|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | 8. nodaļa - Cīņa ar vējdzirnavām | | Ievietojis: Bleera |
Komentāri (1)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Aprīlis nāca ar pavasara smaržām. Trīs stundu garais brauciens no Rīgas uz mājām šķita velkamies mūžību. Vietām pļavās un grāvjos vēl spīdēja balts sniegs, atgādinot par neseno cīruļputeni. Andis, atspiedis pieri pret vēso loga stiklu, blenza tālumā. Neskatoties uz to, ka viņš vēlējās pēc iespējas ātrāk nonākt galā, lai mēģinātu kaut kā vērst par labu traģēdiju, kurā viņš bija nonācis, puisis tomēr izbaudīja vēl pēdējos brīžus, kad viss bija mierīgi. Izbaudīja klusumu pirms vētras. Jo galu galā – ko viņš uzzinās un ko atradīs, kad būs nonācis galā, varēja pilnībā apgriezt visu viņa dzīvi kājām gaisā.
Pazīstamās ielas, kas veda no autoostas līdz mājām šķita pavisam svešādas, lai gan nekas pat īsti nebija mainījies. Tie paši žogi ap privātmājām, tie paši vecie elektrības stabi, sētās rejošie suņi, laika zoba izgrauztais asfalts un bruģis, pa kuru bērnībā skrienot, bērni nereti bija izmežģījuši potītes. Andis apstājās mājas priekšā un kādu brīdī vēroja dzīvokļa tumšos logus. Puisis nezināja, vai saņemsies iet iekšā. Tur viss drošvien joprojām bija tieši tā, kā Linda to bija atstājusi. Vai viņš bija gatavs sajust viņas smaržu, savā prātā izdzirdēt mazuļa smieklus atskanam starp mazo istabu sienām, atrast kādu zemē nomestu rotaļlietu, kas atgādinātu par viņa meitiņu... Andis jutās tā, it kā viss jau būtu zaudēts. Tā it kā vēl vakar viņam bija ģimene, kuras šodien vairs nav. Puisis gaiņāja prom tumšās domas no prāta un atgādināja sev, ka ir atbraucis tieši tādēļ, lai atgūtu savas meitenes. Tomēr iekšā ieiet viņš tā arī nesaņēmās. Viņš turpināja iet uz priekšu, mātes mājas virzienā, ik pa brīdim atskatoties logā, pie kura Linda mēdza stāvēt, turot rokās Aritu, iluzorā un muļķīgā cerībā, ka varbūt viņas pēkšņi tur parādīsies.
Kad Andis ienāca mātes mājā, tā kā vienmēr smaržoja pēc svaigi gatavota ēdiena. Helēna, izdzirdējusi Andi ienākam, iznāca gaitenī un uz brīdi viņi vienkārši stāvēja tur, lūkodamies viens uz otru ar skumju pilniem skatieniem, tā, it kā Helēna teiktu: “Man žēl, ka es tev nevaru palīdzēt, dēls”, un it kā Andis atbildētu: “Es zinu, mammu, neviens nevar palīdzēt”. Andis nometa zemē somu, piegāja pie mātes, apskāva viņu, paslēpa seju viņas matos un pār puiša vaigiem sāka ritēt asaras. Helēna, apskāvusi par sevi krietni garāko dēlu, skatījās griestos, asaru pilnām acīm un lūdzās kaut kam augstāk stāvošam, lai palīdz viņas dēlam atgūt savu ģimeni. Viņiem nemanot, viņus apskāva vēl viens roku pāris. Andis atpazina savas mazās māsas trauslās rokas, bet nespēja atvērt acis, lai uz viņu paskatītos.
- Andi, tev jāiet viņas sameklēt... – Lolita nočukstēja, un Andis beidzot pacēla galvu.
- Es zinu, - puisim aizlūza balss, - es iešu tagad. Man vairs nav laika, man jau sen vajadzēja būt pie viņām,- Andis noteica un, pagriezies uz durvju pusi, it kā pats sev noteica, - Sasodīts, man nekad nevajadzēja vispār braukt prom, tad nebūtu bijis tagad jāmeklē...-
Viss ceļš līdz Lindas mājai pagāja kā miglā, Andis spēra vienu soli pēc otra, nodūris skatienu uz saviem pirkstgaliem, līdz beidzot parādījās pazīstamā māja. Tumšbrūnais dēļu nožogojums ap sētu neļāva īsti saskatīt, kas notiek pagalmā, tomēr trīsstāvīgā, baltā māja ar milzīgajiem logiem nebija nepamanāma. Andis satvēra vārtiņu auksto rokturi un iegāja pagalmā. Māja likās kā pamesta. Vēl nesalapojušie koki viegli šūpojās vējā un līdz ar tiem novārtā atstātās šūpoles iepretim mājai, kurās Andis bija tik bieži šūpinājis Lindu, bezrūpīgi smejoties un priecājoties vēl pirms visa, kas bija noticis. Pirms Aritas, pirms kopīgā dzīvokļa, pirms viņa aizlidošanas. Kad vienīgā viņu problēma bija Marikas nepatika pret Andi. Flīzētās kāpnes, kas veda augšup uz divdaļīgajām, platajām, stiklotajām mājas ieejas durvīm joprojām bija slidenas no kūstošā sniega paliekām. Andis nospieda durvju zvana pogu un sajuta sirdi sākam dauzīties divreiz ātrāk. Kad labu brīdi neviens pie durvīm tā arī nepienāca, viņš turpināja zvanīt un ik pa brīdim mēģināja kaut ko saskatīt aiz durvju stiklojuma, lai saprastu, vai mājā kāds vispār ir. Tomēr viss šķita esam pilnīgi tumšs, tukšs un kluss. Puisis pagriezās ar muguru pret durvīm un pārlaida skatienu pagalmam. Kur gan viņi visi varētu būt? Kāpēc mājās neviena nav? Kāpēc nav tieši tagad, kad visvairāk vajadzēja? Andis mēģināja zvanīt gan Lindai, gan Marikai, gan Robertam, tomēr neviens zvans tā arī atbildēts netika.
Andis devās uz Lindas māju atkal un atkal, no rīta, pa dienu, vakarā, ar domu, ka kādā brīdī taču kādam ir jābūt mājās, tomēr nesekmīgi. Likās, ka viņi visi būtu izgaisuši bez vēsts. Arī Lindas draudzenes vai nu nezināja neko par to, kur viņu atrast vai arī sekoja Lindas vecāku piemēram un uz telefona zvaniem neatbildēja. Andis sāka zaudēt pēdējās cerības. Tomēr viņš zināja, ka kādu dienu taču viņiem ir jāatgriežas un viņš turpinās nākt tik ilgi, cik vien vajadzēs.
Bija pagājušas jau pāris nedēļas, tomēr no Lindas un Aritas joprojām nebija ne miņas. Andis bieži vien vienkārši klīda pa ielām, cerībā, ka kaut kur viņas pamanīs. Katra reize, kad kāda gaišmataina meitene ar bērnu ratiņiem izrādījās pavisam sveša, Andis arvien vairāk zaudēja cerību. Ejot pa vienu no nomaļajām pilsētas ielām, kārtējo reizi viņš tālumā pamanīja meitenes stāvu ar gariem, gaišiem matiem un stumjot bērnu ratiņus, tomēr tā nevarēja būt Linda, jo blakus viņai gāja kāds puisis, pavisam cieši klāt. Andim atmiņā uzausa viņu kopīgās pastaigas, kad gluži šādi pat viņš bija gājis ar savu meiteni un viņu kopīgo bērnu. Puisis nodūra galvu un turpināja iet, bet pretīmnācēji arvien tuvojās. Anda skats likās aizmiglojies, bet pretīm nākošās meitenes seja sāka šķist pazīstama. Viņa acu priekšā pazibēja pirmais vakars, kad viņš bija iepazinies ar Lindu. Gaišās matu lokas, šūpojamies pār pleciem, tumši zilās acis un garās, melnās skropstas... Smalki veidotās lūpas un izteiksmīgie vaigu kauli... Pēkšņi ilūzija sāka veidoties par realitāti un Andis vairs nesaprata, vai prāts mēģina viņu izmuļķot, vai tā patiešām bija Linda, kas nāca viņam pretīm. Tikai Lindas dzidrie smiekli puisi atmodināja. Tā bija viņa. Tā bija viņa un tā bija viņu meita tur, ratiņos. Un tas bija... Kas tas par džeku viņai blakus? Kas viņš ir? Kāpēc viņš iet viņai tik tuvu? Kāpēc viņš aplicis vienu roku viņai ap vidukli, bet otru uz ratiņu roktura? Andis vairs nesaprata pilnīgi neko un paātrināja gaitu, bet Linda pēkšņi pamanīja Anda seju. Viņa apstājās un blakus ejošais puisis skatījās uz viņu neizpratnē. Arī Andis apstājās. Viņi bija vien pāris metrus viens no otra.
- Tu... esi... atpakaļ? – Linda izdvesa lēni, it kā nespējot noticēt un ar tādu balss intonāciju, kas vēstīja, ka viņai nav ne mazākās nojausmas, ko citu gan šajā brīdī teikt. Anda skatiens pārmetās no Lindas uz viņai blakus stāvošo puisi.
- Kas tu tāds esi un ko tu pie velna dari ar manu draudzeni un manu meitu? – Andis nošņāca caur zobiem.
Puisis iesmējās, - Kāda tev daļa? Tu labāk pasaki, kas tu esi un ko tu, pie velna, gribi? –
Andis paspēra vairākus soļus uz nepazīstamā svešinieka pusi, bet Linda pēkšņi nostājās savam pavadonim priekšā, - Andi, mums vajag kaut kur mierīgi parunāt, bet pagaidām liecies mierā, labi? –
Andim Lindas teiktais bija kā auksts ūdens pār galvu.
- Tu... Tu esi ar viņu kopā tagad? – Andis neticīgi iesaucās, bet pārējie klusēja. – Tu esi ar viņu tagad? Un tu ļausi viņam audzināt mūsu bērnu? –
Linda pat nespēja neko atbildēt, kad viņas jaunais pielūdzējs pēkšņi pienāca Andim pavisam tuvu un stingrā balsī teica, - Viņas vairs nav tava darīšana, liec viņas mierā –
Andis nepamanīja, kurā brīdī viņi abi atradās zemē un Andis tikai atvēzējās un sita, atvēzējās un sita. Viss likās notiekam palēninājumā. Kaut kur fonā viņš dzirdēja Lindas kliegšanu un bērna raudas, bet viņš nespēja apstāties. Puiša asinis vārījās. Tā bija viņa meitene! Viņa meita! Viņa ģimene! Vienīgais, par ko viņš bija gatavs atdot savu dzīvību un tagad šis te iedomājās, ka var to aizskart un vēl trakāk – piesavināties pavisam? Andis juta sava sāncenša pretestību samazināmies, - Nu? Tev bija spēka pievākt manu draudzeni un manu bērnu, bet tagad nav spēka atbildēt par savu rīcību? – Andis turpināja belzt svešiniekam visur, kur pagadās, līdz, kā sniegu uz galvas dabūjis, saprata, ka viņa boksa maiss nav tālu no bezsamaņas.
Pēkšņi viņš Andi vairs neinteresēja, Lindas kliegšana šķita mazsvarīga, tāpat arī visi pārējie apkārtējie trokšņi, ieskaitot automašīnas un citu cilvēku balsis, visam haosam cauri izspraucās tikai smalka balstiņa. Dzirda kā nupat kā sasalis ledus. Baiļu pilna un izmisīga. Andis piecēlās un pagriezās pret ratiņiem. Aritas acis bija pilnas asaru, vaidziņi sārti un slapji no raudāšanas un meitenīte lūkojās uz Andi lielām acīm, it kā mēģinādama jautāt kas notiek. Linda nometās ceļos pie sava jaunā drauga, bet Andis lēnām un uzmanīgi izņēma meitenīti no ratiņiem. Viņš apskāva bērnu, piespieda savu seju viņas sejai, glāstīja Aritas muguriņu un čukstēja, - Es tevi tik ļoti mīlu, neraudi, lūdzu, man tevis ļoti pietrūka, es neļaušu nevienam tevi man atņemt, viss būs labi, mīlulīt, -. Arita pārstāja raudāt un lūkojās Anda acīs ar nenosakāmu sejas izteiksmi. Andis nezināja, vai meita vispār viņu vēl atceras, tomēr šķita, ka saikne starp viņiem tā arī nebija zudusi. Viņa lūkojās tēta acīs tieši tāpat kā visos tajos vakaros, kad viņš, pārnācis mājās no darba, palaida Lindu uz skolu un Aritu rokās paņēmis, apsēdās lielajā, mīkstajā atpūtas krēslā, lai pavadītu pāris mirkļus ar savu meitu divatā, mierā un klusumā. Pasaule šķita neeksistējam. Tikai viņš un viņa meitiņa. Laiks šķita stāvam uz vietas. Andim nebija ne jausmas, kas tālāk notiks. Bet šis mirklis nozīmēja visu. Tomēr šis mirklis tika pārtraukts, kad kādas svešas rokas saņēma Aritu un mēģināja viņu paņemt no Anda ciešā tvēriena. Tas bija Roberts. Andis nebija pamanījis, pa kuru laiku Linda bija sazvanījusi savus vecākus un pa kuru laiku Marika ar Robertu bija ieradušies. Anda tvēriens pēkšņi kļuva ciešāks, - Tā ir mana meita, - Andis, zobus sakodis ieskatījās tieši Robertam acīs, liekot saprast, ka viņš bērnu neatdos.
- Andi, mēs parunāsim mierīgā garā, kad visi būs nomierinājušies, lūdzu atdod bērnu - , Roberts teica mierīgā, bet stingrā balss tonī. Arita atsāka raudāt, kas Andi manāmi izsita no sliedēm un viņš meitenīti atlaida. Roberts tūlīt atdeva Aritu Marikas rokās, viņas iekāpa mašīnā un viņiem sekoja arī Linda un piekautais jauneklis. Andis stāvēja, nesaprazdams, kas notiek, vai tā vispār ir realitāte vai ļauns murgs. Roberts pamāja Marikai, kas bija pie stūres un gaišais šampānieša krāsas Volvo aizbrauca, atstājot Andi ar Robertu uz ielas divatā.
- Nāc, iesim atrast kādu vietu, kur mierīgi aprunāties -, Roberts noteica, uzlicis Andim roku uz pleca.
Andis sekoja Robertam, pat neuzmezdams aci tam, kurp viņi dodas. Vienīgais, kas viņa prātā šobrīd figurēja bija Aritas acis. Tās acis, kurās bija daļa viņa paša un, kuru dēļ viņš darītu jebko. Viņi nonāca kādā nomaļā kafejnīcā un apsēdās pie galdiņa, kas bija visvairāk prom no visu pārējo acīm un ausīm. Andis ieslīga krēslā un tukšu skatienu blenza uz sāls un piparu trauciņiem, kamēr Roberta skatiens bija pavisam stingrs un noteikts.
- Es jau labu laiku esmu domājis, ko es tev teikšu, kad šī situācija pienāks, bet šobrīd tas viss ir izlidojis no galvas, - Roberts teica. – Es zinu, kādu apstākļu vadīts tu devies prom. Es zinu arī, ka Lindai bija jādodas pie Tevis un es zinu, ka viņa to gribēja. –
Andis pēc pēdējiem Roberta vārdiem caur asarām iesmējās, - Jā, es redzu, cik ļoti viņa to gribēja. Gribēja tik ļoti, ka nonāca cita džeka rokās, - Andis nopurināja galvu un sakoda zobus.
- Andi, tev jāsaprot viena lieta – Linda ir augusi pavisam atšķirīgos apstākļos, nekā tu. Es zinu, kas jūs abus vienoja un esmu pilnīgi pārliecināts, ka viņa tevi mīlēja tik pat stipri, cik tu viņu. Tomēr, redzi, ne vienmēr ar mīlestību pietiek, - Roberts noteica un Andis palūkojās uz viņu ar neizpratni.
Roberts turpināja, - Linda ir augusi diezgan priviliģētos apstākļos, ar spožiem nākotnes plāniem, viņa nekad nav pazinusi vārdu “nē”, nekad nav zinājusi, ko nozīmē kaut ko nedabūt. –
Andis pārtrauca Robertu pusvārdā, - Tas nozīmē to, ka būtībā es pats esmu vainīgs, jo nespēju nodrošināt viņai pārtikušu dzīvi,- kas vairāk izklausījās pēc secinājuma, nevis jautājuma.
- Nebūt ne. Tici vai ne, es zinu kā ir cīnīties par katru monētu, es uzaugu apstākļos ne labākos par tavējiem, - Andi šis fakts izbrīnīja. Neko tādu par Robertu viņš nebija zinājis.
- Linda ir savas mātes kopija. Marika mūsu jaunībā arī bija no pārtikušas ģimenes, kamēr es varēju tik vien kā cerēt, ka viņa atcerēsies manu vārdu. Es cīnījos kā negudrs, lai sasniegtu tādu līmeni, kurā viņa redzētu mani sev cienīgu esam. Tikai tad, kad es varēju viņai nodrošināt visu to, pie kā viņa bija pieradusi, tikai tad es kļuvu viņas uzmanības vērts –
- Bet Lindai nauda nekad nav bijusi svarīga, viņa taču atnāca dzīvot ar mani,- Andis Robertu pārtrauca.
- Ļauj man pabeigt,- Roberts lūdza. Uz dažām sekundēm iestājās klusums.
- Marika ir mana sieva, esmu pavadījis lielāko daļu savas dzīves ar viņu, tomēr mani nekad nepamet doma, ka viņa ir ar mani kopā tikai tā visa dēļ, ko es viņai spēju dot materiāli un finansiāli, - Roberta balss pieklusa. – Tādu, kāds es biju tolaik, bez naudas, mājas un mašīnas, viņai nevajadzēja. Es esmu šādu dzīvi sev izveidojis, es par katru cenu gribēju sev skaistu, sabiedrībā atzītu sievieti, neskatoties ne uz ko, pat, ja man nāktos mainīt to, kas dziļi savā būtībā esmu un šodien man ir jāsadzīvo ar savas izvēles sekām. Ja man būtu jāizvēlas šodien, es pieļauju, ka es būtu izdarījis citādas izvēles, tomēr tādas iespējas man vairs nav. Linda nekad nebija tik iedomīga un mantkārīga kā citas viņas vienaudzes no mūsu aprindām, tomēr viņa aug un augot kļūst arvien līdzīgāka savai mātei. –
- Tātad tas džeks ir bagātnieks, - jau atkal Anda teikums skanēja kā apstiprinājums, nevis jautājums un Roberts pamāja ar galvu.
- Andi, goda vārds, es tevi spēju saprast. Tu Lindu mīli un jums ir kopīgs bērns un tici man, es to viņai esmu atgādinājis simtiem reižu. Bet manas rokas ir nolaidušās. Dāvis viņu apber ar dārgām dāvanām, ved viņu uz visdažādākajām vietām un izklaidēm... – Roberts centās runāt uzmanīgi, - un Lindai tas viss patīk – viņš nopūtās un nodūra galvu. – Un es esmu bezspēcīgs. Jo arī Marika ir ieguldījusi pietiekami lielu devu darba, lai pārliecinātu Lindu, ka tas viņai ir vislabākais.
-Dāvis...- Anda žoklis saspringa un viņš pat nepamanīja, kā jau tā piepampušās rokas no jauna savilkās dūrēs.
- Es neteikšu, ka es daudz ko zinu par to puisi. Es labprātāk redzētu savai meitai blakus tevi, bet es pret viņiem visiem trijiem esmu bezspēcīgs, - Roberts izklausījās izmisis, - neviens no viņiem manī neklausās jau sen...-
- Bet kā tad ar manu meitu? MANU meitu?- Andis uzsvēra, šņākdams caur zobiem, - ko tu darītu, ja kāds pēkšņi atnāktu un pateiktu tev, ka tu vairs neesi Lindas tēvs un tagad viņu audzinās svešs vīrietis? – Andis nespēja noturēties.
Roberts klusēja. Viņš ļoti labi saprata Andi, tomēr viņam nebija atbildes. Andis no jauna ieslīga dziļāk krēslā un skatījās ārā pa logu kaut kur tālumā. Ja vien viņš varētu aizbēgt no šī visa...
- Es esmu neskaitāmas reizes licis Lindai saprast, ka viņai ir jāizdomā, kā viņa nodrošinās to, lai tu vari piedalīties Aritas dzīvē un būt viņas tēvs, bet viņa nav pierunājama. Marika turpina potēt viņai galvā, ka tu viņas pameti, ka tas bija tavs vienpersoniskais lēmums un, ka viņai nav jāļauj tev tikties ar bērnu, ja reiz tu pats aizbrauci uz tik ilgu laiku –
- Pametu? Vienpersonisks lēmums? – Andis gandrīz iebļāvās, bet tūlīt pat apklusa, jo saprata, ka ir pat bezjēdzīgi ko atbildēt uz tik dumjiem apmelojumiem,
- Es zinu, ka tā nebija, es to visu stāstu ļoti labi zinu, Linda man to visu stāstīja tajā pašā laikā, kad tas notika un es zinu, ka viņa nemeloja. Tolaik viņa vienkārši bija... Pavisam citādāka... Es pats savu meitu vairs nepazīstu, goda vārds, - Roberta balss aizlūza un Andis pirmoreiz tiešām pamanīja, cik patiesībā Roberts pārdzīvo.
- Man ir vienalga. Ja Linda ir izvēlējusies to..., - Andis ieturēja mazu pauzi, - to Dāvi, tad es viņu neturēšu, - nu jau puisis izklausījās dusmīgs, - tomēr es nepieļaušu, ka man tiek atņemta mana meita! - Andis piecēlās un līdz ar viņu arī Roberts.
- Man žēl, ka es tev nespēju palīdzēt... – Roberts teica.
- Jā... Man arī... – Andis pamāja ar galvu un devās prom.
*****
Viss bija pilnīgi nepierasti. Jaunais darbs Andim nesagādāja nekādu prieku, viņš to darīja tikai tādēļ, lai pelnītu iztiku, nekam citam. Maz kam vairs bija jēga. Mēneši gāja uz priekšu, ar Lindu viņš tā arī vairs nebija varējis sazināties, visi Lindas mājas apmeklējumi beidzās ar kārtējo vilšanos, jo durvis atvērtas netika, Marika periodiski atgādināja Andim, lai liek viņus mierā un, ka bērnu viņš neredzēs un arī Roberts tā arī nespēja palīdzēt.
Visa vasara Andim pagāja nemitīgos mēģinājumos ieraudzīt Aritu un pavadīt ar viņu kaut brīdi laika. Lindas nodarītais Andi bija salauzis. Tas bija viņu izmainījis. Puisim bija sajūta, ka viņš vairs nejūt neko un ne pret vienu. Izņemot Aritu. Viņš dažbrīd domāja – ja nebūtu Aritas, iespējams viņš par Lindu pārdzīvotu daudz trakāk. Pirmās nedēļas pēc tam, kad viņš bija ieraudzījis Lindu kopā ar Dāvi, Andis pavadīja izmisumā. Tā bija pirmā meitene, ko viņš bija iemīlējis. Pirmā meitene, kas lika viņam noticēt visam labajam un skaistajam. Viņa Andim nozīmēja visu pasauli. Un ieraudzījis to, ka Linda nu vairs nepieder viņam, kāda maza daļa viņā iekšā nomira. Tomēr Arita bija. Un tieši viņa bija tas, kas novirzīja visas Anda domas savā virzienā. Viss, ko viņš vairs gribēja, bija būt blakus savam bērnam. Nekas cits tā nesāpēja.
******
Zemi jau klāja pirmais sniegs un lidostas autostāvvieta bija diezgan tukša. Cik gan ir tādu, kas dodas tūrisma braucienos ziemā? Tomēr Andim šis nebija tūrisma brauciens.
- Tu atkal lidinies kaut kur tālumā, - Lolita nostājās brālim blakus. Meitene bija pastiepusies vēl sprīdi garāka un pusgarais, gaišais mētelītis viņas stāvu likās padarām vēl garāku.
- Nē, es... Es tepat, - Andis it kā atmodies, aizvēra automašīnas bagāžas nodalījuma vāku un iebāza rokas kabatās.
- Nu ko... Tad jau laikam veiksmīgu lidojumu, - Kaspars saberzēja nosalušās plaukstas vienu pret otru. Viņš zināja, ka šoreiz tā vairs nebija salīdzinoši tuvā Anglija, uz kuru labākais draugs lido. Līdz ar to – iespējams, ka tagad paies ļoti ilgs laiks, līdz viņi atkal redzēsies. Andis pamāja ar galvu. Lolita apskāva brāli un puisis juta, kā meitenes pleci cilājas – viņa nebija no skaļajām raudātājām, bet Andis atpazina, ja māsa šņukstēja.
- Būs jau labi, sīkā, es nelidoju uz visiem laikiem... – Andis noteica, kaut gan patiesībā cerēja, ka vairs nekad neatgriezīsies ne tuvumā jebkurai no vietām, kas viņam atgādināja par zaudēto ģimeni.
Lolita iekāpa mašīnā, bet Kaspars pienāca draugam tuvāk.
- Tu esi pārliecināts, ka tā ir pareizā rīcība? Atkal bēgt prom? Varbūt tomēr vēl ir kāds veids kā viņas atgūt? – Kaspars jautāja pats neticēdams, ka atbilde varētu būt apstiprinoša. Viņš vienkārši saprata, ka Andis var arī vairs neatgriezties.
- Es astoņus mēnešus darīju visu iespējamo... Tas viss ir zaudēts. Viss. Viss ir pazaudēts. – Andis teica, ar purngalu bīdīdams šurpu turpu sasaluša sniega gabalu, - un tagad es vienkārši gribu aizlidot un sākt visu no jauna. Nepienāks tāda diena, kad es neatcerēšos to, kā bija būt kopā ar Lindu. Vai to, ka man ir bērns, kuru man neļauj satikt. Bet varbūt tomēr man ir cerība sākt jaunu dzīvi bez viņām. Ar neko citu kā tikai atmiņām –
Kaspars zināja, ka citu variantu īsti nebija. Viņš bija noraudzījies, kā viņa labākais draugs vairāk kā pusgadu no vietas cīnījās pēdējiem spēkiem, lai tikai viņam tiktu atļauts pabūt kopā ar Aritu, bet veltīgi. Tas viss bija paņēmis pēdējos Anda spēkus un Kaspars vienkārši gribēja redzēt draugu atkopjamies un turpinām dzīvot.
Andis pagriezās, lai vēlreiz pamātu Lolitai un Kasparam un tad devās uz lidostas ieejas pusi.
Kā jau iepriekšējo reizi aizlidojot, laiks kopš ieiešanas lidostā līdz brīdim, kad viņš sēdēja gaidot, kad sāksies iekāpšana lidmašīnā, pagāja kā miglā.
Andis sēdēja uz viena no pelēkajiem metāla lidostas krēsliem ar rokas čemodānu pie kājām un rokās grozīja savu pasi un lidmašīnas biļeti. Mazais papīra gabals viņa rokās šobrīd ietvēra sevī tik daudz ko. Tas sevī ietvēra gan visas atmiņas, gan arī visas cerības par nākotni. Andis zināja, ka, izkāpjot no lidmašīnas, viņš mazo papīra gabalu nekavējoties izmetīs, it kā atbrīvojoties no visām sāpīgajām atmiņām. Tomēr šobrīd viņš uz to skatījās kā uz savu lielāko un vienīgo cerību par nākotni. Par nākotni, kurā sāpēs mazāk, kurā būs jaunas atmiņas, jauni cilvēki, jauna pasaule. Rīga – Ņujorka. Tāls ceļš priekšā bija gaidāms. Bet Andis šo ceļu gaidīja ar lielām cerībām par to, ka tas varētu būt vienīgais, kas varētu viņu glābt.
Andis zināja, ka sekos kas jauns. Bet, to, cik ļoti šis viens it kā nenozīmīgais lidojums, ietekmēs visu viņa pasauli, viņš tobrīd pat nenojauta...
(26.01.2016) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Sonakt visgaraakaa nakts,
Jaataisa dzimumakts.
Nav aktam jaaraksta pakts,
Gribu un daros kaa traks. ...
|
|
|
|
Dažas patiesības par “OPEL”
Dažas patiesības par “OPEL”
1.Kāpēc Opel ir apsildāms aizmugurējais stikls ?
Lai sasildītu jūsu rokas, kad stumsiet automobili.
2.Kā panākt, lai Opel ieskrienas no 0 līdz 100 km/h 10...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Aša, tomēr mīļa dāvaniņa
Mēs daram tā un saņēmēji parasti priecājas. Ja laikus nav iegādāta dāvaniņa, tad aicinu savu 5 gadīgo meitu palīgā. No parastas lapas salokam, salīmējam aploksnīti un viņa to pēc savas...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
|
Autori
