|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | 11. nodaļa - Šaubas un riski | | Ievietojis: Bleera |
Komentāri (1)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
2010.gada janvāris. Andis jutās kā no jauna piedzimis. Dzīve kārtējo reizi bija apmetusi kūleni. Linda ar Aritu bija kopā ar viņu, darbs gāja no rokas un šodien puisis jutās kā sākot jaunu dzīvi. Darbā pat kolēģi bija pamanījuši, ka puiša stāja kļuvusi staltāka, viņš bija atguvis normālu sejas krāsu un arī no izdēdējušā, kaulainā auguma vairs nebija ne miņas. Andis, ģērbies kā parasti, tumšās uzvalka biksēs, gaišzilā kreklā un ar melnu kaklasaiti, atvēra ofisa durvis un ienākot sasveicinājās ar visiem kolēģiem, kas viņu apsveica ar dzimšanas dienu, ko Andis nupat bija nosvinējis vēl iepriekšējā nedēļas nogalē. Otrā pilngadība. Andis nez kāpēc sajutās tāds kā mazliet pieaugušāks, kaut labi saprata, ka skaitlis vien neko nemaina, viņam bija nācies pieaugt jau sen. Tomēr viņš ļāva sev priecāties, jo beidzot arī visi pārējie blakus apstākļi bija tādi, kādiem tiem bija jābūt.
Iedams caur ofisa gaiteni, kura sienas pārsvarā bija stiklotas, norobežojot nelielos kabinetiņus, kuros sēdēja darbinieki, kas nodarbojās ar visdažādākajām lietām, viņš ik pa brīdim priecīgi uzsmaidīja kolēģiem un devās sava kabineta virzienā, kad pēkšņi gaitenī viņu pārtvēra Džefs.
- Hei, apsveicu dzimšanas dienā! – Džefs apskāva Andi.
- Paldies! Šogad man pat ir noskaņojums to atzīmēt,- Andis iesmējās.
- Tas ir labi, jo es tieši par to arī gribēju ar tevi parunāt, ja tu varētu ienākt pie manis uz brīdi,- Džefs ar rokas kustību aicināja puisi uz savu kabinetu. Andis palūkojās pulkstenī un pamīņājās.
- Zini, varbūt varam nedaudz vēlāk? Man pāris termiņi min uz papēžiem, - Andis papurināja galvu.
- Ko tu, tas būs vien uz īsu brīdi,- Džefs palika uzstājīgs. Andis pamāja ar galvu un abi iegāja Džefa kabinetā.
- Tu jau zini, tu mums ar Annu esi bijis kā dēls, - Džefs iesāka, atvērdams vienu no sava rakstāmgalda atvilktnēm un kaut ko tajā meklēdams, - tāpēc mēs gribējām apsveikt tevi tavā otrajā pilngadībā kā pienākas,- Džefs beidzot atrada meklēto un, pienācis pie Anda, pasniedza viņam salīdzinoši nelielu, melnu ādas kastīti.
Andis pārsteigts paskatījās uz priekšnieku ar mulsu smaidu, - Kas tas? –
- Ver tik vaļā, mēs ar Annu nospriedām, ka tādam jaunam vīrietim kā tev piestāvēs, - Džefs pacēla uzacis un, nodevis kastīti Anda rokās, sabāza savējās kabatā ar apmierinātu smaidu sejā, tā, it kā dāvanu būtu saņēmis pats.
Andis atvēra melno kastīti un puisim izbrīnā atkārās žoklis. Tajā iekšā gulēja un spīdēja sudrabots Cartier rokaspulkstenis. Andis pakratīja galvu izbrīnā un sāka stostīties, - Džef, tas... tas... es... es nevaru ko tādu pieņemt... es... tas noteikti maksāja veselu bagātību... es, -
- Andi, tas ir no mums ar Annu un tas ir no sirds, - Džefs pamāja ar galvu, - lūdzu pieņem to, - Džefs lūdzoši pasmaidīja.
Andis izņēma dāvanu no iepakojuma, aplika to sev ap roku un neticīgi blenza uz spīdīgo metāla aksesuāru.
- Tev nepatīk? – Džefs izklausījās norūpējies.
- Nepatīk? Tu joko? – Andis beidzot iesmējās, - Man nekad mūžā nav bijis rokaspulkstenis, kur nu vēl šāds, - puisis kārtējo reizi neticīgi nogrozīja galvu, - Paldies, Džef. Tiešām. Un lūdzu nodod manu pateicību arī Annai. Es tiešām nebiju ko tādu gaidījis, - Andis smaidīja.
Džefs atzinīgi pamāja ar galvu, papliķēja Andim pa plecu, priecīgs, ka dāvana ir tikusi pieņemta un jau pagriezās lai ietu apsēsties pie sava galda, kad Andis veco vīru apskāva. Džefs ko tādu nebija gaidījis, tomēr aplika rokas apkārt puisim un atplauka platā smaidā.
- Paldies, Džef... Jūs ar Annu man šeit esat bijuši vecāku vietā... Es nezinu, ko es bez jums būtu darījis...- Andis klusi noteica, apzinādamies, ka bez viņiem, puiša dzīve šeit joprojām visticamāk būtu elle, pie tam nebūtu bijis neviena, ar ko parunāties par visu, kas viņu bija grauzis pirmo pusotru gadu, ko viņš pavadīja Amerikā.
Džefs zināja, par ko patiesībā šī pateicība bija. Viņš zināja, ka vārdiskais “paldies” bija par pulksteni. Bet šis apskāviens bija par pavisam citām lietām. Un tas Džefam nozīmēja daudz. Viņš vienmēr klusībā bija cerējis uz dēlu, tomēr sapnis tā arī nebija piepildījies. Andis, savukārt, Džefā bija atradis tēva paraugu. Galu galā, viņam ierodoties Savienotajās Valstīs, viņi abi ar brāli mitinājās mitrā, izpuvušā un izpelējušā vienistabas dzīvoklī, kurš atradās vienā no briesmīgākajiem Ņujorkas rajoniem, viņš bija gan mazgājis sabiedriskās tualetes, gan mazgājis traukus ēstuvēs, gan krāsojis māju sienas, gan izvadājis pasūtījumus un viņa sirdi nemitīgi žņaudza atmiņas par Lindu un mazo Aritu. Andis ļoti labi saprata, ka, pilnīgi iespējams, ja nebūtu Džefa aizgādnības, viņš joprojām būtu tur pat, kur sāka. Neskatoties uz to, ka viņš bija kārtīgākais, apzinīgākais, čaklākais un uzticamākais darbinieks, lai kur arī viņš strādātu. Tomēr tikai pateicoties Džefam un Annai, viņam bija, kam piezvanīt, kad palika pavisam grūti, tikai pateicoties viņiem, Andim tagad bija daudz labāks darbs, daudz labāka mājvieta un labāka dzīve. Tikai retajam tā paveicas. Un Andis zināja, ka par to visu mūžu būs Džefam un Annai pateicīgs.
- Klau, vēl kāda lieta, - Džefs ierunājās brīdī, kad jau bija atgriezies pie sava galda un sācis cilāt kaut kādas papīru kaudzes, - mēs ar Annu gribētu sarīkot tev nelielas dzimšanas dienas svinības sestdien. Vai tev nebūtu nekas iebilstams? –
Anda sejas izteiksme bija vēl vairāk pārsteigta, - Man šķiet, ka ar šo fantastisko dāvanu jau tāpat pietiek, - puisis atbildēja.
- Muļķības, tu esi tik jauns, tev taču vēl vajag paballēties! – Džefs uzstāja.
- Man nekad īsti nav bijis vecums, kad es būtu varējis ballēties, - Andis ironiski nosmēja
- Tad vēl jo vairāk! Anna par šo ideju ir stāvā sajūsmā, ļauj viņai to izdarīt. Mums līdz šim nav bijis neviens, kam rīkot dzimšanas dienas ballītes. Tas viņai un arī man, nozīmētu daudz, - Džefs lūkojās uz Andi ar tik atklātu, godīgu un sirsnīgu seju, ka puisis nespēja atteikt, viņš piekrītoši pamāja ar galvu un pasmaidīja.
***
Džefa un Annas māja bija iespaidīgi liela. Pirmoreiz to ieraudzījis, Andis bija sastindzis šokā un apbrīnā. Tā bija trīsstāvīga villa ar milzu logiem, kas sniedzās līdz pat grīdai katrā stāvā, otrā stāva istabas veda uz balkoniem, pie mājas slējās garāža divām automašīnām, bet uz centrālo ieeju veda lokveida kāpnes no abām pusēm. Mājas priekšā bija neliels baseins ar gaiši zilu, mirgojošu ūdeni kā arī vairāki atpūtas krēsli. Andis varēja tikai sapņot, vai kādreiz dzīvē spēs atļauties šādu mājokli, bet sapņot viņš tomēr atļāvās. Andis mājas iekšpusē nebija pirmoreiz, viņš pie Annas un Džefa bija pavadījis ļoti daudz laika, tomēr visas iepriekšējās reizes viņš bija pārāk nomākts, lai patiešām ievērotu un novērtētu ēkas un tās iekārtojuma skaistumu. Šoreiz viņš ar šampanieša glāzi stāvēja ar vienā no milzīgās viesistabas stūriem un vēroja milzīgajā kamīnā mirdzošās liesmas.
- Uguns liesmai piemīt kāds ļoti nomierinošs spēks, vai ne? – Anna pārtrauca puiša pārdomas.
- Jā, tā gan, - Andis paskatījās uz sirmo kundzi un silti pasmaidīja, - Man reti kad ir gadījies izbaudīt kamīna burvību, -
Anna pagriezās pret plašo viesistabu, kura pirms svinībām bija atbrīvota no mēbelēm un visa liekā, lai milzīgo telpu izmantotu kā deju placi tiem, kas vēlējās izvingrināt kājas un sirmā sieviete izskatījās laimīga par dzīvību, kas beidzot valdīja viņu mājā. Andis centās pēc iespējas biežāk viņus apciemot, jo puisis saprata, cik viņiem dažkārt mēdz būt vientuļi. Visvairāk viņi priecājās, kad māju pieskandināja Aritas sīkie solīši un viņas dzidrie smiekli. Arī šobrīd Annas skatiens bija pievērsts mazajai meitenītei.
- Es nekad tā arī nebiju jums ar Džefu pajautājis, kāpēc jums tik milzīgu māju un teritoriju priekš diviem vien? – Andis ierunājās, iemalkojis šampanieti.
- Nu redzi, Džefs mums šo māju uzcēla, kad bijām nupat apprecējušies. Mums tolaik bija pārliecība, ka šo māju kādu dienu piepildīs bērnu trokšņošana, vēlāk mazbērnu... – Anna likās aizsapņojusies pagātnē, - bet... – viņa šķietami nevarēja izdomāt, kā turpināt, - vienmēr kaut kas cits nonāca pirmajā vietā. Tā bija vai nu Džefa karjera vai manējā. Tas bija vai nu viņa uzņēmums vai mana ārsta privātprakse. Tas bija vai nu kārtējais mājas remonts vai papildinājums vai jauns auto vai vēl kādas citas ambīcijas. Vienmēr šķita, ka neesam gatavi, ka vēl nevaram nodrošināt bērniem visu, kas būtu nepieciešams, ka neesam paši sasnieguši pietiekami daudz, ka vēl ir, kur augt un tiekties... Līdz... – Anna ieturēja nelielu pauzi. Viņas seja bija kļuvusi nopietnāka. Saldsērīgāka. – Līdz mēs sapratām, ka jau ir par vēlu. Ka jau esam par vecu, lai izauklētu bērnu,- Anna pabeidza.
- Bet tagad jums esmu es, - Andis aplika roku Annai ap pleciem, viņa paskatījās augšup uz garo puisi un pasmaidīja, - un ir arī Arita,- Andis piemetināja, smaidīdams.
-Jā,- Anna atbildēja, - ar kuru, starp citu, es labprāt tagad padejotu, - un ar platu smaidu sejā gāja uz Aritas pusi, un bērns, smiedamies skrēja viņai pretīm, bet pēdējā brīdī viņa pagriezās uz Anda pusi un piemetināja, - Tāpēc nekad nedomā par to, kā būtu bijis, ja jums atvase nebūtu uzradusies tik agri. Tik agrā vecumā tas vienmēr nāk komplektā ar mazu dzīves traģēdiju, bet tas ir labāk nekā visu dzīvi gatavoties, bet tā arī nekad nesagatavoties, - Anna pasmaidīja un pievērsās Aritai, kas nu jau bija ieķērusies viņas svārku kostīma malā.
Andis kādu brīdi vēroja Lindu. Viņš vēroja to, kā meitene skatās uz Aritu, cik laimīga viņa izskatās, cik dzīvespriecīga un bezrūpīga. Andis joprojām nebija pārliecināts vai jūtas pilnībā droši ar Lindu, tomēr viņš pilnīgi noteikti mīlēja redzēt viņu kopā ar Aritu. Par spīti visam, Linda bija lieliska māmiņa un tas Andim bija ļoti svarīgi. Puisis nolika savu šampanieša glāzi uz kamīna malas, piegāja pie Lindas un pasniedza viņai roku, aicinājumā uz deju. Linda, lai arī izskatījās mazliet pārsteigta, ielika savu mazo, smalko plaukstu puiša rokā un apgriezās uz riņķi, ļaujot gaisīgajai, gaiši rozā kleitai izrādīt visu kuplumu un iemirdzēties lustru un kamīna liesmu gaismā. Viņa viegli iesmējās un piekļāvās Andim. Tikai saņemot meitenes plaukstu, Andis pamanīja, ka Lindai pirkstā joprojām bija viņa dāvinātais gredzentiņš. Tieši tāds, kādu Andis atcerējās – neliels, spožs, sirds formas akmentiņš, ko viņš Lindai bija uzdāvinājis viņu pirmajā gadadienā ar solījumu viņu apprecēt, tiklīdz viņa būs sasniegusi pilngadību. Pēkšņi Anda galvā sāka maisīties simtiem domu. Šogad Lindai paliks astoņpadsmit! Viņa ir šeit. Arita ir šeit. Viņa drīz būs pilngadīga. Un viņai joprojām ir gredzens... Andis mala šīs domas savā galvā vienu aiz otras, kamēr viņi nodevās latino mūzikas vieglajiem ritmiem. Lindas mati viegli šūpojās, viņas seju rotāja plats smaids un Andis apbrīnoja, ar kādu vieglumu un brīvību viņa slīdēja pa deju grīdu, cik graciozi apgriezās, cik viegli viņai tas viss sanāca. Uz vienu pašu mirkli Andis spēja viņu iedomāties baltā, garā kleitā, tā, it kā šīs būtu viņu kāzu svinības. Bet tajā pašā brīdī gaišo ilūziju pārtrauca atmiņas par murgainām naktīm, pamostoties no aukstiem sviedriem, miljons neatbildētie zvani, neatvērtās durvis, Marikas īsziņas... Andis noskurinājās un centās novērst domas uz ko citu.
Vakars gāja uz beigām, lielākā daļa viesu jau bija devušies prom, bet Anna ar Lindu un Aritu joprojām priecājās par mūziku, šķita, ka viņu enerģijas rezerves ir neizsmeļamas. Andis sēdēja blakus kamīnam, atspiedis elkoņus pret ceļgaliem, pieliecies siltās uguns virzienā un mēģināja nedomāt pilnīgi ne par ko. Tajā brīdī viņam pretīm apsēdās Džefs.
- Es ceru, ka tev tiešām patika šis vakars, - Džefs cerīgi teica.
- Jā, protams! – Andis sparīgi pamāja ar galvu, bet smaids iznāca tāds mazliet izmocīts.
- Mani tas kaut kā nepārliecina, - Džefs mudināja Andi izstāstīt, kas viņu nomāc.
Andis paskatījās uz Džefu, tad uz Lindu un Aritu, tad atkal uz Džefu, līdz beidzot pievērsās atpakaļ uguns liesmām kamīnā.
- Tā jau man likās, ka tēma varētu būt tajā virzienā, - Džefs noteica, - Stāsti, puis, kas tevi nomāc. Neteikšu, ka es būtu tas labākais padomdevējs, bet ja nu varu noderēt? – Džefs paraustīja plecus. Andis ieturēja pailgu pauzi, pirms sākt runāt, ik pa brīdim atskatoties uz viesistabā vēl palikušajiem viesiem.
- Linda pāris reizes ir nosaukusi mani par savu vīru... – Andis beidzot iesāka. Džefs turpināja klusēt, baidīdamies, ka Andis var pēkšņi pārdomāt un paturēt visu sevī. – Un es šodien pamanīju, ka viņai joprojām, vai arī atkal, - Andis nobolīja acis, - ir gredzens, kuru es viņai savulaik uzdāvināju līdz ar solījumu viņu apprecēt, tiklīdz viņa sasniegs pilngadību –
-Hm, - Džefs sarauca pieri. – Spriežot pēc tavas sejas izteiksmes, tava dilemma nav par to, kādā krāsā pirkt uzvalku kāzām, -
- Es atceros, ar kādu nopietnību un atbildības sajūtu es savu solījumu toreiz izteicu... Es arī atceros, ka man šķita, ka nekas nekad manu lēmumu mainīt nespēs. Un es joprojām daļēji domāju, ka tas būtu vispareizākais, - Andis nopūtās.
- Dēls, ja tu domā par kāzām piesaistot vārdu “vispareizākais”, tad tāda laulība jau ir nolemta bojāejai vēl nesākusies.- Džefs iemalkoja viskiju no savas lielās stikla glāzes un pieliecās tuvāk Andim, liekot saprast, ka ir pati uzmanība. Andis klusēja. – Redzi, situācija ir ļoti sarežģīta, protams, bet galu galā galvenais jautājums ir par to, vai tu to meiteni mīli un vai vēlies pavadīt savu dzīvi ar viņu, - Džefs runāja īsi un konkrēti.
- Jā, ja vien viss būtu tik vienkārši...- Andis ironiski nosmējās, - mūsu vēsture liecina, ka ar mīlestību vien mēdz arī nepietikt,- viņa seja sadrūma un viņš atbalstīja galvu vienā plaukstā, otrā šūpinot šampanieša glāzi, - Es melotu, ja es teiktu, ka man pret viņu vairs nekā nav. Es melotu arī, ja teiktu, ka viņu no visas sirds mīlu. Es pat vairs nezinu, ko teikt, lai man nesanāktu melot. Šobrīd meita ir pie manis un viņas dēļ vien es novilcinu laiku, lai mēģinātu saprast, kas manī ir un kā tur nav,- Andis labu brīdi klusēja. – Es ar lielāko prieku uzņemtos atbildību par Lindu un viņu apprecētu, jo viņa ir mana bērna māte un es vairs negribu pavadīt nevienu dienu bez Aritas. Tomēr es nezinu vai es esmu gatavs noticēt, ka Linda mani patiešām mīl. Kurš gan no sev mīlama cilvēka pazūd bez pēdām, pie tam vēl atņemot bērnu? Un kur ir garantija, ka viņa ko tādu nepastrādās atkal? – Andis atslīga mīkstajā ādas atpūtas krēslā un ar pirkstu galiem paberzēja saraukto pieri.-
- Nu bet vai tad tu šobrīd jau neesi pakļāvis sevi tādam riskam? Tiklīdz tu viņas paņēmi dzīvot pie sevis, tu jau automātiski pakļāvi sevi tam riskam. Es nerunāšu rožaini un nesolīšu tev, ka viss turpmāk būs perfekti vai, ka kāzas visu glābs. Bet man ir jāsaka, ka tāda iespēja vienmēr pastāv. Arī tajās attiecībās, kurās vēl nav bijis nekādu problēmu. Bet, ja reiz viņas ir šeit, tad es domāju, ka tev vajag mēģināt iet uz pilnu banku, lai vismaz pēc tam nevari sev pārmest, ka neizdarīji visu, kas bija tavos spēkos, lai šīs attiecības izdotos. Kaut vai meitas dēļ.-
- Varbūt Tev ir taisnība...- puisis aizdomājās, - bet pagaidām es vēl nevaru sevi piespiest izdarīt jebkādus galējos secinājumus vai pieņemt jebkādus lēmumus.
Džefs piecēlās, uzlika Andim roku uz pleca, iedrošinoši pasmaidīja un atstāja Andi vienatnē ar viņa domām.
***
Laiks gāja uz priekšu. Linda ar Aritu bija ļoti iedzīvojušās jaunajā mājvietā, Valters bija pārvācies dzīvot citur un nu mazajai bija pašai sava istaba, kuru Linda ar Andi bija iekārtojuši maigos pasteļtoņos, pie sienām karājās mazi rāmīši ar dažādām ģimenes fotogrāfijām, bet grīdu sedza gaiši pelēks, pūkains paklājs, par kuru bērns bija stāvā sajūsmā. Andis bija pavirzījies vēl mazliet augstāk pa savas karjeras kāpnītēm, bet Linda savas dienas vadīja mājās ar Aritu.
Andis arvien vairāk izbaudīja pēcpusdienas, ka viņš pārnāca mājās un tur viņu sagaidīja abas meitenes. Pirmā pie durvīm vienmēr paspēja pieskriet Arita, bet viņai vienmēr tūlīt sekoja arī Linda. Tad viņi mēdza kopā iet pastaigāties pa parku vai uz kādu bērnu rotaļu laukumu, iet uz kino vai vienkārši pavakariņot ārpus mājām. Andis no jauna bija iemīlējis Lindas sabiedrību, viņas atbalstu un viņas rūpes. Ik pa brīdim tomēr Andi atkal mēdza pārņemt stindzinošas bailes, kad Linda šķita noslēgusies sevī, vai tiklīdz viņa saņēma kādu neierastu telefona zvanu vai īsziņu, tomēr Andis visas nelāgās domas bīdīja malā – viņa taču bija te, viņa par Andi rūpējās un nebija devusi nekādu pamatu sev neuzticēties. Viņu sarunu tematu starpā arvien biežāk uzpeldēja sarunas par precībām. Linda no sākuma bija devusi tikai pavisam neuzkrītošus mājienus, vēlāk jau nebaidījās slēpt to, ka internetā pēta kāzu kleitas līdz beidzot jau bija pasākusi ik pa laikam izmest diezgan atklātus jokus – “izskatās, ka es palikšu vecmeitās” vai “es zinu, ka tu gribi mani precēt, tu tikai nevari saņemties”, par kuriem viņa izlikās Andi tikai ķircinām, tomēr puisis zināja, ka aiz šiem jokiem slēpjas liela daļa patiesības – Linda skaidri un gaiši darīja zināmu, ka vēlas kāzas.
Andis iesākumā pret šiem jokiem izturējās visai neitrāli, tomēr laiks un Lindas pūles darīja savu – viņš vairs nevarēja iedomāties savu dzīvi bez Lindas. Savā ziņā viss nu bija pat labāk kā sākumā – viņi veltīja viens otram milzumdaudz uzmanības un rūpes. Kad Arita bija nolikta gulēt, viņi nereti aizdedza sveces savā istabā, dejoja, runājās līdz vēlai nakts stundai, dažbrīd dauzījās tā, it kā viņiem atkal būtu padsmit gadu un Andis bija no jauna iemīlējis visu, kas saistījās ar Lindu.
Pagāja vairāki mēneši līdz Andis, krustām šķērsām izdomājies, beidzot paņēma rokās savu mobilo telefonu un kontaktu sarakstā atrada tik pazīstamo vārdu.
- Klausos! – atsaucās pazema vīrieša balss.
- Robert, sveiks! Te Andis. –
- Oo, sveiki! Sen nebiju no tevis neko dzirdējis, Linda arī kaut kā retāk ar mums sazinās, laikam tur štatos tik laba dzīve, ka savus vecos jau aizmirsusi – Roberts iesmējās
- Es pieļauju, ka viņa vienkārši ir ļoti aizņemta ar Aritu un arī ar citām domām, par kurām es tieši gribēju ar tevi aprunāties. Konkrētāk – gribēju tev ko jautāt,-
- Es klausos! – Roberts izklausījās ieinteresēts.
- Es... – Andis pēkšņi apklusa, tā it kā vēl simto reizi pārdomātu savu jautājumu.
- Hallo? Tu mani dzirdi? – Roberts jautāja, un Andis atjēdzās, ka bija domājis krietni ilgu brīdi.
- Jā, jā –
- Nu tad runā, puika, es pieļauju, ka šī saruna tev dārgi izmaksā – Roberts atkal iesmējās.
- Es gribēju jautāt vai tu neiebildīsi, ja es bildināšu Lindu, - Andis izdvesa ar skaļu nopūtu. Tagad bija Roberta kārta apklust.
- Tu lūdz manas meitas roku? – Roberts izklausījās iepriecināts, kas Andi mazliet nomierināja.
- Tā laikam sanāk, - Andis pasmaidīja.
- Nu, bērns jums jau ir, dzīvojat kopā, neredzu iemeslu kāpēc lai es iebilstu, - Roberta balsī bija jūtams neviltots prieks un Andis atviegloti nopūtās.
- Tikai pirms tu to grasies darīt, es jūtu, ka man tev kas jāizstāsta. Tam sen vairs nav nekādas nozīmes, jūs jau labu laiku izskatāties ļoti laimīgi. Tomēr precības ir ļoti nopietns solis. Es pārāk labi pazīstu savu meitu. Un mums ar Mariku ir bijis pietiekami ilgs laiks, lai pārdomātu gan Lindas gan mūsu abu rīcību attiecībā uz tevi pagātnē, tāpēc es gribu būt pilnīgi godīgs. Tas mūsu visu vainu nemazinās, tomēr varbūt palīdzēs man justies kaut nedaudz labāk,- Roberts smagi nopūtās, bet Anda sirds salēcās un neviļus viņa rokas sāka viegli trīcēt.
(29.01.2016) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Sonakt visgaraakaa nakts,
Jaataisa dzimumakts.
Nav aktam jaaraksta pakts,
Gribu un daros kaa traks. ...
|
|
|
|
Dažas patiesības par “OPEL”
Dažas patiesības par “OPEL”
1.Kāpēc Opel ir apsildāms aizmugurējais stikls ?
Lai sasildītu jūsu rokas, kad stumsiet automobili.
2.Kā panākt, lai Opel ieskrienas no 0 līdz 100 km/h 10...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Aša, tomēr mīļa dāvaniņa
Mēs daram tā un saņēmēji parasti priecājas. Ja laikus nav iegādāta dāvaniņa, tad aicinu savu 5 gadīgo meitu palīgā. No parastas lapas salokam, salīmējam aploksnīti un viņa to pēc savas...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
|
Autori
