X

Feini!
Reklāma

 
LITERATŪRA
Neizdotās grāmatas
Humors un satīra
Dzeja
Īsrindes
Pasakas
Proza
Stāsti
Raksti
Neklasificēta jaunrade Valters Bergs
MĀKSLA
IZKLAIDE
INTERESANTI
Autori
Arhīvs
Feini! čats (online - )
Aktualitāšu arhīvs
Feini! iesaka apmeklēt
 
 
 
     

LITERATŪRA

skatīt visu
Stāsti
Balss.
Autors - kauka
  
Komentāri (2)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija

Pirmā ugunspuķes nodaļa

– Tavs laiks tuvojas! – kāda balss nakts tumsā pavēstīja. Vecās sievietes miesa notrīcēja. Viņa, iespiedusi galvu spilvenā, spītīgi centās ignorēt tās teikto.
– Neviens nespēj apmānīt laiku... – balss draudīgi sēca, – pat tu to nespēj, Antonij! – Sirmgalve uzleca sēdus gultā un ieskatījā tieši balss īpašnieka sejā. Viņas vecās, mezglainās rokas nevaldāmi trīcēja. Pieri klāja sviedru lāses un lūpas bija kļuvušas zilgani baltas.
– Tu krāpies! – viņa trīcošā balsī izdvesa. Mazajā istabiņā atskanēja gārdzoši smiekli.
– Laiku neviens nespēj piekrāpt! Tu taču to zini! – balss stingri teica un nedomāja atkāpties. Iestājās kapa klusums. Sirmgalve ar strauju, mērķtiecīgu un pat jauneklīgu rokas vēzieni vēlējās saķērt priekšā esošo būtni aiz apkakles. Taču velti. Viņas roka izslīdēja tai cauri.
– Nelietis! Krāpnieks! – viņa spalgi un bezspēcīgi iekliedzās. Būtne skaļi un ausīm netīkāmi ieņirdzās. Tās smiekli kļuva arvien skaļāki un griezīgāki.
– Ko tev vajag? – bezspēcīgi nočukstēja Antonija un ar rokām aizklāja seju, nespējot izturēt šos riebīgos smieklus.
– Tu lieliski zini, ko man vajag. Ugunspuķi. – Likās, ka vecā sieviete, šo vārdu izdzirdusi, tūdaļ pat zaudēs saprātu. Viņa izleca no gultas un sāka staigāt no viena istabas stūra uz otru, nesakarīgi pie sevis kaut ko zem deguna murminot.
– Ugunspuķ-i-i! – Balss turpināja sēkt, neliekoties ne zinis par Antonijas neprātu. Vecā sieviete pēkšņi sastinga kā sālstabs un paraudzījās uz būtni, kas bija iztraucējusi viņas nakts mieru.
– Es to nespēju iegūt! – viņa stingri teica. Šķita, ka no viņas neprāta un lielajām bailēm pāri nebija palicis vairs nekas.
– Tad tu pazudīsi! Pazudīsi laikā-ā-ā! – tīksmi iesēcās būtne. Likās, ka tieši šādu Antonijas atbildi tā bija gaidījusi.
– Es labāk pazūdu nebūtībā, nekā kalpoju tev, krāpniek! – ar patiesu nicinājumu izgrūda Antonija un ieslēdza guļamistabā gaismu. Būtne izgaisa kā nebijusi.
Antonija steigšus piegāja pie lielā grāmatu plaukta, kas atradās istabas tālākajā stūrī un izvilka no tā kādu biezi grāmatu cietos sudraba vākos. Uz tās zelta diegiem bija izšūta kāda puķe. Apsēdusies pie turpat blakus esošā rakstāmgalda viņa steigšus to atvēra un sāka sparīgi šķirtīt biezās grāmatas lapaspuses. «Pagātne, pagātne... tā, redz kur būs... » viņa tikko dzirdami pie sevis murmināja un pārstāja šķirtīt lielo grāmatu, apstādamās pie kādas lapaspuses teju vai grāmatas pašā viducī. Pārsteidzošā kārtā tā bija pilnīgi balta. Tikai, ja labi ieskatījas lapas apakšējā stūrī bija kāds mazs, sarkans zīmogs. Uz tā bija uzzīmēts kāds vecs vīrs tērpies garā apmetnī. Antonija, no tā nenolaizdama ne aci, klusi čukstēja:
– Pagātnes ziņnesi, sniedz man atbildes! – Sarkanais zīmogs pēc šī čuksta kļuva arvien lielāks un lielāks, lidz izpletās gandriz visu balto lapu.
– Dzin! Dzin! Dzin! – kaut kas klusi nošķindēja un blakus Antonijai uzradās kāds pavisam maza auguma vīrelis. Tas bija zīmogā attainotais vīrs garajā apmetnī.
– Sveika, Antonija! Kāds pārsteigums, saņemt no tevis slepenziņu! – viņš, plati pasmaidijis un paklanījies sirmgalves priekšā, teica. Antonija, to kārtīgi nopētījusi, klusi iesmējās.
– Jā, Hosē, ilgs laiks pagājis kopš mūsu pēdējās tikšanās reizes... – viņa teica un ar plaukstu draudzīgi uzsita vīram pa plecu.
– Kādas atbildes tev nepieciešamas? – laipni jautāja vīrs apmetnī.
– Kā lai pārkāpju slieksni no pagātnes valstības uz Hordenza valstību? –pavišam tieši un bez aplinkiem vaicāja Antonija. Hosē, izdzirdot šāda jautājuma, palecās trīs soļus uz augšu un palika planējam gaisā. Nepārprotami tas viņu bija pārsteidzis!
– Bet... – viņš nenolaižot ne acis no sirmgalves, izdvesa, – bet tas taču ir pārāk bīstami. Otro reizi atgriezties...
– Zinu! – stingri atcirta Antonija. – Bet man nav citas izvēles! Man ir jāriskē... Es gribu beidzot iegūt mieru. Un, protams... – viņa nepaspēja pateikt savu sakāmo līdz galam, jo Hosē viņu pārtrauca.
– Antonij, tu labi zini, ka tagad ir tavu mazbērnu kārta mēģināt noplūkt ugunspuķi!
– Ahā! – iekliedzās sirmgalve. Hosē teiktas bija to saniknojis. – Esmu jau tās puķes dēļ zaudējusi tik daudz... nē, draugs, es nepārdzīvošu, ja man nāksies zaudēt arī viņus. Tad labāk es tieku pazudināta!
– Tev jāsaprot, ka lāsts, kas tev uzlikts, nav dzēsts! Nedari to!
– Kā jau teicu – man nav izvēles! – apņēmīgi atbildēja Antonija. – Es pabeigšu savu iesākto.
– Tas ir gandrīz neiespējami... – nolaidies atpakaļ uz grīdas, iebilda pagātnes ziņnesis.
– Tuk, tuk! – viņus iztraucēja kluss klauvējiens pie guļamistabas durvīm. Sirmgalve satrūkās un sparīgi aizcirta biezo grāmatu sev priekšā. Hosē izgaisa tajā pat acumirklī gluži tāpat kā pirms mirkļa bija izgaisusi nejaukā būtne.
Istabā ieskrēja divi izstīdzējuši pusaudži – meitene ar zēnu. Abiem bija ogļu melni mati un zaļas, dzīvespriekā zaigojošas acis. Viņu bālo, vasarraibumaino seju rotāja piemīligs samaids. Turklāt jebkuram, kas šos jauniešus redzētu pirmo reizi savā mūžā, izbrīnā izplestu acis. Gluži vienkārši tādēļ, ka viņu nepārprotamā līdzība bija patiesi ļoti uzkrītoša. Taču tie, kas viņus labi pazina, nemaz nebija par to pārsteigti, jo izskaidrojums bija vienkāršs – viņi bija identiskie dvīņi. Viņi abi bija Antonijas acuraugi un lolojumi. Viņa nespēja iedomāties savu dzīvi bez saviem mazbērniem, kas piepildīja viņas māju ar dzīvesprieku un mīlestību.
– Polianna! Mariuss! Kāpēc jūs vēl neguļiet? – Antonija, mēģinot uztaisīt piktu balsi, jautāja.
– Vecmāmiņ, mēs tev varētu jautāt tieši to pašu? – iesmējās Mariuss un piegāja pie rakstāmgalda. Viņa skatiens apstājās pie lielās grāmtas uz kuras sirmgalve steigšus uzlika abas rokas. Taču viens nu bija skaidrs – šī grāmat noteikti bija stipri par lielu, lai to ar divām plaukstām paslēptu.
– Ko tu tur lasi? – arī Polianna bija piegājusi pie rakstāmgalda un nostājusies blakus brālim.
– Ak jūs! – labsirdīgi bārās vecā sieviete. – No jums nekad un neko nevar noslēpt!
– Bet kāpēc tev kaut kas no mums būtu jāslēpj? – nesaprata Polianna un neizpratnē raudzījās uz vecmāmiņu.
– Ir lietas, kas jums vēl nav jāzina... – smaidot atteica Antonija un pieslējusies kājās aizgāja līdz grāmatu plauktam un atlika tajā atpakaļ noslēpumaino grāmatu.
– Tas nu gan nav godīgi! – protestēja Mariuss, kuram spītība un kareivīgums spraucās ārā teju vai pa visām vīlītēm. – Kas tad tajā grāmatā var būt tāds, ko mēs vēl nevarētu zināt!? Antonija, tu laikam esi aizmirsusi, cik mums ir gadi! – Sirmgalve sirsnīgi pasmaidīja. Reizēs, kad mazdēls viņu sauca vārdā, bija skaidrs, ka tā aizvainojusi viņu līdz pašiem sirds dziļumiem.
– Nu, ja mana vecā galva mani neviļ, tad tev ir piecpadsmit gadi! – viņa zobgalīgi atbildēja. Polianna tagad izskatījās pagalam lepna. Rīt bija viņas piecpadsmitā dzimšanas diena. Savukārt Mariusam apritēja piecpadsmit tikai parīt. Tas tādēļ, ka Polianna bija dzimusi divas minūtes pirms pusnakts, savukārt viņas brālis – tris minūtes pēc pusnakts.
– Bet tagad, mani mīļie, gulēt, marš! – Nepielūdzami pavēlēja Antonija un abus steigšus noskūpstīja uz vaiga. Polianna skaļi nožāvājusies un atvadījusies, gausi izgāja no guļamistabas. Taču viņas brālis negrasījās tik viegli padoties.
– Vai rīt tu mums parādīsi to grāmatu? – viņš jautāja un ar acs kaktiņu paraudzījās uz grāmatplauktu. Antonija sadrūma. Tad bažīgi attrauca:
– Iespējams kādu dienu es jums to parādīšu, bet vēl ne...
– Bet kāpēc? – spītīgi jautāja Mariuss. Šāda vecmāmiņas atbilde viņu itin nemaz neapmierināja.
– Tāpēc, ka jūs vēl neesiet gatavi to zināt! – atbildēja Antonija, nevēlēdamās vairs ilgāk turpināt šo sarunu. Mariuss uzmeta viņai piktu skatienu un, strauji apgriezies, izsoļoja ārā no guļamistabas, aiz sevis ar blīkšķi aizcērtot durvis. Palikusi viena, vecā sieviete atkrita rakstāmgalda krēslā un smagi nopūtās. «Laiks... vai maz pienāks laiks, kad mani mazbērni būs gatavi zināt šo briemīgo patiesību?» pie sevis nodrebinājusies, sirmgalve nodomāja.
– Reiz viņiem tā būs jāuzzina! – tāpati balss, kas bija iztraucējusi Antoniju miegā, jau atkal iesēcās. Antonija ar abām rokām aizspieda ausis un, gandrīz raudot, nikni murmināja:
– Liec mani mierā! Lai nolādēta tā ugunspuķe! Lai tumsa aprīj visus, kas to noplūc!
– Hahā, – ļauni iesmējās būtne, kuru istabā nemanīja. – Antonija, vecā muļķe, tu taču labāk par visiem zini, ka bez šīs puķes nepastāvētu nekas! Nekas-s-s-s! – balss jau atkal sēca. Antonijas galvā viņa teiktais atbalsojās vēl un vēl.
(29.04.2013)
  
Prozas, stāstu, rakstu u.c. novērtējums. Kopvērtējums - 8
Balso arī Tu!
Gramatika, sintakse - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 10)
Izteiksmes līdzekļi - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 7)
Doma, saturs - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 7)
- balsot ar vērtējumu zem 4 vai ar 10 var tikai, ierakstot "viedoklī" pamatojumu.
Tavs viedoklis:
Niks:*
Tēma:
Komentārs *
Lūdzu ievadiet kodu *
Noteikumi komentējot
 
 

DISKUSIJAS

skatīt visu
Jaunrades čats
Ljurbenjaaks (viesis) (08.05.2018, 17:08)ko tu pļurksti? :(((Ješka (viesis) (08.05.2018, 09:20)Apciemo
Ljurbenjaaku, viņš tevi piebaros ar skābiem kāpostiem, tiesa, mazliet sarūgušiem, bet tas piešķirs pikantu noskaņu. :))) :)))
staltais briedis (viesis) (01.05.2018, 11:16)Tu, mīlīt, vēl painteresējies kur var nopirkt
garšīgus marinētos gurķīšus.
 
 

IZKLAIDE

skatīt visu
Anekdotes
Bars miroņu, starp viņiem kāds krievu Tēvijas kara zaldāts, stāsta anekdotes. Zaldāts: - Bija mums rotā viens foršs seržants. Mācēja vāciski pat runāt un šim par to iedeva iesauku Hande ...
Interesantas bildes


9 cilvēki
 
 
Zīmējumi

Glāze ūdens
 
 

INTERESANTI

skatīt visu
Dāvanu idejas
Priekšdienām*
Savai draudzenei pirms pāris gadiem dāvināju tādu lūk dāvanu- Jau iepriekš kādu laiciņu krāju 1-santīmu un 2-santīmu monētas. Tad nu ņēmu puslitra burku, sabēru smalko naudu, pa virsu uzliku...
 
 
Vieta reklāmai:
 
 
Šodien: 157 Kopā:4703030

 
 
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Par Feini! | Atsauksmes | Redakcija | Iesūtīšanas un lietošanas noteikumi | Pateicības | Reklāma | Palīdzi portālam! | FAQ | Ziņot par kļūdu
Portāls daudzpusīgam, ideālam cilvēkam. No nopietnības līdz humoram.
Feini! neatbild par iesūtīto darbu un informācijas autentiskumu un avotiem. Aizliegts izmantot informāciju komerciālos nolūkos © 2001-2007 Feini!. All rights reserved.
webdesign by odot | code by valcha
load time 0.0 sec