi ar viņu runāt, bet Marika atbrauca viņai pakaļ, palīdzēja savākt mantas un nekādus paskaidrojumus nesniedza. Pateica tik vien to, ka Linda atgriežas pie savas ģimenes, kur viņai pienākas būt un, lai mēs nemēģinām šo lēmumu mainīt, jo tas neizdošoties. Teica arī, lai Tu nemēģini ar Lindu vairs kontaktēties. Es zvanīju viņiem, gāju pat pie viņiem uz mājām, bet klausules viņi neceļ un durvis vaļā arī never,- Helēna vairs nespēja parunāt.
Andis klusēja. Viņš jau bija sažņaudzis telefonu rokā tā, ka pirkstu gali bija kļuvuši balti.
- Lai Marika pat necer, - Andis nošņāca un nometa klausuli. Visu atlikušo vakaru viņš neskaitāmas reizes nenoguris zvanīja gan uz Lindas numuru, gan Marikas, gan Roberta, bet atbildi tā arī nesagaidīja. Puisis atkrita gultā un iekrita miegā, neizlaidis telefonu no rokām.
* * *
Te nu viņš sēdēja. Lidostā. Ar somu un biļeti rokās. Kārtējo reizi pārdomājis visus pēdējo deviņu mēnešu notikumus un nespēja atrast vainu nekur citur kā tikai tajā, ka viņš bija nodevis savu mīļoto meiteni, pametis viņu ar abu nupat kā dzimušo bērnu un devies uz citu valsti, cerībā nodrošināt viņām abām labāku dzīvi, nenojausdams, ka pieļauj vislielāko kļūdu. Viņš taču to visu darīja tikai un vienīgi tāpēc, lai varētu Lindai ar Aritu nodrošināt pienācīgu dzīvi. Lai beidzot vairs nejustos kā tāds lupata. Kā tas varēja tā izvērsties? Viņi taču bija nešķirami, nekas nekad nebija spējis nostāties pret viņiem. Bet tagad viss bija izjucis pats no sevis un Andis pat nesaprata kā un kāpēc nonāca līdz tam, ka Linda un viņu kopīgā meita bija pagaisušas no viņa dzīves bez jebkādiem paskaidrojumiem, bez jebkādām iespējām kaut ko vērst par labu.
Andis ieslīga lidmašīnas krēslā, atbalstījis pieri pret vēso loga stiklu un aizvēra acis. Cerībā, ka varbūt, atverot acis, viņš vienkārši pamodīsies no kārtējā murga.
(05.06.2015) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Jaunā gada vakars klusi
Panācies uz Tavu pusi -
Atver durvis, iekšā sauc,
Lej pa simts un ārā trauc! ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Aktieru spēle
Aktieru spēle.
Dzīve ir teātrī.
Vai teātris dzīvē?
Lomu tik daudz…
Kāds vienmēr grib būt pirmais.
Laurus plūc galvenās lomas..
Bet kā ir dzīvē?
Kurš šeit ir režisors?
Kam...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
|
Autori
