|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | 10. nodaļa - Jauns sākums? | | Ievietojis: Bleera |
Komentāri (3)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
- Nekāp pārāk augstu, nokritīsi!, - Linda kārtējo reizi skaļi atgādināja mazajai Aritai, kuras mīļākā nodarbe šobrīd bija mēģināt uzrāpties pa bērnu laukumiņā esošajām trepītēm un virvēm un stieņiem un visu pārējo, kur vien varēja uzkāpt vai nokāpt.
- Viņa ir apbrīnojama. Vienreizēja, - Andis smaidot lūkojās uz Aritu, gatavībā skriet mazuli glābt, ja būs tāda nepieciešamība. Linda sēdēja viņam blakus un rokās virpināja margrietiņas ziedu. Andis ik pa brīdim pavērās sāņus uz meiteni, viņš nebija lāgā pat pamanījis cik ļoti Linda ir izmainījusies. Viņas sejas vaibsti bija kļuvuši daudz izteiktāki, pieaugušāki. Viņai bija nu jau septiņpadsmit gadu un Aritai pēc pāris nedēļām apritēs divi. Andis bija domājis, ka Linda izskatīsies citādāk. Apmierinātāka ar dzīvi, priecīga, sārtiem vaigiem un spožām acīm, izbaudot visu, ko dzīve un Dāvis viņai spēj sniegt. Tomēr Linda izskatījās ne uz mata tā, kā Andis bija gaidījis.
- Un tātad, kas tad notika tālāk? – Andis atsāka iepriekšējo sarunu tematu, kaut patiesībā viņu ne gluži interesēja Lindas un Dāvja attiecību peripetijas, tomēr viņš bija pieradis būt par labu klausītāju un rosināt savus sarunu partnerus izteikties. Tāpēc arī šoreiz viņš pacietīgi klausījās Lindas stāstā par to kā Dāvim Arita ne visai interesēja, kā viņš nekad negribēja viņu nekur ņemt līdzi un vienmēr rosināja meiteni atstāt pie Marikas un Roberta, cik neskaitāmas reizes Dāvis izturējies vienaldzīgi pret Lindu vai ticies ar citām meitenēm un vienmēr gribējies pēc tam atpirkties ar dārgām dāvanām un vēl kaudzi Andim pilnīgi nenozīmīgu un nevajadzīgu detaļu, kuras viņš pat nevēlējās zināt. Tomēr, ja tas bija jāklausās tāpēc, lai pabūtu blakus Aritai, viņš bija ar mieru.
- Nu... Es teicu, ka nepacietīšu vairs tādu viņa attieksmi un viņš pateica, ka negrasās mainīties un nu... Mēs izšķīrāmies un tā, - Linda pabeidza savu stāstu.
Andim iešāvās prātā doma, ka viņam vajadzētu tagad pēkšņi justies laimīgam, jo Linda beidzot atkal bija brīva un šī būtu viņa iespēja atgūt savu ģimeni. Taču puisis nesaprata, kāpēc nejūt šo milzīgo laimi. Vienīgais, par ko viņš to izjuta bija savas meitas vērošana, viņas paņemšanas rokās un samīļošana. Rotaļāšanās ar viņu. Kaut gan šīs tikšanās vienmēr notika otrā pilsētas galā, Marikai un Robertam neredzot. Linda vēl pat lāgā nebija izstāstījusi viņiem par to, ka ir izšķīrusies no Dāvja, kurš Marikai tik ļoti patika, kur nu vēl to, ka viņa tagad mēdz satikties ar Andi, lai ļautu viņam pabūt kopā ar Aritu, ko Marika nu nekādi neatbalstītu.
- Tu neko neteiksi? – Linda jautāja, gaidīdama kāda atbilde sekos.
Arita aizķērās pati aiz savas mazās kājiņas un viegli nošļuka zemē, ko Andis redzēja kā perfektu izdevību izvairīties no atbildes, pielēca kājās un paņēma Aritu uz rokām, sākdams staigāt no vienas rotaļu laukuma puses uz otru. Kaut kas joprojām Andim iekšā smeldza. Ikreiz, kad viņš paskatījās uz Lindu, viņš neviļus savā acu priekšā redzēja to mazo, trauslo, gaišmataino meiteni baltajā kleitiņā, kurai viņš mēdza būt visa pasaule. Un kuram viņa savulaik nozīmē tik pat daudz. Bet kā lai atgūst to visu, kas iznīcināts jau pirms tik ilga laika?
- Es pastāstīšu mammai visu, - Linda apņēmīgi teica, pienākusi klāt Andim un Aritai, - es pastāstīšu, lai mums nav jāslapstās un, lai tu vari pavadīt laiku kopā ar Aritu. Un lai mēs varam pavadīt kādu laiku kopā, - Linda atglauda Aritai matu šķipsnu no pieres un uzsmaidīja meitenītei, saņemot pretī vēl platāku smaidu.
Andis neko neatbildēja. Viņš īsti neticēja Lindas vārdiem un neticēja, ka kaut kas mainīsies. Jebkurā gadījumā – viņam pēc nedēļas ir jādodas atpakaļ uz Ameriku un viņas paliks šeit, kāpēc lai Linda kaut ko stāstītu saviem vecākiem?
Katrā no šādām tikšanās reizēm, kas nu jau bija kļuvušas par ikvakara tradīciju, Linda atkal un atkal atgriezās pie šī paša sarunu temata, bet Andis atkal un atkal centās no tā izvairīties.
- Vai tev tiešām jābrauc atpakaļ? – Linda klusi jautāja.
- Jā, man ir jābrauc. Man tur ir lielisks darbs, mēs ar Valteru nupat ievācāmies dzīvot jaunā dzīvoklī , kurš vēl ir glīti jāiekārto un es domāju varbūt drīzumā uzsākt studijas, - Andis atcerējās visu, ko viņš tik ilgi un centīgi bija būvējis tur Amerikā un viņu pārņēma siltums, atceroties visu, kas viņu gaidīja tur atpakaļ. Vienīgais, kas aptumšoja viņa prieku bija tas, ka atkal nāksies šķirties no Aritas. Andis nezināja, kāpēc Linda pēkšņi atļauj viņam tikties ar meitu, bet viņš juta, ka tas vai nu nav uz ilgu vai nav uz labu. Puisis pieļāva, ka tas ir līdz nākamajam turīgajam Lindas kavalierim.
Arita rotaļājās tupat smilškastē un Andis stāvēja netālu, uzmanīdams bērnu. Linda pienāca pie Anda un viņš pēkšņi sajuta to, ko jau gandrīz divus gadus nebija jutis – Linda apvija ap viņu savas smalkās rokas un piespieda galvu pie viņa krūtīm. Andis joprojām stāvēja rokas sabāzis kabatās, bet pēkšņi jutās kā no laivas izmests. Viņš taču tik ilgi bija gaidījis, kad atkal sajutīs Lindu sev blakus, kad atkal varēs viņu apskaut, kāpēc viņš šobrīd nespēja izkustēties no vietas ne par milimetru? Puisis tikai juta, ka sirds sāk dauzīties kā negudra un caur galvu lido miljoniem domu. Taisnība, visās šajās tikšanās reizēs viņi bija atkal satuvinājušies. Viņš bija pamanījis meitenē daļu no tās Lindas, kuru viņš bija iemīlējis – dzīvespriecīgu, sirsnīgu, bezrūpīgu un labsirdīgu. Viņi bija runājuši par tik daudz ko un, kaut no sākuma Andis bija klausījies tikai tādēļ, lai pabūtu kopā ar meitu, kādā brīdī viņš bija sācis tiešām ieklausīties Lindas teiktajā un viņi bija sākuši atklāti un draudzīgi dalīties savas dzīves detaļās. Andis ne uz brīdi neaizmirsa to, ko Linda bija viņam nodarījusi, tomēr viņš daļēji beidzot atkal bija sācis ar meiteni justies komfortabli. Līdzīgi kā agrāk. Tomēr nekas nebija kā agrāk.
Linda ar katru reizi arvien biežāk centās izveidot kādu fizisku kontaktu ar Andi, vai nu tas būtu viegls pieskāriens rokai vai galvas atspiešana pret puiša plecu vai negaidīts apskāviens. Andis gaidīja, kas tam visam sekos, tomēr meitene neko neteica. Tikai turpināja izprašņāt par Ameriku, par Anda dzīvi tur un runāt par to, ka viņa beidzot ir sapratusi, ka Aritai vajag tēti. Pēdējam apgalvojumam Andis pat ļoti piekrita. Viņš arī labi apzinājās, ka viņam Aritu vajag tik pat ļoti, cik meitai viņu.
Vienā no pēdējām tikšanās reizēm viņi sēdēja vietējā picērijā. Arita mēģināja pati saviem spēkiem ēst savu dārzeņu biezeni un Andis turpat blakus ar salveti mēģināja noķert visu, kas netrāpīja mazulim mutē. Linda sēdēja viņiem pretīm, atspiedusi galvu plaukstās un vēroja abus. Bija palicis vien neilgs brīdis, pirms Andim bija jādodas mājās gatavoties lidojumam atpakaļ uz Ameriku.
- Andi, es gribu vērst visu par labu, - Linda beidzot ierunājās, pamatīgi pārsteidzot Andi, - es tiešām gribu visu izlabot, - meitene nodūra galvu.
- Es īsti nestādos priekšā, kā tu to varētu izdarīt, - Andis beidzot atbildēja. Šādu atbildi Linda nebija gribējusi sagaidīt.
- Es nezinu, es tiešām nezinu... Es tikai zinu, ka man kaut kas ir jādara lietas labā, - Linda teica. Meitene bija gaidījusi, ka Andis viņu labprāt pieņems atpakaļ bez jebkādiem jautājumiem, it sevišķi, ņemot vērā, ka pēdējo divu nedēļu laikā viņi atkal bija sadraudzējušies un satuvinājušies un Lindai likās, ka viņi atkal pamazām no jauna viens otrā iemīlas. Bet šajā brīdī Lindas sirds sažņaudzās no domas, ka Andis varētu arī viņu vairs negribēt atpakaļ.
- Andi, lūdzu, tev jāspēj man piedod, es izdarīju kļūdu, bet...- Linda nepaspēja pabeigt savu teikumu.
- Tu nepieļāvi kļūdu,- Anda teiktais Lindu pārsteidza, - Tu pieļāvi vismaz piecsimt kļūdu, ja ņem vērā, ka apmēram tik dienu ir pagājis kopš brīža, kad tu izlēmi būt kopā ar Dāvi un darīt visu iespējamo, lai neļautu man tikties ar meitu,- Anda balss tembrs bija zems un nosvērts, bet viņš nenolaida skatu no Aritas. Tās bija pēdējās minūtes, ko viņš vēl varēja pavadīt ar viņu, un tās puisis garām laist nevēlējās.
- Jā, bet es taču tev jau visu izskaidroju, man likās, ka tu saprati, - Linda bija tuvu asarām.
- Jā, tu izskaidroji, es noklausījos, bet tas nenozīmē, ka tas viss nav noticis. Tas nenozīmē, ka, kamēr es mēnešiem Anglijā strādāju caurām diennaktīm, lai sakrātu katru iespējamo mārciņu, lai tikai pēc iespējas ātrāk būtu kopā ar jums abām, tu nenomainīji mani pret to Dāvi. Tas nenozīmē, ka es neskraidīju kā tāds aptracis muļķis apkārt pa visu pilsētu astoņus mēnešus, lai atrastu tevi un savu bērnu, bet man deguna priekšā tika aizcirstas vienas durvis pēc otrām. Tas nenozīmē, ka es nemocījos. Tas nenozīmē, ka tas viss nenotika... – Andis mēģināja norīt kaklā sakāpušo kamolu. – Tu mani iznīcināji, sasodīts, Linda, es tevis dēļ biju gatavs iet kaut uz otru pasaules malu, atdot visu savu dzīvi tam, lai tu būtu laimīga. Tu man biji pilnīgi viss... – Anda acis nu bija pilnas asaru, bet Linda klusi šņukstēja. Viņa nebija Andi tādu redzējusi. Līdz pat šim brīdim viņš bija braši turējies un neizrādījis ne mazāko negatīvo emociju.
- Tu nevari pat iedomāties kādai ellei es izgāju cauri, bet tev tas nerūpēja, tu baudīji dzīvi kopā ar Dāvi... – Andis paņēma klēpī Aritu un piespieda mazuli sev klāt. – Un zini, to vien, ka tu vieglu roku nomainīji mani pret bagātu džeku, es tev būtu varējis piedot. Tu zini, ka es tevi mīlēju vairāk par visu pasaulē, es būtu piedevis. Bet to, ka tu man atņēmi meitu, liekot man dzīvot tā, it kā viņa neeksistētu, cik ilgu laiku man vajadzēs, lai piedotu to, es tiešām nezinu,- pār Anda vaigiem noritēja vēl viena liela asara. Linda raudāja un viņai nebija ne jausmas, ko teikt. Šo visu viņa no Anda dzirdēja pirmo reizi.
Puisis piecēlās, vēlreiz apskāva Aritu, sabučoja visu mazo bērna sejiņu un ielika viņu atpakaļ ratiņos. Linda pielēca kājās un apvija rokas ap puiša vidukli, piespiežot seju pie viņa krūtīm.
- Andi, lūdzu... Es gribu braukt tev līdzi. Mēs ar Aritu. Es nekad vairs viņu no tevis nešķiršu, es apsolu! Un es vairs nekad tevi nepametīšu, es zinu, ka tu netici, bet es nevaru bez tevis. Tev taisnība, es pieļāvu piecsimt kļūdu, miljons kļūdu, es zinu, bet lūdzu... Lūdzu ņem mūs līdzi! – Linda lūdzās. Andim pēkšņi kļuva meitenes žēl. Viņš aplika vienu roku Lindai ap pleciem un atspieda zodu pret viņas galvu. Viņas mati joprojām smaržoja tāpat kā agrāk – pēc vaniļas.
- Tas nav tik vienkārši, - Andim aizlūza balss. Linda paskatījās uz viņu ar savām lielajām, tumši zilajām un asaru pilnajā acīm.
- Es zinu, ka tas nebūs vienkārši, bet šoreiz es tevi gaidīšu, es apsolu, es gaidīšu cik ilgi vajadzēs, lai mēs visi trīs varam būt kopā! Man vienalga, cik ilgu laiku tas prasīs! – Linda no jauna piekļāvās Andim klāt.
Puisis nesaprata, ko jūt. No vienas puses, tā likās esam tā pati meitene, ko viņš iemīlēja, bet no otras puses – bija pagājuši gandrīz divi gadi kopš viņš pēdējoreiz viņu redzēja. Viņš bija ieguldījis tik milzīgu darbu tajā, lai par Lindu aizmirstu. Daļēji viņa šobrīd likās pavisam svešs cilvēks. Un Andis nesaprata, kuras sajūtas ņems virsroku. Tomēr viņš paskatījās uz Aritu, kas savos ratiņos sēdēja un spēlējās ar tiem piekārtajiem grabuļiem un viņš zināja, ka tā ir viņa iespēja beidzot būt atkal kopā ar savu meitiņu, audzināt viņu, rūpēties, mācīt viņai kā aizsiet kurpju šņores, dāvināt viņai puķes, lai rādītu piemēru par to, kā puišiem pret viņu jāizturas, palīdzēt pildīt mājasdarbus un vest viņu uz nodarbībām pēc skolas, lai pēc tam mācību gada noslēguma koncertā pieceltos kājās, aplaudētu un visiem izkliegtu – tā ir mana meita!
- Es skatīšos, ko es varu darīt lietas labā, - Andis teica pēc ilgas klusuma pauzes un Linda pēkšņi izelpoja visu gaisu, kas vien viņai bija plaušās, atrāvās no puiša un uzlika viņam savas plaukstas uz vaigiem, - tu to nenožēlosi, es apsolu, es darīšu visu, lai atkal atgūtu tavu uzticību, es mīlu tevi un es zinu, ka tu joprojām mīli mani! –
Par pēdējo teikuma daļu Andis vairs nebija pilnīgi pārliecināts. Tomēr viņš zināja, ka neizmērojami mīl Aritu. Un tas bija viss, kas viņam tobrīd bija svarīgi.
***
Sārtas lapas bija sākušas klāt Ņujorkas ielas. Andis bija nupat iznācis no kārtējās iestādes, jau vairākus mēnešus kārtojot formalitātes, kas atļautu Lindai ar Aritu pārvākties pie viņa. Pāri ielai viņu jau gaidīja Valters, lai kopā dotos pusdienās.
- Nu kā, iet kaut kas uz priekšu? – brālis vaicāja.
- Jā, iet uz priekšu, bet vēl kādu laiku būs jāgaida un jāpacīnās, - Andis vienaldzīgi noteica, ielikdams papīru kaudzi savā portfelī.
- Piebremzē ar entuziasmu, brāl, nespēju noskatīties, cik sajūsmināts tu esi, - Valters kārtējo izcēlās ar sarkasmu, bet Andis tikai nopurināja galvu.
- Kāda jēga, mēs ļoti labi zinām, kas notika pagājušajā reizē, kad es gaidīju Lindu ar Aritu pie sevis, - Andis koncentrējās uz ceļu priekšā un pētīja luksoforus, lai labāk saprastu, kurā vietā šķērsot ceļu, likās, ka viss šobrīd piesaistīja viņa uzmanību vairāk nekā viņa somā esošie dokumenti, kas viņu pietuvināja vēl soli tuvāk būšanai kopā ar meitenēm.
- Jā, nu ko lai es tev saku, vismaz izdari to visu līdz galam, ja nu tomēr šoreiz ir citādāk, - Valters atbildēja.
- Tāpēc jau es to arī daru. Ja manī vairs nebūtu ne mazākās cerības, es šobrīd pa šīm visām iestādēm nestaigātu caurām dienām- Andis noteica.
- Bet viņa taču ar tevi sazinās, tas ir labi- Valters atgādināja.
- Jā, protams, katru dienu runājot viņa atgādina, ka gaidīs, cik ilgi vajadzēs un, ka mīl mani, -
- Bet es kaut kā neesmu dzirdējis tevi to sakām viņai atpakaļ –
- Ko tad? To, ka es viņu mīlu?-
- Nu ja-
- Tāpēc, ka es neesmu pārliecināts, vai tā būtu melošana no manas puses vai nē- Andis klusi atbildēja.
Puiši kādu brīdi gāja klusējot, līdz nonāca ēstuvē un, pasūtījuši savas pusdienas, atlaidās dziļāk krēslos viens otram pretī.
- Viņa bija mana pirmā mīlestība. Viņa ir mana bērna māte. To nekas nemainīs.- Andis beidzot turpināja.
-Bet?- Valters jautāja
- Bet es nezinu, vai es spētu vēlreiz iziet cauri tam visam, kam esmu gājis cauri pēdējo divu gadu laikā.
- Nu, es negribu viņu aizstāvēt, nekādā gadījumā, bet no vienas puses varbūt var viņu mazliet tomēr saprast. Viņai piedzima bērns, kad viņai bija tikai piecpadsmit gadu. Tev jau bija deviņpadsmit, tu tomēr biji vecāks un tu esi džeks. Viņa ir meitene, kurai galīgi nav paveicies ar māti un kurai pusaudžu gados tika neatgriezeniski sagriezta kājām visa dzīve, vēl jo vairāk tad, kad tu aizbrauci un viņa palika viena. Es domāju, ka tas ir akmens arī tavā dārziņā, - Valters runāja uzmanīgi, jo zināja, cik jūtīgi Andis mēdza uztvert šo tēmu.
- Es zinu... Tu domā, ka es neesmu pavadījis ne vienu nakti vien, vainojot sevi pie tā visa? Es jau teicu – mans vislielākais aizvainojums ir nevis par to, ka viņa atrada Dāvi, bet gan par to, ka viņa pazuda bez pēdām, ne vārda nesakot, pie tam darot visu iespējamo, lai es neieraugu Aritu pat uz piecām minūtēm. Kurš tā rīkojas? – Andis teica ar pilnīgu neizpratni un neticību tam, ko pats ir pateicis, ka kas tāds vispār var notikt. – Tomēr tāpēc es tagad esmu atvērts tam, lai dotu mums visiem trim vēl vienu iespēju. Tāpēc arī es šo visu daru. Ja nebūtu Aritas, pieļauju, ka viss būtu citādi.-
- Ja nebūtu Aritas, es pieļauju, ka šis viss vispār nebūtu noticis- Valters paturpināja brāļa teikto.
- Jā, bet es Aritu nekad mūžā ne pret ko nemainītu. Nekad. Pat, ja tā būtu iespēja nepiedzīvot visus pēdējo gadu notikumus. Pat tad ne. Viņa ir vienīgais, ko es savā dzīvē esmu radījis pilnīgi perfektu. Vienīgais, kā dēļ man vispār ir vērts dzīvot un cīnīties caur uguni un ūdeni, – Andis noteica pārliecības pilnā balsī. – Ar pārējo, ar savu aizvainojumu un ar Lindu es kaut kā tikšu galā.- Andis iedzēra malku ūdens un viņi sāka ēst, turpinot sarunas par citām tēmām – darbu, sadzīvi un visu pārējo.
***
Andis stāvēja ar diviem ziedu pušķiem rokās. Viens liels, kuru veidoja pilnībā un tikai tumši sarkanas rozes, bet otrs neliels, no puķuzirnīšiem. Viņam ik pa brīdim bija sajūta, ka trīcošās kājas nupat kā nespēs noturēt puiša svaru un viņš saļims. Ziedi vibrēja līdzi Anda roku trīcēšanai un acis šaudījās no viena iznākoša cilvēka pie nākamā. Lidmašīna bija nosēdusies jau pirms minūtēm piecpadsmit.
Arī citi cilvēki nepacietīgi mīņājās pie vārtiem, pa kuriem nāca ārā atlidojušie pasažieri. Viņu vidū bija visdažādākie cilvēki – gan baltādainie, gan melnādainie, gan aziāti, jauni, veci, sievietes, vīrieši, bet viņš meklēja savas meitenes. Un beidzot viņš starp visiem pārējiem pamanīja to, ko nebūtu palaidis garām, pat, ja stāvētu tur aizmidzis – meitene ar garajiem, gaišajiem, viegli lokainajiem matiem, tumši zilajām acīm un viņai rokās – Anda mazais, tumšmatainais eņģelītis ar lielajām, mirdzošajām acīm. Viņš apskāva abas meitenes, Arita skaļi ieķiķinājās, kad puķuzirnīši sāka kutināt viņai degunu, bet Andis stāvēja viņas apskāvis un laiks uz brīdi apstājās. Viņas tiešām bija te. Murgs ir galā. Viņa meitenes bija pie viņa. Bet vai tas tiešām visu labos, vai ar to tiešām pietiks, to pagaidām Andis nezināja. Un varbūt arī labi, ka tajā brīdī viņš vēl nezināja kā tālāk viss izvērtīsies.
(28.01.2016) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Lūk sagaidīts ir jaunais gads
Vēl vakar likās tas kā sapnis tāls,
Bet šodien atkal sapnis tāls
Ir tas, kā vakar sagaidīju to. ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
3D dimensija.
Aspekts aspekta galā,
Kā eža adatas saslejas kamolā.
Nu tikai prāts ķersies klāt risināt.
Dažādas kombinācijas veidot.
Šausmu stāstus un problēmas radot.
Sastrēgums dvēselē,bailes...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1862
Kopā:6420119
|
| |
| |
|
Autori
