|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Cau dūmiem! | Autors - lieniitea
| | Komentāri (7)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Es attapos vietā par kuru nekad nebiju dzirdējusi. Tas bija savādi. Klusums.. Tikai vēja gaudas ik pa laikam pienesa kādu skaņu no apkārtnes. Pēkšņi sāk gaudot sirēnas. Tās nāca ar vien tuvāk un tuvāk.. Es iekliedzos Nēeee, līdz pamodos un sapratu, ka tas tikai tā.. Es atvēru acis un Tu turēji manus matus, Tu glaudīji man galvu un teici:” Mazā turies, mazā būs labi, dzirdi?” Es nesapratu.. Pēkšņi apkārt cilvēki baltos halātos ar dažādām dīvainībām rokās. Es jutu, ka kaut kas tā kā pieskaras manai rokai un ieduras tajā.. Es nespēju saprast kas ir tas kas lien caur mani, kaut kas kā maza skudriņa ložņā manā rokā. Manas acis pēkšņi kļuva tādas miegainas un savādas, tāda sajūta ka tās liptu ciet. Es centos turēties pretī, bet nesanāca. Acis aizvērās un viss..
Pēkšņi es attapos, galva dungoja ar mazliet sāpēm. Es atvēru acis un nesapratu kas notiek. Apkārt milzum daudz dažādas elektronikas, dažādas kastes, daudz podziņas. Es pagriezu galvu uz kreiso pusi un Tu tur sēdēji. Uz krēsla, ar aizvērtiem plakstiņiem. Tu nakti biji pavadījis pie manis. Es centos aizsniegt tavu roku, es tai pieskāros un Tu pēkšņi pamodies. Tu ieraudzīji mani, pielēci kājās, apskāvi un teici:” Mazā, nekad tā vairs nedari, nekad!” Asaras ritēja man pār vaigiem un es nespēju neko atbildēt, jo es zināju, ka es nespēju apsolīt to no kā es esmu atkarīga. Viss ko es spēju pateikt bija - nevaru...
Pagāja dienas un atkal viss notika tāpat. Tu biji man blakus, Tu glāstīji man galvu. Tu teici, ka nespēj to visu izturēt, ka tev sāp. Es raudāju, es nezināju ko darīt. Tu raudāji, Tu piecēlies kājās un teici – apsoli, ka vienmēr būsi man līdzās... Aizgāji prom.. Es atkal iemigu. Pa visam nesteidzīgi bija pienācis nākamais rīts. Es tevi gaidīju, gaidīju, bet tu tā arī neatnāci.. Pēkšņi kāds savāds vīrietis man pienāca klāt ar klausuli. Iedeva to man un izgāja pa durvīm. Ar bailēm un asarām es pieliku klausuli pie aus un pēdējie vārdi ko no tevis dzirdēju bija – „Es tevi mīlu mazā, bet es tā vairs nespēju..” Es kliedzu klausulē, bet Tu nerunāji, atskanēja signāls un ... Es nokritu ceļos cerēdama, ka tomēr viss ir un būs labi, taču tas bija lieki..
Nu es atrodos blakus tev, mēs abi esam kopā, laimīgi. Kaut arī ne uz zemes, bet laimīgi..
(27.09.2012) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
|
Bars miroņu, starp viņiem kāds krievu Tēvijas kara zaldāts, stāsta anekdotes. Zaldāts: - Bija mums rotā viens foršs seržants. Mācēja vāciski pat runāt un šim par to iedeva iesauku Hande ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1486
Kopā:6413251
|
| |
| |
|
Autori
