X

Feini!
Reklāma

 
LITERATŪRA
Neizdotās grāmatas
Humors un satīra
Dzeja
Īsrindes
Pasakas
Proza
Stāsti
Raksti
Neklasificēta jaunrade Valters Bergs
MĀKSLA
IZKLAIDE
INTERESANTI
Autori
Arhīvs
Feini! čats (online - )
Aktualitāšu arhīvs
Feini! iesaka apmeklēt
 
 
 
     

LITERATŪRA

skatīt visu
Autori | Blēra | Neizdotās grāmatas | Andis |
9. nodaļa - Atgriešanās
  
Ievietojis: Bleera |
Komentāri (1)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija


Dzīve Amerikā ritēja pilnā sparā. Tikai brīžiem Andim šķita, ka viņš stāv uz vietas, kamēr visa pārējā pilsēta skrien uz priekšu gaismas ātrumā. Bet savā ziņā viņš pat jutās gandrīz kā mājās. Jo neskatoties uz to, ka puisis nu atradās ne tik vien kā citā valstī, bet pat citā kontinentā, viņš joprojām strādāja darbus, par ko nevienam gluži lielīties nevarēja, pat, ja atalgojums bija labs, dzīvoja kopā ar Valteru mazā, pabriesmīgā Ņujorkas rajonā esošā dzīvoklī, kas ne par matu nebija labāks par vietu, kurā viņi ar Lindu bija dzīvojuši un joprojām Andis krāja katru monētu, lai pēc tam varētu izdomāt, ko ar sakrāto darīt. Viņam vēl nebija ne jausmas. Varbūt beidzot iegūt izglītību? Varbūt nopirkt nelielu mājiņu un palikt tur pavisam, pat nedomājot par atgriešanos? Varbūt vienkārši aizbraukt ilgā, ilgā ceļojumā? Mērķa šiem iekrājumiem Andim vēl nebija. Bet viņš zināja, ka tam bija jābūt kam tik lielam un tik nozīmīgam, kas spētu likt viņam pārstāt ilgoties pēc Lindas un Aritas. Kam tādam, kas izmaina viņu pašu.

Gāja dienas, nedēļas, mēneši. Viņi abi ar Valteru smagi strādāja vairākos darbos, brīžiem guļot vien dažas stundas naktī, bet Andim tas nāca par labu. Bieži viņš pieķēra sevi pie domas, ka negrib doties mājās, jo tad, pirms gulētiešanas, kad dienas skrējiens būs galā, viss būs tumšs, kluss un mierīgs, viņa paša domas un atmiņas viņu atkal grauzīs un grauzīs no iekšpuses kā tāda izsalkusi žurka. Darbs bija vieta, kur nebija laika ļaut atmiņām un domām sevi grauzt. Tāpēc Andis strādāja cik vien viņam atļāva un cik pietika spēka. Lai atnākot mājās viņš būtu tik ļoti bez spēka, ka iekristu gultā un tajā pašā brīdī aizmigtu, neko nejuzdams.

Brīžiem Andim likās, ka nekas nekustas uz priekšu. Viņš tikai strādāja un strādāja tos pašus melnos darbus, ko parasti. Iekrājumi auga, bet Andis saprata, ka grib augt arī pats. Tā bija vienīgā cerība uz mainīšanos, līdz ar to arī citādākām sajūtām, citādāku dzīvi.

- Andi, klau, šī te mape ar papīriem būtu jānogādā līdz tam klientam, kurš vakar pēdējais bija atbraucis, būtu labi, ja tu to varētu izdarīt līdz pusdienlaikam, - pie Anda pienāca viņa priekšnieks, rokās turēdams gaiši brūnus, pabiezus vākus, - tu jau zini kā viņam patīk, ka viss notiek steidzīgi un uz karstām pēdām – priekšnieks, nolicis mapi uz galda, jau pagriezās, lai dotos prom, kad pēkšņi apmetās otrādi, - jā un vēl, tu drošvien jau redzēji, ka ir atnākuši jaunie materiāli tam ofisa projektam, Maiks šodien nav darbā, tāpēc man īsti nav kam uzticēt tos nogādāt, tu varētu to izdarīt? – priekšnieks skatījās uz Andi cerīgu skatienu.

- Jā, protams, - Andis atbildēja. Viņš savam priekšniekam nekad nespēja atteikt. Viņi gada laikā bija sadraudzējušies, kas Andi pārsteidza. Kad viņš bija sācis strādāt šajā kompānijā, viņš bija pilnīgi pārliecināts, ka nosodošie skatieni kā uz imigrantu, kurš ieradies atņemt vietējo labās darbavietas, nekad nepazudīs. Viņam likās, ka priekšnieks viņu nevar ciest un, ka patur viņu tikai žēlastības dēļ. Tomēr laika gaitā strādīgajam un apzinīgajam puisim bija izdevies pierādīt, ka viņš ir uzticības vērts un viņi ar Džefu, tā sauca viņa priekšnieku, bija sākuši runāties arvien biežāk un biežāk.

Džefs bija padzīvojis kungs ap sešdesmit. Viņa galvas virsa bija spīdīga, vien galvas malas sedza balti, paplāni mati. Viņš bija īsa auguma un mazliet apaļīgs, vienmēr apģērbies kā uz džentlmeņu pasākumu, uzvalka biksēs, kreklā un kaklasaitē un no viņa vienmēr smaržoja, varbūt pat mazliet par daudz, pēc stipra vīriešu odekolona. Viņa sieva, Anna, ļoti viņam piestāvēja, jo nekad neparādījās ārpus mājas bez glīta kostīma mugurā, perfekti veidotas matu frizūras un neiesmaržojusies. Tomēr par spīti abu šķietami perfektajai bagātnieku ārienei, abi bija neizmērojami sirsnīgi un labestīgi cilvēki. Bērnu viņiem nebija, kurš gan zin, kāpēc. Tomēr viņi bija savu kopdzīvi pavadījuši divatā. Vairums darbinieku uzņēmumā bija sasnieguši vismaz trīsdesmit gadu vecumu, tāpēc Andis, savos divdesmit Džefu piesaistīja kā jauneklis, kuram bija nepieciešams vairāk atbalsta un rūpju. Anna, kas bieži vien viesojās ofisā, bija jau pēc neilga laika sākusi pievērst Andim uzmanību un pēc aptuveni gada Džefs ar Annu jutās kā Anda aizbildņi. Varbūt tāpēc, ka pašiem bērnu nebija, varbūt tāpēc, ka Andis bija jaunākais no visiem darbiniekiem, varbūt tāpēc, ka nebija vietējais, vai varbūt visi šie iemesli kopā, kas to lai zin. Tomēr Andi ar Džefu un Annu vienoja tādas kā ģimeniskas saites. Viņš palīdzēja viņiem ar visu, kas bija nepieciešams un viņi Andim tāpat. Neskatoties uz to, puisis nekad nezaudēja cieņu pret Džefu kā pret savu vadītāju un Džefs to ļoti novērtēja.

Viņi abi ļoti labi zināja Anda stāstu par Lindu un Aritu un pārdzīvoja līdz ar Andi. Annai tomēr bija izdevies panākt, ka puisis pamazām atgriežas dzīvē. Bez Helēnas, Anna bija tuvākā līdzība ar māti, kas Andim šeit bija. Galvenais atbalsts un galvenais padomdevējs.

- Un vēl viena lieta, - Džefs šķita kā atcerējies kaut ko vai arī pēkšņi izlēmis tomēr pateikt. Vīrietis apsēdās pie galda, salika kopā rokas un paskatījās uz Andi caur pieri, - es gribēju tev jautāt, vai tu būtu gatavs uzņemties mazliet vairāk un mazliet nopietnākus pienākumus, - Džefs lēni un apdomīgi turpināja.

Andis staigāja šurpu turpu pa telpu, kārtojot dažādas kastes un dokumentu mapes. Andi nebūt nesatrauca doma par vēl vairāk darba. Tas nozīmētu vēl mazāk laika, kad domāt par savu draudzeni un bērnu, kas Latvijā nu atrodas cita vīrieša paspārnē. Džefs turpināja,

- Maiks šodien nav darbā, to es jau minēju, bet... – Džefs ieturēja nelielu pauzi, - pagaidām gan tas ir tikai tavām ausīm domāts, bet pastāv diezgan liela iespēja, ka Maiks pie mums neatgriezīsies, - Džefs piecēlās kājās un, rokas kabatās sabāzis, nostājās pie loga, lai pārlūkotu apkārtējo teritoriju. Andis īsti nesaprata, ko priekšnieks ar to vēlējās teikt. Maiks bija menedžeris. Viņš organizēja un kārtoja visu uzņēmuma darbību, saziņu ar klientiem, kamēr Andis bija vienkārši kurjers, darbu izpildītājs, piegādātājs, vārdu sakot, darīja visu to, ko neviens cits negribēja darīt. Tomēr Andis savu darbu vienmēr bija izpildījis laicīgi, precīzi un nevainojami, līdz ar to Džefam nebija ne šaubu, ka viņš puisim var uzticēt jebko.

- Kāpēc tā? – Andis pajautāja neizpratnē.
- Teiksim tā, - Džefs iesāka, - man pret viņu nav tās uzticības sajūtas, kāda man ir, piemēram, pret tevi. Pēdējā laikā viņa paviršība un neuzmanība man ir sagādājusi krietnu devu galvassāpju, bet to jau tu pats esi pamanījis, tieši tu vairākumā gadījumu biji tas, kurš glāba Maika ievārītās ziepes,- Džeks paskatījās uz Andi un atzinīgi pasmaidīja.
- Tāpēc, kad Maiks dosies prom, es gribētu, lai tu ieņem viņa vietu. Vai tu būtu ar mieru? – Džefa balsī bija dzirdama neviltota cerība, ka puisis piekritīs.

Andis neticēja savām ausīm. Džefs būtībā nupat bija piedāvājis viņam viņa dzīvē pirmo paaugstinājumu.
- Bet... Es taču nevaru būt menedžeris, man nav ne jausmas kā tāds darbs darāms, - Andis klusi nosmējās, sajuzdamies kā muļķis, cerēdams uz darbu, kuru, pats labi zināja, nemācēja darīt.
- Pilnīgas muļķības, - Džefs atmeta ar roku, - tu esi šeit pavadījis gadu, tu ļoti labi esi sapratis gan visu mūsu kompānijas struktūru, gan iepazinis visus darbiniekus, gan klientus, kolēģiem tu patīc, viņiem, tāpat kā man, vienmēr ir drošības sajūta, ka uz tevi var paļauties. Tu esi strēbis ārā citu ievārītās putras, vienmēr esi bijis pieejams un neproti vārdu “nē”, tāpēc tu esi ideālais darbinieks, kurš nespēj atteikt, - Džefs skaļi iesmējās un sasita plaukstas.
Andis nenoturējās un arī iesmējās, viņš bija iemīlējis Džefa humora izjūtu. Tā viņam atgādināja viņa vectēvu, kurš vienmēr mēdza spļaut ārā jokus par visdažādākajām tēmām. Andis pārstāja pārvietoties pa telpu, salika rokas sānos un it kā neticīgi lūkojās uz Džefu,

- Tu tiešām domā, ka man tas būs pa spēkam? – Andim bija grūti noticēt sev.
- Protams! Citādāk jau es tev to nemaz nepiedāvātu, vai ne? – Džefs papliķēja Andim pa plecu un ar platu smaidu devās uz durvju pusi, - padomā, dēls, tev nav pārāk daudz laika -, sirmais kungs noteica un devās prom.

Andis palika tur kādu brīdi stāvēdams tādā pašā stājā, kāda nupat bija runājis ar priekšnieku un neviļus sāka smaidīt. Pēdējais gads nebija bijis viegls. Tomēr viss smagais darbs nupat kā bija atmaksājies. Andim joprojām nebija ne jausmas kā viņš tiks galā un vai nepievils kāda cerības, tomēr viņš gribēja mēģināt un censties.

***

Andis vieglu roku uzvilka savu parakstu uz baltās papīra lapas, paspieda roku savam nupat kā noslēgtā darījuma partnerim, paskatījās uz brāli un abi atplauka platā smaidā.
- Nu ko, beidzot pienācīga dzīvesvieta, - Valters noteica sākdams staigāt apkārt pa istabu un vēlreiz aplūkodams katru sīkāko detaļu.
- Žēl tikai, ka nepaspēsim to pamatīgāk iekārtot pagaidām, - Andis teica.
- Tas nekas, kad atgriezīsimies no Latvijas pēc Jāņiem, visu izdarīsim, līdz tam laikam dzīvoklis pagaidīs, - Valters it nemaz neizklausījās norūpējies. - Starp citu, mums būtu jāreģistrējas lidojumam un jāsāk pakot mantas, citādi līdz rītdienai neko nepaspēsim, - Valters kļuva steidzīgs, atmodies no sapņa par jauno dzīvokli.

Vēl viens pusgads bija pagājis, Andis bija savā jaunajā amatā jau iejuties un ļoti mīlēja savu darbu. Arī Valters bija nesen kā uzsācis ko jaunu un abu brāļu dzīvēs bija manāms pamatīgs progress. Tāpēc vecais, sapelējušais, tumšais un vēsais vienistabas dzīvoklis beidzot, pēc pusotra gada tika nomainīts pret mazliet lielāku divistabu mājokli, kur pa visiem stūriem ārā nespraucās pelējums, tieši pretēji, dzīvoklis bija sauss, gaišs, saulains un mājīgs. Sienas klāja bēšīgas tapetes, baltie griesti padarīja telpu vēl gaišāku, bet gaiši dzeltenīgās koka grīdas piedeva telpām siltumu. Dzīve gāja uz priekšu, tomēr bija pienācis laiks uz brīdi atgriezties pagātnē. Gandrīz divdesmit stundu garais ceļojums no Ņujorkas uz Rīgu Andim bija mokošs. Ne tikai stīvās muguras un garlaicības dēļ, bet arī tādēļ, ka nupat kā viņa prātā sāka atgriezties visas tās pašas lietas, kuru dēļ viņš bija bēdzis no tās vietas, uz kuru tagad dodas atpakaļ. Lidojuma vidū Andim dažbrīd sagribējās, kaut lidmašīnu varētu apstādināt, izkāpt ārā un atgriezties savā jaunajā Ņujorkas dzīvoklī, ko ar tik milzīgām pūlēm vairāk kā gada garumā viņi ar brāli beidzot bija izcīnījuši. Andis pēkšņi sajutās tā, it kā viss progress, ko viņš bija sasniedzis pusotra gada laikā varētu tikt vieglu roku izmests atkritumos, ja viņam būtu uz ielas jāsatiek Linda ar Dāvi un viņa bērnu. Un šī progresa apdraudējums Andim šķita biedējošs. Tomēr viņš tik ļoti gribēja satikt savu māsu Lolitu un māti kā arī savu labāko draugu Kasparu un viņa meiteni Kati, ka šī vēlme ņēma virsroku un viņš bija piekritis lidot līdzi Valteram, pavadīt pāris nedēļas Latvijā, lai tur atzīmētu visai viņu ģimenei tik iemīļotās Jāņu svinības.

***
Lolita iespiedzās, metās Anda virzienā un ar lielu joni ielēca viņam tieši rokās, cieši apķeroties ap kaklu. Andis nometa zemē visas mantas, ko turēja rokās un apskāva savu mazo māsu. Kā gan viņam pietrūka šī mazā, dzīvespriecīgā meitene, kas vienmēr deva viņam cerību, ka viss būs labi. Valters apskāva Helēnu un paspieda roku Ivaram, bet Andis ar Lolitu joprojām stāvēja kā stāvējuši – apķērušies tik cieši, ka neviens un nekas viņus nevarētu atdalīt.
No visas ģimenes Andim ar Lolitu bija visciešākā saikne. Jo tieši viņi bija visvairāk turējušies kopā un roku rokā gājuši cauri visam, pat tad, kad citu nebija blakus. Andis nevarēja iedomāties, kā būtu, ja Lolitas nebūtu. Un viņa tāpat. Viņa mīlēja arī savu vecāko brāli un māsu, bet Andis bija viņas varonis, elks un paraugs. Viņa ņēma no viņa piemēru un ieklausījās viņā pat tad, kad neklausījās nevienā citā.

Kad beidzot viņi atlaida viens otru, sekoja ilgi gaidītā sasveicināšanās arī ar visiem pārējiem, atbraukusi bija pat ģimenes vecākā meita Sandija, un ģimene devās ārā no lidostas. Viņi aizbrauca uz picēriju, ēda, dzēra, smējās, runājās par visu un bija sajūta, ka ir svētki. Andis nevarēja atminēties, kad pēdējoreiz viņu ģimenē valdīja šādas sajūtas.

Ceļā uz dzimto pilsētu Andis ar Lolitu brauca vienā mašīnā ar Kasparu un Kati, vairāku stundu ilgais brauciens izrādījās pavisam īss, jo visiem bija gana daudz stāstu, ar ko dalīties.
Nonākuši galā, visi smejoties kā pēc lielām svinībām, devās iekšā Helēnas un Ivara mājā, tikai Andis uz brīdi saminstinājās, paliekot pēdējais. Lolita, nonākusi pie kāpņutelpas durvīm, pagriezās pret brāli. Viņa burtiski sajuta Anda domas, piegāja pie viņa un saņēmusi brāļa plaukstu, silti pasmaidīja, - Tās ir mūsu mājas, viss ir kārtībā – Lolita viņu iedrošināja un Andis pakļāvās.

Nepagāja ne pāris dienas, kad Andis bija jau atkal iejuties savā vecajā istabā. Tā nu šķita atkal ļoti pazīstama, lai arī tajā daudz kas bija mainījies. Tomēr šīs sienas joprojām glabāja visus Anda noslēpumus un atmiņas. Šķita, ka visā pasaulē tomēr nav nevienu citu četru sienu, kuras puisim būtu tik mīļas. Viņš ļoti daudz laika pavadīja kopā ar savām māsām un brāļiem, ar saviem vecākiem un draugiem. Viņi apmeklēja visas pilsētas skaistākās un viņiem iemīļotākās vietas un beidzot Andis jutās tā, it kā viņam atkal ir sava ģimene. Tāda, kādu viņš to atcerējās vēl pirms tēvs bija sācis dzert, pirms Sandija un Valters bija pametuši mājas, pirms Lindas, pirms Aritas... Te nu atkal visas domas nonāca pie viņām. Kaut gan bija pagājusi jau nedēļa, Andis nekur pilsētā tā arī viņas manījis nebija. Puisis nezināja vai tas ir uz labu vai nē. Tomēr kaut kur dziļi iekšā gruzdēja nerimstošā vēlme redzēt kāda tagad, gandrīz divu gadu vecumā izskatās viņa mazā meitiņa. Vai viņai ir Anda melnie vai Lindas gaišie mati? Vai varbūt tie ir brūni? Taisni kā tētim vai lokaini kā mammai? Vai viņas acis ir brūnas kā Andim vai tumši zilas kā Lindai? Vai viņai ir tēta biezās vai mammas plānās un smalki veidotās lūpas? Kāda viņa izskatās? Vai viņa daudz smaida un smejas vai tieši pretēji - ir nopietna? Kas viņu iepriecina un kas saraudina? Andim tik ļoti gribējās uzzināt atbildes uz visiem šiem jautājumiem. Tomēr viņš labi atcerējās to gandrīz gadu, kura laikā viņam neviens tā arī neatļāva pat pietuvoties meitai. Jau pusotru gadu viņam nebija ne mazāko ziņu par to, kur ir viņa bijusī draudzene un viņu kopīgā meita. Tāpēc Andis gaiņāja prom jebkādas domas par viņām un mēģināja izbaudīt to laiku, kas viņam bija dots kopā ar vecākiem, brāli un māsām.

- Tad mēs ejam šovakar, ja? – Anda pārdomas pārtrauca diezgan pazema sievietes balss. Tā bija Sandija, kas nu stāvēja durvju ailē ar savu mazo dēlēnu uz rokām. Andis piegāja pie viņiem, paņēma Niku uz rokām un pameta gaisā tā, ka mazais zēns sajūsmā skaļi iesmējās. Tad atkal un atkal un atkal, tam pa vidu Andim atbildot, - Jā, protams, kāpēc gan ne, -, bet Sandija redzēja, ka visa viņa uzmanība ir uz mazo Niku. Sandija negribēja pat iedomāties, kā būtu, ja pēkšņi viņa vairs nevarētu ne redzēt, ne ko zināt par savu dēlēnu. Bet tas bija tieši tas, kas bija noticis ar viņas jaunāko brāli. Un Sandijai sažņaudzās sirds ikreiz, kad viņa redzēja, ar kādu mīlestību un uzmanību Andis apietas ar viņas dēlu. Viņa zināja, ka aiz Anda attieksmes nav tikai mīlestība pret māsasdēlu. Tās bija arī ilgas pēc paša meitas.
Atdevis Niku atpakaļ Sandijai, Andis nostājās spoguļa priekšā un nopētīja sevi gluži tāpat kā tajā vakarā, kad viņš izlēma iet uz pilsētas balli un tur iepazinās ar Lindu. Puisis skatījās uz sevi spogulī, bet tur pretim viņam raudzījās pavisam cits cilvēks. Andis dažbrīd pats sevi neatpazina. Tie paši melnie mati, kas nekādīgi negribēja pakļauties jebkādai kontrolei, tās pašas brūnās acis, tikai vairs ne tik mirdzošas kā agrāk. Tagad tās likās esam pavisam tukšas un blāvas. Seja bija kļuvusi vēl mazliet kaulaināka un jau tā garais puiša augums nu jau likās teju vai izkāmējis no mūžīgās strādāšanas, negulēšanas un neēšanas. Šovakar pilsētas centrā bija Jāņu ievadīšanas balle, kā jau katru gadu. Andis nezināja vai vēlas iet, bet visa ģimene bija izlēmusi doties turp, tāpēc Andis negribēja palikt viens.

Parks bija pilns ar cilvēkiem tā, ka gandrīz nebija kur soli spert. Gar parka malām bija mazi stendiņi, kuros varēja dabūt visu, sākot no cukurgailīšiem līdz ceptai gaļai un visapkārt smaržoja pēc svaigi gatavota ēdiena. Mūzika bija pārņēmusi visu pilsētas centru un parks likās tik dzīvs kā nekad agrāk. Helēna ar Ivaru noklīda kaut kur nostāk, Sandija ar savu vīru turpat netālu spēlējās ar Niku, bet Valters ar Andi un Lolitu stāvēja un vēroja apkārtni. Ik pa brīdim Valters ar Lolitu savā starpā par kaut ko sarunājās, bet Andis nedzirdēja par ko, viņa acis kā tāds lokators skenēja visus iespējamos cilvēkus. Viņš zināja, ka varbūt nevajadzētu tik cītīgi meklēt, tomēr nespēja atturēties. Kārtējo reizi viss šķita notiekam palēninājumā un blakus esošo cilvēku balsis it kā tālumā, it kā tās būtu tikai atbalsis. Starp neskaitāmajiem cilvēku stāviem Andis pēkšņi pamanīja mazu cilvēciņu, kas mīņājās turpat uz vietas un ik pa brīdim griezās ap savu asi, lai redzētu kā griežas viņas kuplā kleita. Anda skatiens sastinga, bet Valters ar Lolitu saskatījās ar pārsteigtām sejas izteiksmēm. Mazā meitenīte te pētīja savu balto kurpīšu purngalus, te taustīja savu baltās kleitiņas audumu, te sažņaudza savā mazajā dūrītē savu matu šķipsnu. Andis spēra vienu soli pēc otra lēnām mazās meitenītes virzienā un bērns sāka Andi vērot. Tumšas acis. Tumšas, dziļas, lielas acis. Mirdzošas. Mazs, smalks, bet mazliet apaļveidīgs deguntiņš. Tumšbrūni mati. Lokās. Vienās lokās! Andis pieskrēja pie viņas un paņēma mazuli uz rokām un apskāva cieši jo cieši. Bērns nelikās iebilstam. Mazās rociņas iekrampējās Anda kreklā un matos un meitenīte kaut ko savā valodā runājās. Andis nesaprata ko viņa mēģināja darīt zināmu, bet pār puiša vaigiem aumaļiem sāka līt asaras.

- Es mīlu tevi, es mīlu tevi, es ļoti mīlu tevi, - Andis čukstēja. Tā bija viņa mazā meitiņa. Viņš nekad nesajauktu Aritu ne ar vienu citu bērnu. Andis skatījās uz meitenīti un viņa Andim pretīm ar platu smaidu sejā. Puisis neticēja, ka tas ir tādēļ, ka viņa viņu atcerētos, tas būtu neiespējami, bet tam pat nebija nozīmes – viņa paša bērns skatījās uz viņu un smaidīja. Nekam citam tajā brīdī nebija nozīmes. Viņa bija viņam rokās. Arita bija viņam rokās. Viņš atkal un atkal piespieda meitenīti sev klāt, apskaujot viņu un atkārtojot, cik ļoti mīl. Līdz viņš sev tieši pretīm, pāris soļu attālumā ieraudzīja Lindu. Meitenei pār vaigiem bira asaras, bet viņa smaidīja. Andis tomēr nevarēja atraut ne acis no Aritas. Viņa bija pats skaistākais bērns pasaulē. Pats mīļākais, pats labākais. Linda pienāca tuvāk un uzlika savu vēso plaukstu uz Anda rokas, bet Andis to likās nepamanām. Tam nebija nozīmes. Viss, kam bija nozīme šobrīd bija tas, ka viņa rokās bija Arita. Kas būs tālāk – to Andis pagaidām negribēja zināt.
(27.01.2016)
  
Prozas, stāstu, rakstu u.c. novērtējums. Kopvērtējums - 8.87
Balso arī Tu!
Gramatika, sintakse - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 8.8)
Izteiksmes līdzekļi - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 8.8)
Doma, saturs - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 9)
- balsot ar vērtējumu zem 4 vai ar 10 var tikai, ierakstot "viedoklī" pamatojumu.
Tavs viedoklis:
Niks:*
Tēma:
Komentārs *
Lūdzu ievadiet kodu *
Noteikumi komentējot
 
 

DISKUSIJAS

skatīt visu
Jaunrades čats
FAETONS (16.07.2018, 09:12)Sen neesmu te bijis, palasīju pirmajā lapā redzamos pantiņus, bet dzejas kvalitāti gribētos redzēt labāku,to neuzlabo ne atļauja ne liegums to komentēt arī nereģistrētajiem lasītājiem. Pārsvarā.../arpa/ (viesis) (12.07.2018, 13:22)Ir feini, nesaspringsti.bez smecera (10.07.2018, 18:02)Gribu atvainoties Arpai par to, ka pārlieku iekarsu komentāros. Dzejolis pats par sevi ir ļoti labs, vienīgi dažas nianses nē. Sociālas tēmas nekad lielāko daļu lasītāju neatstāj vienaldzīgu,...
 
 

IZKLAIDE

skatīt visu
SmS pantiņi
Visapkaart tik balts un skaists,
Kupenas, sniedzins snieg,
Atvediet kaads man laapstu -
Maaja aizsniga ciet... ...
Interesantas bildes


Rīma
 
 
Zīmējumi

Uz dienvidiem
 
 

INTERESANTI

skatīt visu
Dāvanu idejas
Priekšdienām*
Savai draudzenei pirms pāris gadiem dāvināju tādu lūk dāvanu- Jau iepriekš kādu laiciņu krāju 1-santīmu un 2-santīmu monētas. Tad nu ņēmu puslitra burku, sabēru smalko naudu, pa virsu uzliku...
 
 
Vieta reklāmai:
 
 
Šodien: 185 Kopā:4768822

 
 
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Par Feini! | Atsauksmes | Redakcija | Iesūtīšanas un lietošanas noteikumi | Pateicības | Reklāma | Palīdzi portālam! | FAQ | Ziņot par kļūdu
Portāls daudzpusīgam, ideālam cilvēkam. No nopietnības līdz humoram.
Feini! neatbild par iesūtīto darbu un informācijas autentiskumu un avotiem. Aizliegts izmantot informāciju komerciālos nolūkos © 2001-2007 Feini!. All rights reserved.
webdesign by odot | code by valcha
load time 0.3 sec