X

Feini!
Reklāma

 
LITERATŪRA
Neizdotās grāmatas
Humors un satīra
Dzeja
Īsrindes
Pasakas
Proza
Stāsti
Raksti
Neklasificēta jaunrade Valters Bergs
MĀKSLA
IZKLAIDE
INTERESANTI
Autori
Arhīvs
Feini! čats (online - )
Aktualitāšu arhīvs
Feini! iesaka apmeklēt
 
 
 
     

LITERATŪRA

skatīt visu
Stāsti
Aplis
Autors - Titanija
  
Komentāri (1)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija


Bet caur sirdīm zirgi auļo
Zirgi cilvēcību lūdz.
Un tais trūdošajos kaulos
Smagas ložu bites dūc.

Dūc un dūc un negrib norimt,
Negrib nāves medu nest.
Karā kautie zirgi korī
Zviedz uz visas pasaules. (D.Avotiņa)

Aplis

Kājas smagi grima dubļainajā zemē, kas vairs nespēja dzert debesu un cilvēku asaras, nespēja pieņemt to dzīvības un asinis... sāpju bija par daudz. Zeme ietiepās un aizgriezās, tai bija vienalga, un asinis un dubļi skalojās gar manām kājām, cerībā aizmazgāt ļauno prom. No Zemes tu esi nācis, par Zemi tev jāpaliek.
Nogurums... truls nogurums. Tas gāza klintis no kājām, bet mani vēl turēja. Vēl tikai mirkli, vēl pavisam nedaudz. Es zināju, ka tā tam arī jābūt, tikai tā, ne savādāk. No zemes tu esi nācis, ar zemi tev jāpaliek.
Nevarēja būt iesākums bez gala un gals bez iesākuma. Tas bija Aplis, ko nespēju pārtraukt ne es, ne citi no manas sugas. Neviens to nemaz nedarītu, pat, ja spētu. Uzticība bija iededzināta manās asinīs līdz ar zīmi manā gurnā. Taču sāpes... tās bija atnākušas pašas –spēji un negaidīti. Tās plosīja milzu kunkuli manās krūtīs, un biju gatavs atdot visu, lai tās nejustu, lai bezspēkā nokristu un sakalstu līdz ar dubļiem, lai nonāktu tur, kur mēs visi reiz nonākam –zemē. Šīs mistiskās bailes bija padarījušas manus ceļgalus trulus un nejūtīgus, bet... varbūt tās bija lodes, kas bija plosījušas manu miesu. Taču neviena lode nebija spējusi ievainot mani tik sāpīgi kā viņa kritiens. Un pārējais man bija vienalga. Vairs nebija cerību par mājupceļu, vairs nebija cerību par gardām auzām silē. Nekad vairs nebūs tālīnās zābaku dunas, kas allaž izrāva mani no visciešākā miega... Nekad vairs...
Man bija palicis tikai viņš un nāves smakas piesūcies, ar līķiem klātais lauks, kurā reiz biju ganījies, kurā bija tik daudz atmiņu, tik daudz prieka... Pelēča stiegrainais augums milzīgā ātrumā traucās pār pļavu man pakaļ, bet manas kājas pinās sulīgajā zālē. Viņa pārgalvīgais zviedziens aicināja Pērsi līdzi, kas pie horizonta sakusa kopā ar sauli, taču tad atkal uz mirkli liesmaini iedegās, saulei pazūdot aiz horizonta. „Tu vienmēr būsi tu pats, ja būsi brīvs,” viņa reiz teica un, noplivinot krēpes, metās pakaļ Pelēcim uz meža pusi. Toreiz es uzkavējos mirkli ilgāk, lai spētu novērtēt viņas vārdus, lai spētu uz mirkli būt es pats. Un es biju... to mirkli, kad tumsa vēl nebija iestājusies, kad pār zemi klājās mulsinoša krēsla, es biju es pats... pirmo un pēdējo reizi.
Tagad atkal biju tikai es... es pats –brīvs, bet... asinīs vārījās tas, ko tur spēja iededzināt tikai cilvēks –uzticība...
Tur viņi gulēja –tie, kas, šķiet, vēl tikai vakar ar mani bija dalījuši vienas ganības. Tie, kurus atceros rāmi plūcam zāli man līdzās un priecājamies par to, ka visi esam dzīvi. Tie, kuru krēpes katru vakaru bija degušas rietošās saules staros un kuru ķermeņi liesmoja, laižoties neapturamos auļos lejā no kalna. Tagad viņi visi atkal bija šeit ar mani... zem manām kājām, iemīcīti dubļos. Ķermeņi, kas agrāk vibrēja no vareno muskuļu spēka, tagad, ložu sašķaidīti un sakropļoti, gulēja dubļos, acis, kurās reiz bija atmirdzējusi tumšākā okeāna dzīles, tagad bija tukšas un nedzīvas... asinīm noplūduši purni, lauzti žokļi, uzšķērsti sāni... Tas bija viss, kas bija palicis no brīnišķīgā skaistuma, kāds tas reiz bija bijis.
Manas kājas grima asiņu un recekļu masā, kur sajaucās cilvēku un mūsu asinis, kur bija samalti mani brāļi un māsas, kur šodien tika iemīta mana bērnība. Vairs neatskanēja nedz satraukti zviedzieni, nedz putnu treļļi, tagad visu apņēma agonijas un sāpju kliedzieni. Moku zviedzieni vēl aizvien skanēja manās ausīs, bet varbūt tā bija mana dvēsele, kas šķīda gabalos.
Ko gan mēs bijām nodarījuši? Kāpēc bija jānodara tik daudz sāpju? Mēs samierinājāmies, mēs atsacījāmies no sevis, no savas brīvības, solījām...zvērējām uzticību, bet kā gan tā tika atmaksāta... Mēs atdevām visu, kas bija, pretī prasot tikai svaigas auzas silē, tīru ūdeni un salmus, kur atpūtināt kaulus... kas no tā visa bija par daudz? Ko gan mēs bijām nodarījuši? Ko bija izdarījis varonīgais Pelēcis, kas tagad, nedabiski pārgrieztu galvu un sašķaidītu kāju, gulēja man pie kājām?
Pērse gulēja tikai sprīdi tālāk. Varbūt man tikai rādījās tas, ko tik ļoti kāroju redzēt, bet šķita, ka viņa kustas, neveikli cenšas pacelt galvu, bet tā nevarīgi nokrīt atpakaļ dubļos. Sakopoju visus spēkus, lai nomestos uz ceļiem viņai blakus. Jēlajos ceļgalos griezās kaut kas ass, bet dubļi patīkami veldzēja degošo miesu. Noliecu galvu un paraudzījos viņas parasti tik tumšajās un dzirkstošajās acīs. Pirmoreiz dzīvē tās bija tik blāvas un nespodras. Šķiet, viņa mani nemaz neredzēja. Pieliecu galvu pie viņas purna, no kura vēlās putas un asinis... Es skaitīju lūgšanu... kā viņa man to bija mācījusi...
Izslīd smiltis caur varavīksni
Pazūd laika ritējums
Tikai tev vienai tas apstājas
Tikai tev vienai ceļš ir tālāk ejams
Mēs paliekam šeit un klusībā noliecam galvas
Par tavu brīvību
Lai beidzot piepildās alkas
Lai paceļas, ceļas un gaida
Mēs atnāksim rīt
Mirkli viņas acīs pazibēja atklāsme un likās, tās pildās ar prieku, ar varavīksni. Beidzot viņa bija kaut ko sapratusi, bet man tas palika noslēpums, jo nākamajā mirklī viņas ķermenis noraustījās un acu skatiens sastinga. Tās vēl aizvien raudzījās manī... nespēju novērsties. Nezinu vai jel kad vispār to spēšu... tā bija jauna degzīme. Tas bija tūkstoškārt sāpīgāk par cilvēku uzspiesto uz gurna, tūkstoškārt sāpīgāk par ložu atstātajām rētām. Biju gatavs ciest ložu kodienus visu dzīvi, kaut tikai nenāktos raudzīties šajās mirušajā acīs.
Neveikli pietrausos kājās un turpināju meklējumus starp mirušajiem. Tik daudz viņu bija! Agrāk tiku skrējis līdz horizontam un izbaudījis vēju savās krēpēs, cerībā, ka aiz tā sekos vēl viens horizonts un tad vēl... un vēl, bet tagad... vienīgā cerība bija –kaut tas būtu vienīgais.
Kur gan es gāju? Kas nu es biju? Kas lika saņemties, lai nesabruktu turpat uz vietas? Uzticība... Uzticība kādam, kas nevērtēja nedz savu, nedz manu dzīvību, kas bija atņēmis man visu –mājas, ģimeni, ganības un... sevi pašu. Tā bija uzticība kādam, kura labā biju gatavs likt savu galvu dubļos blakus tūkstošiem citu savu sugasbrāļu, kas bija darījuši tieši tāpat, biju gatavs atdot pēdējo, kas man bija, lai viņu atrastu, pat, ja nāktos rāpot uz ceļiem, asinīm plūstot no mutes... jau tagad jutu to skābeno garšu.
Cik gan ļoti mūs spēj mainīt cilvēks, padarīt mūs par to, kas mēs neesam, pieradināt mūs tiktāl, ka paši vairs nezinām, kas īsti bijām, apzinoties tikai to, ka bez cilvēka neesam nekas. Daļa manas dvēseles piederēja viņam, un tagad tā sauca mani, likdama līkumot starp mirušajiem un atmiņām. Sajūtas pastiprinās ar katru soli, bet sirds sāk pukstēt arvien lēnāk. Jūtu, ka tā sitas vienā ritmā ar viņa sirdi.
Jūtu tuvu... tepat līdzās... vēl tuvāk... Smagi sabrūku uz valgās zemes. Debesīs noplīvo tumšas buras, vedot prom tos, kuri vairs nepieder man. Drīz arī es vairs sev nepiederēšu.
Paraugos viņam acīs, tajās manāmas sāpes, tad prieks. Viņš lūdz. Arī es lūdzu. Nolieku smago galvu uz viņa krūtīm, un viņa roka –tik vāja un bāla –noglāsta manu vaigu. Redzu uz tās asinis... manas? Mūsu asinis sajaucas un pil zemē lūdzot. No zemes tu esi nācis, par zemi tev jāpaliek. Lūdzu! Divas dvēseles –viena melodija, tik vārdi nu sveši. Dzirdu viņa sirdspukstus: bum-bum, bum-bum...bum...bum... Un tad iestājas klusums. Nav vairs nekā. Viņa sirds vairs nepukst, bet... varbūt tā ir manējā.
Jūras šalkoņā es saklausīju vārdus,
Vārdus no mūžības.
Vēja nepiepildītajās alkās es dzirdēju tos.
Un tikai aizkapa balsi dzirdot no sniegotām virsotnēm,
Sajūtu sen aizmirsto varu.
Un visā pasaulē dzirdu es vārdus.
Un dvēsele paceļas mākoņos,
Sajūtu mūžības garu.

Es izaugu šajā pļavā. Zināju katra zāles stiebra melodiju no galvas, bet nekad neiepazinu savējo. Viņi izauga šajā pļavā. Mēs visi šeit nomirām un atguvām savu brīvību, atradām sevi. Bet reiz mēs atkal te izaugsim. Izaugsim no zāles, no vēja, no mākoņiem. Šeit izaugs arī Pelēcis un Pērse. Un tad es atkal vērošu, kā Pelēcis, muskuļiem vibrējot, traucas no kalna, kā Pērse atkal sadeg saules liesmās. Es jutīšu -beidzot pa īstam. Es beidzot būšu tu, kur man jābūt –mājās. Es atkal būšu brīvs.
(05.11.2012)
  
Prozas, stāstu, rakstu u.c. novērtējums. Kopvērtējums - 6.1
Balso arī Tu!
Gramatika, sintakse - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 6.1)
Izteiksmes līdzekļi - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 6.2)
Doma, saturs - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 6)
- balsot ar vērtējumu zem 4 vai ar 10 var tikai, ierakstot "viedoklī" pamatojumu.
Tavs viedoklis:
Niks:*
Tēma:
Komentārs *
Lūdzu ievadiet kodu *
Noteikumi komentējot
 
 

DISKUSIJAS

skatīt visu
Jaunrades čats
Ljurbenjaaks (viesis) (08.05.2018, 17:08)ko tu pļurksti? :(((Ješka (viesis) (08.05.2018, 09:20)Apciemo
Ljurbenjaaku, viņš tevi piebaros ar skābiem kāpostiem, tiesa, mazliet sarūgušiem, bet tas piešķirs pikantu noskaņu. :))) :)))
staltais briedis (viesis) (01.05.2018, 11:16)Tu, mīlīt, vēl painteresējies kur var nopirkt
garšīgus marinētos gurķīšus.
 
 

IZKLAIDE

skatīt visu
SmS pantiņi
Lido klusi sniega pārslas
Pāri klusai mežmalai,
Lai šīs pārslas vieglas, maigas
Jaunā gadā laimi nes! ...
Interesanti video
Kaķis Simons 2
 
 
Zīmējumi

Pavasaris
 
 

INTERESANTI

skatīt visu
Dāvanu idejas
Aša, tomēr mīļa dāvaniņa
Mēs daram tā un saņēmēji parasti priecājas. Ja laikus nav iegādāta dāvaniņa, tad aicinu savu 5 gadīgo meitu palīgā. No parastas lapas salokam, salīmējam aploksnīti un viņa to pēc savas...
 
 
Vieta reklāmai:
 
 
Šodien: 61 Kopā:4698424

 
 
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Par Feini! | Atsauksmes | Redakcija | Iesūtīšanas un lietošanas noteikumi | Pateicības | Reklāma | Palīdzi portālam! | FAQ | Ziņot par kļūdu
Portāls daudzpusīgam, ideālam cilvēkam. No nopietnības līdz humoram.
Feini! neatbild par iesūtīto darbu un informācijas autentiskumu un avotiem. Aizliegts izmantot informāciju komerciālos nolūkos © 2001-2007 Feini!. All rights reserved.
webdesign by odot | code by valcha
load time 0.1 sec